Rīgā
2018. gada ___. decembrī
Nr.______________________
SAEIMAS PREZIDIJAM
Pamatojoties uz Saeimas kārtības ruļļa 39. pantu, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ierosina turpināt 13. Saeimā izskatīt likumprojektu “Grozījumi Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā” (Nr. 355/Lp12).
Pielikumā: likumprojekta teksts un anotācija uz ____ lpp.
Ar cieņu
Komisijas priekšsēdētājs S.Dolgopolovs
Andris Bērziņš
Grozījumi Publiskas personas finanšu līdzekļu
un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā
Izdarīt Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 17.nr.; 1997, 5.nr.; 2001, 24.nr.; 2002, 14.nr.; 2008, 8., 24.nr.; Latvijas Vēstnesis, 2009, 157.nr.; 2010, 148.nr.; 2012, 183.nr.; 2014, 63.nr.) šādus grozījumus:
1. 15.pantā:
papildināt pirmo daļu ar teikumu šādā redakcijā:
„(1) Par šā likuma 2.panta pārkāpumu uzskatāma nelikumīga rīcība ar finanšu līdzekļiem un mantu, kas paredzēta šajā likumā vai citā ārējā normatīvajā aktā.”;
aizstāt otrajā daļā vārdu „piecu” ar vārdu „sešu” un izslēgt vārdus „vai tās augstāka iestāde”;
papildināt otro daļu ar otro un trešo teikumu šādā redakcijā: „Ja revīzijas ziņojums attiecas uz vairākām revidējamām vienībām, revidējamā vienība veic izvērtējumu tikai par to, kas attiecas uz šo revidējamo vienību. Ja augstāka iestāde trīs nedēļu laikā pēc tam, kad stājies spēkā lēmums par revīzijas ziņojuma apstiprināšanu, nav informējusi Valsts kontroli un revidējamo vienību, ka pati izmantos tiesības veikt revidējamās vienības amatpersonu atbildības izvērtējumu, to veic revidējamā vienība un par izvērtēšanas rezultātiem informē Valsts kontroli un augstāko iestādi.”;
papildināt ar trešo, ceturto, piekto un sesto daļu šādā redakcijā:
„(3) Ja amatpersona vai darbinieks ar savu rīcību nodarījis publiskai personai zaudējumus un neatlīdzina tos labprātīgi, zaudējumus piedzen, ja no pārkāpuma izdarīšanas nav pagājuši vairāk kā četri gadi. Dienesta, darba vai amata tiesisko attiecību izbeigšana nav pamats, lai zaudējumu nepiedzītu.
(4) Ja zaudējumi nodarīti aiz rupjas neuzmanības, tos atlīdzina ne vairāk kā vainīgās amatpersonas vai darbinieka viena gada mēnešalgas apmērā, ņemot vērā pārkāpuma izdarīšanas gadā aprēķināto vidējo mēnešalgu pēc nodokļu nomaksas.
(5) Lemjot par zaudējumu piedziņu un to apmēru, izvērtē arī šādus attaisnojošus apstākļus:
1) tiesību normu interpretācijas iespējas un viedokļa par to adekvātumu;
2) amatpersonai vai darbiniekam saistošos norādījumus (priekšrakstus);
3) praksi līdzīgos gadījumos;
4) veicamo pienākumu specifikai raksturīgo risku nodarīt zaudējumus;
5) objektīvās iespējas izvairīties no zaudējumiem.
(6) Noziedzīga nodarījuma rezultātā nodarītos zaudējumus atlīdzina (tai skaitā nosaka noilguma termiņu un zaudējumu apmēru) attiecīgi saskaņā ar Krimināllikumu un Kriminālprocesa likumu.”
2. Papildināt pārejas noteikumus ar 10.punktu šādā redakcijā:
„10. Šā likuma 15.panta trešajā daļā minētais noilgums nav piemērojams tiem zaudējumiem, kas nodarīti pirms attiecīgās daļas spēkā stāšanās dienas.”
Likums stājas spēkā 2016.gada 1.jūlijā.
„Grozījumi Publiskas personas finanšu
līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā”
anotācija
1. Kāpēc likums ir vajadzīgs?
Vienlaicīgi ar likumprojektu ir izstrādāts likumprojekts “Grozījumi Valsts kontroles likumā”, ar kuru paredzēts noteikt, ka Valsts kontrole ir tiesīga uzsākt revidējamai vienībai nodarīto zaudējumu piedziņu, ja pati revidējamā vienība vai tās augstākā iestāde šādu zaudējumu piedziņu neveic bez tiesiska pamatojuma. Minētā likumprojekta anotācijā arī norādīts, ka zaudējumu piedziņa ir veicama tikai par nelikumīgu rīcību, kas veikta ar nodomu vai aiz rupjas neuzmanības un ir cēloniski saistīta ar faktisko zaudējumu apmēru. Par zaudējumu nav uzskatāmi zaudējumi, kuru pamatā ir politikas trūkums, definētu mērķu trūkums u.tml.
Sagatavojot grozījumus Valsts kontroles likumā, tika secināts, ka vienlaikus valsts vai pašvaldības institūcijas amatpersonai (darbiniekam) nepieciešama arī tiesiskā noteiktība, kā arī jāņem vērā dažādi apstākļi, kuru iestāšanās gadījumā zaudējumu piedziņa būtu neproporcionāla. Tika noskaidrots atbildīgo institūciju viedoklis par to, kāds patlaban ir noilguma termiņš zaudējumu piedziņai amata, dienesta un darba attiecībās, un tika saņemti atšķirīgi viedokļi vai informācija, ka nereti komplicētāku pārkāpumu gadījumā noilguma termiņš – divi gadi – ir pārāk mazs. Šos jautājumus piedāvāts noregulēt Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā, jo šis likums skar visu publisko personu amatpersonas un darbiniekus. Tas novērstu līdz šim pastāvošo atšķirīgo pieeju.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 90.pants paredz: ja amatpersona, pildot amata pienākumus, ar nodomu vai aiz rupjas neuzmanības ir radījusi mantiskus zaudējumus publiskai personai, tā prasa, lai amatpersona atlīdzina zaudējumus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Likuma „Par pašvaldībām” 77.panta sestā daļa noteic: ja pašvaldības amatpersona, pildot amata pienākumus, ar nodomu vai aiz rupjas neuzmanības ir radījusi zaudējumus pašvaldībai, tai ir pienākums tos atlīdzināt. Darba likuma 86.panta pirmā daļa noteic: ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla neveic darbu vai arī veic to nepienācīgi vai citādas prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ ir nodarījis zaudējumus darba devējam, darbiniekam ir pienākums atlīdzināt darba devējam radušos zaudējumus.
Darba likuma 31.pants un 79.pants paredz, ka visi prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, noilgst divu gadu laikā, ja likumā nav noteikts īsāks noilguma termiņš. Ja darbinieks apstrīd darba devējam radušos zaudējumu atlīdzības prasījuma pamatu vai apmēru, darba devējs var celt atbilstošu prasību tiesā divu gadu laikā no zaudējumu nodarīšanas dienas. Valsts civildienesta likuma 2.panta ceturtā daļa un Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 3.panta otrā daļa noteic, ka attiecīgo amatpersonu materiālo atbildību nosaka atbilstoši Darba likuma normām. Militārā dienesta likuma 74.panta ceturtā daļa paredz analoģisku regulējumu par noilgumu – 2 gadus. Politiskajām amatpersonām, kuras pieņem administratīva rakstura lēmumus, nekādas norādes par noilgumu zaudējumu atlīdzināšanā nav noteiktas, no kā izriet, ka piemērojams vispārējais civiltiesiskais noilgums – no delikta vai netaisnas iedzīvošanās ir 10 gadi (Civillikuma 1895.pants). Ja par pārkāpumu uzsākts kriminālprocess, mantisko zaudējumu piedziņa kriminālprocesa ietvaros iespējama tikmēr, kamēr lietā nav iestājies kriminālatbildības noilgums. Tātad jau šobrīd pastāv vismaz trīs dažādi noilguma termiņi – divi gadi, desmit gadi un kamēr nav iestājies kriminālatbildības noilgums. Divu un desmit gadu noilguma termiņu vienlaicīgai piemērošanai publiskas personas institūcijās nav loģiska pamatojuma, proti, nav izskaidrojams, piemēram, kāpēc pašvaldības domes priekšsēdētāja gadījumā šis termiņš ir 10 gadi, bet pašvaldības administrācijas jurista gadījumā – divi gadi, ja zaudējumi nodarīti ar vienu un to pašu darbību.
Likumprojekts paredz noteikt vienotu termiņu – četri gadi – visām amatpersonām un darbiniekiem, kuras nelikumīgi rīkojušās ar publikas personas finanšu līdzekļiem vai mantu, bet neskarot noilguma jautājumu, ja zaudējumus kompensē kriminālprocesa ietvaros. Likumprojekts negroza principu, ka amatpersonu un darbinieku materiālās atbildības noteikšanas citi nosacījumi tiek piemēroti atbilstoši Darba likumam. Likumprojekts tikai paredz citu noilguma termiņu nelikumīgas rīcības ar finanšu līdzekļiem vai mantu gadījumā, kā arī zaudējumu piedziņu saprātīgi ierobežojošus nosacījumus.
Darba likuma regulējums galvenokārt ir veidots uz privāto sektoru un tipisku situāciju – darba devējs, kas ar vislielāko rūpību gādā par savām lietām, jau laikus uzzina par zaudējumu, ko darbinieks tam nodarījis, piemēram, sabojājis pamatlīdzekli, pārtērējis telefonsarunām noteikto limitu u.tml. Šādiem tipiskiem gadījumiem un privātajam sektoram arī turpmāk būtu piemērojams Darba likumā noteiktais noilgums. Savukārt publisku personu institūciju gadījumā, kad tiek vērtēta nelikumīga rīcība ar finanšu līdzekļiem, pārkāpumi tiek atklāti pēc ilgāka laika dienesta pārbaudē, iekšējā vai ārējā audita vai Valsts kontroles veiktu revīziju rezultātā. Tādēļ šajā gadījumā ir pamatoti noteikt lielāku termiņu, kādā var prasīt zaudējumu atlīdzinājumu.
Veicot finanšu revīziju, kas ir pietiekami vispārīga, par iepriekšējo gadu un atklājot nelikumīgu rīcību, teorētiski būtu iespējams paspēt uzsākt zaudējumu piedziņu divu gadu laikā, tomēr likumības revīzijas gadījumā tas praktiski nebūtu iespējams, jo tā tiek veikta ilgāk, padziļinātāk un par citu laikposmu, nekā tikai iepriekšējais gads. Tā, piemēram, iepazīstoties ar augstāko revīzijas iestāžu darbības tiesisko regulējumu valstīs, kur šādām iestādēm ir tiesības pašām lemt par zaudējumu piedziņu (piemēram, Itālijā, Portugālē, Beļģijā), šis termiņš ir vismaz pieci gadi no pārkāpuma izdarīšanas vai amata atstāšanas dienas.
Satversmes tiesa vairākos spriedumos ir atzinusi, ka vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana un tas, lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām, jo nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus. Šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo „vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama”. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007.gada 18.oktobra sprieduma lietā Nr.2007-03-01 16.2.punktu). Personas, kurām uzticēta valsts uzdevumu pildīšana, atrodas publiski tiesiskās attiecībās ar valsti, un šajās tiesiskajās attiecībās nedarbojas pušu vienlīdzības princips. Valsts dienestā valsts ir tiesīga vienpusēji regulēt dienestā esošo personu tiesības un pienākumus. Valsts dienestā esošo personu tiesības ir ierobežotas, un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi. Nosakot valsts dienesta attiecībās esošo personu tiesības un pienākumus, likumdevējam ir salīdzinoši lielāka rīcības brīvība nekā, piemēram, regulējot darba tiesiskās attiecības, kas dibinātas uz darba līguma pamata (sk. Satversmes tiesas 2014.gada 23.aprīļa sprieduma lietā Nr.2013-15-01 10.punktu).
OECD pētījumā atzīts, ka noilgumam sankciju piemērošanā publiskajā sektorā jābūt pietiekami ilgam jautājumu sarežģītības dēļ, un īpaši tas attiecas uz valstīm, kuras tikai nostiprina institucionālo sistēmu, un šo valstu kontrolējošajām iestādēm, kas veic auditu (Cardona F. Liabilities and discipline of civil servants. Pieejams: http://www.sigmaweb.org/publicationsdocuments/37890790.pdf).
Tādējādi ir pieļaujams, ka publiskajā un privātajā sektorā noilgums zaudējumu atlīdzināšanai ir atšķirīgs. Turklāt likumprojekts paredz četru gadu noilgumu nevis visos gadījumos (īpaši tādos, kuri būtu salīdzināmi ar privāto sektoru), bet tikai gadījumā, kad konstatēta nelikumīga rīcība ar publiskas personas finanšu līdzekļiem vai mantu. Nav loģiski un samērīgi piedzīt no personas tādas summas, kuru izpilde tiks praktiski atzīta par neiespējamu gan šobrīd, gan nākotnē. Papildus tam piemērojami Civilprocesa likumā noteiktie ierobežojumi piedziņas veikšanai, proti, kas pēc piedziņas personai ir saglabājams.
Lietā Harlow v. Fitzgerald ASV Augstākā tiesa noteica, ka valdības amatpersonas, veicot patstāvīgās funkcijas, parasti ir aizsargātas no atbildības par civiltiesiskiem zaudējumiem, ciktāl viņu uzvedība neaizskar skaidri noteiktās likumīgās robežas, par kurām saprātīgai personai jāzina. No saprātīga ierēdņa sagaidāms, ka viņš pārzina savas tiesības un savus pienākumus pilda enerģiski, kā to sagaida sabiedrība no saprātīgas personas attiecīgajā postenī.
Likumprojektā ietvertie attaisnojošie apstākļi paredzēti, lai ievērotu tiesiskās noteiktības principu (atbildība par nelikumīgu rīcību, nevis par politikas trūkumiem, riskiem vai netālredzīgu rīcību, kā arī atgūt zaudējumu, kas atbilst likumā noteiktajām zaudējuma pazīmēm un kritērijiem zaudējuma atlīdzināšanai), samērīguma principu (ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus un atbildības limitus rupjas neuzmanības gadījumā, kā tas ir Igaunijā un Lietuvā). Tiktu vērtēti arī amatpersonai (darbiniekam) pieejamie skaidrojumi no kompetentām institūcijām (piemēram, amatpersona nevarētu būt atbildīga par zaudējumiem, ja tā ir sekojusi Iepirkumu uzraudzības biroja ieteikumiem un attiecīgi rīkojusies).
Likumprojekts neparedz obligātu zaudējumu piedziņu no atbildīgajām personām, jo tas izriet no citu likumu normām un faktiskajiem apstākļiem, bet gan zaudējumu piedziņas gadījumā samēro personas vainu un mantas stāvokli un nodrošina tiesisko noteiktību un atbilstību samērīguma principam.
Noteikumi, kas ierobežo zaudējumu piedziņu rupjas neuzmanības gadījumā, ir noteikti gan Lietuvā, gan Igaunijā. Likumprojektā piedāvātie vērtējošie apstākļi zaudējumu atlīdzināšanai galvenokārt pārņemti no Igaunijas Civildienesta dienesta likuma.
2. Kāda var būt likuma ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?
Likumprojekts nodrošinās, ka publisku personu amatpersonas un darbinieki tiek pasargāti no nesamērīgas zaudējumu piedziņas. Šāda tiesiskā regulējuma nepieņemšana varētu likt viņiem atturēties no jebkādu lēmumu pieņemšanas (obstrukcija).
3. Kāda var būt likuma ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?
Likumprojekts šo jomu neskar, jo neparedz jaunus pienākumus, bet gan nosaka ilgāku noilguma termiņu un paredz zaudējumu piedziņu saprātīgi ierobežojošus noteikumus.
4. Kāda var būt likuma ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?
Likumprojekts paredz speciālu normu Darba likuma 31.pantam un 79.pantam attiecībā uz noilgumu publisko personu institūcijās.
Ir apsverams, bet nav obligāti, Darba likuma 2.pantu papildināt ar trešo daļu, ietverot norādi uz speciālo likumu, līdzīgi kā tas šobrīd ir noteikts šā panta otrajā daļā par valsts un pašvaldību institūciju darbinieku atlīdzību.
Likumprojekts nav saistīts ar Valsts dienesta likumprojektu, jo attiecas uz krietni plašāku personu loku, nevis tikai uz tiešās pārvaldes iestādēs nodarbinātajiem.
Likumprojekts var stāties spēkā neatkarīgi no likumprojekta „Grozījumi Valsts kontroles likumā”, tomēr lietderīgāk būtu, ka abi šie likumprojekti stājas spēkā vienlaikus.
5. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst likumprojekts?
Likumprojekts šo jomu neskar.
6. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot likumprojektu?
Likumprojekta sagatavošanas un saskaņošanas laikā notikušas konsultācijas ar „Sabiedrību par atklātību – Delna”, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Sabiedriskās politikas centu „Providus”, Latvijas administratīvo tiesnešu biedrību, Latvijas un starptautisko tiesu tiesnešiem, Latvijas Pašvaldību savienību, Valsts kanceleju, Tieslietu ministriju, Finanšu ministriju, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju un Ģenerālprokuratūru. Likumprojektā veikti labojumi atbilstoši minēto institūciju atzinumiem. Viena no tām – Latvijas Pašvaldību savienība – arī pēc saskaņošanas sanāksmes uzturēja spēkā iebildumu pret likumprojekta virzību. Likumprojekta sagatavošanas gaitā noskaidrots arī visu ministriju viedoklis un prakse par zaudējumu piedziņas pret amatpersonām jautājumiem.
7. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde?
Sabiedrība tiks informēta ar oficiālā izdevuma „Latvijas Vēstnesis” starpniecību. Likuma izpilde tiks nodrošināta likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Ja šie grozījumi stāsies spēkā kopā ar grozījumiem Valsts kontroles likumā, tiks nodrošināta efektīvāka un samērīgāka zaudējumu piedziņas prakse.
Oriģinālais dokumenta saturs
Oriģinālais dokumenta saturs