Saeimas Prezidijam

Juridiskā komisija lūdz iekļaut Saeimas tuvākās ārkārtas sēdes darba kārtībā Juridiskās komisijas izstrādāto likumprojektu “Grozījumi Civilprocesa likumā”.

Komisija lūdz nodot minēto likumprojektu tikai Juridiskajai komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 86. pantu komisija lūdz minēto likumprojektu izskatīt pirmajā lasījumā bez atkārtotas izskatīšanas atbildīgajā komisijā.

Juridiskā komisija lūdz atzīt likumprojektu par steidzamu.

Pielikumā: 1. Likumprojekts “Grozījumi Civilprocesa likumā” uz 1lpp.;

2. Likumprojekta anotācija uz 4.lpp.

Ar cieņu

Juridiskās komisijas priekšsēdētājs J.Jurašs

Likumprojekts

Grozījumi Civilprocesa likumā

Izdarīt Civilprocesa likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, 23. nr.; 2001, 15. nr.; 2002, 24. nr.; 2003, 15. nr.; 2004, 6., 10., 14., 20. nr.; 2005, 7., 14. nr.; 2006, 1., 13., 20., 24. nr.; 2007, 3., 24. nr.; 2008, 13. nr.; 2009, 2., 6., 14. nr.; Latvijas Vēstnesis, 2009, 205. nr.; 2010, 166., 183., 206. nr.; 2011, 16., 95., 132., 148. nr.; 2012, 50., 100., 190., 197. nr.; 2013, 87., 112., 188. nr.; 2014, 2., 41., 63., 108., 194., 228. nr.; 2015, 42., 91., 118., 227., 251. nr.; 2016, 31., 123., 241., 249. nr.; 2017, 117., 132., 216., 259. nr.; 2018, 53., 119., 225. nr.; 2019, 52. nr.; 2020, 199. nr.) šādus grozījumus:

1. 250.¹⁹ pantā:

izslēgt otrajā daļā teikumu “Tiesa ierosina lietu par uzturlīdzekļu piedziņu bērnam Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā, ja pastāv Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā minētie šķēršļi, kas liedz personai saņemt uzturlīdzekļus Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda.”;

papildināt pantu ar 2¹ daļu šādā redakcijā:

“(2¹) Tiesa ierosina lietu par uzturlīdzekļu piedziņu bērnam, ja:

1) prasības apmērs nepārsniedz apmēru, kādā uzturlīdzekļi tiek izmaksāti no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, un pastāv Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā minētie šķēršļi, kas liedz personai saņemt uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda;

2) prasības apmērs pārsniedz apmēru, kādā uzturlīdzekļi tiek izmaksāti no Uzturlīdzekļu garantiju fonda.”.

2. Izslēgt pārejas noteikumu 73. punktu.

3. Papildināt pārejas noteikumus ar 159. un 160. punktu šādā redakcijā:

“159. Šā likuma 594. panta pirmajā, otrajā un piektajā daļā noteiktie parādniekam saglabājamie maksājumi valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā uz katru apgādībā esošo nepilngadīgo bērnu līdz 2021. gada 31. decembrim nosakāmi 64,03 euro apmērā, kas atbilst valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēram uz 2020. gada 31. decembri.”

160. Grozījums šā likuma 250.¹⁹ panta otrajā daļā saistībā ar prasības par uzturlīdzekļu piedziņu bērnam atsaisti no Ministru kabineta noteikta minimālā apmēra un šā likuma 250.¹⁹ panta 2¹ daļa stājas spēkā 2021. gada 1. janvārī.”

Likums stājas spēkā 2020. gada 31. decembrī.

Anotācija likumprojektam

Grozījumi Civilprocesa likumā

1. Kādēļ likums ir vajadzīgs?

Tieslietu ministrija 2020. gada 2. oktobra vēstulē Nr. 1-11/3146 informēja Saeimas Juridisko komisiju, ka ir veikta Civilprocesa likuma 32.¹ panta piemērošanas prakses analīze, apkopojot datus par Civilprocesa likuma 32.¹ panta kārtībā nodotajām lietām, kā arī tiesu darba rādītājiem un izmaiņām tajos, un secināts, ka minētajā normā nostiprinātais lietu pārdales instruments līdztekus personu tiesību uz lietu izskatīšanu saprātīgos termiņos nodrošināšanai, ir radījis iespēju būtiski izlīdzināt saņemto civillietu skaitu starp rajonu (pilsētu) tiesām un veicina straujāku lietu uzkrājuma samazinājumu Rīgas tiesu apgabala rajonu (pilsētu) tiesās. Tieslietu ministrijas sagatavotais izvērtējums izskatīts Tieslietu padomē, tostarp, atbalstot, ka tiek virzīts priekšlikums, kas paredzētu likuma 32.¹pantu saglabāt kā pastāvīgu normu, attiecīgi izslēdzot Civilprocesa likuma pārejas noteikumu 73. punktu. Nenodrošinot Civilprocesa likuma pārejas noteikumu 73. punkta izslēgšanu no likuma ar šā gada 31. decembri no 2021. gada 1. janvāra Civilprocesa likuma 32.¹ pants zaudēs spēku.

Atbilstoši šobrīd spēkā esošajam regulējumam ieturējumus no parādniekam izmaksājamās darba samaksas pēc izpildu dokumentiem izdara līdz piedzenamā parāda dzēšanai likumā fiksētā procentuālā izteiksmē, taču parādniekam saglabājot darba samaksu un tai pielīdzinātos maksājumus valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas apmērā (šobrīd – 430 EUR) vai pusi no tās, kā arī uz katru apgādībā esošo nepilngadīgo bērnu līdzekļus valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā (šobrīd vispārējā gadījumā - 64,03 eiro). No spēkā esošā tiesiskā regulējuma izriet, ka gadījumā, ja no parādniekam izmaksājamās darba algas atbilstoši likumā noteiktajam aprēķinam parādniekam nebūtu iespējams nodrošināt līdzekļu saglabāšanu likumā noteiktās summas apmērā, ieturējumu veikšana no darba algas, pamatojoties uz zvērināta tiesu izpildītāja rīkojumu, nebūtu pieļaujama vispār.

Lai izpildītu Satversmes tiesas spriedumus (tiesas noteiktais termiņš 2021. gada 1. janvāris) jautājumā par garantēto minimālo ienākumu līmeni (GMI) un trūcīgā statusa piešķiršanu, Labklājības ministrija izstrādāja likumprojektu “Grozījumi likumā “Par sociālo drošību” un “Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā”, kas Satversmes tiesas sprieduma īstenošanai no 2021. gada 1. janvāra cita starp rosina mainīt minimālo ienākumu līmeņu noteikšanas metodoloģiju, kas skars visus minimālo ienākumu atbalsta maksājumus. Tai skaitā, sociāla nodrošinājuma pabalsta bāze paaugstināta līdz 109 eiro (šobrīd vispārējā gadījumā - 64,03 eiro). Saeima 2020.gada 24.novembrī pieņēma likumu “Grozījumi likumā “Par sociālo drošību””, paredzot, ka minimālo ienākumu sliekšņus, tostarp nodrošinājuma pabalsta apmēru, pārskatīs ne retāk kā reizi trīs gados. Vienlaikus Ministru kabinets 2020.gada 24.novembrī pieņēma Ministru kabineta noteikumus “Grozījums Ministru kabineta 2015.gada 24.novembra noteikumos Nr.656 "Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu”, paredzot, ka no 2021.gada 1.janvāra tiek celta arī minimālā alga (no pašreizējiem 430 uz 500 eiro mēnesī).

Minētais nozīmē, ka piespiedu izpildes procesā, veicot ieturējumus no parādnieka darba algas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem, parādniekam ik mēnesi tiks atstāti lielāki naudas līdzekļi, kā tas ir pašlaik (minimālās mēneša darba algas apmērā un saglabājot uz katru apgādībā esošo nepilngadīgo bērnu līdzekļus valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā). Tas kopumā būtiski samazinās piedzenamo summu apmērus un negatīvi ietekmēs piedzinēju intereses saņemt tiesas piespriesto, kā arī tas nozīmē, ka pie nosacījuma, ka no parādnieka darba algas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem nevarēs veikt piedziņu, piedziņa tiks vērsta, piemērojot citus – parādnieka intereses vairāk skarošus piespiedu izpildes līdzekļus.

Tiesas nolēmuma pienācīgas un savlaicīgas izpildes nodrošināšana ir būtiska un neatņemama daļa no personas tiesībām aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Nenodrošinot tiesas un citu institūciju nolēmumu pienācīgu izpildi, tiek radīts kaitējums tiesu varai, sabiedrībā var zust respekts tiesu sistēmai un uzticība valsts institūcijām. Līdz ar to valstij ir pienākums nodrošināt, lai ikvienai personai būtu pieejams efektīvs izpildes process, un parādnieka interesēm labvēlīgāka tiesiskā regulējuma principa ievērošanas mērķis nedrīkst radīt apstākļus, pie kuriem piedziņas īstenošana vairs nav iespējama vispār, tādējādi netieši pieļaujot izvairīšanos no parādnieka uzņemto vai ar likumu tam uzlikto saistību izpildes.

Ikvienai personai ir pienākums pildīt saistības, kuras tā uzņēmusies ar tiesisku darījumu vai kuras tai noteiktas ar normatīvu aktu. Zvērinātu tiesu izpildītāju darba uzskaites rīki nenodrošina iespēju iegūt precīzus datus par piedziņas lietu skaitu, kurās piedziņa tiek īstenota, veicot ieturējumus no parādniekam izmaksājamās darba samaksas. Taču atbilstoši zvērinātu tiesu izpildītāju sniegtai informācijai ieturējumu veikšana no parādnieka darba samaksas ir viens no visplašāk piemērotiem piespiedu izpildes līdzekļiem. Turklāt atbilstoši Civilprocesa likumā nostiprinātiem spriedumu izpildes vispārīgajiem noteikumiem piedziņa uz parādnieka mantu netiek vērsta, ja parādnieks strādā vai saņem pensiju vai stipendiju un piedziņas apmērs nepārsniedz to mēneša ienākumu daļu, uz kuru pēc likuma var vērst piedziņu (Civilprocesa likuma 570. panta otrā daļa). Savukārt piedziņas vēršana uz parādnieka nekustamo īpašumu pieļaujama, ja, piemērojot citus piespiedu izpildes līdzekļus, piedzinēja prasījumu saprātīgā termiņā nav iespējams apmierināt (Civilprocesa likuma 570. panta trešā daļa). Proti, īstenojot samērīguma principu, primāri piedziņa vēršama uz parādnieka ienākumiem, kas attiecībā pret parādnieka mantu ir vissaudzīgākais piespiedu izpildes līdzeklis. Ja no parādniekam izmaksājamās darba samaksas ieturējumus nav iespējams veikt, vai tās apmēra dēļ piedzinēja prasījumu nav iespējams apmierināt, neizzūd parādnieka pienākums nokārtot parādsaistības. Parāda piedziņas nodrošināšanai izpildu lietas ietvaros var tikt piemēroti citi piespiedu izpildes līdzekļi, tai skaitā piedziņas vēršana uz parādnieka kustamo mantu vai nekustamo īpašumu, to pārdodot.

Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes apkopotajiem datiem 2019. gadā darbinieku (darba ņēmēju) īpatsvars, kuru darba samaksa pēc nodokļu nomaksas bija līdz 450 eiro mēnesī, veidoja līdz 25,8%. Savukārt minimālo algu vai mazāk valstī kopumā saņēma 116,0 tūkstoši jeb 14,4 % darbinieku. Turklāt reģionos mazo algu saņēmēju īpatsvars ir augsts - 2019. gadā reģionos visaugstākais mazo algu saņēmēju īpatsvars joprojām vērojams Latgalē, kur 23,6 % darbinieku saņēma minimālo algu vai mazāk. Minētie dati ļauj izdarīt pieņēmumu, ka jau atbilstoši spēkā esošajam regulējumam potenciāli aptuveni 40% gadījumu parādnieka atalgojuma apmēra dēļ nav iespējams vērst piedziņu uz darba samaksu. Un būtiski palielinot Civilprocesa likuma 594. pantā noteikto parādniekam saglabājamo līdzekļu apmēru, piedziņa no darba samaksas aptuveni pusē gadījumu varētu kļūt neiespējama

Tā kā tiesības uz taisnīgu tiesu paredz ne tikai parādnieka tiesību aizsardzību, bet arī piedzinējam tiesības samērīgi atgūt savus naudas līdzekļus, spriedumu izpildes process un faktiski tā kvalitāte nedrīkst būt atkarīga no izmaiņām sociālās politikas jautājumos un tāpēc nepieciešams pārskatīt Civilprocesa likuma 594. pantā šobrīd noteiktos parādniekam saglabājamo summu apmērus. Minētā nodrošināšanai nepieciešams zināms laika posms. Ņemot vērā minēto, ierosināts “iesaldēt” Civilprocesa likuma 594. panta pirmajā un otrajā daļā noteikto parādniekam saglabājamo ienākumu – valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru uz katru apgādībā esošo nepilngadīgo bērnu 2021. gadā, dodot samērīgu laiku ekspertiem izvērtēt un pārskatīt Civilprocesa likuma 594. pantā šobrīd noteiktos parādniekam saglabājamo summu apmērus un to piesaistes kritērijus. Ievērojot minēto, izstrādāts priekšlikums likuma pārejas noteikumu papildināšanai.

Ņemot vērā plānoto minimālās algas apmēra pieaugumu no 2021. gada, veicami grozījumi, kas precizē nosacījumus, pie kuriem persona var iesniegt prasību par uzturlīdzekļu saņemšanu.

Lai rastu risinājumu, kas līdzsvarotu izmaksājamo uzturlīdzekļu apmēru ar valsts budžetā pieejamiem līdzekļiem, 2019. gada 14. novembra likums “Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā” (turpmāk – Fonda likums) paredz, ka valsts garantētie uzturlīdzekļi, sākot no 2020. gada janvāra, tiek atsaistīti no minimālās algas, paredzot, ka atsevišķi Ministru kabinets nosaka no Uzturlīdzekļu garantiju fonda (turpmāk – Fonds) izmaksājamo uzturlīdzekļu apmēru. Attiecīgi kopš 2020. gada janvāra uzturlīdzekļi no Fonda tiek izmaksāti Ministru kabineta 2019. gada 10. decembrī noteikumos Nr. 616 “Noteikumi par uzturlīdzekļu apmēru, ko izmaksā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda” noteiktajā apmērā. Minētais apmērs, ņemot vērā, ka 2021. gadā tiks celta minimālā alga, atšķirsies no apmēra, kāds noteikts Ministru kabineta 2013. gada 15. janvāra noteikumiem Nr. 37 "Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam". Gadījumā, ja prasības summa nepārsniedz apmēru, kāds tiek izmaksāts no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, personai būtu jāvēršas Fonda administrācijā, lai uzturlīdzekļus saņemtu administratīvā procesa kārtībā. Bet, ja pastāv Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā minētie šķēršļi, kas liedz personai saņemt uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, tad personai jāvēršas tiesā. Ievērojot minēto, precizējams Civilprocesa likuma 250.¹⁹ panta otrās daļas otrais teikums, kas šobrīd noteic, ka tiesa ierosina lietu par uzturlīdzekļu piedziņu bērnam Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā, ja pastāv Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā minētie šķēršļi, kas liedz personai saņemt uzturlīdzekļus Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā no Fonda, kā arī Civilprocesa likuma 623.panta otrā daļa.

Tā kā minētais grozījums saistīts ar 2019. gada 14. novembra likumu “Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā, kas paredz valsts garantētos uzturlīdzekļus, atsaistīt no minimālās algas. Ievērojot, ka ar 2021. gadu tiek palielināta minimālās algas apmērs, tā spēkā stāšanas nosakāma ar 2021. gada 1. janvāri.

2. Kāda var būt likuma ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

Saglabājot Civilprocesa likuma 32.¹ pantu kā pastāvīgu tiesību normu, tiesu rīcībā ir vēl viens instruments, kas līdztekus personu tiesību uz lietu izskatīšanu saprātīgos termiņos nodrošināšanai, rada iespēju būtiski izlīdzināt saņemto civillietu skaitu starp rajonu (pilsētu) tiesām un, pastāvot aptuveni līdzīgam saņemto krimināllietu skaitam, rada iespēju straujāk samazināt lietu uzkrājumu Rīgas tiesu apgabala rajonu (pilsētu) tiesās. Tādejādi nodrošināt, pēc iespējas visu personu vienlīdzību uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos.

Netiks pieļauta situācija, kurā faktiski nāktos atteiktos no piespiedu izpildes līdzekļa – piedziņas vēršana uz darba samaksu - piemērošanas. Piedziņas vēršana uz parādnieka ienākumiem ir atzīstams par vienu no parādnieka intereses vismazāk aizskarošu piespiedu izpildes līdzekli. Bet daudzos gadījumos – tas atzīstams pat par vienīgo reāli iespējamo piespiedu izpildes līdzekli, ja parādniekam nav naudas līdzekļu uzkrājumu kredītiestādēs vai mantas, uz kuru būtu iespējams vērst piedziņu.

3. Kāda var būt likuma ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

Likumprojekts nerada ietekmi uz valsts vai pašvaldību budžetu.

4. Kāda var būt likuma ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Likumprojektam nav ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu.

5. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst likumprojekts?

Nav attiecināms.

6. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot likumprojektu?

Ar Tieslietu padomes 2020. gada 28. septembra lēmumu Nr. 47 atbalstīts priekšlikums virzīt pieņemšanai grozījumus Civilprocesa likumā, kas paredzētu likuma 32.¹ pantu saglabāt kā pastāvīgu normu.

Priekšlikumi ir izskatīti un atbalstīti Civilprocesa likuma grozījumu izstrādes pastāvīgajā darba grupā.

7. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde?

Likumprojekta izpildi nodrošinās rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētājs, apgabaltiesu priekšsēdētājs, rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis, apgabaltiesu tiesnesis, zvērināti tiesu izpildītāji, atbilstoši normatīvajos aktos un likumprojektā noteiktajai kārtībai.