Tiesību akta projekta anotācijas kopsavilkums

Mērķis, risinājums un projekta spēkā stāšanās laiks (500 zīmes bez atstarpēm)

Likumprojekts "Grozījumi Darba likumā" (turpmāk – likumprojekts) izstrādāts, lai nodrošinātu efektīvāku nosūtīto darbinieku tiesību aizsardzību atbilstoši Eiropas Savienības tiesību normās ietvertajam regulējumam.

I. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība

1.

Pamatojums

Likumprojekts izstrādāts, lai pilnveidotu darba tiesisko attiecību regulējumu, pārņemot Eiropas Parlamenta un Padomes 2018.gada 28.jūnija direktīvas (ES) 2018/957, ar ko groza direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (turpmāk – direktīva 2018/957), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2019.gada 20.jūnija direktīvas (ES) 2019/1152 par pārredzamiem un paredzamiem darba nosacījumiem Eiropas Savienībā (turpmāk – direktīva 2019/1152) prasības. 

2.

Pašreizējā situācija un problēmas, kuru risināšanai tiesību akta projekts izstrādāts, tiesiskā regulējuma mērķis un būtība

1. Likumprojekta 1.pants paredz papildināt Darba likuma 14.pantu, kas reglamentē darbinieku nosūtīšanu. Šādi grozījumi ir nepieciešami, lai pārņemtu direktīvas 2018/957 prasības.

Tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996.gada 16.decembra direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (turpmāk – direktīva 96/71/EK), kurā direktīva 2018/957 izdara grozījumus, prasības ir ietvertas Darba likumā jau ar tā pieņemšanas un stāšanās spēkā brīdi, tad ar šo likumprojektu ir nepieciešams precizēt tikai atsevišķus noteikumus, ņemot vērā jaunākajā direktīvā ietvertos grozījumus. Direktīva 2018/957 tiek pārņemta minimālo prasību apmērā.

Būtiski uzsvērt, ka šis regulējums attiecas uz ārvalstu komersantiem, kas nosūta savus darbiniekus darbam Latvijā, tādejādi ietekmējot arī Latvijas darba tirgus situāciju un konkurences apstākļus.

Direktīvas 2018/957 mērķis ir izveidot līdzsvarotu regulējumu attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un darbā norīkoto darbinieku aizsardzību, kurš ir nediskriminējošs, pārredzams un samērīgs. Tā ievieš izmaiņas trīs galvenajās jomās: darbinieku atalgojums, tostarp apakšuzņēmēju līgumu slēgšanas gadījumos, noteikumi par pagaidu darba aģentūru darbiniekiem, kā arī ilgtermiņa norīkojumiem.

Darba likuma 14.pants tiek papildināts ar specifisko regulējumu, kas attiecināms uz pagaidu darba aģentūru jeb darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēju darbiniekiem.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 19.novembra direktīva 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām noteic, ka pagaidu darba aģentūra ir juridiska vai fiziska persona, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem slēdz darba līgumus vai veido darba attiecības ar pagaidu darba aģentūras darbiniekiem, lai tos norīkotu uz laiku strādāt lietotājuzņēmumos to uzraudzībā un vadībā. Šīs direktīvas prasības ir pārņemtas Darba likumā. Atbilstoši Darba likuma 4.panta otrajai daļai gadījumā, ja darba līgumu ar darbinieku slēdz darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs, lai uz noteiktu laiku norīkotu darbinieku veikt darbu darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmēja labā un vadībā, par darba devēju uzskatāms darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs.

Tādēļ līdzīgi kā direktīvā 2018/957, arī Darba likumā tiek nostiprināts princips, ka darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs par noteikumu, kas reglamentē darbinieku nosūtīšanu, ievērošanu, neskatoties uz to, ka darbinieku nosūta uz citu valsti darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējs. Tādejādi tiek uzsvērta paša darba devēja – darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēja - atbildība par savu darbinieku un šim darbiniekam nodrošināmiem nodarbinātības noteikumiem un darba apstākļiem.

Vienlaikus arī darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējam ir paredzēti pienākumi gadījumā, ja viņš nolēmis nosūtīt darbam uz citu valsti darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēja darbinieku.

Līdzīgi kā direktīvā 2018/957 Darba likumā tiek ietverta norma, ka darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējam pirms darbinieka nosūtīšanas ir laikus jāinformē šī darbinieka darba devējs (darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs) par paredzamo nosūtīšanu. Šīs normas mērķis ir nodrošināt to, lai darbinieka tiešais darba devējs zinātu, kur atrodas viņa darbinieks, kā arī to, lai darba devējs var izpildīt citas valsts prasības darbinieku nosūtīšanas jomā. Attiecībā uz terminu “laikus” jāuzsver, ka šajā gadījumā būtiska nozīme ir tam, cik ilgs laiks attiecīgā darbinieka tiešajam darba devējam (darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējam) ir nepieciešams, lai iesniegtu informāciju citas valsts iestādē par konkrēto nosūtīšanas faktu. To, kādā termiņā un kādā veidā puses sniedz viena otrai nepieciešamo informāciju, ir jāatrunā savstarpējā līgumā par starptautiskā pakalpojuma sniegšanu.

Gadījumā, ja darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējs kādu iemeslu dēļ neizpilda viņam uzlikto informēšanas pienākumu, darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs netiek atbrīvots no saviem pienākumiem nodrošināt atbilstošus nodarbinātības noteikumus un darba apstākļus darbiniekam. Vienlaikus, šajā gadījumā darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs un darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējs savus strīdus var risināt savstarpēji noslēgtā starptautiskā pakalpojuma sniegšanas līguma noteiktā kārtībā.

Tāpat pirms darbinieka nosūtīšanas darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējam, kas atrodas Latvijā, ir jāinformē šāda pakalpojuma sniedzēju no citas valsts par to, kādi darba apstākļi un nodarbinātības noteikumi ir pie darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmēja. Arī šī informācija ir sniedzama laikus pirms nosūtīšanas uzsākšanas, lai darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs, var izpildīt visas izvirzītās prasības. To, kādā termiņā un kādā veidā puses sniedz viena otrai nepieciešamo informāciju, ir jāatrunā savstarpējā līgumā par starptautiskā pakalpojuma sniegšanu. Arī šī norma izriet no direktīvas 2018/957 prasībām.

Tāpat Darba likuma 14.pants tiek papildināts ar normu, kas pārņem direktīvā ietverto noteikumu par to, ka darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēja darbiniekam, ja viņš tiek nosūtīts, ir nodrošināmi tādi paši darba apstākļi un nodarbinātības noteikumi, kādus nodrošinātu un piemērotu darbiniekam, ja tas pie darbaspēka pakalpojuma saņēmēja būtu tieši nodarbināts un veiktu tādu pašu darbu. Tādejādi tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme un nediskriminācijas principa ievērošana.

Pantā ietvertais regulējums pārņem arī direktīvas 2018/957 prasību attiecībā uz darba samaksas jautājumiem. Darba likumā tiek ietverts pamatprincips – darbinieka nosūtīšanas gadījumā darba samaksas jēdziens un darba samaksas obligātie elementi ir nosakāmi atbilstoši tās valsts normatīvajiem aktiem vai praksei, uz kuras teritoriju darbinieks tiek nosūtīts. Savukārt gadījumā, ja darbinieks tiek nosūtīts uz Latviju, tad darba devējam ir jāievēro Darba likuma un citu normatīvo aktu prasības, kā arī vispārsaistošās ģenerālvienošanās (ja tāda ir noslēgta konkrētajā nozarē) noteikumi.

Vienlaikus pants tiek papildināts ar normu, kura paredz, ka Latvijas uzņēmējs, kura labā tiek veikts darbs, nepielaiž pie darba izpildes nosūtīto darbinieku, ja darba devējs no citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, nav iesniedzis apliecinājumu par 14.¹panta otrajā daļā minētā pienākuma izpildi. Respektīvi, Latvijas uzņēmējam ir jāpārliecinās par to, ka citas valsts darba devējs ir informējis un iesniedzis likumā minēto informāciju Valsts darba inspekcijā par konkrētā darbinieka nosūtīšanu. Kā apliecinājums var kalpot, piemēram, no Valsts darba inspekcijas saņemts elektroniskais pasts par attiecīgās informācijas saņemšanu. Gadījumā, ja Latvijas uzņēmējs, kas saņem starptautisko pakalpojumu, kura ietvaros tiek nosūtīts darbinieks, nav saņēmis šādu apliecinājumu, viņš nedrīkst pielaist nosūtīto darbinieku pie darba izpildes.  Tādejādi tiks veicināta Darba likumā ietvertā ziņošanas pienākuma izpilde. Šī grozījuma mērķis ir arī mazināt risku, ka nosūtītajam darbiniekam netiek nodrošināti visi normatīvajos aktos paredzētie nodarbinātības noteikumi un darba apstākļi, kā arī veicināt vietējo uzņēmēju ieinteresētību pārliecināties par citas valsts darba devēja godprātību.

2. Grozījumu vieglākas uztveramības dēļ likumprojekts paredz izteikt jaunā redakcijā 14¹. un 14².pantu.  Jāuzsver, ka būtībā pantos jau iepriekš ietvertais regulējums tiek saglabāts, kas ar likumprojektu tiek tikai papildināts un precizēts ar normām, kas izriet no direktīvas 2018/957 prasībām.

Darba likuma 14¹.panta pirmā daļa tiek papildināta ar norādi, ka darba devējam, kas no citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, ir jāpiemēro ne vien Latvijas normatīvie akti, bet arī vispārsaistošās ģenerālvienošanās (kas noslēgtas atbilstoši Darba likuma 18.panta ceturtajai daļai) prasības.

Latvijā šobrīd ir trīs koplīgumi, kurus var uzskatīt par vispārsaistošiem, jeb ģenerālvienošanās.

Dzelzceļa nozarē koplīgums noslēgts starp biedrību „Latvijas Dzelzceļa nozares darba devēju organizācija” un Latvijas Dzelzceļnieku un satiksmes nozares arodbiedrību. Šī ģenerālvienošanās ir saistoša visiem uzņēmumiem, kuru darbība ir saistīta ar dzelzceļu vai dzelzceļa transporta funkcionēšanu.

Savukārt būvniecības nozarē vispārsaistošais koplīgums noslēgts starp būvniecības nozares darba devējiem, kuru preču apgrozījums vai pakalpojumu apjoms atbilst Darba likuma 18.panta ceturtās daļas prasībām un Latvijas Būvniecības nozares arodbiedrību. Ģenerālvienošanās ir saistoša visiem darba devējiem - fiziskām vai juridiskām personām vai arī tiesībspējīgām personālsabiedrībām, kas uz darba līguma pamata nodarbina vismaz vienu darbinieku, kas Latvijas Republikas teritorijā veic saimniecisko darbību būvniecības nozarē, neatkarīgi no tā vai darba devējs darbības veidu ir vai nav reģistrējis.

2019.gada 17.decembrī tika noslēgta stikla šķiedras nozares ģenerālvienošanās starp akciju sabiedrību “Valmieras stikla šķiedra” un Latvijas Industriālo nozaru arodbiedrību. Šī ģenerālvienošanās ir saistoša visiem darba devējiem – fiziskām vai juridiskām personām vai arī tiesībspējīgām personālsabiedrībām, kuras uz darba līguma pamata nodarbina vismaz vienu darbinieku, kas Latvijas Republikas teritorijā veic saimniecisko darbību stikla šķiedras nozarē un šī ģenerālvienošanās attiecas uz tiem darbiniekiem, kurus Latvijas Republikas teritorijā nodarbina iepriekš minētie darba devēji.

Vienlaikus 14¹.panta pirmajā daļā tiek precizēts 3.punkts, kas attiecas uz darba samaksu. Ņemot vērā to, ka atbilstoši direktīvas 2018/957 prasībām darba samaksas jēdzienu ir jānosaka saskaņā ar tās dalībvalsts valsts tiesību aktiem un/vai praksi, uz kuras teritoriju darbinieks ir norīkots, un tas ietver – visus atalgojuma pamatelementus, kas ir noteikti kā obligāti, tad svarīgi ir ietvert atbilstošu regulējumu arī Darba likumā.  Turpmāk 14¹.panta pirmās daļas 3.punkts noteiks, ka obligātās darba samaksas sastāvdaļas Latvijā ir ne tikai darba alga, bet arī piemaksas par darbu, kas saistīts ar īpašu risku, virsstundu darbu, nakts darbu, darbu svētku dienās un papildus darbu. Šo piemaksu izmaksa ir paredzēta Darba likumā. Vienlaikus šajā punktā tiek noteikts, ka darba samaksā netiek ietvertas iemaksas papildpensijas kapitālā, ko veic darba devējs. Šāds regulējums ir atbilstošs direktīvā 2018/957 paredzētajam.

Vienlaikus šie grozījumi paredz papildināt 14¹.panta pirmo daļu ar 8. un 9.punktu, kas pārņem direktīvā 2018/957 ietverto regulējumu. Likums tiek papildināts, paredzot, ka darba devējam no citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, ir jāievēro Latvijas normatīvo aktu vai ģenerālvienošanās noteikumu piemērošana arī tādos jautājumos kā darbinieku izmitināšanas noteikumi, ja darbinieki atrodas ārpus savas pastāvīgās darba vietas (ja vien darba devējs šādu pakalpojumu nodrošina), kā arī darbinieka izdevumu atlīdzināšana saistībā ar darbinieka komandējumu vai darba braucienu Latvijā. Ministru kabineta 2000.gada 11.aprīļa noteikumi Nr.137 “Higiēnas prasības dienesta viesnīcām” nosaka higiēnas prasības mītnēm, kas ir iestādes vai organizācijas īpašumā vai valdījumā un kas ir paredzētas personu izmitināšanai profesionālās vai augstākās izglītības ieguves laikā vai darba izpildes laikā. Šie noteikumi būtu jāņem vērā, lai izpildītu 14.¹pantas pirmās daļas 8.punktā ietverto noteikumu.

Saistībā ar izdevumu atlīdzināšanu saistībā ar nosūtītā darbinieka komandējuma vai darba braucienu, svarīgi ir uzsvērt, ka būtībā šis noteikums ir piemērojams tajā gadījumā, ja darbinieks, kas pakalpojuma līguma ietvaros sākotnēji ir nosūtīts uz vienu darba veikšanas vietu Latvijā, tomēr pakalpojuma sniegšanas gaitā ir jānosūta veikt darbu arī kādā citā vietā. Piemēram, sākotnēji darbu nosūtītais darbinieks veica Rīgā, bet pēc tam noskaidrojas, ka darbs ir jāveic arī Talsos – tādā gadījumā dara devējam ir jāpiemēro atbilstošie Ministru kabineta noteikumi, kas paredz izdevumu atlīdzināšanu komandējumu un braucienu gadījumā.

Likumprojekts paredz veikt arī vairākus grozījumus 14¹.panta otrajā daļā.

Jau šobrīd šī panta daļa paredz darba devēja no citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, pienākumu informēt Valsts darba inspekciju. Šāds pienākums ir izpildāms rakstveidā. Ņemot vērā to, ka ir paredzēts pilnveidot Valsts darba inspekcijas sniegtos pakalpojumus, darba devējiem tiek dota iespēja turpmāk informāciju sniegt elektroniski.

Jau līdz šim 14¹.panta otrajā daļā tika noteikts, kāda informācija darba devējam ir jāsniedz Valsts darba inspekcijai par konkrēto darbinieka nosūtīšanas gadījumu. Ar šiem grozījumiem tiek precizēts, ka ir jānorāda ne tikai darba devēja – fiziskās personas – vārdu, uzvārdu, personu apliecinošā dokumenta numuru un adresi vai juridiskās personas nosaukumu (firmu), reģistrācijas numuru, adresi un citu kontaktinformāciju (tālruņa numuru, elektroniskā pasta adresi), bet arī darba devēja – juridiskās personas –  izpildinstitūcijas atbildīgās amatpersonas vārdu, uzvārdu un adresi. Šāds papildinājums uzlabos komunikācijas efektivitāti un ātrumu starp Valsts darba inspekciju un uzņēmēju. Vienlaikus šie grozījumi paredz jaunu pienākumu darba devējam, kas ir darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs. Iesniedzot informāciju Valsts darba inspekcijā, šādam darba devējam īpaši jānorāda savs statuss, respektīvi, jānorāda, ka darba devējs ir darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs. Tāpat šim darba devējam ir jāsniedz apliecinājumu, ka darba devējs kā darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs sniegt darbiekārtošanas pakalpojumus savā mītnes valstī. Citā Eiropas Savienības dalībvalstī reģistrētam komersantam jau šobrīd atbilstoši Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma 17.panta ceturtajai daļai ir tiesības sniegt darbiekārtošanas pakalpojumus Latvijā tikai pēc attiecīgo Latvijas valsts iestāžu informēšanas par to. Tādejādi Darba likumā ietvertā prasība nevar tikt uzskatīta par jaunu darba devēja pienākumu. Iesniedzot Valsts darba inspekcijā apliecinājumu par to, ka konkrētais darba devējs kā darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs sniegt darbiekārtošanas pakalpojumu savā mītnes valstī, tiks  nodrošināta iespēja pārliecināties par to, ka darbiniekus tiešām nosūta darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzējs, nevis t.s. “pastkastītes uzņēmums”. Līdz ar to tiks veicināta pakalpojuma sniegšanas izsekojamība un drošība.

Lai vieglāk būtu identificēt nosūtītos darbiniekus, tiek papildināts arī šā panta otrais punkts. Turpmāk darba devējam Valsts darba inspekcija būs jāinformē ne tikai par nosūtītā darbinieka vārdu un uzvārdu, bet arī jānorāda personu identificējošā dokumenta numurs.

Vienlaikus šajā pantā tiek precizēts punkts attiecībā uz darba veikšanas norādīšanu. Līdz šim likums paredzēja, ka darba devējam ir jāinformē Valsts darba inspekcija par darba veikšanas vietu, bet gadījumā, ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā, ir jānorāda, ka darbinieku var nodarbināt dažādās vietās. Lai precīzāk pārņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 15.maija direktīvas 2014/67/ES par to, kā izpildīt direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (“IMI regula”) (turpmāk – direktīva 2014/67/ES), prasības, kas jau ir ietvertas Latvijas normatīvajos aktos, šā panta otrās daļas 4.punkts tiek grozīts, paredzot, ka darba devējam sākotnējā paziņojumā Valsts darba inspekcijai ir jānorāda darba veikšanas precīza adrese vai adreses, ja darbu paredzēts veikt vairākās vietās.

Vienlaikus šī panta daļa tiek papildināta ar jaunu noteikumu, kas paredz, ka darba devējiem ir jāsniedz arī informācija par sertifikātu par sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem, kas piemērojami sertifikāta saņēmējam (A1 sertifikātu), norādot izdevējvalsti un numuru. Strādājot dažādās Eiropas Savienības valstīs vienlaicīgi, sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek veiktas tikai vienā valstī. Līdz ar to vispārējs nosacījums ir tāds, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas jāveic tajā valstī, kurā persona veic darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā. Darbinieku nosūtīšanas gadījumā darbinieks var palikt sociāli apdrošināts tajā dalībvalstī, kurā viņš dzīvo un ir noslēdzis darba līgumu, ja paredzamais darba ilgums nepārsniedz 24 mēnešus. Ņemot vērā to, ka jau šobrīd ir jāsaņem šādi A1 sertifikāti, nav uzskatāms, ka šī noteikuma ieviešana rada jaunu, papildus slogu.

Vienlaikus šā panta daļā un 14².pantā tiek precizēts regulējums, nosakot, ka noteikumi par darbinieku nosūtīšanu ir attiecināmi uz Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstīm. No regulējuma tiek svītrota Šveices Konfederācija, jo direktīvas 2018/957 regulējums ir attiecināms uz Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas valstīm.

Tāpat pants tiek papildināt ar jaunu daļu, kas precizē darba devēju pienākumu informēt Valsts darba inspekciju. Līdz šim nereti darba devēji iesniedza informāciju tikai par sākotnējo darbinieku nosūtīšanu, bet neprecizēja informāciju, ja tā laika gaitā mainās, piemēram, nosūtītie darbinieki aizstāj viens otru vai arī mainās darba devēju pārstāvji, ar kuriem iestādes vai sociālie partneri var kontaktēties dažādos būtiskos jautājumos. Lai nodrošinātu to, ka kontroles un uzraudzības iestāžu rīcībā ir aktuālā informācija, pants tiek papildināts ar jaunu noteikumu, nosakot, ka darba devējam no citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, ir pienākums informēt Valsts darba inspekciju par jebkurām izmaiņām sākotnēji sniegtajā informācijā. Precizējumi iesniedzami elektroniski latviešu valodā ne vēlāk kā trīs darba dienu laikā no izmaiņu rašanās brīža.

Vienlaikus šis pants tiek papildināts ar trīs jaunām daļām, kas pārņem direktīvas 2018/957 prasības attiecībā uz ilgtermiņa nosūtīšanu.

Šā panta desmitā, vienpadsmitā un divpadsmitā daļa  regulē ilgtermiņa nosūtīšanu. Darba likumā tiek paredzēts, ka gadījumā, ja darbinieka nosūtīšanas ilgums pārsniegs 12 mēnešus, tad uz nosūtīto darbinieku piemērojams visas Latvijas normatīvo aktu un vispārsaistošo koplīgumu prasības (līdzīgi kā būtu gadījumā, ja darbinieks būtu pieņemts darbā tieši pie Latvijas darba devēja). Izņēmums ir noteikumu par darba līguma noslēgšanu un izbeigšanu, konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas piemērošana, kā arī iemaksu veikšana papildpensijas kapitālā, ja to veic darba devējs. Ar motivētu paziņojumu Valsts darba inspekcijai darba devējs, kurš nosūtījis darbiniekus veikt darbu Latvijā, var pagarināt iepriekš minēto 12 mēnešu termiņu līdz 18 mēnešiem. Līdz ar to jebkurā gadījumā, ja nosūtīšanas faktiskais ilgums pārsniedz 18 mēnešus, darba devējam būs jānodrošina nosūtītajam darbiniekam nodarbinātības noteikumus un darba apstākļus, kas paredzēti Latvijas normatīvajos aktos un vispārsaistošos koplīgumos.

Tādejādi gadījumā, ja nosūtīšana ilgst 12 mēnešus (vai pēc motivēta paziņojuma Valsts darba inspekcijai – 18 mēnešus), darba devējam ir jāievēro tie noteikumi, kas minēti Darba likuma 14.¹panta pirmajā daļā. Savukārt pēc šī termiņa notecējuma uz nosūtīto darbinieku ir jāattiecina viss Latvijas regulējums, izņemot noteikumus par darba līguma noslēgšanu un izbeigšanu, konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas un iemaksām papildpensijas kapitālā, ko veic darba devējs.

Vienlaikus darba devējam jāņem vērā, ka nosūtīšanas ilgumu aprēķinās, ņemot vērā ne tikai konkrētā darbinieka nosūtīšanas termiņu, bet arī tos gadījumus, kad konkrētais darbinieks ir aizstāts un cits darbinieks veic to pašu darbu tajā pašā darba izpildes vietā.

Papildus tiek paredzēts, ka darba devējam no citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, ir pienākums pirms starptautiskā pakalpojuma sniegšanas uzsākšanas informēt personu, kuras labā tiks veikts darbs, par to ir izpildīts pienākums informēt Valsts darba inspekciju par konkrētā darbinieka nosūtīšanu. Šī grozījuma mērķis ir arī mazināt risku, ka nosūtītajam darbiniekam netiek nodrošināti visi normatīvajos aktos paredzētie nodarbinātības noteikumi un darba apstākļi, kā arī veicināt to, ka Latvijas uzņēmējam, kurš saņem starptautisko pakalpojumu, ir iespēja pārliecināties par to, ka viņa sadarbības partneris – darba devējs no citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts – ir izpildījis ar Darba likumu uzlikto pienākumu.

Lai arī valsts pienākums ir paredzēt savos normatīvajos aktos regulējumu, kas piemērojams gadījumos, kad darbinieki tiek nosūtīti uz konkrēto valsti (kā uzņemošo valsts), Darba likumā ir ietverts 14².pants, kas veicina tiesisko noteiktību un sniedz Latvijas darba devējiem ieskatu par būtiskākajiem principiem, kas ievērojami, nosūtot savus darbiniekus uz citām Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomika zonas valstīm.

Kā jau iepriekš tika minēts, neskatoties uz to, ka pants izteikts jaunā redakcijā, tomēr virkne jau esošo noteikumu ir tikai precizēta.

Panta pirmā daļa uzsver Latvijas darba devēja pienākumu nosūtīšanas gadījumā darbiniekam piemērot tās valsts nodarbinātības noteikumus un darba apstākļus, uz kuru darbinieks ir nosūtīts. Tas nozīmē, ka darba devējam, kurš nosūta savu darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī, ir jānoskaidro konkrētās valsts vienotajā tīmekļvietnē vai kompetentajā iestādē, vai arī pie sava sadarbības partnera tas, kādi noteikumi ir piemērojami darbinieka nosūtīšanas jomā. Ņemot vērā to, ka direktīvas 2018/957 regulējums noteic ietvaru, kas ir līdzīgs visām dalībvalstīm, tad kopumā piemērojamo noteikumu uzskaitījums, kāds ir minēts arī Darba likuma 14.¹panta pirmajā daļā, būs obligāts arī citās Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas valstīs.

Likuma 14².pants ir papildināts ar jaunu trešo daļu, kas pārņem direktīvas 2019/1152 7.pantā ietverto regulējumu. Uz ārzemēm nosūtītiem darbiniekiem būtu jāsaņem papildu informācija, kas attiecas uz viņiem nosūtīšanas gadījumā. Direktīvā ir minēts informācijas minimums, kas darba devējam būtu jāsniedz darbiniekam pirms nosūtīšanas, līdz ar nepieciešams arī attiecīgs precizējums Darba likumā. Ņemot vērā to, ka darbinieka nosūtīšana būtībā ir komandējums, var uzskatīt, ka darba devējs jau šobrīd vismaz daļēji rīkojumā par komandējumu sniedz detalizētāku informāciju par nosūtīšanu. Līdz ar to var uzskatīt, ka šāds noteikums tikai detalizētāk precizē darba devēja pienākumu. Vienīgais, par ko līdz šim darba devējs neinformēja darbinieku, ir informācija par tās valsts, uz kuru nosūta darbinieku, vienoto oficiālo tīmekļvietni, kurā ietverta informācija par darbinieku nosūtīšanu. Atbilstoši direktīvas 2014/67/ES prasībām katrai dalībvalstij bija jāizveido vienotā tīmekļvietne, kurā darba devēji un darbinieki var atrast visu nepieciešamo informāciju par darbinieku nosūtīšanu, nodarbinātības noteikumiem un darba apstākļiem konkrētajā valstī. Tas nozīmē, ka darba devējiem un darbiniekiem pirms nosūtīšanas jau ir iespēja iepazīties ar konkrētās valsts izvirzītajām prasībām šajā vienotajā tīmekļvietnē. Vienlaikus būtiski ir tas, ka par vienoto tīmekļvietni tiek informēta gan Eiropas Komisija, gan citas dalībvalstis.

Informācija par visām valstīm (t.sk. arī Latviju) ir pieejama Eiropas Komisijas tīmekļvietnē https://europa.eu/youreurope/citizens/work/work-abroad/posted-workers/index_en.htm#national-websites .

Vienlaikus šobrīd informācija par citu valstu vienotajām tīmekļvietnēm ir pieejama arī Labklājības ministrijas tīmekļvietnes sadaļā “Darbinieku nosūtīšana”.

Ņemot vērā, ka ar direktīvu 2018/957 ir mainīti darba samaksas noteikumi, kas bija iepriekš ietverti direktīvā 96/71/EK, Darba likuma 14².pants tiek papildināts ar jaunu regulējumu.

Darbinieku nosūtīšana būtībā ir komandējums, līdz ar to Latvijas darba devējam, nosūtot savus darbiniekus uz citu Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas valsti, jāpiemēro arī Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumi Nr.969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi”, t.sk. arī izmaksājot darbiniekam komandējuma dienas naudu. Ņemot vērā to, ka līdz ar jauno, no direktīvas izrietošo, regulējumu darba devējiem būs pienākums nodrošināt nosūtītajiem darbiniekiem tādu samaksu, kāda ir uzņemošajā valstī, papildus komandējuma naudas izmaksa pilnā apmērā rada papildus finansiālo slogu. Līdz ar to likumā ir ietverts noteikums, kas paredz, ka darba devējam ir pienākums nosūtītajam darbiniekam izmaksāt komandējuma dienas naudu  30% apmērā no komandējuma dienas naudas normas, kas noteikta iepriekš minētajos Ministru kabineta noteikumos. Vienlaikus tiek noteikts, ka gadījumā, ja darba līgumā vai darba koplīgumā nav noteikts citādi, devējam nav pienākums darbiniekam izmaksāt komandējuma dienas naudu 30% apmērā no komandējuma dienas naudas normas, ja darbiniekam tiek nodrošināta ēdināšana trīs reizes dienā vai darbiniekam izmaksājamā darba samaksa ir tāda pati kā salīdzināmam darbiniekam valstī, uz kuru šis darbinieks ir nosūtīts veikts darbu. Ja darba devējs izmaksā komandējuma dienas naudu, tad tā jebkurā gadījumā uzskatāma par izdevumu kompensāciju, nevis darba samaksas daļu.

3. Vienlaikus likums tiek papildināts ar pārejas noteikumu, kas izriet no direktīvas 2018/957.  Atbilstoši iepriekš minētās direktīvas 3.panta 3.punktam šo direktīvu piemēro autotransporta nozarē, sākot no dienas, kad piemēro tiesību aktu, ar ko groza Direktīvu 2006/22/EK attiecībā uz kontroles prasībām un paredz konkrētus noteikumus attiecībā uz direktīvu 96/71/EK un direktīvu 2014/67/ES saistībā ar autovadītāju norīkošanu darbā autotransporta nozarē. Līdz ar to ir nepieciešams papildināt arī Darba likuma regulējumu, paredzot, ka līdz brīdim, kamēr tiek pieņemts jaunais regulējums Eiropas Savienības līmenī un tas tiek ieviests nacionālajos normatīvajos aktos, autotransporta jomā būs jāpiemēro šobrīd spēkā esošais Darba likuma regulējums darbinieku nosūtīšanas jomā, nevis šajā likumprojektā ietvertās normas.

Papildinājuma mērķis ir precizēt direktīvas 2018/957 3.panta 3.punktā noteikto uz autopārvadājumu nozari attiecināmo izņēmumu nosakot, ka direktīvu 2018/957 piemēro autotransporta nozarē attiecībā uz transportlīdzekļa apkalpes locekļiem, kas nodrošinātu Darba likuma pārejas noteikuma piemērošanu atbilstoši attiecīgās direktīvas politiskajam mērķim, kas izriet no Direktīvas 2018/957 3.panta 3. punktā ietvertās atsauces uz tiesību akta, ar ko groza direktīvu 2006/22/EK attiecībā uz kontroles prasībām un paredz konkrētus noteikumus attiecībā uz direktīvu 96/71/EK un direktīvu 2014/67/ES saistībā ar autovadītāju norīkošanu darbā autotransporta nozarē, pašreiz publiski pieejamās redakcijas (attiecīgais normatīvais akts regulēs autovadītāju norīkošanu).

Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 1. panta 23. ¹ punktu transportlīdzekļa apkalpes loceklis ir persona, kura vada transportlīdzekli vai atrodas tajā, lai veiktu pasažieru vai kravas komercpārvadājumu vai pašpārvadājumu tās fiziskās vai juridiskās personas uzdevumā, kura to nodarbina.

II. Tiesību akta projekta ietekme uz sabiedrību, tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu

1.

Sabiedrības mērķgrupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmē vai varētu ietekmēt

Likumprojekts attiecināms uz Valsts darba inspekciju, darba devējiem – fiziskām un juridiskām personām, kā arī amatpersonām, kā arī darbiniekiem, kas kā liecinieki vai cietušie administratīvā pārkāpuma procesā piedalās procesuālajā darbībā.

Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2019.gada oktobrī Latvijā nodarbināti 919,6 tūkst. cilvēki vecumā no 15 līdz 74 gadiem.

Atbilstoši Uzņēmumu reģistra datiem Latvijā kopumā reģistrēti 190 517 uzņēmumi (dati uz 2019.gada 13.decembri).

Attiecībā uz darbinieku nosūtīšanu Eiropas Savienībā šobrīd pieejamie statistikas dati, kas tika ietverti arī direktīvas 2018/957 priekšlikuma ietekmes novērtējumā (https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A52016SC0052), liecina, ka gada laikā Eiropas Savienībā tiek nosūtīti aptuveni 2 miljoni darbinieku, kas sastāda aptuveni 0,9% no visa Eiropas Savienības darbaspēka. Savukārt Valsts darba inspekcija 2018.gadā ir saņēmusi 216 paziņojumus par nosūtītajiem darbiniekiem. Savukārt 2019.gada pirmajā pusgadā ir saņemti 146 paziņojumi par 413 darbiniekiem. Tā kā darbinieku nosūtīšana ir katra konkrētā darba devēja izvēle, precīzu informāciju par to, uz cik ārvalstu darba devējiem un darbiniekiem attieksies jaunais regulējums par darbinieku nosūtīšanu, ir grūti noteikt.

2.

Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību un administratīvo slogu

Likumprojektā ietvertais regulējums darbinieku nosūtīšanas jomā pārņem direktīvu 2018/957 un direktīvu 2019/1152 prasības minimālā apjomā. Ar šiem grozījumiem tiks nodrošināta efektīvāka nosūtīto darbinieku tiesību aizsardzība.

Jau šobrīd Darba likums paredz citu valstu darba devēju pienākumu sniegt informāciju Valsts darba inspekcijai par nosūtītajiem darbiniekiem.

Ņemot vērā to, ka ar šo likumprojektu tiek precizēts tikai informācijas apjoms, kas ārvalstu darba devējiem ir jāsniedz Valsts darba inspekcijai, secināms, ka jauni pienākumi uzņēmējiem pēc būtības netiek uzlikti.

Regulējums par darbinieku nosūtīšanu tiek attiecināts uz ārvalstu darba devējiem, kuri nosūta savus darbiniekus darbam Latvijā, tādējādi, ņemot vērā Eiropas Savienības dalībvalstu skaitu un atšķirīgās tiesiskās un ekonomiskās situācijās, administratīvā sloga izvērtējuma veikšana nav lietderīga.

Tā kā likumprojektā ietvertais regulējums pārņem Eiropas Savienības direktīvas minimālās prasības darbinieku nosūtīšanas jomā, kopumā tiek veicināta godīga konkurence, mazināta ēnu ekonomika un uzlabota uzņēmējdarbības vide, jo visās Eiropas Savienības dalībvalstīs tiek noteikts līdzīgs regulējums.

3.

Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums

Likumprojektā ietvertais regulējums par darbinieku nosūtīšanu attiecināms uz ārvalstu darba devējiem, kuri nosūta savus darbiniekus darbam Latvijā. Regulējums un izmaksas dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs uzņēmējam ir atšķirīgs, līdz ar to nav iespējams veikt objektīvu un uz faktiem balstītu administratīvo izmaksu monetāru novērtējumu, turklāt tas nav arī lietderīgi. Vienlaikus jāņem vērā, ka direktīvu 2018/957 un direktīvu 2019/1152 prasības tiek pārņemtas minimālā apjomā.

III. Tiesību akta projekta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem

Likumprojekts šo jomu neskar

IV. Tiesību akta projekta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu

1.

Saistītie tiesību aktu projekti

Nav

2.

Atbildīgā institūcija

Nav

3.

Cita informācija

Nav.

V. Tiesību akta projekta atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām

1.

Saistības pret Eiropas Savienību

Likumprojekts nodrošinās direktīvā 2018/957 (jāpārņem līdz 2020.gada 30.jūlijam) un atsevišķu direktīvā 2019/1152 (jāpārņem līdz 2022.gada 1.augustam) ietverto normu pārņemšanu Latvijas normatīvajos aktos.

2.

Citas starptautiskās saistības

Nav

3.

Cita informācija

Nav

1. tabula
Tiesību akta projekta atbilstība ES tiesību aktiem

Attiecīgā ES tiesību akta datums, numurs un nosaukums

Eiropas Parlamenta un Padomes 2018.gada 28.jūnija direktīvas (ES) 2018/957, ar ko groza Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā

Eiropas Parlamenta un Padomes 2019.gada 20.jūnija direktīvas (ES) 2019/1152 par pārredzamiem un paredzamiem darba nosacījumiem Eiropas Savienībā

A

B

C

D

Attiecīgā ES tiesību akta panta numurs (uzskaitot katru tiesību akta vienību – pantu, daļu, punktu, apakšpunktu)

Projekta vienība, kas pārņem vai ievieš katru šīs tabulas A ailē minēto ES tiesību akta vienību, vai tiesību akts, kur attiecīgā ES tiesību akta vienība pārņemta vai ieviesta

Informācija par to, vai šīs tabulas A ailē minētās ES tiesību akta vienības tiek pārņemtas vai ieviestas pilnībā vai daļēji.
Ja attiecīgā ES tiesību akta vienība tiek pārņemta vai ieviesta daļēji, sniedz attiecīgu skaidrojumu, kā arī precīzi norāda, kad un kādā veidā ES tiesību akta vienība tiks pārņemta vai ieviesta pilnībā.
Norāda institūciju, kas ir atbildīga par šo saistību izpildi pilnībā

Informācija par to, vai šīs tabulas B ailē minētās projekta vienības paredz stingrākas prasības nekā šīs tabulas A ailē minētās ES tiesību akta vienības.
Ja projekts satur stingrākas prasības nekā attiecīgais ES tiesību akts, norāda pamatojumu un samērīgumu.
Norāda iespējamās alternatīvas (t. sk. alternatīvas, kas neparedz tiesiskā regulējuma izstrādi) – kādos gadījumos būtu iespējams izvairīties no stingrāku prasību noteikšanas, nekā paredzēts attiecīgajos ES tiesību aktos

Direktīvas 2018/957 1.panta 1.punkta a) apakšpunkts

Nav jāpārņem

Nav jāpārņem

Nav jāpārņem

Direktīvas 2018/957 1.panta 1.punkta b) apakšpunkts

Nav jāpārņem

Nav jāpārņem

Nav jāpārņem

Direktīvas 2018/957 1.panta 1.punkta c) apakšpunkta i) apakšpunkts

Nav jāpārņem

Pilnībā jau pārņemts šobrīd spēkā esošā likuma 14.panta pirmās daļas 3.punktā

Neparedz stingrākas prasības

Direktīvas 2018/957 1.panta 1.punkta c) apakšpunkta ii) apakšpunkts

Likumprojekta 1.pants (likuma 14.panta 2¹. un 2². daļa)

Pilnībā

Neparedz stingrākas prasības

Direktīvas 2018/957 1.panta 2.punkta a) apakšpunkts

Likumprojekta 1. un 2.pants (likuma 14.panta 2⁵.daļa , 14¹.panta pirmā daļa)

Pilnībā

Neparedz stingrākas prasības

Direktīvas 2018/957 1.panta 2.punkta b) apakšpunkts

Likumprojekta 1.un 2.pants (likuma 14.panta 2³. daļa, 14¹.panta astotā, devītā, desmitā, vienpadsmitā un divpadsmitā daļa)

Pilnībā

Neparedz stingrākas prasības

Direktīvas 2018/957 1.panta 2.punkta c) apakšpunkts

Likumprojekta 2.pants (likuma 14¹.panta devītā daļa, 14.² panta ceturtā un piektā daļa)

Pilnībā

Neparedz stingrākas prasības

Direktīvas 2018/957 1.panta 2.punkta d) apakšpunkts

Nav jāpārņem

Nav jāpārņem

Nav jāpārņem

Direktīvas 2018/957 1.panta 2.punkta e) apakšpunkts

Nav jāpārņem

Nav jāpārņem

Nav jāpārņem

Direktīvas 2018/957 1.panta 3.punkts

Nav jāpārņem, jo noteikumi ir ietverti Ministru kabineta 2016.gada 24.maija ieteikumos Nr.1 “Ieteikumi vienotas rīcības nodrošināšanai attiecībā uz darbinieku nosūtīšanu”

Nav jāpārņem

Nav jāpārņem

Direktīvas 2018/957 1.panta 4.punkts

Nav jāpārņem, jo jau šobrīd gan Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, gan arī Darba likumā ir paredzēti administratīvi sodi par pārkāpumiem darba tiesisko attiecību jomā.

Pilnībā

Neparedz stingrākas prasības

Direktīvas 2018/957 1.panta 5.punkts

Nav jāpārņem

Nav jāpārņem

Nav jāpārņem

Direktīvas 2018/957 2.pants

Pārejas noteikumu 21.punkts par normu attiecināšanu uz autotransporta nozari

Pilnībā

Neparedz stingrākas prasības

Direktīvas 2018/957 3., 4. un 5.pants

Nav jāpārņem

Nav jāpārņem

Nav jāpārņem

Direktīvas 2019/1152 7.pants

Likumprojekta 2.pants (14².panta trešā daļa)

Pilnībā

Neparedz stingrākas prasības

Kā ir izmantota ES tiesību aktā paredzētā rīcības brīvība dalībvalstij pārņemt vai ieviest noteiktas ES tiesību akta normas? Kādēļ?

Likumprojekts šo jomu neskar

Saistības sniegt paziņojumu ES institūcijām un ES dalībvalstīm atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas regulē informācijas sniegšanu par tehnisko noteikumu, valsts atbalsta piešķiršanas un finanšu noteikumu (attiecībā uz monetāro politiku) projektiem

Likumprojekts šo jomu neskar

Cita informācija

Par pārējā direktīvas 2019/1152 regulējuma pārņemšanu vēl notiek konsultēšanās ar sociālajiem partneriem. Direktīvas 2019/1152 pārņemšanas termiņš – 2022.gada 1.augusts.

2. tabula
Ar tiesību akta projektu izpildītās vai uzņemtās saistības, kas izriet no starptautiskajiem tiesību aktiem vai starptautiskas institūcijas vai organizācijas dokumentiem.
Pasākumi šo saistību izpildei

Attiecīgā starptautiskā tiesību akta vai starptautiskas institūcijas vai organizācijas dokumenta (turpmāk – starptautiskais dokuments) datums, numurs un nosaukums

Likumprojekts šo jomu neskar

A

B

C

Starptautiskās saistības (pēc būtības), kas izriet no norādītā starptautiskā dokumenta.
Konkrēti veicamie pasākumi vai uzdevumi, kas nepieciešami šo starptautisko saistību izpildei

Ja pasākumi vai uzdevumi, ar ko tiks izpildītas starptautiskās saistības, tiek noteikti projektā, norāda attiecīgo projekta vienību vai dokumentu, kurā sniegts izvērsts skaidrojums, kādā veidā tiks nodrošināta starptautisko saistību izpilde

Informācija par to, vai starptautiskās saistības, kas minētas šīs tabulas A ailē, tiek izpildītas pilnībā vai daļēji.
Ja attiecīgās starptautiskās saistības tiek izpildītas daļēji, sniedz skaidrojumu, kā arī precīzi norāda, kad un kādā veidā starptautiskās saistības tiks izpildītas pilnībā.
Norāda institūciju, kas ir atbildīga par šo saistību izpildi pilnībā

Likumprojekts šo jomu neskar

Likumprojekts šo jomu neskar

Likumprojekts šo jomu neskar

Vai starptautiskajā dokumentā paredzētās saistības nav pretrunā ar jau esošajām Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām

Likumprojekts šo jomu neskar

Cita informācija

Nav

VI. Sabiedrības līdzdalība un komunikācijas aktivitātes

1.

Plānotās sabiedrības līdzdalības un komunikācijas aktivitātes saistībā ar projektu

Lai nodrošinātu sabiedrības līdzdalību un komunikāciju, likumprojekts, kas paredz direktīvu pārņemšanu 2019.gada 13.novembrī tika ievietots Labklājības ministrijas tīmekļvietnē, bet 2019.gada 23.decembrī - Ministru kabineta tīmekļvietnē.

2.

Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē

Notika konsultācijas ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību un Latvijas Darba devēju konfederāciju. Lai apspriestu likumprojektā ietvertās normas, notika tikšanās ar abu organizāciju pārstāvjiem.

3.

Sabiedrības līdzdalības rezultāti

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība un Latvijas Darba devēju konfederācija kopumā neiebilst pret direktīvas prasību pārņemšanu.

4.

Cita informācija

Sabiedrība pēc normatīvā akta pieņemšanas tiks informēta ar publikāciju oficiālajā izdevumā „Latvijas Vēstnesis”, kā arī ievietojot to bezmaksas normatīvo aktu datu bāzē www.likumi.lv un Labklājības ministrijas tīmekļvietnē  www.lm.gov.lv.

Par jaunā Eiropas Savienības regulējuma darbinieku nosūtīšanas jomā pārņemšanu tika diskutēts Valsts darba inspekcijas 2019.gada 14.oktobrī rīkotajā seminārā, kā arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības 2019.gada 14.novembrī rīkotajā Darba tiesību forumā.

VII. Tiesību akta projekta izpildes nodrošināšana un tās ietekme uz institūcijām

1.

Projekta izpildē iesaistītās institūcijas

Valsts darba inspekcija, kuras funkcija saskaņā ar Valsts darba inspekcijas likuma 3.panta pirmo daļu ir valsts uzraudzības un kontroles īstenošana darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības jomā. Valsts darba inspekcija uzrauga un kontrolē darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības normatīvo aktu prasību ievērošanu un sniedz darba devējiem un darbiniekiem bezmaksas konsultācijas par darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības normatīvo aktu prasībām.

2.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes funkcijām un institucionālo struktūru.
Jaunu institūciju izveide, esošu institūciju likvidācija vai reorganizācija, to ietekme uz institūcijas cilvēkresursiem

Jaunu institūciju izveide nav nepieciešama

3.

Cita informācija

Nav