Rīgā
2019. gada 19. jūnijā
Nr.________________
SAEIMAS PREZIDIJAM
Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, izskatījusi Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”” (Nr.263/Lp13), nolēma noraidīt iepriekš minēto likumprojektu un iesniegt Saeimai izskatīšanai komisijas izstrādāto alternatīvo likumprojektu “Grozījumi likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā””.
Komisija lūdz izdarīt grozījumu šā gada 20.jūnija Saeimas sēdes darba kārtībā un iekļaut tajā izskatīšanai Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”” (Nr.263/Lp13) un komisijas izstrādāto alternatīvo likumprojektu “Grozījumi likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”” izskatīšanai pirmajā lasījumā.
Pielikumā: komisijas izstrādātais alternatīvais likumprojekts uz __ lpp. un anotācija uz __ lpp.
Ar cieņu
Komisijas priekšsēdētāja biedrs U.Budriķis
Iesniedz Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija
Likumprojekts
“Grozījumi likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā””
Izdarīt likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2002, 2. nr.; 2003, 20. nr.; 2005, 9. nr.; 2007, 12., 24. nr.; 2009, 12. nr.; Latvijas Vēstnesis, 2009, 196. nr.; 2010, 157. nr.; 2013, 232. nr.; 2014, 131. nr.; 2015, 248. nr.; 2016, 64. nr.; 2017, 75. nr.) šādus grozījumus:
1. Izteikt 1. pantu šādā redakcijā:
“1. pants. Likuma mērķis
Likuma mērķis ir noteikt valsts un pašvaldību pienākumus mājokļu pieejamības veicināšanā iedzīvotājiem.”
2. Papildināt likumu ar 27.3 pantu šādā redakcijā:
“27.3 pants. Pašvaldības kapitālsabiedrībām piederošu dzīvojamo telpu izīrēšana
(1) Pašvaldības kapitālsabiedrība var izīrēt dzīvojamo telpu nelabvēlīgā situācijā esošiem iedzīvotājiem vai sociāli mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām, kurām maksātspējas ierobežojumu dēļ nav iespēja iegūt mājokli tirgus apstākļos (turpmāk – personas ar ierobežotu mājokļa pieejamību), saņemot valsts un pašvaldības atbalstu dzīvojamo īres māju būvniecībai, atjaunošanai, pārbūvei vai jaunuzceltu, atjaunotu vai pārbūvētu dzīvojamo īres māju iegādei.
(2) Par personu ar ierobežotu mājokļa pieejamību ir atzīstama persona, kuras ienākumi un materiālais stāvoklis nepārsniedz Ministru kabineta noteikto līmeni, kas ir saskaņots ar Eiropas Komisiju.
(3) Ministru kabinets nosaka:
1) atbalsta sniegšanas veidu, kārtību, nosacījumus;
2) atbilstības nosacījumus dzīvojamai īres mājai, tās turpmākai izmantošanas un dzīvojamo telpu izīrēšanas kārtībai;
3) nosacījumus maksimālajam dzīvojamo telpu īres maksas apmēram, tās noteikšanas un aprēķināšanas kārtībai;
4) personu ar ierobežotu mājokļa pieejamību ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni;
5) piemērojamo komercdarbības atbalsta regulējumu atbalsta sniegšanai.”.
3. Papildināt pārejas noteikumus ar 16.punktu šādā redakcijā:
“16. Ministru kabinets līdz 2020.gada 1.martam izdod šā likuma 27.3 panta trešajā daļā minētos noteikumus.”.
“Grozījumi likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā””
anotācija
1. Kādēļ likums ir vajadzīgs?
Latvijā zemie ienākumi liedz aptuveni 80% mājsaimniecību mūsdienu būvniecības standartiem un energoefektivitātes prasībām atbilstošu pieejamu mājokli.
Lai noteiktu mājokļu pieejamību īres dzīvokļiem ēkā, kas atbilst būvniecības un energoefektivitātes prasībām, Ekonomikas ministrija veica tirgus aptauju, kuras mērķis bija noskaidrot 50 m2 liela dzīvokļa izmaksas mājsaimniecībai. Vienlaikus gadījumu skaits, kuros nekustamā īpašuma attīstītāji piedāvā dzīvokļus jaunajā projektā izīrēt, ir ļoti ierobežots, piemēram, vairāki nekustamo īpašumu attīstītāji jaunajos projektos dzīvokļus īrei nepiedāvā. Mājsaimniecībām, lai izīrētu 50 m2 dzīvokli, sedzot komunālos un apsaimniekošanas izdevumus, ir jārēķinās ar 450 euro līdz 530 euro lielām izmaksām (jeb 9 – 10,6 EUR/ m2). Mājokļa izdevumiem nevajadzētu pārsniegt 30% no mājsaimniecības ienākumiem. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas veikto aptauju un aprēķiniem, lai mājsaimniecība varētu atļauties īrēt būvniecības un energoefektivitātes prasībām atbilstošu dzīvokli, ievērojot minēto izdevumu proporciju par mājokli no rīcībā esošajiem ienākumiem, mājsaimniecības ieņēmumiem ir jābūt, sākot no 1600 euro.
Iespēja īrēt mājokli, kas atbilst mūsdienu būvniecības standartiem un energoefektivitātes prasībām, ir liegta 80% mājsaimniecību, jo to ienākumi ir zemāki par 1600 euro mēnesī. Papildus jāņem vērā, ka 50% mājsaimniecību ienākumi mēnesī nepārsniedz 700 euro mēnesī. Tādejādi pusei no Latvijas mājsaimniecībām mēneša ienākumi būtu jādubulto, lai tās spētu atļauties īrēt mājokli, kas atbilst mūsdienu būvniecības standartiem un energoefektivitātes prasībām. Kā alternatīva ir nodrošināt atbalsta risinājumu, lai veicinātu lētu īres dzīvokļu pieejamību, kur tirgus to nenodrošina, sasniedzot ievērojami zemāku īres cenu (~ 5 EUR/ m2).
Šī brīža dzīvojamais fonds ir būtiski novecojis, kas palielina tā uzturēšanas izmaksas un, nepalielinoties mājsaimniecību ienākumiem, attālina tā atjaunošanās perspektīvas. Līdz 1941.gadam Latvijā uzbūvēti 45% no visa daudzdzīvokļu ēku skaita, savukārt no 1961. līdz 1992. gadam Latvijā uzcelti 53% no dzīvojamā fonda, bet kopš 1993.gada no jauna uzbūvēto daudzdzīvokļu dzīvojamo māju īpatsvars ir tikai 2%. Latvijā novērojama ļoti lēna daudzdzīvokļu dzīvojamā fonda atjaunošanās, gadā tiek uzbūvēti tikai 0,2% no kopējā dzīvokļu skaita Latvijā.
Šobrīd privātā sektora investīcijas īres namu būvniecībā uz tirgus nosacījumiem ir nepietiekamas. Pieejamie kreditēšanas termiņi ir būtiski īsāki par ēkas ekspluatācijas termiņu, kas palielina izmaksas par dzīvojamo telpu.
Privāto investīciju apmērā daudzdzīvokļu namu būvniecībā Latvija ievērojami atpaliek no Igaunijas un Lietuvas. Ja 2017.gadā Latvijā uzbūvēti 1155 dzīvokļi, tad gan Igaunijā, gan Lietuvā uzbūvēti trīs ar pusi reizes vairāk dzīvokļi jeb 4307 dzīvokļi Igaunijā un 4024 dzīvokļi Lietuvā.
Salīdzinājumā ar citām OECD dalībvalstīm Latvijā jau ilgstoši ir viens no zemākajiem ekspluatācijā nodoto dzīvokļu īpatsvariem pret kopējo dzīvojamo fondu. 2015.gadā ekspluatācijā tika nodoti tikai 0,2% dzīvokļu no kopējā dzīvokļu fonda. Salīdzinājumā pārējās Baltijas valstīs – Lietuvā un Igaunijā šis rādītājs bija 0,6 procenti.
Pašlaik privātais sektors nav ieinteresēts veikt investīcijas īres namu būvniecībā, jo, ņemot vērā būvniecības izmaksas un attīstītāja vēlamo investīciju atmaksāšanās periodu, īres maksa no jauna uzbūvētos mājokļos pārsniedz iedzīvotāju maksātspēju.
Mājokļa pieejamība uzsvērta arī OECD Ekonomikas pārskatā par Latviju, kur statistika par iedzīvotāju labklājību Latvijā, salīdzinājumā ar OECD vidējo rādītāju, ir viena no zemākajām tieši ienākumu un mājokļu pieejamības kategorijās. Zemie iedzīvotāju ienākumi, īpaši lauku teritorijās, kombinācijā ar īres mājokļu deficītu reģionu centros un augstajām īres tirgus cenām ierobežo iedzīvotāju mobilitāti uz vietām, kur attīstās uzņēmējdarbība un pieaug pieprasījums pēc darbaspēka.
OECD savos pētījumos norāda, ka veiksmīgi funkcionējošs mājokļu tirgus veicina mobilitāti, kas attiecīgi nodrošina efektīvu cilvēkresursu un darba vietu sadali darba tirgū. Arī 2017.gada OECD Ekonomikas pārskatā par Latviju norādīts, ka tikai neliela daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo īrētos dzīvokļos, kas mazina darbaspēka mobilitāti un neļauj mazināt augsto bezdarba līmeni atsevišķos reģionos, kā arī nerisina darbaspēka trūkuma problēmu reģionos, kas attīstās. Jaunu īres mājokļu attīstība reģionos ir nepietiekoša un pieejamu mājokļu piedāvājums ir ļoti ierobežots. Norādīts, ka iespēja iegūt pieejamu mājokli rajonos, kur pieejamas plašas nodarbinātības iespējas ir svarīgs iekļaujošas attīstības un mobilitātes dzinējspēks. No tā arī izriet viena no pārskatā norādītajā galvenajām rekomendācijām - palielināt finansējumu zemo izmaksu īres mājokļiem teritorijās ar pieaugošo nodarbinātību.
Izmaksu ziņā pieejamu mājokļu trūkums Eiropas Komisijas 2019.gada ziņojumā par Latviju ir norādīts kā viena no aktuālajām problēmām - Izmaksu ziņā pieejamu un kvalitatīvu īres mājokļu trūkums ir valsts iekšējās mobilitātes galvenais kavēklis. Ieguldījumi mājokļos ir būtiski, lai veicinātu labāku iekšējo mobilitāti un kvalitatīvu darbvietu pieejamību attālos reģionos. Lielais īpašnieku apdzīvotu ēku īpatsvars nozīmē, ka cilvēkiem ir maz risinājumu. Turklāt iedzīvotāju zemā pirktspēja padara mājokļu komerciālu būvniecību dzīvotnespējīgu. Tas savukārt kavē reģionālo izaugsmi un veicina emigrāciju. Tomēr tiek norādīts, ka mājokļu būvniecība ir dzīvotspējīga tikai tad, ja ir pieejams lēts ilgtermiņa finansējums.
Lai arī iedzīvotāju skaita pieaugums kopš 2010.gada galvenokārt ir novērojams tikai Pierīgā, svarīgs faktors ir iedzīvotāju iekšzemes migrācija, kas, lai arī lielākoties norāda uz tendenci iedzīvotājiem pārvietoties no reģioniem uz Rīgu vai no Rīgas uz Pierīgu, parāda arī reģionālās migrācijas tendences, cilvēkiem migrējot uz un no reģionālajiem centriem. Neapmierinātība ar mājokļu pieejamību un augstais izdevumu īpatsvars mājoklim no ienākumiem Latvijā ir viens no būtiskiem iemesliem iedzīvotāju emigrācijai uz ārvalstīm un nespējai darbaspēku noturēt Latvijā. Lai arī ikgadējais no Latvijas izbraukušo iedzīvotāju skaits ir samazinājies pēc finanšu krīzes pārvarēšanas, vēl joprojām gadā no Latvijas izbrauc ap 20 tūkstoši iedzīvotāju. Negatīvais migrācijas saldo rada arī ievērojamus ekonomiskos zaudējumus.
Normatīvais akts, kurš šobrīd regulē palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem dzīvokļa jautājumu risināšanā ir likums “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”. Latvijas pieder pie valstīm, kur palīdzības sniegšanā iedzīvotājiem dzīvokļa jautājumu risināšanā, ir izmantots uz visneaizsargātākajām mājsaimniecībām mērķēts atbalsta modelis, tomēr iepriekš aprakstīto problēmu dēļ palīdzības sniegšana dzīvokļu jautājumu risināšanā līdztekus jau esošajiem atbalsta saņēmējiem būtu jāvērš arī uz iedzīvotāju kategorijām ar vidējiem ienākumiem, kas joprojām nevar atļauties mūsdienu būvniecības standartiem un energoefektivitātes prasībām atbilstošu mājokli.
Tomēr pretstatā visneaizsargātākajām mājsaimniecībām, kurām izīrēšanai ir piemēroti tieši pašvaldībai piederoši dzīvokļi, jo pašvaldības var noteikt mājsaimniecības ienākumiem atbilstošu īres maksu, kas ir būtiski zemāka par tirgus līmeni, iedzīvotājiem ar vidējiem ienākumiem dzīvokļus būtu jāizīrē nevis pašvaldībai, kuras pamatfunkcija ir publiskās pārvaldes funkciju veikšana, bet gan pašvaldību kapitālsabiedrībām, kas var darboties privāto tiesību jomā, tostarp izīrējot dzīvokļus sabiedriskā pakalpojuma ietvaros, lai īres maksu samazinātu līdz personām ar vidējiem ienākumiem pieejamam līmenim.
Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību, viens no Eiropas Savienības pamatmērķiem ir vienotā tirgus izveide, kas paredz priekšnosacījumus, lai konkurence netiktu kropļota. Ņemot vērā minēto, valsts atbalsts Eiropas Savienībā ir vispārēji aizliegts, taču šim aizliegumam var tikt piemēroti izņēmumi. Kā viens no izņēmumiem ir minams Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi (turpmāk – VTNP).
VTNP ir saimnieciskā darbība, ko tirgus dalībnieki vieni paši bez valsts atbalsta sniegt nespēj. VTNP tiek sniegti sabiedrības interesēs, uzliekot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu vienam vai vairākiem pakalpojumu sniedzējiem.
Eiropas Komisija pieļauj, ka sociālo mājokļu nodrošināšanai var tikt piemērots VTPN regulējums, tādējādi ļaujot dalībvalstīm iesaistīties ekonomiskajā aktivitātē, nepārkāpjot valsts atbalsta aizliegumu. Lai arī mājokļu politika ir nacionālā līmeņa jautājums un Eiropas Savienības līmenī nav noteikta sociālā mājokļa definīcija, Eiropas Komisija 2011.gada lēmumā Nr. 2012/21/EU nosaka, ka ir iespējams piemērot valsts atbalsta izņēmumu attiecībā uz sociālo mājokļu sniedzējiem, kas sniedz palīdzību nelabvēlīgā situācijā esošiem iedzīvotājiem vai sociāli mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām, kurām maksātspējas ierobežojumu dēļ nav iespēja iegūt mājokli tirgus apstākļos. Komisija sīkāk nav definējusi, kas saprotams ar nelabvēlīgā situācijā esošiem iedzīvotājiem vai sociāli mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām, ļaujot to noteikt dalībvalstīm nacionālā līmenī. Taču Komisija patur tiesības izvērtēt katru jaunu VTPN pieteikumu, lai novērtētu, vai atbalsta sniegšanas tvērumā nav pieļauta acīmredzama kļūda.
Ņemot vērā iepriekš minēto, paredzētais atbalsta mehānisms ietvers personas vai mājsaimniecības ienākumu līmeņa ierobežojumus atbalsta saņemšanai. Saistībā ar ekonomiskās situācijas un iedzīvotāju sociālā stāvokļa izmaiņām, minētajiem ienākumu līmeņa ierobežojumiem jābūt dinamiski maināmiem, lai nodrošinātu, ka atbalsts tiek sniegts tieši nelabvēlīgā situācijā esošiem iedzīvotājiem vai sociāli mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām. Lai nodrošinātu efektīvu šādas atbalsta sistēmas mērķauditorijas noteikšanu, ienākumu līmeņa kritēriju definēšana būtu deleģējama noteikšanai Ministru kabineta noteikumu līmenī, likumā izveidojot jaunu personu kategorijas apzīmējumu atbalsta saņemšanai, līdzīga kā tas ir jau šobrīd esošajā likuma redakcijā attiecībā uz maznodrošinātas personas statusu, kas likumā ir noteikta kā atbalsta saņēmēju grupa, taču tās tvērumu nosaka katra pašvaldība savu saistošo noteikumu ietvaros.
Kā tas ir norādīts arī tiesību literatūrā, deleģētā likumdošana ir nepieciešama, jo tā ir efektīvāka nekā parlamenta likumdošana, jo deleģējuma subjekti – valdība, atsevišķi valdības locekļu vai pārvaldes iestādes – var ātrāk reaģēt uz normatīvā regulējuma vai tā grozījuma nepieciešamību un bieži vien ir kompetentāki, lai adekvāti risinātu attiecīgo jautājumu.
Šobrīd neviens normatīvais akts nesatur tiešu deleģējumu Ministru kabinetam noteikt nosacījumus valsts aizdevumu piešķiršanai pašvaldību kapitālsabiedrībām dzīvojamo īres māju būvniecībai, atjaunošanai, pārbūvei vai jaunuzceltu, atjaunotu vai pārbūvētu dzīvojamo īres māju iegādei.
Ievērojot minēto, Likumprojekts paredz papildināt likumu “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” ar jaunu 27.3 pantu, kas noteiktu atbalsta dzīvojamo īres māju būvniecībai, atjaunošanai, pārbūvei vai jaunuzceltu, atjaunotu vai pārbūvētu dzīvojamo īres māju iegādei sniegšanas veidu, kārtību, nosacījumus, grupas, kurām sniedzams atbalsts, kā arī piemērojamo komercdarbības atbalsta regulējumu.
2. Kāda var būt likuma ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?
Plānots, ka līdz ar tiesisko regulējumu tiks veicināta tautsaimniecības izaugsme, piesaistot kā nacionālā tā teritoriālā līmenī darba spēku ekonomiski aktīvajos reģionos. Tiks veicināts jauno darba vietu pieauguma potenciāls Latvijā, kā arī iedzīvotāju mobilitāte uz pilsētām un novadiem ar jaunām darbavietām.
Mājokļu pieejamības veicināšana personām sekmēs jaunu saimnieciskās darbības veicēju (nodokļu rezidentu (maksātāju)) un privātpersonu piesaisti reālai saimnieciskai darbībai un rezidencei Latvijā gan nacionālā, gan reģionālā mērogā.
3. Kāda var būt likuma ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetu?
Likumprojekts šo jomu neskar. Vienlaikus likumprojekts ir saistīts ar valsts budžetu, jo likuma “Par valsts budžetu 2019.gadam” 15.panta ceturtā daļa nosaka, ka pašvaldība sniegto galvojumu savas kapitālsabiedrības aizņēmumam dzīvojamo īres māju būvniecībai, atjaunošanai, pārbūvei vai jaunuzceltu, atjaunotu vai pārbūvētu dzīvojamo īres māju iegādei saistībās (aizņēmumu, galvojumu un citu ilgtermiņa saistību apmērā pret 2019. gada plānotajiem pamatbudžeta ieņēmumiem bez valsts budžeta transfertiem noteikta mērķa finansēšanai un iemaksām pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā) iekļauj 75 procentu apmērā no galvotās aizņēmuma summas.
4. Kāda var būt likuma ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?
Likumprojekts šo jomu neskar.
5. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst likumprojekts?
Likumprojekts šo jomu neskar.
6. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot likumprojektu?
Likumprojekts izstrādāts sadarbībā ar Ekonomikas ministriju. Konsultācijas notikušas ar Ekonomikas ministriju, Finanšu ministriju, Latvijas Pašvaldību savienību, Latvijas Lielo pilsētu asociāciju, AS “Attīstības finanšu institūcija Altum”, Rīgas domes Mājokļu un vides departamentu un Saeimas Juridisko biroju.
7. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde?
Normatīvā akta izpilde tiks nodrošināta ar jau esošo institūciju palīdzību to kompetences ietvaros. Nav jārada jaunas institūcijas, kā arī netiek paredzēta esošu institūciju likvidācija vai reorganizācija. Ekonomikas ministrija veiks savas funkcijas, kas noteiktas normatīvajos aktos.
Oriģinālais dokumenta saturs
Oriģinālais dokumenta saturs