Rīgā, 2020. gada 17.jūnijā

Nr. _________________

 

                                                                                                Saeimas Prezidijam

 

            Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija lūdz iekļaut 2020.gada 18.jūnija Saeimas ārkārtas sēdes darba kārtībā komisijas sagatavoto likumprojektu „Grozījums likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību””.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija lūdz minēto likumprojektu nodot tikai Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 86.pantu Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija lūdz virzīt likumprojektu izskatīšanai Saeimas sēdē pirmajā lasījumā bez atkārtotas izskatīšanas atbildīgajā komisijā.

Pielikumā: likumprojekts uz 1 lpp. un anotācija uz ___lpp.

 

 

 

 

Ar cieņu,

komisijas priekšsēdētājs                                                                      A.Kaimiņš

 

 

 

 

 

Likumprojekts

 

 

Grozījums likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”

 

 

Izdarīt likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993, 22./23.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, 14.nr.; 2002, 22.nr.; 2005, 8.nr.; Latvijas Vēstnesis, 2012, 24.nr.; 2015, 227.nr.) šādu grozījumu:

 

Papildināt likumu ar 27.pantu šādā redakcijā:

“27.pants. No 2020.gada 1. septembra līdz dienai, kad stājas spēkā grozījumi Civillikumā un citos normatīvajos aktos par bērnu adopciju uz ārvalsti, bērnu nevar adoptēt ārzemnieki, kuriem nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijā vai ārvalstī dzīvojošas personas, izņemot gadījumus, ja

1) uzsāktas adopcijas procesa lietas, kurās sniegta informācija par adoptējamo bērnu;

2) tiek adoptēts otra laulātā bērns;

3) bērnu adoptē viņa radinieki.

Uzsāktās adopcijas procesa lietās piemērojami normatīvie akti, kas bija spēkā uz adopcijas procesa uzsākšanas brīdi.”

 

 

Likumprojekta

Grozījums likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”

ANOTĀCIJA

1. Kādēļ likums ir vajadzīgs?

1.1.Šī brīža situācijas īss raksturojums.

Kārtību, kādā Latvijas Republikā veicama bērnu adopcija, tai skaitā uz ārvalsti noteic vairāki tiesību akti. Tai skaitā:

a)      Civillikuma (turpmāk – CL) II apakšnodaļa. CL 169. panta sestā daļa paredz, ka pēc ārzemnieka, kuram nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijā, vai ārvalstīs dzīvojošas personas lūguma bērnu var adoptēt ar atbildīgā ministra atļauju un tikai tad, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt bērna audzināšanu ģimenē un pienācīgu aprūpi. Saskaņā ar CL 177. panta trešo daļu bērna aprūpe ir - viņa uzturēšana - ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). Tādējādi CL paredz – lai Latvijas valstspiederīgo bērnu būtu iespējams adoptēt uz ārvalsti, ir konstatējami divi fakti, proti – pirmais, ka Latvijā ir izsmeltas visas iespējas nodrošināt bērnam augšanu ģimenē vai ģimeniskā vidē, kā arī otrais fakts, ka Latvijā nav iespējams nodrošināt konkrētajam bērnam nepieciešamo aprūpi. Savukārt CL 162. pants noteic, ka nepilngadīga bērna adopcija ir atļauta, ja tā ir bērna interesēs.

b)      2018. gada 30. oktobra Ministru kabineta noteikumi Nr. 667 (turpmāk – MK noteikumi Nr.667) noteic procedūru, saskaņā ar kuru notiek adopcijas process, proti - VIII nodaļa “Adoptējamā bērna adopcija uz ārvalstīm un ārvalsts kompetentās iestādes darbība Latvijā”. MK noteikumu Nr.667 58.punkts noteic, ka ārzemnieks, kam nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijā, vai ārvalstī dzīvojoša persona var adoptēt: otra laulātā bērnu; bērnu no aizbildņa ģimenes vai audžuģimenes, ja bērnu adoptē viņa radinieki; bērnu, kurš atrodas bērnu aprūpes iestādē, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt viņa pienācīgu audzināšanu un aprūpi ģimenē. Tādējādi arī MK noteikumos ir paredzēts, ka bērna adopcija uz ārvalsti notiek tikai tajos gadījumos, ja  Latvija ir izsmēlusi visas iespējas nodrošināt konkrētajam bērnam audzināšanu un aprūpi.

 

1.2.Problēmas apraksts.

1.2.1.      MK noteikumi Nr.667 tika izstrādāti un pieņemti 2018. gadā, paredzot, ka bērniem, kuri ir ievietoti audžuģimenēs netiks piemērota ārvalstu adopcija, jo šiem bērniem ir nodrošināta aprūpe Latvijas Republikā ģimeniskā vidē. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2018. gada 21. novembra lēmumā lietā Nr. A420188918 (SKA-1588/2018) norādīts, ka atkarībā no tā, cik ilgu laiku bērns ir atradies audžuģimenē, cik ciešas saites ir izveidojušās bērna un audžuģimenes starpā, kā arī - kāda ir pieaugušā loma attiecībās ar bērnu konkrētās attiecībās situācija var atbilst faktiskas ģimenes jēdzienam, ko aizsargā Latvijas Republikas Satversmes 96., 110.pants un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pants, neatkarīgi no tā, kā šīs attiecības noformētas juridiski. MK noteikumu Nr.667 anotācijā ir ietverta informācija, ka tiesību akta projekta izstrādes gaitā konstatēts, ka saņemti ārvalstu adoptētāju un ārvalsts adopcijas aģentūru pārstāvju iebildumi par noteikumu projekta 58.punktu – bērniem, kuri ir ievietoti audžuģimenēs tiks liegta iespēja tikt adoptētiem uz ārvalstīm.

1.2.2.                  2019. gada decembrī Latvijas Republikas Tiesībsargs nosūtījis vēstuli Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājam A.Kaimiņa kungam un Latvijas Republikas Ministru prezidentam A.K. Kariņa kungam “Par ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu adopciju uz ārvalstīm”, kurā norādījis uz identificēto praksi. Proti, ka gadījumos, kuros tiek ieviests praksē tiesiskais regulējums par bērnu adopciju uz ārvalstīm, bāriņtiesas meklē risinājumus, lai arī bērni no audžu ģimenēm tiktu adoptēti uz ārvalstīm, kas ir pretrunā MK noteikumu Nr. 667 58.punktu. Tiesībsargs norādīja, ka ir konstatēti gadījumi, kuros, lai no audžu ģimenēm varētu bērnus nodot adopcijai uz ārvalsti, bāriņtiesas pieņem lēmumus par bērnu uzturēšanās pārtraukšanu audžu ģimenē un ievietošanu ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestādē. Tiesībsargs norāda, ka ir ticies ar Labklājības ministrijas (turpmāk – LM) speciālistiem, lai pārrunātu konkrēto praksi, un saņēmis apliecinājumu, ka arī LM ir konstatējusi šādus gadījumus. Tiesībsargs ir norādījis, ka MK noteikumos Nr.667 ietvertais ārvalstu adopcijas ierobežojums ir mērķēts uz to, lai veicinātu adopciju, lai veicinātu bērnu skaita samazināšanos, kas pastāvīgi uzturas institūcijās. Turklāt Tiesībsargs norādījis, ka tiesiskajā regulējumā ietvertie kritēriji par ārvalstu adopciju aizvien ir pretrunīgi un praksē tiek piemēroti atkarībā no bāriņtiesu darbinieku izpratnes par bērna labākajām interesēm. Vienlaikus Tiesībsargs secinājis, ka ārvalstu adopcijai noteiktais ierobežojums tikai pēc aprūpes formas nav pietiekams, lai bērni no audžu ģimenēm netiktu adoptēti uz ārvalstīm, jo ar bāriņtiesas lēmumu par ārpusģimenes aprūpes formas maiņu ir pietiekami, lai bērns tiktu nodots ārvalstu adopcijai. Tiesībsarga ieskatā par ārvalstu adopcijas jautājumu, kas ir sociālās politikas daļa, ir jālemj Latvijas Republikas Saeimai, lai panāktu vienveidīgu un nepārprotami piemērojamu normatīvo regulējumu ārvalstu adopcijas jomā.

1.2.3.                  Latvijā šobrīd nav tiesību normās skaidri noteiktas procedūras, saskaņā ar kuru varētu tikt objektīvi konstatēti apstākļi, kas paredzēti CL 169. panta sestajā daļā un vienīgi uz kuru konstatācijas pamata drīkst pieņemt lēmumu par bērna nodošanu ārvalstu adopcijai, proti - ka Latvijā konkrētajam bērnam nav nekādi iespējams nodrošināt audzināšanu ģimenē un pienācīgu aprūpi. Lai šos divus apstākļus konstatētu ir jāpierāda, ka ir bērna labā Latvijā ir izdarīts viss iespējamais, bet

a) bērnam Latvijā nekādā veidā nav nodrošināma ģimeniska vide (piemēram, ne aizbildnība, ne vietējā adopcija vai cita forma) un

b) ka bērnam Latvijā nav iespējams nodrošināt aprūpi, kā to noteic CL 177. panta trešā daļa, proti – ka valsts nav spējīga gādāt, lai atrodoties šajā ģimeniskajā vidē, bērnam tiktu nodrošināts uzturs - ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, bērna kopšana, izglītošana un audzināšana.

1.2.4.      CL 169. panta sestā daļa paredz, ka pēc ārzemnieka, kuram nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijā, vai ārvalstīs dzīvojošas personas lūguma bērnu var adoptēt ar atbildīgā ministra atļauju. MK noteikumu Nr.667 78.punkts noteic, ka Labklājības ministrs mēneša laikā pēc tam, kad saņemts bāriņtiesas lēmums par adopcijas atbilstību adoptējamā bērna interesēm un adoptētāja iesniegums, izsniedz adopcijas atļauju vai pamatotu atteikumu to izsniegt. Pirmkārt, attiecībā uz atbildīgā ministra atļauju Latvijas valstspiederīgā bērna adopcijai uz ārvalsti, nav skaidra tiesiskā regulējuma, proti – nav secināms ar kādu mērķi atbildīgais ministrs sniedz šādu atļauju; nav tiesību normās nostiprinātas procedūras, no kuras būtu secināms, kādas darbības (procedūras) no ministra puses tiek veiktas, kādi secinājumi izdarīti. Nav definētu kritēriju, balstoties uz kuriem, ministrs sniedz atļauju vai arī šādu atļauju var nesniegt, kādas ir atļaujas nesniegšanas juridiskās sekas un izpildes forma, vai šāda atļaujas nesniegšana ir pārsūdzama. Saskaņā ar Civilprocesa likumā noteikto (32.nodaļa, Adopcijas apstiprināšana un atcelšana) pieteikums par adopcijas apstiprināšanu ir iesniedzams tiesai. Pieteikumā norādāmi Civillikuma 162.—169.pantā minētie apstākļi, kā arī pievieno bāriņtiesas lēmumus par personas atzīšanu par adoptētāju un adopcijas atbilstību bērna interesēm, kā arī, ja pieteicējs ir ārvalstnieks vai ārvalstī dzīvojoša persona, pieteikumam pievieno adopcijas lietu un atbildīgā ministra izdotu spēkā esošu adopcijas atļauju. Tādējādi tiesa vērtē konkrētās adopcijas apstākļus, adopcijas atbilstību bērna interesēm un pieņem lēmumu par adopcijas apstiprināšanu. Likuma “Par tiesu varu” 10.pants noteic, ka spriežot tiesu, tiesneši ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam, bet 11.panta pirmajā daļā noteikts, ka valsts iestādēm, sabiedriskajām un politiskajām organizācijām, citām juridiskajām un fiziskajām personām ir pienākums respektēt un ievērot tiesu neatkarību un tiesnešu neaizskaramību. Tādējādi nozares ministra lēmuma esamība vai neesamība nekādi nedrīkst ietekmēt tiesas gala nolēmumu. Pamatojoties uz minēto, ir apsverams, vai šāds ministra atļaujas institūts ir lietderīgs.

 

Otrkārt, Latvijā nav tiesību normās noteiktas kārtības, kādā tiek izvērtētas bērna labākās intereses, tai skaitā, kā tas tiek veikts ārvalstu adopcijas gadījumos. Pamatojoties uz 2019. gada 23. marta revīzijas rezultātiem, Valsts Kontrole (turpmāk – VK) sadarbībā ar Tiesībsarga biroju nāca klajā ar ziņojumu par situāciju ārpusģimenes aprūpē un par nepieciešamību nekavējoties to mainīt. Savus secinājumus no revīzijas Valsts Kontrole ietvēra ziņojumā "Atņemtā bērnība. Ikvienam bērnam ir tiesības izaugt ģimenē" (turpmāk – VK ziņojums). Cita starpā tika norādīts, ka viens no kritērijiem pārbaudei bijis – kādu aprūpi izvēlas noteikt bāriņtiesas bērniem, kuri palikuši bez ģimenes apgādības. Ir bāriņtiesas, kuras konsekventi izvēlas bērnus ievietot bērnunamos, pat nemeklējot iespējas bērniem nodrošināt ģimeni. No VK konstatētā izriet, ka “atsevišķas bāriņtiesas pat neredz šādā rīcībā kādu problēmu un ne tikai to, ka tiek pārkāptas bērnu tiesības izaugt ģimenē, bet arī apstākli, ka, šādi rīkojoties, tās strādā pretrunā ar valstī noteikto sociālo politiku. Vēl vairāk – neviena valsts atbildīgā iestāde bāriņtiesu lēmumus ietekmēt nespēj, un bieži nav nevienas iestādes, kas šādā situācijā iestātos par bērna interesēm”^[1]. Līdz šim brīdim būtiskas reformas bāriņtiesu darbības jomā nav notikušas, tāpēc BTAL 6. panta pirmajā daļā ir ietverams deleģējums Ministru kabinetam izstrādāt Ministru kabineta noteikumus, kas ietver bērna labāko interešu novērtēšanas metodiku saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas rekomendācijām, lai veicinātu skaidru, saprotamu tiesību piemērošanas praksi un veicinātu bērnu cilvēktiesību ievērošanu Latvijā.

 

2. Kāda var būt likuma ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

Saskaņā ar Centrālās Statistikas pārvaldes ziņojumā “Bērni Latvijā 2019” ietvertajiem datiem, bērnu skaits Latvijā ir 359 tūkstoši jeb 18,7 % no visiem iedzīvotājiem.^[2] Likuma ieviešana veicinās, ka Latvijā tiks pilnveidota tiesiskā vide un veicinātas bērna cilvēktiesības, kā rezultātā tiks attīstīta prakse, kuras rezultātā bērni tik lielā daudzumā nenonāk ārpusģimenes aprūpē, attīstīsies bērnu aprūpes formas ģimeniskā vidē, mazināsies vajadzība Latvijas bērnus nodot ārvalstu adopcijai. Tiks realizēts viens no Nacionālā attīstības plāna 2020 mērķiem - panākt, lai bērni dzīvotu labvēlīgā ģimeniskā vai ģimenei pietuvinātā vidē.

3. Kāda var būt likuma ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

No likuma tiešā veidā neizriet nepieciešamība pēc papildus finansējuma no valsts vai pašvaldību budžetiem. Likuma mērķis ir nodrošināt tiesiskumu un bērnu dzīves kvalitāti savā izcelsmes valstī, iegūt valstij tiesiski aizsargātus sabiedrības locekļus, kas ilgtermiņā sniegs ekonomiski pienesumu savai valstij.

 

4. Kāda var būt likuma ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Likuma pieņemšana radīs nepieciešamību pārskatīt esošos tiesību aktus un procedūras, lai veicinātu to efektivitāti. Likuma pieņemšanas rezultātā noteiktā laika posmā būs jāizstrādā grozījumi vairākos normatīvajos aktos, tai skaitā CL, BTAL un citos. Tā arī BTAL 6. panta pirmajā daļā ir ietverams deleģējums Ministru kabinetam izstrādāt Ministru kabineta noteikumus, kas ietver bērna labāko interešu novērtēšanas metodiku.

 

5. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst likumprojekts?

Likumprojekts ir saskaņā ar Latvijas Republikas jau iepriekš uzņemtajām starptautiskajām saistībām un neietekmē to izpildi. Proti:

5.1.Bērnu tiesību aizsardzības konvencijas 21. pantā noteikts, ka adopciju citā valstī var uzskatīt par alternatīvu bērna aprūpes veidu, ja bērnu nav iespējams nodot audžuģimenē vai adopcijai vai nodrošināt citu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī. Šī konvencija neuzliek par pienākumu dalībvalstīm īstenot adopciju kā kaut kādu īpašu aprūpes veidu, dalībvalsts var izveidot savai vēsturiskai attīstībai un vērtībām atbilstošus ģimeniskas aprūpes veidus.

5.2.Konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos (Hāgas konvencija) noteic, ka katrai valstij prioritārā kārtībā būtu jāveic attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu bērnam iespēju palikt savas izcelsmes ģimenes aprūpē, starpvalstu adopcijas ceļā var nodrošināt pastāvīgas ģimenes priekšrocības bērnam, kam piemērota ģimene nav atrodama viņa vai viņas izcelsmes valstī. Hāgas konvencija neuzliek par pienākumu dalībvalstīm īstenot ārvalstu adopciju, bet, ja dalībvalstis to izvēlas darīt, tad adopcijas procesam jānotiek saskaņā ar konvencijā noteikto. Hāgas konvencija paredz subsidiaritātes principu, kas noteic, ka starptautisko adopciju var apsvērt tikai tad, ja nav pieejami vietējie risinājumi bērna izcelsmes valstī.

5.3.Eiropas konvencija par bērnu adopciju noteic, ka kompetentā iestāde nedrīkst nodibināt adopciju, ja tā nav pārliecināta, ka adopcija atbilst bērna interesēm (8. panta pirmais punkts).

5.4. 

6. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot likumprojektu?

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, strādājot pie likumprojekta sagatavošanas, ir analizējusi situāciju vairākās komisijas sēdēs un ir konsultējusies ar:

·         Alternatīvās bērnu aprūpes alianses organizācijām (biedrība “Latvijas SOS bērnu ciematu asociācija”, biedrība “Zvannieku mājas”, “Latvijas audžu ģimeņu biedrība”, biedrība “Azote”, biedrība “Alianse Latvija bez bāreņiem”;

·         Labklājības ministriju;

·         Tieslietu ministriju;

·         Latvijas Republikas Tiesībsarga biroju;

·         Bāriņtiesu darbinieku asociāciju un citām organizācijām un iestādēm.

·          

7. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde.

Saskaņā ar Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likumu, tiesību akts tiks publicēts izdevumā “Latvijas Vēstnesis”. Pēc likum spēkā stāšanās pie Ministru kabineta tiks izveidota pastāvīgā bērnu tiesību speciālistu multidisciplinārā darba grupa, kas būs atbildīga par ārvalstu adopcijas tiesiskā regulējuma pilnveidi.