Rīgā, 2021.gada 20.janvārī

Nr. 111.9/3-7-13/21

 

 

Saeimas Prezidijam

 

 

Juridiskā komisija lūdz iekļaut Saeimas nākamās ārkārtas sēdes darba kārtībā Juridiskās komisijas izstrādāto likumprojektu “Grozījumi Civillikumā”.

Komisija lūdz nodot minēto likumprojektu tikai Juridiskajai komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 86. pantu komisija lūdz minēto likumprojektu izskatīt pirmajā lasījumā bez atkārtotas izskatīšanas atbildīgajā komisijā.

 

 

Pielikumā:     1. Likumprojekts “Grozījumi Civillikumā” uz 1lpp.;

2. Likumprojekta anotācija uz 14.lpp.

 

 

 

Ar cieņu

Juridiskās komisijas priekšsēdētājs                                                         J.Jurašs

 

 

Likumprojekts

 

Grozījumi Civillikumā

 

 

Izdarīt Civillikumā (Valdības Vēstnesis, 41, 1937) šādus grozījumus:

 

1. Papildināt 1074. pantu ar otro daļu šādā redakcijā:

"Kopīpašnieks, kurš ieguvis domājamās daļas dzīvojamā mājā, pamatojoties uz darījumu vai uz tiesas lēmumu par nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēja vārda, bez svarīga iemesla nevar prasīt tiesā kopīpašuma dalīšanu piecus gadus no dienas, kad viņa īpašuma tiesības nostiprinātas zemes grāmatā."

 

2. Papildināt likumu ar 1074.¹ pantu šādā redakcijā:

"1074.¹ Kopīpašnieku vairākums pēc to daļu lieluma var prasīt tā kopīpašnieka daļas atsavināšanu, kurš, ļaunprātīgi izlietojot savas kopīpašnieka tiesības vai nepildot kopīpašnieka pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam, rada pārējiem kopīpašniekiem vai trešajām personām būtisku kaitējumu.

 

Kopīpašnieka daļas atsavināšana notiek pārdodot viņa daļu pārējiem kopīpašniekiem samērīgi ar katra daļu, vai pārdodot viņa daļu izsolē kopīpašnieku starpā, bet, ja pārējie kopīpašnieki tam nepiekrīt, noteicot viņa daļu pārdot izsolē."

 

3. Izteikt 1075. pantu šādā redakcijā:

"1075. Ja 1074. panta pirmajā daļā norādītā dalīšanas gadījumā kopīpašnieki nevar vienoties par tās veidu, tad tiesa, raugoties pēc dalāmā priekšmeta īpašībām un lietas apstākļiem:

1) piespriež katram no kopīpašniekiem reālas daļas, uzliekot, kad vajadzīgs, viena daļai zināmus servitūtus par labu otra daļai;

2) atdod visu lietu vai daļu vienam vai vairākiem kopīpašniekiem, ar pienākumu atlīdzināt daļu naudā;

3) noteic lietu vai daļu pārdot izsolē;

4) izšķir jautājumu ar lozi, it īpaši tad, kad jāizšķir, kam no kopīpašniekiem paturēt sev pašu lietu vai daļu un kas no viņiem apmierināms ar naudu;

5) noteic sadalīt dzīvojamo māju dzīvokļu īpašumos.

 

Ja kopīpašuma priekšmetā ietilpst dzīvojamā māja, tad, kopīpašumu dalot, priekšroka dodama dzīvojamās mājas sadalīšanai dzīvokļu īpašumos, atlīdzinot naudā kopīpašuma daļu tam kopīpašniekam, kurš neiegūst dzīvokļa īpašumu. Citus kopīpašuma dalīšanas veidus piemēro tikai tad, ja sadale dzīvokļu īpašumos nav iespējama.

 

Tiesa lemj par kopīpašuma daļas atsavināšanu iepretim visas lietas atsavināšanai gadījumos, kad šāds dalīšanas veids, pēc taisnības apziņas un ņemot vērā vispārīgos tiesību principus, ir vispiemērotākais dalīšanas veids.

 

Ja lietu vai daļu vēlas iegūt vairāki kopīpašnieki, tad tiesa noteic to pārdot kopīpašnieku starpā samērīgi ar katra daļu vai izsolē kopīpašnieku starpā."

 

 

 

Anotācija likumprojektam

“Grozījumi Civillikumā”

 

1. Kādēļ likums ir vajadzīgs?

1.1. likumprojekta nepieciešamība

No Tieslietu ministrijā 2019.gada nogalē un 2020.gada sākumā saņemtajiem privātpersonu iesniegumiem un aktuālās tiesu prakses secināms, ka ir audzis to kopīpašuma dalīšanas (jeb kopīpašuma izbeigšanas) prasību skaits, kurās prasītāji ir juridiskas personas un kurās pastāv bažas par šo prasību godprātību un iespējamu samērību pret pārējo kopīpašnieku interesēm turpināt izmantot kopīpašumu. Arī Saeimas Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisija (turpmāk – Komisija) vērsa uzmanību, ka 2019.gada oktobrī ir saņēmusi informāciju par iespējamu juristu negodprātīgu praksi, kad nekustamo īpašumu izsolēs nopērkot domājamās daļas īpašumos, no pārējiem kopīpašniekiem kopīpašuma izbeigšanas ceļā tiek pieprasītas jau daudzkārt lielākas summas, turklāt atsevišķos gadījumos pārējiem kopīpašniekiem nākoties no sava īpašuma atteikties (īpašums tiek pārdots izsolē un iegūtos naudas līdzekļus sadalot kopīpašnieku starpā). Šobrīd (atbilstoši Tiesu informatīvajā sistēmā esošajiem datiem) Latvijas tiesās norisinās ap 256 tiesvedības, kurās tiek skarts jautājums par kopīpašuma izbeigšanu. No visām pabeigtām lietām tika atlasītas lietas par kopīpašuma izbeigšanu, kurās prasītājs ir juridiska persona. Tādas no 2006. gada kopumā bija 75 lietas. Jānorāda, ka no šīm lietām ap 50 lietās prasītāji un trešās personas, lai gan ir dažādi subjekti, tomēr ir savstarpēji saistīti.

Izpētot aktuālo tiesu praksi, jāsecina, ka nereti kā kopīpašuma izbeigšanas veids tiek piemērota arī pašu prasītāju prasītā kopīpašuma priekšmeta pārdošana izsolē. No vienas puses, kopīpašuma priekšmeta pārdošana izsolē nodrošina to, ka katrs kopīpašnieks saņem atlīdzību naudā samērīgi ar sev piederošajām domājamām daļām, taču, no otras puses, no tiesu prakses secināms, ka kopīpašniekiem nereti ir dažādi iemesli, kāpēc viņi vēlas palikt konkrētajā nekustamajā īpašumā, un tā pārdošana ir pretēja viņu interesēm. Nevar noliegt, ka, piemēram, jaunas mājvietas meklēšana var būt saistīta ar  būtiskām neērtībām un dažādiem riskiem, tajā skaitā sociāliem. Latvijas Republikas Satversmes tiesa (turpmāk – Satversmes tiesa) ir secinājusi, ka “valstij jānodrošina tiesības uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību. Tas nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības dzīvot pēc sava prāta, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās”^[1].

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments (turpmāk – Senāts) 2019. gada 17. decembrī  pieņēma blakus lēmumu lietā Nr. C04169414, SKC-259/2019 (turpmāk - Blakus lēmums), ar kuru nolēma darīt zināmu Saeimai, Valsts Prezidentam un Ministru kabinetam par nepilnību Civillikuma 1075. pantā, neparedzot mūsdienu apstākļiem atbilstošus kopīpašuma izbeigšanas veidus. Blakus lēmums pieņemts saistībā ar Senāta 2019. gada 17. decembra spriedumu lietā Nr. C04169414, SKC-259/2019, kurā Senāts prasību par kopīpašuma izbeigšanu atzinis par netaisnprātīgu un secinājis, ka ”Civillikuma 1. pantā ietvertais labas ticības princips kā tiesību normu piemērošanas un tiesisko attiecību vērtēšanas kritērijs ir ņemams vērā kopīpašuma izbeigšanas lietās”^[2]. Blakus lēmumā Senāts ir izteicis viedokli, ka Civillikuma 1075.panta regulējums attiecībā uz kopīpašuma izbeigšanas veidiem ir jāpilnveido atbilstoši mūsdienu situācijai, piemēram, gadījumos, kad kopīpašuma priekšmets ir daudzdzīvokļu māja, paredzot, ka viens no kopīpašuma izbeigšanas veidiem varētu būt sadalīšana dzīvokļu īpašumos, kā arī jāapsver iespēja vienlaikus piemērot dažādus kopīpašuma izbeigšanas veidus.

Augstāk minētais Senāta spriedums pieņemts lietā, kurā risināts kopīpašuma dalīšanas strīds un atspoguļota šobrīd aktuāla uzņēmējdarbības prakse, kad juridiskas personas iegūst īpašumā kopīpašuma domājamās daļas par salīdzinoši zemu cenu, vēlāk piedāvājot pārējiem kopīpašniekiem šīs domājamās daļas atpirkt par lielāku naudas summu, lai tiesā netiktu celta kopīpašuma dalīšanas prasība, vai arī neilgi pēc domājamo daļu iegūšanas īpašumā ceļ prasību tiesā par kopīpašuma izbeigšanu. Tādējādi tiek izbeigti kopīpašumi, par kuru lietošanu, iespējams, lielākai daļai kopīpašnieku iepriekš domstarpības nav bijušas, un, zaudējot savu līdzšinējo dzīvesvietu, viņi ir spiesti nodoties jaunas mājvietas meklēšanai. 

Lai arī var secināt, ka kopīpašums kā īpašuma veids ir saistīts ar daudziem problemātiskiem aspektiem un izaicinājumiem, tomēr jāņem vērā arī faktiskā situācija, ka šādi kopīpašumi pastāv, un to kopīpašnieki var vēlēties saglabāt kopīpašuma attiecības, un aizsargājamas ir arī šādu kopīpašnieku intereses un īpašuma tiesību netraucēta īstenošana.  Turklāt šo interešu un tiesību aizsardzībai nepieciešami papildus risinājumi, kas neiekļaujas regulējumā par kopīpašuma izbeigšanu.

 

1.2. paredzētie grozījumi

Likumprojekts “Grozījumi Civillikumā” (turpmāk – Likumprojekts) paredz jaunus tiesiskos mehānismus kopīpašnieku starpā radušos strīdu risināšanai, tajā skaitā arī kopīpašuma dalīšanas gadījumā. Tāpat tajā tiek paredzēts ierobežojums kopīpašniekiem attiecībā uz to tiesībām prasīt kopīpašuma dalīšanu bez īpaša pamata, tādējādi, vēlams, mazinot tendenci izmantot kopīpašumu domājamās daļas peļņas gūšanai, ja tas aizskar citu personu tiesības uz īpašumu un mājokļa neaizskaramību. Likumprojekta viens no būtiskākajiem mērķiem bija radīt tādus mehānismus, kas ļauj pēc iespējas sabalansēt visu kopīpašnieku intereses, piemēram, lai kopīpašniekam, kurš nevēlas palikt kopīpašumā, ir iespēja izstāties vai izslēgt no kopīpašuma, taču neietekmējot pārējo kopīpašnieku pamatotās intereses un tiesības.

Lai sasniegtu minētos mērķus, ar Likumprojektu tiek paredzēts papildināt Civillikuma 1074. pantu ar otro daļu, kurā noteikts ierobežojums prasīt kopīpašuma dalīšanu, kā arī papildināt Civillikumu ar 1074.¹ pantu, kurā ietvertas kopīpašnieku vairākuma tiesības prasīt kāda no kopīpašniekiem izslēgšanu no kopīpašuma. Visbeidzot, Likumprojektā ietverts arī jaunā redakcijā izteikts Civillikuma 1075. pants, kas paredz divas jaunas kopīpašuma dalīšanas iespējas. Šo normu būtība un vēlamā interpretācija izklāstīta zemāk.

 

1.2.1. ierobežojums prasīt kopīpašuma dalīšanu (grozījums Civillikuma 1074. pantā)

Lai arī Civillikuma 1074. pants šobrīd paredz, ka “nevienu kopīpašnieku nevar piespiest palikt kopīpašumā (..), turpretim katrs kopīpašnieks var katrā laikā prasīt dalīšanu”, Likumprojekts paredz papildināt Civillikuma 1074. pantu ar otro daļu, kas nosaka, ka “kopīpašnieks, kurš ieguvis domājamās daļas dzīvojamā mājā, pamatojoties uz darījumu vai uz tiesas lēmumu par nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēja vārda, bez svarīga iemesla nevar prasīt tiesā kopīpašuma dalīšanu piecus gadus no dienas, kad viņa īpašuma tiesības nostiprinātas zemes grāmatā” (turpmāk – Norma).

Normā noteiktais ierobežojums nav absolūts, jo, pirmkārt, tas ir terminēts (piecu gadu termiņš būtu uzskatāms vienlaikus par pietiekamu un samērīgu), un, otrkārt, ja kopīpašniekam ir pietiekami pamatots iemesls, tad Norma pieļauj prasīt kopīpašuma dalīšanu tiesā. Par svarīgu iemeslu, piemēram, būtu uzskatāmi gadījumi, kad šim vienam kopīpašniekam no pārējo kopīpašnieku puses tiek liegta iespēja izmantot savas kopīpašnieka tiesības, vai arī viņa piedāvājumi par kopīpašuma lietošanu vai dalīšanu uzskatāmi par objektīvi taisnīgiem konkrētajos apstākļos, taču pārējie kopīpašnieki pilnībā ignorē viņa vēlmi vienoties par tiesisko attiecību noregulēšanu. Svarīgs iemesls kopīpašuma dalīšanai varētu būt arī apstāklis, ka pārējie kopīpašnieki nepilda savus Civillikumā noteiktos kopīpašnieka pienākumus un visa kopīpašuma uzturēšanas nasta gulstas uz šo vienu kopīpašnieku. Lemjot par svarīgu iemeslu būtiski arī izvērtēt vai, iegūstot kopīpašuma domājamās daļas, ieguvēja mērķis bija lietot kopīpašumu, nevis peļņas nolūkā izstumt pārējos kopīpašniekus.

Šie ir tikai daži no piemēriem, kādos gadījumos tiesa, iespējams, varētu lemt par kopīpašuma dalīšanu pat pirms Normā noteiktā piecu gadu termiņa iestāšanās. “Svarīgs iemesls” kā ģenerālklauzula tiesai jāaizpilda ar saturu atbilstoši katras konkrētās lietas apstākļiem, un šāda nenoteiktā tiesību jēdziena ietveršana Normā ir nepieciešama tā iemesla dēļ, ka tiesību normās nav iespējams paredzēt un uzskaitīt visus tos apstākļus, kurus tiesa varētu atzīt par pietiekami svarīgu iemeslu, lai pieļautu, ka kopīpašuma dalīšana tiek prasīta pirms piecu gadu termiņa notecēšanas. Ģenerālklauzulu ieviešana tiesību tekstos sekmē izvairīšanos no detalizētu pazīmju iespējamās slodzes, tās padara normu elastīgāku, spējīgāku piemēroties sabiedrības mainīgajiem apstākļiem.^[3] Ģenerālklauzulas tiesību normās ļauj meklēt individuālu lietu taisnīgākos risinājumus, un to piemērošanā tiesai jāpamato, kādi tiesību palīgavoti, piemēram, morāle, sociālās vērtības, lietu dabiskā kārtība u.tml. ņemti vērā, un kā tas ietekmējis nodibināto strīda apstākļu juridisko kvalifikāciju.^[4]

Attiecībā uz izvēlēto ierobežojuma termiņu – pieci gadi – jāuzsver, ka šāda termiņa noteikšana ir tikusi izvērtēta un tas ir izvēlēts, balstoties uz sekojošiem apsvērumiem. Pirmkārt, normatīvo tiesību aktu grozījumu izstrādē ir jāņem vērā konkrētā normatīvajā aktā jau ietvertie principi un regulējums, kuru lietderību un nepieciešamību likumdevējs jau reiz ir izvērtējis. Attiecīgi Civillikuma 728. panta otrajā daļā ir noteikts: “Ja testamentā aizliegts mantu dalīt, nenorādot laiku, tad dalīšanu var izdarīt ne agrāk kā pēc pieciem gadiem no mantojuma atstājēja nāves dienas, bet ja viņš atstājis nepilngadīgus bērnus un tie līdz šā termiņa notecējumam nav sasnieguši pilngadību, tad ne agrāk kā pēc tam, kad tie visi kļuvuši pilngadīgi.” Kaut arī, protams, šī norma un Likumprojekta 1. panta regulējums neattiecas uz identiskiem gadījumiem, tomēr tie ir salīdzināmi, un var secināt, ka attiecībā uz personām noteiktu ierobežojumu sadalīt mantu likumdevējs ir uzskatījis piecu gadu termiņu par atbilstošu un pieņemamu.

Otrkārt, izstrādājot Normā ietverto regulējumu, tika ņemts vērā tas, ka tajā noteiktajam kopīpašuma dalīšanas aizlieguma termiņam ir jābūt ne tikai pēc iespējas “saaudzējošākam”, bet vienlaikus arī tādam, lai ar attiecīgo tiesību normu varētu tikt sasniegts tās leģitīmais mērķis, proti, noteiktajam termiņam ir jābūt pietiekami demotivējošam iegūt īpašumā domājamās daļas dzīvojamās mājās tikai un vienīgi peļņas gūšanai, tādējādi aizskarot citu kopīpašnieku tiesības. Īsāks termiņš, piemēram, trīs gadi varētu apdraudēt Normas leģitīmā mērķa sasniegšanu, jo var prezumēt, ka privātpersonām, kuras domājamās daļas iegādājas peļņas gūšanai, tomēr ir pieejami zināmi resursi, lai mazāks ierobežojuma termiņš tomēr nebūtu šķērslis turpināt iesākto praksi.

Jāpiebilst, ka Norma nosaka, ka ierobežojums prasīt kopīpašuma dalīšanu ir tikai tādam kopīpašniekam, kurš attiecīgajā kopīpašumā vēl nav bijis kopīpašnieks, tādējādi ierobežojums neattiecas uz kopīpašnieku, kurš papildus savām kopīpašuma daļām attiecīgajā kopīpašumā iegādājas domājamās daļas no cita kopīpašnieka. Turklāt kopīpašuma dalīšanu kopīpašnieks nevar prasīt tiesā, ierobežojums nav attiecināms uz iespēju vienoties ar citiem kopīpašniekiem par dalīšanu ārpus tiesas.

Normas izstrādes gaitā sadarbībā ar jomas ekspertiem ir tikušas izvērtētas dažādas Normas iespējamās redakcijas ar mērķi samērot kopīpašuma tiesiskajās attiecībās iesaistīto personu intereses. 1074. panta otrā daļa attiecināma uz tiem kopīpašniekiem, kas domājamās daļas iegūst īpašumā pēc šīs Normas spēkā stāšanās, turklāt tikai uz tādiem kopīpašniekiem, kuri iegūst kopīpašuma domājamās daļas uz darījuma vai uz tiesas lēmuma par nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēja vārda pamata, tātad tie, kas mērķtiecīgi veikuši visas nepieciešamās darbības, lai savā īpašumā iegūtu konkrētā nekustamā īpašuma domājamās daļas. Saskaņā ar Civillikuma 1427. pantu pie tiesiska darījuma būtības pieder tā taisītāja gribas izteikums. Savukārt lēmumu par nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēja vārda tiesa pieņem Civilprocesa likumā minētajos divos gadījumos – kad apstiprina izsoles aktu, vai arī, ja izsole atzīta par nenotikušu, pēc zvērināta tiesu izpildītāja uzaicinājuma kāds no Civilprocesa likumā noteiktajiem subjektiem ir pieteicies paturēt nekustamo īpašumu (tā domājamās daļas) sev. Ņemot vērā minēto, var secināt, ka Norma nav attiecināma arī uz kopīpašniekiem, kas ieguvuši nekustamo īpašumu domājamās daļas mantošanas ceļā, jo izvēle pieņemt mantojumu var balstīties uz vēlmi iegūt citu mantojuma masā ietilpstošu mantu, nevis konkrēti domājamās daļas kādā nekustamajā īpašumā.

Ir atzīstams, ka Likumprojektā ietvertā Norma, ar kuru paredzēts papildināt Civillikuma 1074. pantu ar otro daļu, daļēji ierobežo īpašuma tiesību brīvas izmantošanas iespējas, tomēr Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, “lai arī no Satversmes 105. panta izriet īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu pēc saviem ieskatiem, kā arī gūt no tā labumu, šīs tiesības var tikt ierobežotas sabiedrības interesēs”^[5].  Ņemot vērā diskusijas, kas notika Normas izstrādē piesaistīto ekspertu starpā, par Normas iespējamo ietekmi uz civiltiesisko apgrozību, tās redakcija tika izstrādāta pēc iespējas šaurāka, kā prioritāti nosakot tiesību uz mājokli aizsardzību. Ņemot vērā minēto, lai Norma neattiektos, piemēram, uz dažādiem komercobjektiem, kuri tiek izmantoti uzņēmējdarbībā, tajā ietvertais ierobežojums prasīt dalīšanu attiecināms uz dzīvojamo māju domājamo daļu īpašniekiem. Lai sasniegtu Normas mērķi, termins “dzīvojamā māja” jāinterpretē pēc iespējas plaši, proti, pirmkārt, tas attiecināms arī uz vienotiem zemes un ēkas īpašumiem, kuros kopīpašnieks ieguvis domājamās daļas gan no zemes, gan dzīvojamās mājas. Otrkārt, šajā gadījumā termins “dzīvojamā māja” būtu tulkojams paplašināti un būtu attiecināms arī uz tādām ēkām, kas saskaņā ar Ministru kabineta 2018. gada 12. jūnija noteikumu Nr. 326 “Būvju klasifikācijas noteikumi” 8. punktu uzskatāmas par nedzīvojamām mājām (ēka, kurā dzīvojamo telpu grupas aizņem mazāk kā 50 % no kopējās telpu grupu platības), tādējādi tiek aizsargātas arī to kopīpašnieku intereses, kas dzīvo ēkās, kuras klasificētas kā nedzīvojamās mājās.

Papildinot Civillikuma 1074. pantu ar otro daļu attiecīgajā redakcijā, tiek gan aizsargāti tie kopīpašnieki, kuru īpašuma tiesības var tikt aizskartas ar kopīpašuma dalīšanu, gan arī pēc iespējas tiek ņemtas vērā tā kopīpašnieka intereses, kurš iegādājies kopīpašuma domājamās daļas. Jāņem vērā tas, ka  personai, kas iegādājas domājamās daļas kādā nekustamajā īpašumā, ir iespēja, pirms visu darbību veikšanas šāda īpašuma iegūšanai, izvērtēt visus riskus un ierobežojumus, kas saistās ar šāda aprobežota īpašuma iegūšanu. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka, “vērtējot līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un indivīda tiesībām uz īpašumu, jāņem vērā, vai, iegādājoties īpašumu, persona zināja par esošiem vai iespējamiem turpmākiem šā īpašuma lietošanas ierobežojumiem vai arī tai, izrādot saprātīgu vērību, vajadzēja par tiem uzzināt”^[6]. Kā jau augstāk minēts, 1074. panta otrā daļa attiecināma uz tiem kopīpašniekiem, kas domājamās daļas iegūst īpašumā pēc šīs Normas spēkā stāšanās, līdz ar to personai, kas vēlēsies iegūt īpašumā domājamās daļas no dzīvojamās mājas, būs iespēja uzzināt un izvērtēt riskus, kas saistīti ar šāda īpašuma iegūšanu.

Jāuzsver, ka Norma nekādi neierobežo kopīpašnieka iespēju atsavināt savas domājamās daļas, ja tas vēlas izstāties no kopīpašuma. Tā arī Senāts savā jau iepriekš minētajā 2019. gada 17. decembra spriedumā ir secinājis, ka “kopīpašniekam, ja tas nevēlas palikt kopīpašumā, nav šķēršļu panākt savu interešu aizsardzību, respektējot citu personu – pārējo kopīpašnieku – tiesiskās intereses, kā to pieprasa Civillikuma 1. pants. Piemēram, prasītājai nebija šķēršļu no kopīpašuma izstāties, savu domājamo daļu atsavinot [..], vai, akceptējot pārējo kopīpašnieku priekšlikumu, sadalīt nekustamo īpašumu atsevišķos dzīvokļa īpašumos saskaņā ar izstrādāto sadales projektu”^[7].

Visbeidzot, lai pēc iespējas novērstu šaubas par Normā noteiktā ierobežojuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmei (turpmāk – Satversme), papildus jau visam iepriekš minētajam zemāk atspoguļots veiktais izvērtējums Normas atbilstībai Satversmes 105. panta pirmajiem trīs teikumiem atbilstoši tai metodikai, kādu savā judikatūrā izstrādājusi Satversmes tiesa.

Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu, un šādi ierobežojumi bieži vien ir nepieciešami tieši mājokļu jomā, kura mūsdienu sabiedrībā ir nozīmīga sociālās un ekonomiskās politikas sastāvdaļa.^[8] Satversmes tiesa ir norādījusi, ka līdzīgi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka valstīm ir tiesības pieņemt likumus, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm, un šādi likumi ir īpaši vajadzīgi un izplatīti mājokļu jomā (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 28. septembra sprieduma lietā „Scollo v. Italy” 28. paragrāfu).^[9]

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka gadījumos, kad īpašnieks nevar savu īpašumu brīvi lietot, gūstot no tā iespējamos labumus, viņa īpašuma tiesības ir ierobežotas^[10], tādējādi Norma ietver zināmu Satversmes 105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Šī ierobežojuma kontekstā ir būtiski vēlreiz uzsvērt vairākus jau augstāk minētus aspektus. Pirmkārt, Normā noteiktais ierobežojums ir noteikts pēc iespējas šaurāks, proti, ar ierobežotu termiņu, attiecībā uz noteiktu personu loku, attiecībā uz noteiktu kopīpašuma veidu. Turklāt Normā ir paredzēts izņēmums, kad tomēr ir iespējams prasīt dalīšanu (Norma pilnībā neizslēdz 1075. pantā noteikto kopīpašnieka tiesību izmantošanu), tādējādi ierobežojums ir noteikts tādā nepieciešamajā apjomā, lai būtu iespējams sasniegt tā leģitīmo mērķi.

Lai atbilstoši Satversmes tiesas izstrādātajai metodikai noskaidrotu, vai Normā noteiktais  tiesību uz īpašumu ierobežojums ir attaisnojams, jāpārbauda, vai: 1) ierobežojums ir noteikts saskaņā ar likumu; 2) ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3) ierobežojums ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-30-01 12. punktu vai 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-17-03 16. punktu).

Veicot augstāk minēto izvērtējumu, ir izdarīti sekojoši secinājumi:

1) plānots, ka ierobežojums tiks noteikts saskaņā ar likumu (Civillikumu), un nav šaubu, ka tas ir Normas adresātiem skaidrs un saprotams. Ikviena persona pēc normas stāšanās spēkā varēs izvērtēt riskus un ierobežojumus, kas uz viņu attiecas, un izlemt, vai iegādāties domājamās daļas vai tomēr nē;

2) attiecībā uz ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesa ir norādījusi, ka “ikvienas personas pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma  mērķa  labad”^[11]. Tāpat arī Satversmes tiesa savā spriedumā ir norādījusi, ka pamattiesības var  ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības  drošību, labklājību un tikumību, kā arī vienlaikus secinājusi, ka minētajā gadījumā apstrīdētajā  normā ietvertais regulējums aizsargā citu cilvēku tiesības, proti, tiesības uz netraucētu dzīvojamās telpas lietošanu.^[12] Līdzīgi arī konkrētajā gadījumā par Normā noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi būtu atzīstama citu personu (pārējo kopīpašnieku) tiesību aizsardzība (īpašuma tiesību aizsardzība, mājokļa tiesību aizsardzība – netraucēta dzīvojamās telpas lietošana) un sabiedrības labklājības aizsardzība. Normas mērķis ir preventīva tādas prakses samazināšana, kad vienīgi kādas konkrētas personas peļņas nolūkos, citam objektīvam pamatam neesot, tiek aizskartas citu personu tiesības un intereses attiecībā uz mājokļa un savu īpašuma tiesību netraucētu lietošanu, kas ir Satversmē garantētas tiesības. Normas mērķis ir ierobežot tendenci domājamās daļas dzīvojamās mājās iegādāties ar nolūku gūt peļņu dažādu shēmu rezultātā. Kopīpašniekiem, piemēram, tiek piedāvāts nopirkt tikko iegādātas domājamās daļas par ievērojami lielākām summām nekā tās iegādātas un kāda ir to patiesā vērtība, tādejādi piedāvājot izvairīties no tā, ka tiks celta prasība tiesā par kopīpašuma dalīšanu, pārdodot to izsolē. Citos gadījumos uzreiz tiek celta prasība tiesā par kopīpašuma pārdošanu izsolē. Ja šī prasība tiesā tiek apmierināta, tad izsoles rezultātā kopīpašnieki, visticamāk, zaudē savas dzīvesvietas.

Sabiedrības labklājība kā Normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis nosakāma, jo šobrīd saskaņā ar Latvijas Republikā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem personām var piederēt nekustamais īpašums (arī dzīvojamās mājas) domājamās daļās, un šādas kopīpašuma attiecības izveidojušās un var veidoties dažādu iemeslu dēļ, līdz ar to ir nepieciešams nodrošināt tādu šo attiecību tiesisko regulējumu, kas pēc iespējas ļauj samērot dažādās kopīpašnieku intereses un vienlaikus nodrošina zināmu stabilitāti tādā sociāli nozīmīgā sfērā kā mājokļa tiesības. Uzskatāms, ka Normā noteiktais ierobežojums samazina dažādus sociālos riskus, proti, Normā ietvertais regulējums vienlaikus kalpo arī tādu mazāk aizsargātu personu grupu kā seniori, daudzbērnu ģimenes un trūcīgas personas, tiesību aizsardzībai, turklāt preventīvi varētu samazināt gadījumus, kad personas, zaudējot savas dzīvesvietas, tiek pakļautas sociāliem riskiem;

3) atbilstoši Satversmes tiesas iedibinātajai praksei attiecībā uz pamattiesību ierobežojuma samērīgumu ir vērtēts: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-03 12. punktu vai 2011. gada 3. novembra lietas Nr.2011-05-01 20. punktu).

Izvērtējuma rezultātā ir nonākts pie secinājumiem, ka, pirmkārt, Normā izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, un ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiktu sasniegts.

Otrkārt, Satversmes tiesa vairākās lietās ir uzsvērusi, ka pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi tikpat iedarbīgi līdzekļi, kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk, turklāt saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet gan tikai tāds, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē. Turklāt izvērtējamā norma pati par sevi nekļūst tiesiski nepamatota, tikai tādēļ, ka, iespējams, pastāv alternatīvi  risinājumi.^[13] Tāpat arī, izvērtējot  pamattiesību ierobežojuma nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā, Satversmes tiesa ir pievērsusi uzmanību tam, vai ierobežojums ir sociāli nepieciešams, un vienā no lietām tā secināja, ka valstij attiecīgas nozares (azartspēles) regulēšanā ir dota lielāka rīcības brīvība, jo jāņem vērā šīs nozares iespējamās nelabvēlīgās sekas, kas skar indivīdu un visu sabiedrību.^[14]

Ņemot vērā Satversmes tiesas atziņas, konstatēts, ka nepastāv tādi alternatīvi līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem vismaz tādā pašā kvalitātē. Tādējādi Normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams leģitīmo mērķu - citu cilvēku tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājība - sasniegšanai. Vērtējot, vai, piemēram, tiesas tiesības atteikt kopīpašuma dalīšanu, piemērojot Civillikuma 1. pantu, uzskatāmas par alternatīvu, personas tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli, ir secināms, ka tās ir jau šobrīd no Civillikuma un vispārējiem tiesību principiem izrietošas tiesas tiesības, kuras var tikt izmantotas līdztekus Normā noteiktajam regulējumam. Arī Likumprojekta 3. pantā paredzētās tiesas tiesības noteikt pārdot izsolē daļu iepretim visas lietas pārdošanai nav uzskatāms par tādu līdzekli, kas tādā pašā līmenī nodrošina leģitīmā mērķa sasniegšanu. Lietas izskatīšana tiesā pati par sevi vēl neļauj prezumēt konkrētu iznākumu, jo, tā kā civilprocesā tiek īstenots sacīkstes princips, tad lietas iznākums ir atkarīgs no vairākiem aspektiem, piemēram, no kopīpašnieku iespējām nodrošināt sev profesionālu juridisko palīdzību un iespējām pierādīt atsevišķus apstākļus, kā arī no tiesas ieskata par taisnīgāko risinājumu. Turklāt šis līdzeklis atšķirībā no Normā noteiktā nevar samazināt to gadījumu skaitu, kad vēl pirms prasības celšanas tiesā citiem kopīpašniekiem tiek pieprasīti viņu interesēm pretēji risinājumi kopīpašuma attiecību risināšanai, norādot, ka piekrišana šādiem risinājumiem var novērst kopīpašuma dalīšanu tiesā un tādējādi kopīpašumā esošās dzīvojamās mājas pārdošanu izsolē.

Treškārt, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka, izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību  leģitīmajam  mērķim, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurai  no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte.^[15] Uzskatāms, ka konkrētajā gadījumā ierobežojums ir atbilstošs, jo labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Konkrētajā gadījumā, salīdzinot kopīpašnieka, kas grib prasīt kopīpašuma dalīšanu, tiesības no vienas puses, un labumu, ko iegūst sabiedrība - no otras puses, ir secināms, ka prioritāte piešķirama citu kopīpašnieku tiesībām  un  viņu labklājības  interesēm (netraucēti lietot savu mājokli, cik tas vispār iespējams kopīpašuma regulējuma īpatnību dēļ) iepretim viena kopīpašnieka interesēm gūt peļņu. Turklāt, ņemot vērā to, ka mājokļa tiesību aizskārums ir saistīts ar dažādiem sociālajiem riskiem, labums no Normā noteiktā ierobežojuma attiecas uz visu sabiedrību kopumā. Tāpat arī atkārtoti uzsverams, ka ierobežojums ir noteikts tādā apmērā, lai svarīga iemesla pastāvēšanas gadījumā jaunais kopīpašnieks tomēr varētu prasīt kopīpašuma dalīšanu tiesā, piemēram, ja tiek aizskartas viņa tiesības no pārējo kopīpašnieku puses, tādējādi būtiski apgrūtinot kopējās lietas pienācīgu un saprātīgu kopīgas pārvaldīšanas un lietošanas turpināšanu.

Ņemot vērā augstāk minēto, var secināt, ka normā  noteiktais  personas  pamattiesību  ierobežojums ir noteikts saskaņā ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs.

 

1.2.2. ļaunprātīgā kopīpašnieka izslēgšana (Civillikuma papildināšana ar 1074.¹ pantu)

Likumprojekts paredz papildināt Civillikumu ar 1074.¹ pantu, ar kuru tiek paredzēta iespēja kopīpašnieku vairākumam prasīt tāda kopīpašnieka domājamās daļas atsavināšanu, kurš ļaunprātīgi izlieto savas kopīpašnieka tiesības vai nepilda kopīpašnieka pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam, un tādējādi rada pārējiem kopīpašniekiem vai trešajām personām būtisku kaitējumu. Vairākums tiek noteikts pēc kopīpašniekiem piederošo daļu lieluma, proti, prasīt viena kopīpašnieka izslēgšanu no kopīpašuma iespējams tad, ja to vēlas kopīpašnieki, kuriem kopā pieder vairāk nekā puse no kopīpašuma domājamām daļām.

Kopīpašums ir īpašuma aprobežojums, un saskaņā ar Civillikuma 1068. panta pirmo daļu “rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu, kā visumā, tā arī noteiktās atsevišķās daļās, drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu”, savukārt šī panta otrajā daļā noteikts, ka  katram kopīpašniekam ir tiesība protestēt pret viena vai visu pārējo kopīpašnieku rīcību ar kopīpašuma priekšmetu. Līdz ar to secināms, ka jebkāda rīcība ar kopīpašuma priekšmetu vienmēr ir jāsaskaņo ar pārējiem kopīpašniekiem, un, nenoliedzami, tas būtiski ierobežo un apgrūtina īpašuma tiesību īstenošanas iespējas. Piemēram, apgrūtināta var būt tādu kopīpašuma priekšmeta uzlabojumu veikšana kā remonts vai pārbūve. Savukārt, attiecībā uz nepieciešamajiem izlabojumiem, kurus saskaņā ar Civillikuma 1068. panta trešo daļu var veikt arī bez citu kopīpašnieku piekrišanas, var būt problemātiski pēc to veikšanas saņemt atlīdzinājumu no citiem kopīpašniekiem, kas nevēlas rūpēties par kopīpašuma priekšmeta saglabāšanu un uzturēšanu. Secināms, ka šādi kopīpašnieki nerīkojas kā krietni un rūpīgi saimnieki un tādējādi var radīt citu kopīpašnieku vai trešo personu interesēm būtisku kaitējumu.

Attiecībā uz normā lietoto nenoteikto tiesību jēdzienu “krietns un rūpīgs saimnieks” norādāms, ka Civillikumā tas ietverts trešās nodaļas “Saistības un prasījumi no neatļautas darbības” pirmajā apakšnodaļā “Neatļauta darbība un vainas pakāpes”, attiecīgi 1646. pantā noteikts, ka “par vieglu neuzmanību atzīstams tās rūpības un čaklības trūkums, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam”. Civiltiesību teorijā ir atzīts krietna un rūpīga saimnieka standarts attiecībā uz vainojamības pazīmēm, pēc kura var noteikt, vai persona ir, vai nav pieļāvusi rūpības trūkumu. Tas ir radies romiešu tiesībās, un vispārīgi atzīts ir šāds krietna un rūpīga saimnieka tests: vai caurmēra romiešu saimnieks attiecīgās personas vietā būtu: 1) saprātīgi paredzējis iespēju, ka viņa rīcība nodarīs kaitējumu; 2) būtu veicis atbilstošas saprātīgas darbības; 3) attiecīgā persona šādas darbības neveica.^[16]  Civillikumā attiecīgais nenoteiktais tiesību jēdziens lietots arī nodaļā “Apbūves tiesība”, proti, Civillikuma 1129.⁴ pantā noteikts, ka “apbūves tiesības spēkā esamības laikā apbūves tiesīgajam ir pienākums kā krietnam un rūpīgam saimniekam rūpēties par apbūvei nodoto zemes gabalu”. Civillikuma apakšnodaļā par personālservitūtiem 1212. pantā savukārt noteikts, ka “lietotājam jāuztur un jālieto kalpojošā lieta atbilstoši tās uzdevumam, ar čakla un kārtīga saimnieka rūpību”. Civillikuma sešpadsmitās nodaļas “Sabiedrības līgums” otrajā apakšnodaļā “Biedru savstarpējās attiecības” ietvertajā 2250. pantā paredzēts, ka “katram biedram, izpildot uzliktos pienākumus, jādarbojas sabiedrības lietās ar tādu rūpību un čaklību, kādu var sagaidīt no krietna un rūpīga saimnieka”.

Visbiežāk tiesu praksē krietna un rūpīga saimnieka pazīmes ir analizētas saistībā ar Komerclikuma 169. pantā noteikto valdes un padomes locekļa atbildību. Tā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments savā  2014. gada 27. maija spriedumā lietā Nr. SKC-102/2014, atzīstot par pilnībā pietiekamu un pareizu pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumu, tam pievienojusies, norāda, ka “V.F. bezdarbība konkrētajos apstākļos kvalificēta kā neatbilstoša krietna un rūpīga saimnieka (ar ko vispārpieņemtā nozīmē saprot tādu, kas labi un apzinīgi veic savu darbu, izpilda savus pienākumus, ir kārtīgs, precīzs, kam ir apzinīga attieksme pret darbu, pienākumiem) mērauklai”. Savukārt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments savā 2018. gada 28. jūnija spriedumā lietā Nr.C10061814, SKC-195/2018 secinājis, ka “sabiedrības dalībnieks un valdes loceklis, kas rīkojas kā krietns un rūpīgs saimnieks, ir lojāls sabiedrībai un neveic darbības, kas apdraud tās mērķu, tostarp peļņas gūšanas un sabiedrības attīstības mērķu, sasniegšanu”.

Arī Satversmes tiesa savā  2014. gada 13. jūnija spriedumā lietā Nr. 2014 - 02-01 ir analizējusi jēdziena “krietns un rūpīgs saimnieks” nozīmi saistībā ar Komerclikums 169. pantu. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka “Komerclikuma 169. panta pirmajā daļā lietotais jēdziens „krietns un rūpīgs saimnieks” ir ģenerālklauzula, no kuras (..) ir atvasināmi konkrēti valdes locekļa amata pienākumi. Krietna un rūpīga saimnieka iezīmes veido virkne objektīvu pienākumu, cita starpā pienākums ievērot likumus, statūtus un dalībnieku sapulces lēmumus, pienākums būt lojālam un izvairīties no lēmumu pieņemšanas interešu konflikta situācijā, kā arī pienākums uz izsvērtas informācijas pamata pieņemt ekonomiski pamatotus lēmumus”.

Nenoteiktā tiesību jēdziena “krietns un rūpīgs saimnieks” lietojums 1074.¹ pantā izvēlēts pēc darba grupā minēta ierosinājuma, secinot, ka tā būtība un saturs varētu tikt attiecināts arī uz kopīpašniekiem, protams, modificējot jēdziena izpratni atbilstoši Civillikumā ietvertajām kopīpašnieku tiesībām un pienākumiem. Par krietnu un rūpīgu saimnieku kopīpašuma kontekstā varētu tikt atzīts, piemēram, tāds kopīpašnieks, kurš atbilstoši savas daļas lielumam iesaistās kopīpašuma priekšmetam nepieciešamo uzlabojumu veikšanā, tāpat arī samērīgi ar savu daļu nes zaudējumus, kā arī attiecībā uz kopīpašuma priekšmeta lietošanu pieņem tādus lēmumus, kas nevarētu radīt kaitējumu kopīpašniekiem vai trešajām personām.

Lai novērstu situāciju, ka tiek radīts būtisks kaitējums visu kopīpašnieku interesēm saglabāt un uzturēt kopējo lietu, Likumprojektā paredzēts papildināt Civillikumu ar augstāk minēto tiesību normu. Salīdzinājumam jānorāda, ka Dzīvokļa īpašuma likuma 14. panta trešā daļa paredz līdzīgu risinājumu Likumprojektā paredzētajam regulējumam par ļaunprātīgā kopīpašnieka izslēgšanu. Dzīvokļa īpašuma likums paredz dzīvokļa īpašumu atsavināšanu tiesas ceļā par dzīvokļa īpašnieka normatīvo aktu pārkāpumiem saistībā ar dzīvokļa īpašuma izmantošanu, tajā skaitā, radot aizskārumu citu cilvēku drošībai, veselībai vai vides kvalitātei. Tā, piemēram, kontekstā ar Dzīvokļa īpašuma likumu Augstākas tiesas Senāts ir secinājis: “Tā kā pārvaldīšanas izdevumu nesegšana var negatīvi ietekmēt citu dzīvokļu īpašnieku dzīves vides kvalitāti, arī iepriekš minētā finansējuma nenodrošināšana var būt pamats prasības celšanai par parādnieka dzīvokļa īpašuma atsavināšanu.”^[17]

Jāpiebilst, ka Dzīvokļa īpašuma likumā paredzēts, ka prasību par dzīvokļa īpašuma atsavināšanu var celt ikviens dzīvokļa īpašnieks. Savukārt attiecībā uz dzīvojamām mājām, kas nav sadalītas dzīvokļu īpašumos, jāņem vērā Civillikuma 1068. un 1069. pantā noteiktais, pēc kā var secināt, ka tiesības izlemt prasīt kāda kopīpašnieka daļas atsavināšanu būtu piešķiramas visiem kopīpašniekiem vienbalsīgi vienojoties. Tomēr, izdiskutējot šo jautājumu kopīpašuma dalīšanas darba grupā, tika secināts, ka, spriežot pēc līdzšinējās prakses, visu kopīpašnieku (it īpaši gadījumos, kad ir liels skaits kopīpašnieku) vienbalsīgu vienošanos prasīt kāda cita kopīpašnieka izslēgšanu būtu gandrīz neiespējami nodrošināt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas var būt grūti realizējams praktisku iemeslu dēļ – kāds no kopīpašniekiem var nebūt sasniedzams, jo nedzīvo konkrētajā ēkā. Otrkārt, ne vienmēr visi pārējie kopīpašnieki bez izņēmuma uzskatīs, ka konkrētais kopīpašnieks radījis viņiem būtisku kaitējumu. Ņemot vērā minēto, darba grupā tika atbalstīts variants noteikt kvorumu pieteikuma iesniegšanai tiesā par kopīpašnieka daļas atsavināšanu.

Augstāk minētā panta mērķis ir paredzēt ne vien tāda kopīpašnieka izslēgšanu, kurš nerīkojas kā krietns un rūpīgs saimnieks, bet arī tāda kopīpašnieka izslēgšanu, kurš ļaunprātīgi izmanto savas kopīpašnieka tiesības un ar savu rīcību rada pārējiem kopīpašniekiem vai trešajām personām būtisku kaitējumu. Tā kā šī norma ir saistīta ar viena no kopīpašnieku īpašuma tiesību aizskārumu,  atsavinot viņa domājamās daļas pret viņa gribu, tad tās piemērošanai ir noteikti pietiekami augsti kritēriji, proti, kopīpašnieka “izslēgšanu” no kopīpašuma var prasīt gadījumos, kad viņš ļaunprātīgi izmantojis savas tiesības vai nav pildījis savus pienākumus (ļaunā nolūkā vai aiz neuzmanības), taču tikai tad, ja ar to nodarītais kaitējums ir pietiekami būtisks. Par tādu, kas rada būtisku kaitējumu, būtu uzskatāma arī tāda sistemātiska rīcība, kuras viena epizode pati par sevi nevarētu radīt būtisku kaitējumu, taču vairākkārtēju darbību rezultātā radītais kaitējums jau par tādu būtu uzskatāms. Ar kaitējumu jāsaprot jebkāda veida kaitējums – gan mantisks, gan nemantisks.

Attiecībā uz normā lietoto ģenerālklauzulu “būtisks kaitējums”, jānorāda, ka šis jēdziens līdz šim plašāk analizēts tieši krimināltiesību nozarē, jo tas lietots likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 23. pantā, kā arī komerctiesību kontekstā, jo būtisks kaitējums sabiedrības interesēm Komerclikumā noteikts kā viens no kritērijiem dalībnieka izslēgšanai (Komerclikuma 195. panta pirmā daļa). Svarīgi gan atzīmēt, ka komerctiesībās “par būtisku kaitējumu sabiedrības interesēm ir uzskatāms ne tik daudz kaitējums vispārējā nozīmē, bet gan kā tāda attiecīgā dalībnieka rīcība, kura ir atzīstama par prettiesisku un kuras fakts pats par sevi ir pietiekami būtisks, lai radītu šaubas, vai šī dalībnieka palikšana sabiedrības dalībnieku sastāvā nerada draudus turpmākai sabiedrības darbībai”^[18]. Līdz ar to secināms, ka komerctiesībās “būtiskam kaitējumam” ir atšķirīga nozīme no tās, kas  ar jēdzienu “būtisks kaitējums” saprotams kopīpašnieku izslēgšanas gadījumā.  Tomēr salīdzinoši nesenā Senāta spriedumā, kurā tiek interpretēts Komerclikuma 195. pants, ir ietverti arī secinājumi, kuri varētu tikpat labi kalpot “būtiska kaitējuma” ģenerālklauzulas aizpildīšanā ar atbilstošu saturu arī lemjot par kopīpašnieka izslēgšanu, proti, Senāts ir secinājis: “No Komerclikuma 195. panta pirmās daļas nepārprotami izriet, ka, lai izslēgtu dalībnieku no sabiedrības, ir jāpierāda dalībnieka nodarītā kaitējuma būtiskums sabiedrībai. Būtiska kaitējuma kritērijs kā ģenerālklauzula ir relatīvs, un tas var būt atkarīgs no dažādiem konkrētiem lietas apstākļiem. Šo apstākļu pierādīšanas nasta gulstas uz prasītāju. Savukārt tiesai, lai piemērotu Komerclikuma 195. pantu, spriedumā jāizvērtē prasītāja iesniegtie būtiskumu apliecinošie pierādījumi un jāpamato, kādēļ atbildētāja izdarītie pārkāpumi uzskatāmi par būtiskiem konkrētās lietas apstākļu kontekstā.”^[19] Ņemot vērā minēto, var secināt, ka katrā atsevišķā lietā “būtiska kaitējuma” kā nenoteikta tiesību jēdziena saturs var tikt aizpildīts atšķirīgi tieši konkrētās lietas kontekstā, protams, ievērojot tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principus.

Likumprojektā skaidrības labad norādīts arī veids, kādā kopīpašnieka “izslēgšana” no kopīpašuma, proti, domājamo daļu atsavināšana var notikt. Priekšroka dodama tiem diviem veidiem (pārdodot daļas pārējiem kopīpašniekiem vai izsolē kopīpašnieku starpā), kuri ļauj saglabāt atsavināmās domājamās daļas jau esošo kopīpašnieku starpā, jo, ja kopīpašnieki nevar vai atsakās pirkt šīs daļas un tiesa noteic tās pārdot izsolē, tas nozīmē jauna kopīpašnieka ienākšanu kopīpašumā, un līdz ar to, iespējams, jaunus potenciālos strīdus par kopīpašuma priekšmeta lietošanu.

 

1.2.3. Kopīpašuma dalīšanas veidi un nosacījumi (grozījums Civillikuma 1075. pantā)

Visbeidzot, Likumprojektā paredzēts izteikt Civillikuma 1075. pantu jaunā redakcijā. Jaunās panta redakcijas pirmajā un trešajā daļā tiesai paredzēta iespēja lemt par kopīpašnieka daļas atsavināšanu iepretim visas lietas atsavināšanai   gadījumos, kad šāds dalīšanas veids, pēc taisnības apziņas un ņemot vērā vispārīgos tiesību principus, ir vispiemērotākais dalīšanas veids. Jāuzsver, ka piemērot šo kopīpašuma dalīšanas veidu attiecībā uz citam kopīpašniekam piederošu daļu kopīpašnieki tiesai prasīt nevar, jo šāda prasība nebūtu savienojama ar Civillikuma 1074. panta un 1075. panta jēgu un mērķi. Proti, Civillikuma 1074. pantā ir noteikts, ka “nevienu kopīpašnieku nevar piespiest palikt kopīpašumā, ja vien tā nodibināšanas noteikumi nerunā tam pretim; turpretim katrs kopīpašnieks var katrā laikā prasīt dalīšanu”. Tādējādi secināms, ka tiesības prasīt kopīpašuma dalīšanu ir vērstas uz to, lai jebkurš kopīpašnieks katrā laikā var no kopīpašuma izstāties pats, nevis lai no kopīpašuma izstumtu kādu citu kopīpašnieku.  Tā arī Civillikuma komentāros ir minēts, ka “dalīšanas rezultātā kopīpašums var tikt izbeigts pilnībā vai arī vienīgi attiecībā pret to kopīpašnieku, kurš grib “izstāties” no kopīpašuma”^[20]. Kā piemēru, kad tiesa varētu lemt par kopīpašuma daļas atsavināšanu iepretim visas lietas atsavināšanai, var minēt gadījumu, kad viens no kopīpašniekiem prasa kopīpašuma priekšmeta pārdošanu izsolē, taču kopīpašuma priekšmeta pārdošana izsolē neatbilst pārējo kopīpašnieku interesēm un nav uzskatāms par taisnīgāko iespējamo risinājumu konkrētajā lietā. Izvēloties kā kopīpašuma dalīšanas veidu kopīpašnieka daļas atsavināšanu minētajā gadījumā, tiesai ir iespēja samērot  kopīpašnieku intereses – kopīpašumā paliek tie kopīpašnieki, kas to vēlas, savukārt no kopīpašuma izstāties ir iespēja tam kopīpašniekam, kurš prasījis kopīpašuma dalīšanu.

Likumprojektā arī paredzēts papildināt Civillikuma 1075. pantu ar regulējumu par dzīvojamo māju sadalīšanu dzīvokļu īpašumos, proti, sadalīšana dzīvokļu īpašumos tiek noteikts kā primārais kopīpašuma dalīšanas veids, ja kopīpašuma dalīšanas strīds izcēlies dzīvojamās mājas kopīpašnieku starpā. Par primāro šis veids tiek noteikts tā iemesla dēļ, ka dzīvojamo māju pārvaldīšana, apsaimniekošana, rekonstruēšana un tamlīdzīgas darbības saistās ar zināmiem izaicinājumiem, un vēl jo vairāk gadījumos, kad dzīvojamās mājas nav sadalītas dzīvokļu īpašumos. Dzīvojamās mājās par vispiemērotāko atzīstams stāvoklis, kad katram tās iedzīvotājam īpašumā ir dzīvokļa īpašums, attiecībā uz kuru viņš var pilnībā netraucēti īstenot savas īpašuma tiesības (protams, ievērojot speciālajos likumos ietvertos ierobežojumus). Tomēr tā kā atzīstams, ka sadalīšana dzīvokļu īpašumos dažādu iemeslu dēļ var izrādīties neiespējama, tad tādos gadījumos attiecībā uz dzīvojamām mājām piemērojami arī citi kopīpašuma dalīšanas veidi.

Jāatzīmē, ka termins “dzīvojamā māja” šajā normā ir attiecināms tikai uz tādām ēkām, kurās ir vairāk kā viens dzīvoklis (telpu grupa), jo normas mērķis nav noteikt, ka prioritāri dzīvokļa īpašumos sadalāmas savrupmājas, vasarnīcas, lauku mājas un tamlīdzīgi, kurās ir tikai viena dzīvojamo telpu grupa. Mērķis konkrētajai normai ir paredzēt sadalīšanu dzīvokļa īpašumos tādās ēkās, kuras ir iespējams sadalīt tā, lai tiktu izveidoti divi vai vairāk patstāvīgi īpašuma objekti – dzīvokļa īpašumi.

Ņemot vērā to, ka var būt gadījumi, kad ēkā dzīvojamo telpu grupu skaits, ko piešķirt katram kopīpašniekam atsevišķā īpašumā, ir mazāks nekā kopīpašnieku skaits, tad tiesai, lai dzīvojamās mājas sadalīšana dzīvokļu īpašumos vispār varētu tikt īstenota, var nākties lemt par kāda kopīpašnieka domājamo daļu atsavināšanu, paredzot viņa domājamo daļu vērtību atlīdzināt viņam naudā. No šī kopīpašnieka atsavinātās domājamās daļas tiek proporcionāli pievienotas pārējo kopīpašnieku domājamām daļām. Tipisks gadījums, kad kādam no kopīpašniekiem viņa domājamās daļas jāatlīdzina naudā ir tad, kad šim kopīpašniekam ēkā lietošanā ir neizbūvēti bēniņi vai pagrabs, kas pēc vispārīgā principa ir atzīstamas par koplietošanas telpām, līdz ar to telpas, kuras kopīpašnieks vai nu faktiski lieto, vai saskaņā ar dalītas lietošanas līgumu viņam ir nodotas lietošanā, viņam nevar tikt nodotas īpašumā kā dzīvokļa īpašums.

Izstrādājot Likumprojektu, darba grupā, kas tika izveidota kopīpašuma dalīšanas regulējuma pilnveidei, notika arī diskusija par to, vai Civillikuma 1075. pantā saglabājama izvēle tiesai izšķirt jautājumu ar lozi. Var piekrist kādā Kurzemes apgabaltiesas spriedumā secinātajam: “Tiesu praksē nav sastopama kopīpašuma izbeigšana caur lozēšanu. Tas pamatā skaidrojams ar to, ka izlozei vai loterijai ir spēles raksturs, kas nozīmē to, ka lozes dalībnieka iegūtajam laimestam (labumam) ir gadījuma raksturs. Šāda situācija nav pieļaujama gadījumos, kad strīds jāizšķir tiesā, jo tiesas nolēmums nevar tikt vērsts uz nejaušības uzvaru strīdā. Tiesas kolēģija pieļauj, ka jautājuma izšķiršana ar lozi būtu pieņemama situācijā, kad katrs no kopīpašniekiem vēlas paturēt lietu sev, izsakot objektīvi pamatotu gatavību otram izmaksāt taisnīgu kompensāciju naudā. Tad starp pusēm nepastāvētu strīds par sadales veidu, bet tikai sadales veida variantu (turklāt abi ir līdzvērtīgi mantiskā ziņā), un lozēšanai būtu civiltiesiska jēga un attaisnojums.”^[21] Ņemot vērā minēto, darba grupā tika izlemts, ka, lai arī strīda izšķiršana ar lozi nav tiesas procesam raksturīga, tomēr var būt gadījumi, kad šāda risinājuma iespēja būtu nepieciešama. Jāmin arī tas, ka likumdevējs uzskatījis lozi par piemērotu risinājumu arī Civillikuma 735. pantā, kurā regulēta mantojuma dalīšana tiesas ceļā.

Visbeidzot Likumprojekts paredz Civillikuma 1075.panta jaunajā redakcijā arī ceturto daļu, kas paredz, ka ja lietu vai daļu vēlas iegūt vairāki kopīpašnieki, tad tiesa noteic to pārdot kopīpašnieku starpā samērīgi ar katra daļu vai izsolē kopīpašnieku starpā. Likumprojekta mērķis šajā normā ir uzsvērt to, ka kopīpašuma dalīšanas procesā ir svarīgi ņemt vērā jau esošo kopīpašnieku intereses pretendēt uz daļu vai visu dalīšanai pakļauto kopīpašuma objektu (iepretim tādiem risinājumiem, kas ļautu īpašumam vai daļai nonākt trešās personas īpašumā izsoles ceļā). Situācijas var būt dažādas, var būt tādi īpašumi, kur būtu piemērots proporcionāls dalījums starp visiem ieinteresētajiem kopīpašniekiem, kā arī var būt tādas situācijas, kad sīkāks dalījums nebūtu vēlams vai pat iespējams.

 

2. Kāda var būt likuma ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

Likumprojekts var ietekmēt visas privātpersonas, kurām pieder domājamās daļas nekustamajos īpašumos, kas ir vairāku personu kopīpašumā. Ņemot vērā Likumprojektā noteikto ierobežojumu atsevišķos gadījumos prasīt kopīpašuma dalīšanu, tas var ietekmēt tās privātpersonas, kas ar kopīpašumu izbeigšanu kaut kādā veidā gūst peļņu. Likumprojekts netiešā veidā var ietekmēt arī hipotekāros kreditorus, jo Likumprojektā radīto tiesisko mehānismu iespaidā domājamo daļu kā īpašuma tiesību objekta un saistību tiesību nodrošinājuma apgrozība var mainīties.

 

3. Kāda var būt likuma ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

Nenoliedzami arī valsts vai pašvaldība var būt domājamo daļu īpašnieki nekustamajos īpašumos, kas ir vairāku personu kopīpašumā, taču ar Likumprojektu netiek paredzētas nekādas veicamās darbības vai pasākumi, kas varētu atstāt būtisku ietekmi uz valsts vai pašvaldību budžetiem.

 

 

4. Kāda var būt likuma ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Lai Likumprojektā ieviestos tiesiskos mehānismus varētu efektīvi īstenot, nepieciešami grozījumi Civilprocesa likumā, nosakot šo mehānismu īstenošanas procesu.

 

5. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst likumprojekts?

Likumprojekts šo jomu neskar.

 

6. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot likumprojektu?

Likumprojekta izstrādē tika iesaistīta darba grupa, kas izveidota atbilstoši Saeimas Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisijas 2020. gada 4. februāra sēdē nolemtajam. Darba grupas sastāvā tika iekļauti pārstāvji no Tieslietu ministrijas, Valsts zemes dienesta, Latvijas Universitātes, Latvijas Zvērinātu notāru padomes, Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes, Finanšu nozares asociācijas, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Tiesībsarga biroja, Valsts prezidenta kancelejas, kā arī tiesneši, zvērināti advokāti, Latvijas Republikas Augstākās tiesas analītiskie padomnieki.

 

7. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde?

Likumprojekta izpilde tiks nodrošināta gan saskaņā ar likumā un citos normatīvajos aktos jau noteikto kārtību, gan arī ņemot vērā jauno speciālo regulējumu, kurš tiks izstrādāts ar grozījumiem Civilprocesa likumā. Jaunu institūciju dibināšana nav nepieciešama, jo Likumprojekta izpilde tiks nodrošināta jau ar esošo valsts pārvaldes un tiesu sistēmas iestāžu palīdzību.