Rīgā
| 08.06.2022. |
Nr. 22-TA-1134 |
| |
|
Saeimas Prezidijam
Par likumprojekta nosūtīšanu
Nosūtām Ministru kabineta sēdē atbalstīto likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā". Likumprojektu izstrādāja Izglītības un zinātnes ministrija (atbildīgā amatpersona - Pūķe 67047758, Alla.Puke@izm.gov.lv).
Lūdzam likumprojektu izskatīt vienlaikus ar likumprojektu "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" (2022-TA-1457) (likumprojektu pakete).
Likumprojektu paketē galvenais (prioritārais) ir likumprojekts "Grozījumi Izglītības likumā" (2021-TA-1134).
Lūdzam likumprojektu iekļaut Saeimas 2022. gada 9. jūnija kārtējās sēdes darba kārtībā.
Pielikumā:
1. Likumprojekts
2. Anotācija
3. Ministru kabineta 2022. gada 7. jūnija sēdes protokola Nr. 30 23. § izraksts
| Ministru prezidenta pienākumu izpildītājs - finanšu ministrs |
(paraksts*) |
J. Reirs |
* Dokuments ir parakstīts ar drošu elektronisko parakstu
Vanaga, 67082850
Izdarīt Izglītības likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, 24. nr.; 1999, 17., 24. nr.; 2000, 12. nr.; 2001, 12., 16., 21. nr.; 2004, 5. nr.; 2007, 3. nr.; 2009, 1., 2., 14. nr.; Latvijas Vēstnesis, 2009, 196. nr.; 2010, 47., 205. nr.; 2011, 202. nr.; 2012, 54., 108., 190. nr.; 2013, 142. nr.; 2014, 257. nr.; 2015, 127., 242. nr.; 2016, 100., 241. nr.; 2017, 152., 242. nr.; 2018, 65., 196. nr.; 2019, 67., 75., 118., 240. nr.; 2020, 102., 174.B, 224., 240.A; 2021, 73.A , 75. nr.) šādus grozījumus:
1. 9. pantā:
izslēgt otrās daļas 2. punktu;
papildināt pantu ar 3.2 daļu šādā redakcijā:
"(32) Profesionālās vidējās izglītības un arodizglītības programmas īstenošanu svešvalodā nosaka Profesionālās izglītības likums.";
papildināt sesto daļu pēc vārdiem "valsts valodā" ar vārdiem "izņemot gadījumus, kas ir noteikti Profesionālās izglītības likumā".
2. Papildināt 14. pantu ar 47., 48. un 49. punktu šādā redakcijā:
"47) nosaka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas paraugu un tās īstenošanas vadlīnijas;
48) nosaka kārtību, kādā mazākumtautību izglītojamie tiek uzņemti mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmā, nosacījumus minētās programmas īstenošanai izglītības iestādē, tostarp minimālo izglītojamo skaitu, un kārtību, kādā pašvaldības sadarbojas, lai īstenotu minēto programmu;
49) nosaka kritērijus un kārtību, kādā valsts piedalās mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas īstenošanā iesaistīto pedagogu darba samaksas un mācību līdzekļu iegādes finansēšanā."
3. 30. pantā:
papildināt pantu ar 4.2 daļu šādā redakcijā:
"(42) Par izglītības iestādes vadītāju ir tiesīga strādāt persona, kura prot un lieto valsts valodu normatīvajos aktos noteiktajā profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā.";
papildināt pantu ar septīto daļu šādā redakcijā:
"(7) Ja Valsts valodas centra amatpersona administratīvā pārkāpuma procesā pret izglītības iestādes vadītāju par valsts valodas nelietošanu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pieņem lēmumu par soda piemērošanu, Valsts valodas centra amatpersonai neatkarīgi no tā, vai lēmums tiek pārsūdzēts, ir pienākums nekavējoties informēt izglītības iestādes vadītāja darba devēju par pieņemto lēmumu. Izglītības iestādes vadītāja darba devējs nodrošina, ka attiecīgais izglītības iestādes vadītājs tiek atstādināts no amata pienākumu pildīšanas līdz dienai, kad stājies spēkā Valsts valodas centra amatpersonas pieņemtais lēmums vai tiesas spriedums."
4. Izteikt 35.1 panta pirmo daļu šādā redakcijā:
"(1) Valsts pārbaudījumu informācijas sistēma ir valsts informācijas sistēma, kurā ieraksta ziņas par:
1) valsts pārbaudījumiem vispārējās izglītības programmās;
2) valsts pārbaudījumiem profesionālās izglītības programmās, izņemot augstākās izglītības programmas;
3) diagnosticējošajiem (monitoringa) darbiem;
4) mācību priekšmetu olimpiādēm;
5) valsts valodas prasmes pārbaudījumiem;
6) starptautiskas testēšanas institūcijas pārbaudījumiem svešvalodā (turpmāk visi kopā vai atsevišķi – valsts pārbaudījumi)."
5. Izslēgt 38. panta otrās daļas 1. punktu.
6. Izslēgt 41. pantu.
7. Papildināt likumu ar 41.1 pantu šādā redakcijā:
"41.1 pants. Mazākumtautību izglītības satura apguve
(1) Pašvaldība, tostarp ar privātās izglītības iestāžu starpniecību, nodrošina iespēju savā administratīvajā teritorijā esošajās vispārējās izglītības iestādēs reģistrētajiem pirmsskolas izglītības un obligātās izglītības vecuma mazākumtautību izglītojamiem apgūt mazākumtautību izglītības saturu, īstenojot valsts un pašvaldības apmaksātu mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu.
(2) Valsts piedalās mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas īstenošanas izmaksu (pedagogu darba samaksa, valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, mācību līdzekļu iegāde) finansēšanā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apjomā."
8. 48. pantā:
papildināt pantu ar 5.1 daļu šādā redakcijā:
"(51) Strādāt par pedagogu ir tiesības personai, kura prot un lieto valsts valodu normatīvajos aktos noteiktajā profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā.";
papildināt pantu ar septīto daļu šādā redakcijā:
"(7) Ja Valsts valodas centra amatpersona administratīvā pārkāpuma procesā pret pedagogu par valsts valodas nelietošanu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pieņem lēmumu par soda piemērošanu, Valsts valodas centra amatpersonai neatkarīgi no tā, vai lēmums tiek pārsūdzēts, ir pienākums nekavējoties informēt izglītības iestādes vadītāju par pieņemto lēmumu. Izglītības iestādes vadītājs nodrošina, ka attiecīgais pedagogs tiek atstādināts no amata pienākumu pildīšanas līdz dienai, kad stājies spēkā Valsts valodas centra amatpersonas pieņemtais lēmums vai tiesas spriedums."
9. Izteikt 50. panta pirmās daļas 3. punktu šādā redakcijā:
"3) persona, kura atbrīvota no izglītības iestādes vadītāja vai pedagoga amata, ja normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir konstatēta neatbilstība šā likuma 30. panta 4.2 daļai vai 48. panta 5.1 daļai un persona pēc atbrīvošanas no amata pienākumu pildīšanas nav uzrādījusi normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izsniegtu lēmumu par personas valsts valodas prasmes pārbaudes rezultātu, izņemot šā likuma 9. panta otrajā, 3.1, 3.2 un sestajā daļā noteiktos gadījumus."
10. Izteikt 59. panta pirmo daļu šādā redakcijā:
"(1) Valsts izglītības iestādes finansē no valsts budžeta saskaņā ar gadskārtējo valsts budžeta likumu. Pašvaldību izglītības iestādes finansē no pašvaldību budžetiem. Valsts augstskolu vidējās izglītības iestādes finansē no augstskolu budžetiem. Valsts piedalās pašvaldību izglītības iestāžu un valsts augstskolu vidējās izglītības iestāžu finansēšanā šajā likumā paredzētajos gadījumos. Lai veicinātu mazākumtautību etniskās kultūras apguvi, attīstību un saglabāšanu un mazākumtautību integrāciju Latvijā, valsts var piedalīties to izglītības iestāžu nodarbināto pedagogu darba samaksas papildu finansēšanā, kuri, pamatojoties uz Latvijas Republikas divpusējiem un daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem, īsteno mazākumtautību izglītības saturu."
11. Papildināt pārejas noteikumus ar 98., 99., 100., 101., 102., 103. un 104. punktu šādā redakcijā:
"98. Šā likuma 35.1 panta pirmās daļas 4. punktā minētās ziņas attiecībā uz mācību priekšmetu olimpiādēm Valsts pārbaudījumu informācijas sistēmā ievada, sākot ar 2023. gada 1. septembri.
99. Grozījumi, kas paredz izslēgt šā likuma 41. pantu, stājas spēkā:
1) 2023. gada 1. septembrī – attiecībā uz pirmsskolas izglītības programmas un vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 1., 4. un 7. klasē;
2) 2024. gada 1. septembrī – attiecībā uz vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 2., 5. un 8. klasē;
3) 2025. gada 1. septembrī – attiecībā uz vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 3., 6. un 9. klasē.
100. Grozījumi, kas paredz papildināt likumu ar 41.1 pantu, stājas spēkā:
1) 2023. gada 1. septembrī – attiecībā uz pirmsskolas izglītības programmas un vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 1., 4. un 7. klasē;
2) 2024. gada 1. septembrī – attiecībā uz vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 2., 5. un 8. klasē;
3) 2025. gada 1. septembrī – attiecībā uz vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 3., 6. un 9. klasē.
101. Ministru kabinets līdz 2022. gada 31. decembrim izdara grozījumus Ministru kabineta 2018. gada 21. novembra noteikumos Nr. 716 "Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem" un Ministru kabineta 2018. gada 27. novembra noteikumos Nr. 747 "Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem" atbilstoši grozījumiem šā likuma 9. panta otrās daļas 2. punktā, 38. panta otrās daļas 2. punktā un 41. pantā.
102. Ministru kabinets līdz 2022. gada 31. decembrim izdod šā likuma 14. panta 47., 48. un 49. punktā minētos noteikumus.
103. Izglītības iestādes nodrošina pirmsskolas izglītības un pamatizglītības programmu atbilstību valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un valsts pamatizglītības standartam, ja nepieciešams, licencējot jaunas izglītības programmas 2025. gada 1. septembrim.
104. Līdz 2022. gada 31. decembrim šā likuma 50. panta pirmās daļas 3. punktā minētā lēmuma vietā par personas valsts valodas prasmes pārbaudes rezultātu izsniedz valsts valodas prasmes apliecību."
Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc izsludināšanas.
| Izglītības un zinātnes ministre |
(paraksts*) |
A. Muižniece |
* Dokuments ir parakstīts ar drošu elektronisko parakstu
1. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība
Anotācijas (ex-ante) nosaukums
Tiesību akta projekta "Grozījumi Izglītības likumā" sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojums (anotācija)
1.1. Pamatojums
Izstrādes pamatojums
Ministrijas / iestādes iniciatīva
Apraksts
Līdzšinējā mācību valodas pieeja mazākumtautību izglītības programmās nav pilnībā nodrošinājusi valsts valodas kvalitatīvu apguvi visos izglītības posmos. Lai nodrošinātu iespējas maksimāli efektīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un sekmēt turpmākas izglītības iegūšanu, mazākumtautību skolēniem ir vienlīdz svarīgi apgūt arī valsts valodu, jo valstij ir jānodrošina labākais veids un iespējas ikvienam integrēties sabiedrībā un efektīvi līdzdarboties kultūras, sociālajā un ekonomiskajā dzīvē. Pretējā gadījumā, nepietiekamas valsts valodas zināšanas var ierobežot integrāciju sabiedrībā un traucēt veiksmīgas profesionālās karjeras veidošanu.
Pāreja uz mācībām latviešu valodā attiecināma uz 17% pedagogu pirmsskolas mazākumtautību izglītības programmā un pamatizglītības programmā, kā arī 24% skolēnu, kuri apgūst mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmu un mazākumtautību pamatizglītības programmu.
Saskaņā ar pētījuma “Valodas situācija Latvijā: 2016–2020” (Latviešu valodas aģentūra, 2021.gads) datiem 83 % mazākumtautību jauniešu latviešu valodu apguvuši skolā mazākumtautību izglītības programmās. Šis rādītājs piecu gadu laikā (2014−2019) ir pieaudzis par apmēram 10 % (2014. gadā tie bija 70 %). Turklāt secināts, ka gandrīz 39 % Latvijas mazākumtautību jauniešu pēc pašvērtējuma prot latviešu valodu teicami, tikpat daudz jauniešu prot latviešu valodu labi. Tomēr 20 % atzinuši, ka ir apguvuši latviešu valodu pamatprasmes līmenī vai zina to vāji. Lai veicinātu sabiedrības integrāciju uz valsts valodas pamata, oficiālās valodas prasmei jābūt ļoti augstā līmenī, tuvu dzimtās valodas prasmei. Līdzšinējā mācību valodas pieeja mazākumtautību izglītības programmās bija nodrošinājusi vidēju latviešu valodas prasmi, kas nav uzskatāma par pietiekamu, lai visiem bērniem nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas turpmākajā darba dzīvē.
Kā liecina pētījums “Pirmsskolēnu latviešu valodas apguves rezultāti Latvijā: Kurzemē, Rīgā un Latgalē. Latviešu valodas apguve” (Liepājas Universitāte, 2021. gads), pirmsskolas vecuma bērni, kuri izglītības iestādē apmeklē grupas ar latviešu valodu ikdienā, uzrāda labas latviešu valodas zināšanas un prasmi un ir sagatavojušies mācīties skolā latviešu valodā. To mazākumtautību bērnu latviešu valodas prasme, kuri apmeklē pirmsskolas izglītības grupas ar dominējošo krievu valodu ikdienā, ir nepietiekama un neatbilst Ministru kabineta 2018. gada 21. novembra noteikumu Nr. 716 “Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem” 3.5.apakšpunktā un 4.punktā norādītajām prasībām, lai bērni būtu sagatavojušies sākt mācības skolā, un tas nav atkarīgs no reģiona, kurā bērni dzīvo.
Jāņem vērā fakts, ka pilnveidotā mācību satura ieviešana pamatizglītības pakāpē saskaņā ar Ministru kabineta 2018.gada 27.novembra noteikumiem Nr.747 “Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem” noslēgsies 2022./2023.mācību gadā, un no šī mācību gada pamatizglītības pakāpes noslēgumā tiks ieviests vienots latviešu valodas pārbaudījums visiem 9.klašu izglītojamajiem. Līdztekus šim pārbaudījumam otrs pārbaudījums ir paredzēts kā kombinētais pārbaudījums, kas arī tiks īstenots latviešu valodā. Līdz ar to nepieciešams nodrošināt kvalitatīvu latviešu valodas apguvi visos formālās izglītības posmos.
Rosinātā pāreja uz mācībām valsts valodā izglītojamiem nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas izglītības satura apguvē un pieejamībā, stiprinātu izglītojamo valodas prasmes un vienlaikus veicinātu vienlīdzīgāku pieejamību arī citu mācību priekšmetu saturam.
1.2. Mērķis
Mērķa apraksts
Likumprojekta mērķis ir īstenot secīgu pāreju uz mācībām valsts valodā vispārējās izglītības pirmsskolas un pamatizglītības pakāpē, lai veicinātu sekmīgu pilnveidotā mācību satura un pieejas ieviešanu visās Latvijas izglītības iestādēs un nodrošinātu mazākumtautību valodas un kultūrvēstures apguvi atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei un starptautiskajām saistībām, kā arī pilnveidot regulējumu par svešvalodu lietojumu profesionālajā vidējā izglītībā.
Spēkā stāšanās termiņš
Nākamā diena pēc izsludināšanas (likumprojektam)
Pamatojums
-
1.3. Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi
Pašreizējā situācija
Saskaņā ar Valsts izglītības informācijas sistēmā (turpmāk – VIIS) pieejamiem datiem 2021./2022.mācību gadā pirmsskolas izglītības programmu mazākumtautību valodā apgūst 15 553 bērni, no tiem 1 286 bērni apgūst speciālās pirmsskolas izglītības programmu. Pirmsskolas izglītības programmu mazākumtautību valodā nodrošina 42 izglītības iestādes un 153 izglītības iestādes īsteno pirmsskolas izglītības programmu gan mazākumtautību, gan arī latviešu valodā. Savukārt 18 privātās izglītības iestādes nodrošina pirmsskolas izglītības programmu mazākumtautību valodā. Tā kā no 2021.gada 1.septembra stājusies spēkā norma, ka līdzās pirmsskolas mazākumtautību izglītības programmai īstenojama arī pirmsskolas izglītības programma latviešu valodā, šīs izglītības iestādes īsteno abas izglītības programmas. Tādējādi visas mazākumtautību pirmsskolas izglītības iestādes, kas iepriekš ir īstenojušas izglītības programmu mazākumtautību valodā, no 2021.gada īsteno izglītības programmu arī latviešu valodā, veidojot 17,3 % no kopējā pirmsskolas izglītības iestāžu skaita.
Pamatizglītības programmu no 1. līdz 9.klasei mazākumtautību valodā apgūst 45 756 skolēni, tajā skaitā speciālās izglītības programmu apgūst 2 518 skolēni. 29 izglītības iestādes īsteno pamatizglītības programmu mazākumtautību valodā, tajā skaitā četras izglītības iestādes īsteno izglītības programmu poļu valodā, Rīgas Baltkrievu pamatskola – baltkrievu un Rīgas Ukraiņu vidusskola – ukraiņu valodā. Š.Dubnova Ebreju vidusskola īsteno izglītības programmu krievu un latviešu valodā, papildus mācot ebreju kultūru, vēsturi; Rīgas Igauņu pamatskola īsteno izglītības programmu igauņu valodā, papildus mācot igauņu valodu; Rīgas Lietuviešu pamatskola īsteno izglītības programmu latviešu valodā, papildus mācot lietuviešu valodu. Piecas privātās izglītības iestādes īsteno pamatizglītības programmu mazākumtautību valodā un 12 privātās izglītības iestādes īsteno pamatizglītības programmu gan mazākumtautību valodā, gan arī latviešu valodā. Savukārt 112 pašvaldību dibinātas izglītības iestādes īsteno izglītības programmu latviešu un mazākumtautības valodā.
Izglītības reformas rezultātā, kas ilgst jau vairāk kā 20 gadus, valsts ir pakāpeniski stiprinājusi ikvienam izglītojamam pieejamu vienotu izglītības sistēmu un valsts valodas lietojumu valsts, pašvaldību un arī privātajās izglītības iestādēs, kuras īsteno attiecīgu valsts izglītības standartu. Jāņem vērā, ka jau 2018.gadā tika veikts plašs pasākumu kopums, lai īstenotu izglītības reformu – tika pieņemti lielākā daļa saistošo normatīvo aktu un normatīvo aktu grozījumi (t.sk., grozījumi Izglītības likumā, Vispārējās izglītības likumā, Augstskolu likumā un Ministru kabineta noteikumos, kas regulē pirmsskolas izglītības iestāžu darbību). Attiecīgās izmaiņas izglītības sistēmā stājas spēkā pēctecīgi vairāku gadu garumā, dodot laiku izglītības iestādēm pielāgoties un nodrošinot, ka izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmu, latviešu valodas izmantošanas īpatsvars mācībās tiek palielināts pakāpeniski gan katras izglītības pakāpes ietvaros, gan ar katru nākamo izglītības pakāpi, kas savukārt veicina, ka bērns veiksmīgi pāriet un iekļaujas vispirms pamatizglītības pakāpē un pēc tam arī nākamajās izglītības pakāpēs. Reforma mazākumtautību izglītības programmās cieši sasaistīta ar plašāku reformu Latvijas izglītības sistēmā – pāreju uz kompetencēs balstītu mācību saturu (pilnveidots mācību saturs, struktūra un metodoloģija). Pāreja uz palielinātu latviešu valodas lietojuma apjomu tika īstenota, lai veicinātu sekmīgu pilnveidotā mācību satura un pieejas ieviešanu visās vispārējās izglītības iestādēs Latvijā.
2018.gada grozījumi Izglītības likumā un tam pakārtotajos Ministru kabineta noteikumos noteica valsts valodas apguves un mazākumtautību apguves lietojumu mācību satura apguvē. Tādējādi valsts valodas apguves lietojums, piemēram, 7. - 9.klasē tika noteikts 80% apjomā. Ņemot vērā, ka valsts pārbaudes darbu saturs, beidzot 9.klasi, notiek valsts valodā, latviešu valodas apguve 80 % apjomā var būtiski ietekmēt skolēnu mācību sniegumu 9.klases valsts pārbaudes darbos. Vienlaikus nepieciešams uzsvērt, ka vispārējās profesionālās izglītības apguve, sākot no 1.kursa, tiek īstenota valsts valodā. Veicot mazākumtautību izglītības iespēju monitoringu attiecībā uz valsts pārbaudes darbu kārtošanu valsts valodā, tika secināts, ka mazākumtautību skolēni mērķtiecīgi 12.klasē ir izvēlējušies valsts pārbaudes darbus kārtot latviešu valodā, kas norāda, ka mācību priekšmetu apguve vidusskolas posmā tiek īstenota valsts valodā.
Atbilstoši Ministru kabineta 2018.gada 21. novembra noteikumiem Nr.716 “Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem” un atbilstoši pamatizglītības standartam (Ministru kabineta 2018.gada 27.novembra noteikumi Nr.747 “Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem”) mazākumtautību izglītības programmas izstrādā izglītības iestāde, izvēloties attiecīgi kādu no valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijās vai valsts pamatizglītības standartā ietvertajiem izglītības programmu paraugiem un atbilstoši valsts pamatizglītības standarta (MK 27.11.2018. noteikumi Nr.747) 12.pielikuma 7.punktā noteiktajam, pedagoģiskā procesa īstenošanai izvēlas vienu no šādām valodas lietojuma proporcijām mācību satura apguvei, kas nosacīti uzskatāmi par trīs variantiem:
7.1. izglītības iestāde nosaka mācību priekšmetus, kas apgūstami latviešu valodā ne mazāk kā 80 % apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, un mācību priekšmetus, kas apgūstami mazākumtautības valodā un bilingvāli;
7.2. izglītības iestāde nosaka mācību priekšmetus, kas 1.–6. klasē apgūstami latviešu valodā ne mazāk kā 50 % apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, un mācību priekšmetus, kas apgūstami mazākumtautības valodā un bilingvāli, 7.–9. klasē latviešu valodā apgūstami ne mazāk kā 80 % apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, un mācību priekšmetus, kas apgūstami mazākumtautības valodā un bilingvāli;
7.3. izstrādājot savu izglītības programmu un iekļaujot mācību priekšmetus, kas nav ietverti pamatizglītības programmas paraugā, izglītības iestāde nosaka mācību priekšmetus, kas 1.–6. klasē apgūstami latviešu valodā ne mazāk kā 50 % apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, un mācību priekšmetus, kas apgūstami mazākumtautības valodā un bilingvāli, 7.–9. klasē latviešu valodā apgūstami ne mazāk kā 80 % apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, un mācību priekšmetus, kas apgūstami mazākumtautības valodā un bilingvāli.”
Tādējādi atbilstoši šobrīd spēkā esošajam regulējumam sākot no 1. – 6. klasei latviešu valodas lietojums pamatizglītības satura apguvē ir vismaz 50%, savukārt no 7. klases – vismaz 80%. Saskaņā ar VIIS datiem (iegūti 24.03.2022.) 384 pamatizglītības mazākumtautību programmu mācību priekšmetu un stundu plānā, kuras īsteno 149 izglītības iestādes, ir noteikta šāda valodas lietojuma proporcija mācību satura apguvei:
1. variantu īsteno 13 pamatizglītības mazākumtautību programmas;
2. variantu īsteno 15 izglītības programmas 7.-9.klasē;
3. variantu īsteno 10 izglītības programmas 1.-6.klasē un 346 pamatizglītības mazākumtautību programmas.
Saskaņā ar vispārējās vidējās izglītības standartu (Ministru kabineta 2019. gada 3. septembra noteikumi Nr.416 “Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās vidējās izglītības programmu paraugiem”) no 2022.gada 1.septembra visi skolēni visu vidējās izglītības mācību saturu apgūst latviešu valodā. Skola var skolēna izvēlei piedāvāt specializēto kursu Mazākumtautības valoda un literatūra (210 stundas vidējās izglītības pakāpē). Šim kursam vispārējās vidējās izglītības standarta 9.pielikumā definēti sasniedzamie rezultāti. Šim kursam ir izstrādāts Skola2030 programmas paraugs un mācību līdzekļu paraugi (Mazākumtautības (krievu) valoda un literatūra: https://mape.skola2030.lv/materials/iQutWd4R8vcYYscZ6B8cP7). Ir izveidots e-kursa paraugs šim kursam (vienīgajam specializētajam kursam, kur tāds izveidots): https://skolo.lv/course/view.php?id=144998
Šobrīd Izglītības likums nosaka, ka Valsts pārbaudījumu informācijas sistēmā ieraksta ziņas par valsts pārbaudījumiem vispārējās izglītības programmās, tai skaitā ziņas par starptautiskas testēšanas institūcijas pārbaudījumiem svešvalodā, ziņas par valsts pārbaudījumiem profesionālās izglītības programmās, izņemot pirmā un otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmas, kā arī ziņas par valsts valodas prasmes pārbaudījumiem. Praksē centralizēti Valsts izglītības satura centrs (turpmāk – VISC) izstrādā un organizē arī diagnosticējošos darbus un mācību priekšmetu olimpiādes. Līdz 2021./2022. mācību gadam (ieskaitot) ziņas par diagnosticējošajiem darbiem tika apstrādātas Valsts pārbaudījumu informācijas sistēmā, jo atbilstoši spēkā esošajiem standartiem diagnosticējošajiem darbiem bija noteikts valsts pārbaudījumu statuss. Dati par mācību priekšmetu olimpiādēm netiek ierakstīti Valsts pārbaudījumu informācijas sistēmā un tādējādi netiek centralizēti uzkrāti.
Problēmas un risinājumi
Problēmas apraksts
1.Pāreja uz mācībām valsts valodā pirmsskolas izglītības posmā
Vispārējās izglītības likuma 20.pantā ir noteikts, ka pirmsskolas izglītības programma nodrošina izglītojamā sagatavošanu pamatizglītības ieguvei, tādējādi pirmsskolas izglītībai jānodrošina, lai izglītojamais, beidzot pirmsskolas izglītības iestādi un turpinot mācības pamatizglītības pakāpē, spētu mācību saturu apgūt valsts valodā tādā apmērā, kāds noteikts pamatizglītības ieguvei. Šāda pieeja sasaucas ar Bērna tiesību komitejas atzīto, ka kvalitatīvas, uz attīstību vērstas un dažādas kultūras iekļaujošas izglītības programmas pozitīvi ietekmē un veicina bērna veiksmīgu pāreju uz pamatizglītību. Tādējādi tiek nodrošināta izglītības nepārtrauktība un progresēšana (sk.: Committee on the Rights of the Child, General Comment No. 7 (2005) Implementing child rights in early childhood, U.N.Doc. CRC/C/GC/7Rev. 1, 20 September 2006, para 30 and 31).
Vērtējot izglītības kvalitātes aspektus, ir konstatējams, ka mazākumtautību bērniem, kuri pirmsskolas izglītības iestādēs apmeklē grupas ar dominējošo krievu valodu ikdienā, ir ierobežots vārdu krājums, neattīstīta dialogruna, traucēts runas plūdums, ko pastiprina arī minimālas gramatikas zināšanas, arī lasītprasme neatbilst valstī noteiktajām prasībām. Nepietiekama latviešu valodas prasme kopumā ir skaidrojama ar nepietiekamu latviešu valodas lietojumu ikdienā (pētījums “Pirmsskolēnu latviešu valodas apguves rezultāti Latvijā: Kurzemē, Rīgā un Latgalē. Latviešu valodas apguve” (Liepājas Universitāte, 2021. gads)).Tādējādi secināms, ka pāreja uz mācībām latviešu valodā pirmsskolas izglītības posmā nodrošinās veiksmīgu tālāko izglītojamā iekļaušanos pamatizglītības posmā.
Risinājuma apraksts
Likumprojektā ietvertais regulējums attiecībā uz pirmsskolas izglītības programmas īstenošanu pašvaldības dibinātajās un privātpersonu dibinātajās pirmsskolas izglītības iestādēs nosaka, ka sākot ar 2023.gada 1.septembri pirmsskolas izglītība tiks īstenota valsts valodā. Pirmsskolas izglītības iestādes īstenos vispārējās pirmsskolas izglītības programmas un speciālās pirmsskolas izglītības programmas, veicinot bērna vispusīgu attīstību un veselības nostiprināšanu, kā arī nodrošinot galveno pirmsskolas izglītības mērķi - sagatavošanos pamatizglītības ieguvei. Ar 2023.gada 1.septembrim paralēli netiks īstenota mazākumtautību pirmsskolas izglītības programma un mazākumtautību speciālās pirmsskolas izglītības programma.
Saskaņā ar Izglītības likuma 14. panta 18.¹ punktu Ministru kabinets nosaka valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijas, kurās ietverti šo vadlīniju prasībām atbilstoši izglītības programmu paraugi. Savukārt Ministru kabineta 2018. gada 21. novembra noteikumu Nr.716 “Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem” 3. pielikumā ietvertā speciālās pirmsskolas izglītības programmas parauga 5. punktā noteikts, ka izglītības programmas īstenošana notiek atbilstoši bērna spējām, attīstības līmenim, veselības stāvoklim, interesēm, individuālajai pieredzei un vajadzībām, sekmējot katra bērna individuālos sasniegumus, bet 6. punktā noteikta prasība, ka, iekļaujot pirmsskolas izglītības grupā bērnus ar speciālām vajadzībām, jāievēro normatīvais regulējums un jāizstrādā viņiem individuāls izglītības programmas apguves plāns.
Mazākumtautību izglītojamiem tiek nodrošinātas iespējas pirmsskolas izglītības iestādē vai pašvaldības interešu izglītības iestādē apgūt mazākumtautību valodu un kultūrvēsturi valsts un pašvaldības apmaksātas interešu izglītības programmas ietvaros.
Tiesiskais regulējums izstrādāts kā vispārējās izglītības pilnveidotā mācību satura un pieejas reformas turpinājums, kur viens no galvenajiem jautājumiem ir valsts valodas apguve un lietojums.
Ministru kabinetam ir deleģēts noteikt mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas paraugu un tās īstenošanas vadlīnijas, noteikt kārtību, kādā mazākumtautību izglītojamie tiek uzņemti mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmā, kā arī noteikt nosacījumus, tostarp minimālo izglītojamo skaitu minētās programmas īstenošanai izglītības iestādē un pašvaldības interešu izglītības iestādē, kārtību, kādā pašvaldības sadarbojas minētās programmas īstenošanā.
Attiecīgi likumprojektā ir noteikts, ka Ministru kabinets līdz 2022.gada 31.decembrim veiks atbilstošus grozījumus Ministru kabineta 2018. gada 21. novembra noteikumos Nr. 716 “Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem”.
Satversmes 114.pantā ir noteikts, ka “Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.” Satversmes 114. pants ietver mazākumtautību tiesības attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Latvijā tiek aizsargāta mazākumtautību savdabība (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 23. punktu). Valstij saskaņā ar Satversmes 114. pantu ir pienākums respektēt un garantēt mazākumtautībām piederošo personu tiesības saglabāt un attīstīt savu identitāti, saglabājot un attīstot mazākumtautības valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Šīs mazākumtautībām piederošo personu pamattiesības ir kompleksas un ietver vairākus elementus. Neatņemams šo mazākumtautībām piederošo personu pamattiesību elements ir tiesības apgūt konkrētās mazākumtautības valodu un izmantot to kā mācību valodu izglītības procesā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 15.2. punktu). Valstij ir jānodrošina mazākumtautībai piederoša bērna tiesības apgūt dzimto valodu sākotnējos izglītības posmos. Tas nozīmē, ka valstij ir jānodrošina iespēja bērniem savā starpā komunicēt dzimtajā valodā. To var nodrošināt, dodot bērnam iespēju pirmsskolas un pamatizglītības iestādēs mācīties dzimto valodu vai saņemt norādījumus dzimtajā valodā (sk.: UN Human Rights Council, Report of the Special Rapporteur on the Right to Education on the Promotion of Equality of Opportunity in Education, UN Doc. A/HRC/17/29 (2011), para 63; Recommendations of the Forum on Minority Issues, UN Doc. A/HRC/10/11/Add 1 (2009), para 58). Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta trešā daļa noteic, ka Latvijas mazākumtautībām piederošiem bērniem ir tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā atbilstoši Izglītības likumam.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka mazākumtautības valodas lietojumam izglītības procesā ir jānodrošina ne vien šīs valodas formāla apguve, bet arī mazākumtautībai piederošas personas identitātes attīstība. Tas nozīmē, ka par atbilstošu Satversmes 114. pantam nevarētu uzskatīt tādu tiesisko regulējumu, kas mazākumtautības valodas lietošanu pavisam izslēgtu no izglītības procesa vai reducētu tiktāl, ka mazākumtautības valoda kā mācību valoda tiek izmantota tikai pašas šīs valodas kā konkrēta mācību priekšmeta apguvē (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2019-22-01 22.2. punktu).
Ar likumprojektā noteikto tiesisko regulējumu netiek pavisam izslēgta mazākumtautības valodas lietošana un kultūrvēstures apguve, ar tiesisko regulējumu ir nodrošināta mazākumtautībai piederošas personas identitātes attīstība un kultūras saglabāšana, proti, tiek nodrošināts, ka mazākumtautību piederošais izglītojamais interešu izglītības programmas ietvaros varēs apgūt mazākumtautību valodu un kultūrvēsturi. Minētās programmas apguvi izglītojamiem finansējumu nodrošinās valsts un pašvaldība. Tādējādi valsts un pašvaldība arī turpmāk nodrošinās mazākumtautībai piederīga bērna tiesības apgūt dzimto valodu un kultūrvēsturi pirmsskolas izglītības posmos.
Likumprojekts, kas izstrādāts izglītības sistēmas reformas ietvaros saistībā ar pāreju uz mācībām valsts valodā, tostarp attiecas arī uz privātām izglītības iestādēm, kurās tiek īstenota pirmsskolas un pamatizglītības programma.
Satversmes 112. panta pirmais teikums nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz izglītību." Satversmes tiesa atzinusi, ka Satversmes 112. pants nosaka valsts pienākumu izveidot un uzturēt tādu izglītības sistēmu, no kuras var gūt labumu ikviens izglītojamais (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu). Satversmes 112. panta pirmais teikums nosaka tiesības iegūt izglītību šo tiesību plašākajā izpratnē un ir attiecināms uz visu pakāpju un veidu izglītības programmām (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija sprieduma lietā Nr. 2010‑ 57‑ 03 11.1. punktu).
Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 15.1. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesībām uz izglītību piemīt gan pilsonisko un politisko tiesību daba, gan ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību daba, turklāt tām piemīt arī solidaritātes elements. Līdz ar to Satversmes 112. pantā ietvertās tiesības uz izglītību pēc savas dabas sasaucas citstarp ar Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. pantu un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 2. pantu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu). Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, skaidrojot Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. pantu, ir atzinusi, ka termina – tiesības uz izglītību – piemērošana ir atkarīga no katrā konkrētajā dalībvalstī dominējošiem apstākļiem (sk.: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No. 13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10, para 6). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka tiesības uz izglītību pēc savas būtības prasa valsts regulējumu un šis regulējums var būt atšķirīgs laika un vietas ziņā atkarībā no sabiedrības vajadzībām un resursiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā "Relating to certain aspects of the laws on the use of languages in education in Belgium" v. Belgium", pieteikumi Nr. 1474/62, 1677/62, 1691/62, 1769/63, 1994/63 un 2126/64, I B daļas 5. punktu un 1982. gada 25. februāra sprieduma lietā "Campbell and Cosans v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 7511/76 un 7743/76, 41. punktu). Tādējādi tiesības uz izglītību pieļauj zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmu valsts izveido. Ievērojot gan valstij pieejamos resursus, gan sabiedrības vajadzības tās konkrētajā attīstības stadijā, Satversmes 112. pantā ir ietverts pienākums ievērot, aizsargāt un īstenot tiesības uz izglītību. Satversmes 112. pants jautājumā par to, cik agrīnā vecumā un kādā veidā bērnam jābūt nodrošinātai pieejai valsts izveidotajai izglītības sistēmai, saglabā likumdevējam rīcības brīvību, jo sabiedrības izpratne par bērna attīstības vajadzībām nepārtraukti attīstās. Taču tad, ja likumdevējs ir izšķīries par konkrētu brīdi, no kura bērns var izmantot savas tiesības uz izglītību, šādas likumdevēja izvēles īstenošanai ir jāatbilst Satversmes 112. pantā ietvertajiem valsts pienākumiem. ANO Konvencijā par bērna tiesībām (turpmāk - Bērnu tiesību konvencija) ir nostiprināts un uzsvērts princips par vecāku primāro lomu bērna attīstības un izglītības nodrošināšanā (5. pants un 18. panta pirmā daļa). Vienlaikus dalībvalstīm Bērnu tiesību konvencija nosaka pienākumu sniegt atbilstošu palīdzību vecākiem ar bērna audzināšanu saistītu pienākumu izpildē, tostarp nodrošināt strādājošiem vecākiem iespēju izmantot bērna aprūpes dienestu un iestādi (18. panta otrā un trešā daļa). Bērna tiesību komiteja ir uzsvērusi, ka dalībvalstij, veidojot pirmsskolas izglītības sistēmu, minētā vecāku primārā atbildība jāuzlūko kā šīs sistēmas sākumpunkts. Dalībvalstij ir jānodrošina tāda izglītības sistēma, kas papildina vecāku lomu. Atzīstot vecāku galveno lomu bērna audzināšanā un papildus organizējot izglītības ieguvi iestādē, tiek nodrošināts, ka bērns iegūst izglītību tās plašākajā izpratnē (sk.: Committee on the Rights of the Child, General Comment No. 7 (2005) Implementing child rights in early childhood, U.N.Doc. CRC/C/GC/7Rev. 1, 20 September 2006, para 29, para 30). Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta pirmajā daļā noteikts, ka izglītības mērķim jābūt vispusīgai cilvēka personības un tā cieņas apziņas attīstībai un izglītībai jāstiprina cilvēktiesību un pamatbrīvību respektēšana. Mācīšanās sākas jau no piedzimšanas brīža. Tas nozīmē, ka bērnam jau no mazotnes nodrošināma nepieciešamā aprūpe un izglītība. Bērnu tiesību konvencijas 28. un 29. pants dalībvalstīm tieši neparedz pienākumu nodrošināt bērnam izglītības iespējas pirms skolas gaitu uzsākšanas. Jau norādīts, ka Bērnu tiesību konvencijā ir nostiprināta ģimenes un līdzcilvēku loma bērna agrīnajā izglītošanā. Vienlaikus konvencijā ietverti arī noteikumi ar norādi, ka bērnam draudzīgu un atsaucīgu vidi iespējams izveidot arī ārpus ģimenes un tā, cieši sadarbojoties ar vecākiem, var tikt izmantota bērna pieredzes paplašināšanai. Bērnu tiesību konvencijā šāda pieeja noteikta, ņemot vērā valstu atšķirības un tradīcijas bērna audzināšanā. Ņemot vērā sabiedriskās domas un cilvēktiesību attīstības tendences, Bērnu tiesību komiteja prasa, lai valstis savos ziņojumos sniedz aktuālu informāciju par likumiem, politikām, noteikumiem un to ieviešanu, kvalitātes standartiem, finanšu resursiem un cilvēkresursiem, kā arī jebkuru citu pasākumu. Tā mērķis ir nodrošināt to, ka bērns savas tiesības uz aprūpi un izglītību var izmantot visā pilnībā no mazotnes līdz pat augstākās un profesionālās izglītības pakāpei (sk.: Committee on the Rights of the Child, Treaty-specific guidelines regarding the form and content of periodic reports to be submitted by States parties under article 44, paragraph 1 (b), of the Convention on the Rights of the Child, U.N.Doc. CRC/C/58/Rev. 2, 25 November 2010, para 37). Tādējādi Bērna tiesību komiteja tiesības uz izglītību interpretē kā tiesības, kas piemīt bērnam jau no agrīna vecuma. Tās sākas jau no piedzimšanas brīža un ir cieši saistītas ar maza bērna tiesībām uz pilnīgu attīstību (sk.: Committee on the Rights of the Child, General Comment No. 7 (2005) Implementing child rights in early childhood, U.N.Doc. CRC/C/GC/7Rev. 1, 20 September 2006, para 28). Bērna tiesību īstenošana jau no agrīnas bērnības ir efektīvs veids, kā palīdzēt novērst personiskās, sociālās un ar izglītības ieguvi saistītās grūtības vidējās bērnības un pusaudža gados (sk.: Committee on the Rights of the Child, General Comment No. 7 (2005) Implementing child rights in early childhood, U.N.Doc. CRC/C/GC/7Rev. 1, 20 September 2006, para 8). Arī Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību konsultatīvā komiteja (turpmāk – Konsultatīvā komiteja) ir uzsvērusi, ka Eiropas Padomes 1995.gada Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību (turpmāk – Minoritāšu konvencija) 12. panta izpratnē jēdziens "izglītība" attiecas ne tikai uz obligāto pamatizglītību, bet arī uz pirmsskolas izglītību (sk.: Advisory Committee on the Framework Convention for the Protection of National Minorities, Commentary on Education under the Framework Convention for the Protection of National Minorities, No. ACFC/25DOC(2006)002, 2 March 2006, para 2.1.2).
Satversmes tiesa ir secinājusi, ka starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē attiecībā uz pirmsskolas izglītību netiek izcelts konkrēts vecums, no kura bērnam ir tiesības izmantot tiesības uz izglītību. Ir atzīts, ka šīs tiesības bērnam piemīt no agrīna vecuma. Taču šo tiesību izmantošanas veidi ir dažādi atkarībā no valsts iespējām un konkrētās sabiedrības tradīcijām un vērtībām. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. panta pirmā un otrā daļa nosaka vecāku pienākumu rūpēties par bērnu un sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 26. panta pirmā, trešā un ceturtā daļa nosaka valsts pienākumu atbalstīt ģimeni, citstarp arī bērna audzināšanā un izglītošanā. Redzams, ka Bērnu tiesību aizsardzības likums saskanīgi ar iepriekš minētajām starptautisko tiesību normām nosaka gan vecāku pienākumu rūpēties par bērnu, citstarp arī par bērna izglītību un attīstību, gan valsts pienākumu atbalstīt vecākus. Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta otro daļu bērnam ir tiesības citstarp uz bezmaksas pirmsskolas izglītību. Atbilstoši Izglītības likuma 55. panta 1. punktam izglītojamam ir tiesības citstarp uz valsts vai pašvaldības apmaksātu pirmsskolas izglītības ieguvi. Attiecīgi Izglītības likuma 5. panta pirmās daļas 1. punktā un Vispārējās izglītības likuma 3. panta pirmās daļas 1. punktā nostiprināts tas, ka pirmsskolas izglītība ir pirmā izglītības pakāpe Latvijas izglītības sistēmā. No Vispārējās izglītības likuma 21. panta izriet, ka bērnam pieeja pirmsskolas izglītības iestādei nodrošināma no pusotra gada vecuma. Taču pirmsskolas izglītība no šā vecuma nav obligāta. Tas nozīmē, ka vecāki var izvēlēties, vai viņiem ir nepieciešami pirmsskolas izglītības iestādes sniegtie pakalpojumi. Saskaņā ar Izglītības likuma 4. pantu bērna sagatavošana pamatizglītības ieguvei ir obligāta no piecu gadu vecuma. Vispārējās izglītības likuma 20. panta otrā daļa noteic, ka pirmsskolas izglītības programmu bērns apgūst līdz septiņu gadu vecumam.
Satversmes tiesa lietā Nr. 2018-12-01 skatīja izglītības reformas rezultātā ieviesto jauno izglītības modeli pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpēs un atzina to par atbilstošu Satversmes 112. pantam. Pirmsskolas izglītībai jānodrošina tas, lai izglītojamais, beidzot pirmsskolas izglītības iestādi un turpinot mācības pamatizglītības pakāpē, spētu mācību saturu apgūt valsts valodā tādā apmērā, kāds noteikts pamatizglītības ieguvei. Šāda pieeja sasaucas ar Bērnu tiesību komitejas atzīto, ka kvalitatīvas, uz attīstību vērstas un dažādas kultūras iekļaujošas izglītības programmas pozitīvi ietekmē un veicina bērna veiksmīgu pāreju uz pamatizglītību. Tādējādi tiek nodrošināta izglītības nepārtrauktība un progresēšana (sk.: Committee on the Rights of the Child, General Comment No. 7 (2005) Implementing child rights in early childhood, U.N.Doc. CRC/C/GC/7Rev. 1, 20 September 2006, para 30 and 31).
Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no šā Satversmes panta izriet valsts pienākums pildīt Latvijai saistošās starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 16. punktu). Noskaidrojot Satversmes 112. panta pirmā teikuma saturu, atbilstoši Satversmes 89. pantam ir jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 2. panta interpretāciju. Tiesības uz izglītību pēc savas dabas ir tādas tiesības, kuras valstij ir jāregulē (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā ""Relating to Certain Aspects of the Laws on the Use of Languages in Education in Belgium" v. Belgium", pieteikumi Nr. 1474/62, 1677/62, 1691/62, 1769/63, 1994/63 un 2126/64, I B daļas 5. punktu). Proti, valstij ir jānosaka tāds izglītības tiesiskais regulējums, kas ļauj sasniegt visus tās mērķus atbilstoši konkrētai izglītības pakāpei un veidam. Viens no līdzekļiem, kurus valsts izmanto izglītības regulēšanai, ir izglītības standarti – dokumenti, kas atbilstoši izglītības pakāpei un veidam nosaka izglītības programmu galvenos mērķus un uzdevumus, izglītības obligāto pamatsaturu, iegūtās izglītības vērtēšanas pamatkritērijus un vispārējo kārtību (sk. Izglītības likuma 1. panta 27. punktu). Turklāt ir jāņem vērā, ka izglītības saturu veido ne vien zināšanas, kuras izglītojamais iegūst izglītības procesā, bet arī mācīšanas metodes un mācību process (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1982. gada 25. februāra sprieduma lietā "Campbell and Cosans v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 7511/76 un 7743/76, 33. punktu). Tādējādi valstij izglītības standartos ir jānosaka ne vien apgūstamie mācību priekšmeti, bet arī atbilstošas, izglītības mērķu sasniegšanai nepieciešamas prasības attiecībā uz izglītības procesu.
Kas attiecas uz pirmsskolas izglītību un pamatizgītības ieguvi privātajās izglītības iestādēs, norādām sekojošo. Saskaņā ar Izglītības likuma 1. panta 18.punktu pirmsskolas izglītība ir izglītības pakāpe, kurā notiek bērna personības daudzpusīga veidošanās, veselības stiprināšana, sagatavošanās pamatizglītības ieguvei. Atbilstoši Vispārējās izglītības likuma 20.panta pirmajai daļai pirmsskolas izglītības programma nodrošina izglītojamā sagatavošanu pamatizglītības ieguvei, saturiski aptverot individualitātes veidošanos, garīgo, fizisko un sociālo attīstību, iniciatīvas, zinātkāres, patstāvības un radošās darbības attīstību, veselības nostiprināšanu, psiholoģisko sagatavošanu pamatizglītības ieguves uzsākšanai, valsts valodas lietošanas pamatiemaņu apguvi.
Vienlaikus vispārējai izglītībai ir fundamentāla nozīme, jo no tās ir atkarīga personas spēja patstāvīgi funkcionēt valstī un sabiedrībā. Vispārējās izglītības mērķis nav tikai sniegt izglītojamajam noteiktas zināšanas un prasmes, bet arī nodrošināt viņam nepieciešamās sociālās iemaņas. Proti, kā Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, valsts pienākums vispārējās izglītības nodrošināšanā neaprobežojas tikai ar to, lai izglītojamais apgūtu valsts noteiktiem izglītības standartiem atbilstošas zināšanas un prasmes. Vispārējās izglītības mērķi ir skatāmi plašāk – tai vienlaikus ir jāsasniedz arī vairāki sociālie mērķi. Tas izriet arī no Bērnu tiesību konvencijas 29. panta pirmās daļas "c" punkta, kas noteic, ka izglītošanas mērķis ir ieaudzināt cieņu pret vecākiem, pret savu kultūras identitāti, valodu un vērtībām, pret tās valsts konstitucionālajām vērtībām, kurā bērns dzīvo, un pret viņa izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām, kā arī pret citām kultūrām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu). Vispārējā izglītība ir ietvars, kurā valsts ne vien nodrošina izglītojamiem patstāvīgai un pilnvērtīgai dzīvei nepieciešamās zināšanas un prasmes, bet arī sekmē viņu personības izkopšanu un nodrošina valsts vērtību nodošanu nākamajām paaudzēm. Attiecīgi valstij ir pienākums noteikt tādas prasības attiecībā uz vispārējās izglītības ietvaros apgūstamajiem priekšmetiem, kā arī mācīšanas metodēm un mācību procesu, lai tiktu pilnvērtīgi sasniegti vispārējās izglītības mērķi. Ikvienam izglītojamam, lai viņš pēc vispārējās izglītības iegūšanas varētu veiksmīgi funkcionēt sabiedrībā, ir nepieciešama spēja brīvi lietot valsts valodu. Tādēļ valsts ir tiesīga noteikt tādas prasības attiecībā uz izglītības saturu un mācību procesu, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu to, ka izglītojamie spēj brīvi lietot valsts valodu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts valoda, turklāt tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās sabiedrības dzīvē. Sabiedrības locekļi, kas izprot un ciena vērtības, uz kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu). Demokrātiskas tiesiskas valsts pamatā ir izglītots cilvēks, kas ir spējīgs patstāvīgi iegūt informāciju, spriest, kritiski domāt un pieņemt racionālus lēmumus. Izglītība ir viens no priekšnoteikumiem cilvēka izvēlei turpināt sevis pilnveidošanu visā dzīves laikā. Tādējādi izglītība ir viens no būtiskiem brīvas demokrātiskas sabiedrības nostiprināšanas priekšnoteikumiem (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu). Līdz ar to valstij ir pienākums nodrošināt, ka tiesiskais regulējums izglītības jomā ļauj sasniegt tās mērķi. Šis valsts pienākums neaprobežojas tikai ar valsts un pašvaldību izglītības iestādēm, bet attiecas arī uz privātajām izglītības iestādēm, kurās tiek nodrošināta pirmsskolas un vispārējā izglītība.
Tā kā Satversmes 112. pantā ietverts pienākums nodrošināt vienotu izglītības sistēmu valsts valodā, ir pamats secināt, ka tiesības uz izglītības iegūšanu valsts valodā tiek nodrošinātas arī pie mazākumtautībām piederošajiem izglītojamiem tostarp arī privātajās izglītības iestādēs. Turklāt privātās izglītības iestādes, kuru dibinātāji ir izvēlējušies tajās nodrošināt vispārējo izglītību un izsniegt izglītojamiem valsts atzītu izglītību apliecinošu dokumentu iekļaujas valsts izglītības sistēmā un ir pakļautas vienotajām valsts noteikto vispārējās izglītības standartu prasībām. Arī privātās izglītības iestādes, kuru dibinātāji ir izvēlējušies nodrošināt pirmsskolas izglītību un to īsteno atbilstoši valsts noteiktajām pirmsskolas izglītības vadlīnijām, iekļaujas valsts izglītības sistēmā.
Risinājuma nodrošināšanai nepieciešamais atbalsts
- valsts budžeta finansējums mācību līdzekļu iegādei mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas īstenošanai;
- 2022./23.mācību gadā plānots sniegt papildu atbalstu pirmsskolas pedagogiem, piedāvājot 60 st. metodikas un latviešu valodas prasmes pilnveides kombinētos kursus “Rotaļnodarbības latviski” un izglītojot vismaz 500 pirmsskolas pedagogus, un tādējādi risinot jautājumu par latviskās vides nodrošināšanu pirmsskolā un nodrošinot pakāpenisku, secīgu un konsekventu pāreju uz mācībām latviešu valodā;
- nepieciešamie atbalsta pasākumi mācību vides nodrošināšanai, nepieciešamajam atbalsta personālam, individuālajam izglītības programmas apguves plānam izglītojamiem ar speciālām vajadzībām vispārējās izglītības iestādēs, tostarp pirmsskolas izglītības iestādēs, ir noteiktas Ministru kabineta 2019. gada 19. novembra noteikumos Nr. 556 "Prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām".
Problēmas apraksts
2.Pāreja uz mācībām pamatizglītības posmā
Lai veicinātu sabiedrības integrāciju uz valsts valodas pamata, oficiālās valodas prasmei jābūt ļoti augstā līmenī, tuvu dzimtās valodas prasmei. Līdzšinējā mācību valodas pieeja mazākumtautību izglītības programmās bija nodrošinājusi vidēju latviešu valodas prasmi, kas nav uzskatāma par pietiekamu, lai visiem bērniem nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas turpmākajā darba dzīvē (pētījums “Valodas situācija Latvijā: 2016–2020” (Latviešu valodas aģentūra, 2021.gads)), kā arī pilnvērtīgi īstenotu vispārējai izglītībai noteiktos mērķus.
Vispārējai izglītībai ir fundamentāla nozīme, jo no tās ir atkarīga personas spēja patstāvīgi funkcionēt valstī un sabiedrībā. Vispārējās izglītības mērķis nav tikai sniegt izglītojamajam noteiktas zināšanas un prasmes, bet arī nodrošināt viņam nepieciešamās sociālās iemaņas. Proti, kā Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, valsts pienākums vispārējās izglītības nodrošināšanā neaprobežojas tikai ar to, lai izglītojamais apgūtu valsts noteiktiem izglītības standartiem atbilstošas zināšanas un prasmes. Vispārējās izglītības mērķi ir skatāmi plašāk – tai vienlaikus ir jāsasniedz arī vairāki sociālie mērķi. Tas izriet arī no ANO Konvencijas par bērna tiesībām (turpmāk - Bērnu tiesību konvencija) 29. panta pirmās daļas "c" punkta, kas noteic, ka izglītošanas mērķis ir ieaudzināt cieņu pret vecākiem, pret savu kultūras identitāti, valodu un vērtībām, pret tās valsts konstitucionālajām vērtībām, kurā bērns dzīvo, un pret viņa izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām, kā arī pret citām kultūrām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu). Vispārējā izglītība ir ietvars, kurā valsts ne vien nodrošina izglītojamiem patstāvīgai un pilnvērtīgai dzīvei nepieciešamās zināšanas un prasmes, bet arī sekmē viņu personības izkopšanu un nodrošina valsts vērtību nodošanu nākamajām paaudzēm. Attiecīgi valstij ir pienākums noteikt tādas prasības attiecībā uz vispārējās izglītības ietvaros apgūstamajiem priekšmetiem, kā arī mācīšanas metodēm un mācību procesu, lai tiktu pilnvērtīgi sasniegti vispārējās izglītības mērķi. Ikvienam izglītojamam, lai viņš pēc vispārējās izglītības iegūšanas varētu veiksmīgi funkcionēt sabiedrībā, ir nepieciešama spēja brīvi lietot valsts valodu.
Valsts ir tiesīga vispārējās izglītības standartā noteikt tādas prasības attiecībā uz vispārējās izglītības saturu un mācību procesu, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu to, ka izglītojamie spēj brīvi lietot valsts valodu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts valoda, turklāt tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās sabiedrības dzīvē. Sabiedrības locekļi, kas izprot un ciena vērtības, uz kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu). Valstij ir pienākums nodrošināt, ka tiesiskais regulējums vispārējās izglītības jomā ļauj sasniegt tās mērķi. Šis valsts pienākums neaprobežojas tikai ar valsts un pašvaldību izglītības iestādēm, bet attiecas arī uz privātajām izglītības iestādēm, kurās tiek nodrošināta vispārējā izglītība.
Risinājuma apraksts
Likumprojektā paredzētais regulējums nosaka, ka arī turpmāk pamatizglītības pakāpē mācību process notiks valsts valodā, pakāpeniski ieviešot valsts valodu visā pamatizglītības pakāpē - sākot ar 2023. gada 1. septembri vispārējās izglītības pamatizglītības programmas tiks īstenotas pilnībā (100%) latviešu valodā 1., 4. un 7. klasē; ar 2024. gada 1. septembri – 2., 5. un 8. klasē; ar 2025. gada 1. septembrī – 3., 6. un 9.klasē.
Likumprojektā noteikts, ka pamatizglītības pakāpes mazākumtautību izglītojamais interešu izglītības programmas ietvaros varēs apgūt mazākumtautību valodu un kultūrvēsturi. Šādas programmas apguves iespēju finansēs valsts ar mērķdotācijas palīdzību pašvaldībām, kā arī pašvaldības. Minētās programmas apguvi varēs īstenot tajā pašā izglītības iestādē, kurā pie mazākumtautībām piederošais izglītojamais apgūst pamatizglītības programmu vai arī, ņemot vērā šādas programmas pieprasījumu no izglītojamo puses, pašvaldības varēs īstenot minēto interešu programmu, kādā no pašvaldības administratīvajā teritorijā esošajām izglītības iestādēm vai arī kādā no pašvaldības interešu izglītības iestādēm. Projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” ietvaros ir izveidots mācību priekšmeta “Mazākumtautības valoda un literatūra” programmas paraugs. Īstenojot iecerēto interešu izglītības programmu mazākumtautību valodas un kultūrvēstures apguvi, iespējams izmantot jau definētos skolēnam sasniedzamos rezultātus, izveidoto mācību priekšmeta programmas paraugu un mācību materiālus.
Likumprojektā plānotais regulējums par pāreju uz mācībām valsts valodā - sākot ar 2023. gada 1. septembri pilnībā (100%) latviešu valodā 1., 4. un 7. klasē, ar 2024. gada 1. septembri – 2., 5. un 8. klasē, ar 2025. gada 1. septembrī – 3., 6. un 9.klasē - attiecināms arī uz visām speciālās izglītības programmām pamatizglītības pakāpē atbilstoši Ministru kabineta 2018. gada 27. novembra noteikumu Nr. 747 “Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem” 14., 15. un 16.pielikumam, saglabājot prasību skolēniem ar speciālajām vajadzībām nodrošināt nepieciešamos atbalsta pasākumus, mācību vidi un palīdzību mācību satura apguvē atbilstoši skolēnu veselības stāvoklim, spējām un attīstības līmenim.
Tādējādi atbilstoši Satversmes 112.panta pirmajam teikumam un 114.pantam, regulējot valsts valodas kā mācību valodas lietojumu vispārējās izglītības procesā gan pašvaldību, gan privātajās izglītības iestādēs, kuras nodrošina izglītojamiem vispārējo izglītību un tādējādi iekļaujas valsts vispārējās izglītības sistēmā, valsts ar likumprojektā noteikto regulējumu nodrošinot, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures apguve tiks īstenota interešu programmas ietvaros, nodrošina valsts apstākļiem atbilstošu līdzsvaru starp valsts valodas apguvi un mazākumtautību tiesību aizsardzību vispārējās izglītības procesā vienlīdzīgi gan pašvaldību dibinātajās izglītības iestādēs, gan privātajās izglītības iestādēs, kurās īsteno valsts standartiem atbilstošu vispārējo izglītību.
Par vēsturiskajiem apstākļiem:
Satversmes tiesa jau 2005.gada 13.maija sprieduma (lieta Nr. 2004-18-0106) secinājuma daļas 1. un 2.punktā ir norādījusi uz īpašiem apstākļiem, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā. Arī Satversmes tiesas 2019.gada 23.aprīļa sprieduma (lieta Nr. 2018-12-01) 22.punktā ir norādīts uz vēsturisko apstākļu ietekmi uz etniskā sastāva izmaiņām Latvijā. Padomju okupācijas laikā ievērojami mainījās Latvijas sabiedrības vēsturiskais etniskais sastāvs.
Likumprojekta normu saturs ir turpinājums jau iesāktai izglītības reformai pārejai uz mācībām valsts valodā vairāk nekā 20 gadu garumā, un tas ir cēloniski saistīts ar šo vēsturisko situāciju.
1940. gada jūnijā PSRS okupēja Latviju, Igauniju un Lietuvu. Tā rezultātā šīs valstis zaudēja savu brīvību, piedzīvoja iedzīvotāju masveida izvešanas un nogalināšanas akcijas un krieviski runājošo ieceļotāju ieplūdumu. 1949. gada 25. martā no Latvijas tika deportēti 2,3 procenti iedzīvotāju, tas ir, apmēram trīs reizes vairāk cilvēku nekā 1941. gada 14. jūnija deportācijā, un latvieši to vidū bija 96 procenti. Faktiski Latvijas okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu (sk. arī Saeimas 1996. gada 22. augusta Deklarāciju par Latvijas okupāciju). Pēc Otrā pasaules kara Latvijā notika PSRS pilsoņu masveida imigrācija un Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs salīdzinājumā ar pirmskara stāvokli ievērojami mainījās. Tā rezultātā samazinājās latviešu, bet būtiski pieauga cittautiešu, īpaši krievu, baltkrievu un ukraiņu skaits. Piemēram, saskaņā ar Valsts statistikas komitejas datiem 1935. gadā Latvijā pamatnācija – latvieši – bija 77 procenti no visu iedzīvotāju skaita, taču 1989. gadā – pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas – latviešu īpatsvars bija vairs tikai 52 procenti. Padomju varas veiktās rusifikācijas politikas rezultātā Latvijā mākslīgi tika radīta īpaša iedzīvotāju grupa – tā sauktie krievvalodīgie iedzīvotāji, par kādiem bija spiesti kļūt arī lielākā daļa citu tautību pārstāvju, piemēram, baltkrievi, ukraiņi un ebreji. Viņiem bija dotas tikai divas iespējas – mācīties vai nu krievu valodā, vai arī tās citas titulārās tautas valodā, kuras administratīvajā teritorijā viņi dzīvoja. Okupētajā Latvijā jau 70. gados no tiem bērniem, kas nebija ne latvieši, ne krievi, 85 procenti mācījās krievu skolās, bet 15 procenti – skolās ar latviešu mācībvalodu. Vienīgā privileģētā tauta bija krievi, kuriem jebkurā PSRS vietā bija nodrošināta viņu bērnu izglītošana dzimtajā krievu valodā. Rusifikācija nomāca un iznīdēja ārpus sava etnosa dzīvojošo cilvēku nacionālo apziņu, atņēma spēju aizstāvēt savu nacionālo patību (sk.: Dribins L. Etniskās un nacionālās minoritātes Eiropā. Rīga: Eiropas Padomes Informācijas birojs, 2004, 71. – 72. lpp.). Tajā pašā laikposmā imigrācija notika arī daudzās Rietumeiropas valstīs, taču, atšķirībā no Latvijas, – ar šo valstu piekrišanu. Šajā ziņā pastāvēja vēl viena svarīga atšķirība: Rietumeiropas valstu valdības pūlējās, lai panāktu 28 imigrantu sociālo integrāciju, turpretī padomju imigranti Latvijas sabiedrībā netika integrēti. Latvijā tika izveidota uz segregācijas principu balstīta skolu sistēma; ieceļotāju bērniem pārsvarā tika veidots atsevišķs paralēls „krievvalodīgo” skolu tīkls, vienlaikus likvidējot pirms okupācijas pastāvējušās mazākumtautību skolas, tostarp arī krievu nacionālās skolas.
Satversmes tiesa 2019.gada 13.novembra sprieduma (lieta Nr. 2018-22-01) 22.2.punktā arī ir norādījusi uz īpaši vēsturisko apstākļu ietekmi uz izglītības procesa norisi valsts valodā un to pakāpenisko pārejas procesu.
Okupācijas varas veicinātās migrācijas dēļ aktuāls kļuva valodu lietojuma jautājums. Kaut arī daļa no padomju laika migrantiem nebija krievu tautības cilvēki, tomēr Latvijā vienīgā viņu saziņas valoda bija krievu valoda. Tika īstenota vispārēja rusifikācija, ļaujot ikdienas saziņā bez ierobežojumiem lietot krievu valodu un uzspiežot tās lietošanu valsts iestādēs. Izglītības jomā rusifikācija tika realizēta, skolās ar latviešu mācību valodu īpašu uzmanību veltot krievu valodas apguvei, kā arī izveidojot skolas, kurās mācību valoda bija tikai krievu valoda, un tādējādi pēc būtības radot segregētu izglītības sistēmu. Tādējādi pēc valodas lietojuma sabiedrībā, citstarp arī izglītības sistēmā, ilgstoši tika privileģēta krievu valoda un tās izplatība visā sabiedrībā strauji palielinājās. Arī pēc neatkarības atgūšanas krievu valoda joprojām tiek plaši lietota sabiedrībā. Daudzi bērni, sākot mācības skolā, vispār neprot latviešu valodu un tāpēc viņiem ir grūti apgūt mācību saturu valsts valodā. Arī skolotājiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, vēl arvien ir lielas grūtības sazināties valsts valodā, tostarp nodrošināt izglītības programmu apguvi skolā valsts valodā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu).
Latviešu valoda ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās identitātes sastāvdaļa. Satversmes ievads atklāj vērtības, kas ir iekļaujošas demokrātiskas sabiedrības veidošanas pamats. Latviešu valoda ir viena no šīm vērtībām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu). Lai indivīds vēlētos un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē, viņam ir nepieciešamas atbilstošas valsts valodas zināšanas. Šajā ziņā jāņem vērā latviešu valodas konstitucionālais statuss un tas, ka valsts valodas lietošana izglītības sistēmā ir pamats personas turpmākajām iespējām pilnvērtīgi lietot valsts valodu un tādējādi iekļauties sabiedrībā, kā arī gūt labumu no savas izglītības. Proti, prasme brīvi lietot valsts valodu ir nepieciešama ikvienam Latvijas sabiedrības loceklim, lai tas varētu efektīvi līdzdarboties valsts demokrātiskajos procesos. Turklāt šī prasme ļauj personai gūt maksimālu labumu no valstī pastāvošās izglītības sistēmas, spējot turpināt savu izglītību valsts valodā, kā arī veiksmīgi iesaistoties darba tirgū pēc izglītības iegūšanas (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 18. punktu). Tāpat jāņem vērā, ka valsts valodas zināšanas un pietiekama tās lietošanas prasme izglītojamam ir nepieciešama, lai viņš varētu turpināt izglītības ieguvi augstākās izglītības pakāpē arī valsts izveidotajās augstākās izglītības iestādēs. Minētie apsvērumi ir vienlīdz attiecināmi gan uz izglītojamiem, kuri izvēlējušies iegūt vispārējo izglītību valsts un pašvaldību skolās, gan uz privāto vispārējās izglītības iestāžu izglītojamiem. Valsts valodas zināšanas ir nepieciešams priekšnoteikums arī ikvienas personas līdzdalībai demokrātiskas valsts dzīvē. Proti, spēja brīvi lietot valsts valodu ir pamats personas sabiedriskajai aktivitātei un izvēles iespējām attiecībā uz pieejamo informācijas telpu. Indivīdam, kas prot valsts valodu, ir iespēja salīdzināt un kritiski izvērtēt iegūto informāciju un kvalitatīvi piedalīties publiskajā diskursā, kas ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.3. punktu). Turklāt valsts valoda līdz ar citām savām sociālajām funkcijām veic arī specifiskus valstiski svarīgus uzdevumus, tas ir, nodrošina valsts funkcionēšanu un komunikāciju starp personu un valsti (sk. turpat 24.2. punktu).
Satversme latviešu valodai nosaka valsts valodas statusu un piešķir konstitucionālu vērtību (sk.: Osipova S. Valsts valoda kā konstitucionāla vērtība. Jurista vārds, 18.10.2011., Nr. 42, 6. lpp.). Satversmes 4. pants ir viens no tiem pantiem, kuri veido valsts konstitucionālo pamatu, nosakot Latvijas valsts iekārtas politiski juridisko raksturu (sk.: Levits E. Par latviešu valodu Satversmes 4. pantā nacionālas valsts kontekstā. Grām.: Levits E. Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985–2018. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 555. lpp.). Tātad latviešu valoda Latvijā ir vienotā demokrātiskas sabiedrības diskursa valoda. Satversmes ievada pirmā rindkopa atklāj vēsturiskos apstākļus, kuru rezultātā latviešu tauta īstenoja pašnoteikšanās tiesības, dibinot Latvijas valsti, kā arī definē valsts mērķi, proti, "garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem" (sk. Satversmes ievada pirmo rindkopu). Ievērojot to, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī latviešu kā valstsnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas statusa un lietošanas sašaurinājums valsts teritorijā nav pieļaujams un var tikt uzskatīts arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu (sk. arī Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 secinājumu daļas 3.2. punktu)
No valsts valodas konstitucionālā statusa izriet valsts valodas funkcija būt par sabiedrības kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu. Latviešu valoda pilda vienīgās valsts valodas funkcijas, proti, ir visu Latvijas iedzīvotāju – gan pie valstsnācijas piederošo personu, gan pie mazākumtautībām piederošo personu – savstarpējās saziņas valoda un demokrātisko sabiedrību vienojoša valoda. Pie mazākumtautībām piederošo personu valsts valodas prasme aizsargā arī pie valstsnācijas piederošo personu tiesības brīvi lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts teritorijā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 16. punktu). Līdz ar to ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts valoda, turklāt tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās valsts dzīvē. Sabiedrības locekļi, kas izprot un ciena vērtības, uz kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu). Tādējādi, tieši liedzot pie mazākumtautībām piederošām personām, kas vēlas apgūt valsts valodu pietiekamā līmenī, izmantot to mācību satura apguvē, tiktu aizskartas ne tikai šo personu tiesības uz izglītību, tostarp valsts apmaksātu augstāko izglītību, bet arī to iespējas pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās valsts dzīvē (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 16. punktu). Tātad regulējums, kas paredz valsts valodas stiprināšanu, aizsargā arī valsts demokrātisko iekārtu. Likumprojekts paredz obligātu valsts valodas lietošanu mācību procesā. Valsts valodas lietošana mācību procesā papildus tās apgūšanai attiecīgā mācību priekšmeta ietvaros nodrošina dziļāku tās apguvi. Proti, ikdienā apgūstot citus mācību priekšmetus un izmantojot valsts valodu kā mācību valodu, izglītojamais gūst praktisku valsts valodas lietošanas pieredzi, kā arī apgūst attiecīgo terminoloģiju valsts valodā. Tādējādi apstrīdētā norma sekmē pie mazākumtautībām piederošo personu iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, proti, ir vērsta uz valsts valodas lietojuma stiprināšanu, nodrošinot to, ka ikviens izglītojamais valsts valodu ne vien apgūst kā mācību priekšmetu, bet arī lieto to ikdienā un ir spējīgs piedalīties demokrātiskas valsts dzīvē.
Likumprojekta mērķis ir īstenot secīgu pāreju uz mācībām valsts valodā vispārējās izglītības pirmsskolas un pamatizglītības pakāpē, lai veicinātu sekmīgu pilnveidotā mācību satura un pieejas ieviešanu visās Latvijas izglītības iestādēs un nodrošinātu mazākumtautību valodas un kultūrvēstures apguvi atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei un starptautiskajām saistībām, kā arī pilnveidot regulējumu par svešvalodu lietojumu profesionālajā vidējā izglītībā. Līdz ar to likumprojekta noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - demokrātiskas iekārtas un citu personu tiesību aizsardzība.
Mācību valoda ir viens no būtiskiem vispārējās izglītības procesa elementiem, un valsts ir tiesīga to regulēt.
Par saudzējošāku alternatīvo līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai nevar uzskatīt jebkuru citu līdzekli, bet tikai tādu līdzekli, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 21.3.2. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka valsts valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta pasniegšana vien nav efektīva un ka ir nepieciešama arī prasme valsts valodu lietot, bet šo prasmi var iegūt, mācību satura apguvē izmantojot galvenokārt tieši valsts valodu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.1. punktu). Arī izskatāmajā lietā Nr. 2018-22-01 pieaicinātā persona I. Druviete norāda, ka valsts valodas pilnvērtīgai apgūšanai ir par maz, ka valsts valoda tiek pasniegta kā mācību priekšmets, bet ir nepieciešams tāds mācību process, kas vispārīgi notiek valsts valodā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 24.–32. lp.). Valsts valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta apgūšana nespēj nodrošināt tādu izpratni par tās praktisko lietojumu, kā arī tādu vārdu krājumu, kādu izglītojamais iegūst, izmantojot valsts valodu kā mācību valodu arī citu mācību priekšmetu apguvē. Nav konstatējami citi alternatīvie līdzekļi, kas ļautu vispārējās izglītības procesā sasniegt tādu valsts valodas apguves līmeni, kādu izglītojamais var sasniegt, valsts valodu izmantojot kā mācību valodu. Līdz ar to nav alternatīvu līdzekļu, kas ļautu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ne Satversme, ne Latvijai saistošas starptautisko tiesību normas neuzliek valstij pienākumu nodrošināt, ka izglītojamais izglītības ieguves procesā sev vēlamā proporcijā var lietot citu valodu, kas nav valsts valoda.
Latvijā izglītojamais, kura dzimtā valoda ir nevis valsts valoda, bet kāda cita valoda, neatrodas salīdzināmos apstākļos ar izglītojamo, kura dzimtā valoda valsts valoda. Tādējādi valstsnācijai piederoši izglītojamie un mazākumtautībai piederoši izglītojamie neveido salīdzināmās grupas.
Ar likumprojektā noteikto regulējumu netiks pasliktināta mācību satura apguves kvalitāte, jo izglītības politika ilgstoši ir veidota, lai mazākumtautību izglītības programmu satura apguvē tiktu ievērotas noteiktas proporcijas valsts valodas un mazākumtautību valodas apguvei. Tādējādi, nosakot, ka valsts valodā, beidzot 9.klasi, tiek apgūti 80% mācību priekšmetu, 20 % veltot mazākumtautību valodas un literatūras apguvei, kā arī līdz 2021.gadam īstenotajai pārejai uz 100 % mācību priekšmetu apguvi valsts valodā vidusskolas posmā, liecina, ka mācību satura apguve valsts valodā ir tikusi īstenota. Kā arī ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp mācību procesa nodrošināšanu valsts valodā un mazākumtautību tiesību īstenošanu interešu izglītības ietvaros.
No Satversmes 114. panta izriet mazākumtautību tiesības attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Satversmes 114. pants atklāj Satversmes ievadā ietvertā mazākumtautību cieņas principa saturu. Līdz ar to Latvijā tiek aizsargāta arī mazākumtautību savdabība. Atšķirībā no citiem Satversmes 8. nodaļas pantiem 114. pants aptver ne tikai personas tiesības saglabāt savu valodu un kultūru, bet arī kolektīvas tiesības ar vienotu mērķi – nodrošināt mazākumtautības identitātes saglabāšanos un attīstību, jo pie mazākumtautības piederoša persona savu identitāti var saglabāt tikai kopīgi ar citām pie attiecīgās mazākumtautības piederošām personām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 23. un 23.1. punktu). Satversmes 114. pantā ietverto tiesību saturs atklājams kopsakarā ar Latvijai saistošiem starptautisko tiesību dokumentiem mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā, it sevišķi Eiropas Padomes 1995.gada Vispārējā konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību (turpmāk – Minoritāšu konvencija). Minoritāšu konvencijā atzīts, ka nacionālo minoritāšu un pie tām piederošo personu tiesību un brīvību aizsardzība ir neatņemama starptautiskās cilvēktiesību aizsardzības sistēmas daļa, un precizēts mazākumtautību tiesību aizsardzības tvērums. Minoritāšu konvencija ietver noteiktus principus, kas dalībvalstīm jāievēro, īstenojot tās vispārējo mērķi – radīt tolerances un dialoga atmosfēru plurālā sabiedrībā –, un vienlaikus dod dalībvalstīm rīcības brīvību attiecībā uz konkrētu pasākumu īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 23. punktu). Minoritāšu konvencijas 13. panta pirmā daļa paredz pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības izveidot un vadīt privātas izglītības un apmācības iestādes. No Minoritāšu konvencijas paskaidrojošā ziņojuma izriet, ka pie mazākumtautībām piederošām personām privātās izglītības iestādes vēlams dibināt saskaņā ar valsts izglītības sistēmā spēkā esošajām prasībām, tostarp noteikumiem, kas attiecas uz obligāto izglītību, un šīs iestādes var tikt pakļautas tādām pašām pārraudzības formām kā citas izglītības iestādes, tostarp attiecībā uz izglītības standartiem. Savukārt valstij ir pienākums oficiāli atzīt šajās privātajās izglītības iestādēs iegūto izglītību, ja visi atbilstošie izglītības standarti ir ievēroti (sk. Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību paskaidrojošā ziņojuma 72. punktu). Valsts pienākums nodrošināt mazākumtautību tiesības uz savas identitātes un kultūras saglabāšanu izglītības procesa ietvaros ir paredzēts arī citos Latvijai saistošos starptautisko tiesību aktos. Bērnu tiesību konvencijas 30. pantā ir noteiktas pie nacionālajām minoritātēm piederošu bērnu tiesības praktizēt un lietot dzimto valodu. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta trešā un ceturtā daļa paredz personu tiesības brīvi dibināt privātas izglītības iestādes, kā arī vecāku tiesības izvēlēties, ka viņu bērni tiks izglītoti privātās izglītības iestādēs, ciktāl šīs privātās izglītības iestādes atbilst valsts noteikto prasību minimumam. Savukārt saskaņā ar Konvencijas pret diskrimināciju izglītībā 5. panta pirmo daļu valstij ir jāatzīst pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības īstenot viņu pašu izglītības pasākumus, kas aptver privātu izglītības iestāžu uzturēšanu un – atkarībā no katras valsts izglītības politikas – arī mazākumtautības valodas izmantošanu mācību procesā, ievērojot valsts noteiktos standartus. Arī starptautiskās institūcijas ir norādījušas, ka valstij ir pienākums nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības veidot savas izglītības iestādes un iegūt izglītību tajās, ciktāl šo tiesību realizācijas rezultātā attiecīgās personas netiek izslēgtas no visas sabiedrības kopējās valodas un kultūras telpas un ciktāl šajās izglītības iestādēs nodrošinātā izglītība atbilst valsts noteiktajiem izglītības standartiem (sk., piem.: A Human RightsBased Approach to Education For All. United Nations Children’s Fund, United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, 2007, p. 79. Pieejams: https://unesdoc.unesco.org/). No Satversmes 112. panta pirmā teikuma un 114. panta izriet pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības dibināt un vadīt privātas izglītības iestādes, kuru mērķis ir mazākumtautības valodas un kultūras apguve, saglabāšana un attīstība. Pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības dibināt un vadīt savas izglītības iestādes aptver dažādu veidu izglītības iestādes. Proti, pie mazākumtautībām piederošas personas ir tiesīgas dibināt neformālās izglītības iestādes, piemēram, vasaras skolas un svētdienas skolas, kurās tiek nodrošinātas pie mazākumtautībām piederošo personu pieprasījumam atbilstošas mācības ar mērķi saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu, kultūru un identitāti. Pie mazākumtautībām piederošas personas ir tiesīgas atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam dibināt un vadīt arī tādas privātas izglītības iestādes, kas nodrošina vispārējo izglītību.
Tomēr kā Satversmes tiesa ir secinājusi, ka valstij ir ne vien tiesības, bet arī pienākums noteikt prasības attiecībā uz vispārējās izglītības procesā apgūstamo mācību saturu un īstenojamo mācību procesu, lai nodrošinātu vispārējās izglītības mērķu sasniegšanu, un šīs prasības jāattiecina gan uz valsts un pašvaldību, gan uz privātajām izglītības iestādēm. Lai privāta izglītības iestāde varētu izsniegt valsts atzītu izglītību apliecinošu dokumentu, tās īstenotajām vispārējās izglītības programmām ir jāatbilst valsts standartu nosacījumiem tieši tāpat kā valsts un pašvaldību izglītības iestāžu īstenotajām vispārējās izglītības programmām. Citiem vārdiem sakot, pie mazākumtautībām piederošu personu dibinātās privātajās izglītības iestādēs sniegta vispārējā izglītība var tikt oficiāli atzīta tikai tad, ja tā atbilst valsts noteiktajos vispārējās izglītības standartos ietvertajām prasībām. Tādējādi privātās izglītības iestādes, tai skaitā pie mazākumtautībām piederošo personu izglītības iestādes, kuru dibinātāji izvēlējušies tajās nodrošināt vispārējo izglītību un izsniegt izglītojamiem valsts atzītu izglītību apliecinošu dokumentu, iekļaujas valsts izglītības sistēmā un ir pakļautas vienotajām valsts noteikto vispārējās izglītības standartu prasībām. Satversmes 114. pants paredz mazākumtautību vērtību un tiesību atzīšanu un ievērošanu. Attiecīgi valstij saskaņā ar Satversmes 114. pantu ir pienākums respektēt un garantēt pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības saglabāt un attīstīt savu identitāti, saglabājot un attīstot mazākumtautības valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Šīs pie mazākumtautībām piederošo personu pamattiesības ir kompleksas un ietver vairākus elementus. Neatņemams šo pie mazākumtautībām piederošo personu pamattiesību elements ir tiesības apgūt konkrētās mazākumtautības valodu un izmantot to kā mācību valodu izglītības procesā. Tomēr šīs tiesības nav absolūtas. Proti, valstsnācijas un mazākumtautību attiecības ir balstītas uz savstarpēju vērtību atzīšanu. Pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības, kas tām izriet no Satversmes 114. panta, ir vērstas uz līdzsvara uzturēšanu sabiedrībā, radot labvēlīgu vidi mazākumtautību valodu, etniskās un kultūras savdabības saglabāšanai un vienlaikus nodrošinot pienācīgu cieņu pret konstitucionālajām vērtībām un sabiedrības saliedētību. Šis mērķis ir sasniedzams tad, ja gan pie mazākumtautībām piederošās personas, gan sabiedrība kopumā mazākumtautību tiesību īstenošanu uztver kā visas sabiedrības bagātināšanu. Mazākumtautību tiesību īstenošana nedrīkst būt vērsta uz sabiedrības segregāciju un apdraudēt sabiedrības vienotību. Atšķirīgām identitātēm piederīgo atkāpšanās katram savā identitātes telpā apdraud demokrātiskā diskursa un kopējas darbības iespējamību vienotā sabiedrībā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 23.2. punktu).
Ar likumprojektā ietverto tiesisko regulējumu ir nodrošināta Satversmes 114.pantā noteiktās mazākumtautību tiesības interešu izglītības programmas ietvaros apgūt mazākumtautību valodu un kultūrvēsturi.
Risinājuma nodrošināšanai nepieciešamais atbalsts
(1) valsts budžeta finansējums mācību līdzekļu iegādei mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas īstenošanai;
(2) pedagoģiskā personāla papildu atlīdzības fonda izveide (100% pašvaldības finansējums), lai veicinātu pedagogu – valsts valodas nesēju papildu atbalstu, piedaloties citu kolēģu mācību stundās, konsultējot kolēģus attiecībā uz mācību līdzekļiem, metodiku un mācību procesa organizāciju, dodot tiesības skolas direktoram veikt finansējuma sadalījumu šiem pasākumiem;
(3) pedagogu profesionālās kompetences pilnveides pasākumi:
(3.1.) tālākizglītības kursi:
(a) latviskas vides veidošanā un integrētas latviešu valodas apguvē pirmsskolā, īpaši 5 – 6 gadīgo bērnu skolotājiem (no 2022. līdz 2026.g. - 1500 pirmsskolas pedagogu),
(b) 5-6 gadīgo bērnu pirmsskolas pedagogiem un 1. klases pedagogiem, lai nodrošinātu bērnu sekmīgu iekļaušanos skolā (no 2023. līdz 2026.gadam - 240 pedagogu),
(c) par latviešu valodas apguvi konkrētā klasē (piemēram, latviešu valodas apguve 1. klasē) lingvistiski neviendabīgā vidē (no 2023. līdz 2026.gadam - 300 pedagogi);
(d) dažādu mācību priekšmetu apguvē - izveidots latviešu valodas modulis (8-12h), ko integrē mācību priekšmetu pedagogu tālākizglītības programmās (sadarbībā ar VISC). Mazākumtautību skolu pedagogi apmeklē mācību priekšmetu metodikas kursus kopā ar latviešu mācībvalodu skolu pedagogiem (no 2023. līdz 2025.gadam - 300 pedagogi);
(3.2.) pieredzes apmaiņas pasākumi: “Ielūdz 5 – 6 gadus veci bērni” (pieredzes apmaiņa pirmsskolā, 12h). Meistarklases pedagogu labākās pieredzes popularizēšanai un apkopošanai pamatskolā (no 2023. līdz 2026.gadam pieredzi popularizējuši 80 pedagogu, notikušas 24 meistarklases, izglītoti 480 pedagogi);
(3.3.) metodikas skola “Pupa Latvijas pedagogiem” par konkrētiem pedagoģijas un metodikas jautājumiem (no 2023. līdz 2026.gadam - profesionālo kompetenci paaugstinājuši 240 pedagogi);
(3.4.) konsultācijas – mācīšanās kopienas skolotājiem kā atbalsts darbam neviendabīgā valodas vidē/tiešsaistē (no 2023. līdz 2026.gadam - 576 pedagogi);
(3.5.) Atbalsts pedagogiem darbam lingvistiski neviendabīgā vidē. Atbalsta pasākumi iekļaujošās izglītības kontekstā latviešu valodas apguvei skolēniem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda, resp., mazākumtautību skolēniem un jauniebraucējiem (elektroniskie brīvpieejas materiāli un to ieviešana). Katru gadu (2023.-2026.) sagatavotas 3 vienības un īstenoti vismaz 6 ieviešanas pasākumi katru gadu.
(4) atbalsta pasākumi skolēniem 1.-6.klašu vecumposmā, īpaši 1.-3.klašu skolēniem neviendabīgas lingvistiskās vides negatīvās ietekmes mazināšanai mācību procesā, nodrošinot psihologu atbalstu sākumskolas izglītības posmā, mazinot emocionālo spriedzi, kas rodas jaunākā vecumposma skolēniem, nonākot lingvistiski neviendabīgā vidē;
(5) mācību līdzekļu nodrošinājums:
(5.1.) VISC ir uzsācis darbu pie latviešu valodas apguvei nepieciešamo mācību līdzekļu pieejamības izvērtēšanas un e-kursu pilnveides skolo.lv esošā budžeta ietvaros
(5.2.) papildus nepieciešams paredzēt papildu finansējumu mācību līdzekļu nomaiņai mācību priekšmetos, kur skolas 1.-6.klases posmā šobrīd izmanto mācību līdzekļus mazākumtautību valodā, piemēram, matemātikā un dabaszinībās.
(6) paredzēts finansējums mazākumtautību izglītojamiem speciālās izglītības programmās individuālā atbalsta nodrošināšanai bērniem vecumā no 1,5 gada un metodiskā atbalsta sniegšanai pedagogiem. Bērniem, kuriem dzimtā valoda nav latviešu valoda, ar diagnosticētiem dažāda rakstura traucējumiem, īpaši ar garīgās veselības, garīgās attīstības un smagiem garīgās attīstības un vairākiem smagiem attīstības traucējumiem, ir nepieciešams papildu atbalsts valodas attīstībai un apguvei. Finansējums būtu novirzāms pašvaldībām, kuras ir tiesīgas izlemt, balstoties uz to teritorijā esošo izglītības iestāžu vajadzībām, vai tas tālāk piešķirams vienai izglītības iestādei, vai nodrošināma darba samaksa speciālistam, kurš sniedz attiecīgo atbalstu vairākām izglītības iestādēm
Problēmas apraksts
3.Pedagogu valsts valodas prasmju pārbaude un pilnveide
Šobrīd Izglītības likums nosaka ierobežojumu strādāt par pedagogu vienīgi personai, kurai nav atbilstīga Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniegta dokumenta, kas apliecina valsts valodas prasmi augstākajā pakāpē (C līmeņa 1.pakāpē), tomēr praksē bieži vien, neraugoties uz atbilstīgā dokumenta esību, persona neprot un līdz ar to nav spējīga lietot valsts valodu augstākajā pakāpē (C līmeņa 1.pakāpē). Jāņem vērā, ka izglītības iestādes vadītājs vai pedagogs, kurš neprot un līdz ar to arī nelieto valsts valodu C1 līmenī pēc būtības ne vien nespēj sazināties valsts valodā, bet arī nodrošināt izglītības programmā ietverto mācību priekšmetu (kursu) satura īstenošanu valsts valodā un līdz ar to arī iemācīt valsts valodu izglītojamiem.
Atbilstoši Izglītības kvalitātes valsts dienesta apkopotajai informācijai no
2019.-2022.gadam Valsts valodas centrs kopumā ir konstatējis 235 pedagogu valsts valodas nezināšanu un līdz ar to nespēju to lietot C līmeņa 1.pakāpē.
| Izglītības pakāpe/gads |
2019 |
2020 |
2021 |
2022* |
| Pirmsskolas izglītības |
5 |
9 |
- |
99 |
| Pamatizglītības un vidējās izglītības |
70 |
32 |
5 |
15 |
| Kopā: |
75 |
41 |
5 |
114 |
*līdz 21.04.2022.
Pedagogs, kurš neprot un līdz ar to nav spējīgs lietot valsts valodu C līmeņa 1.pakāpē, būtībā nepilda Izglītības likuma 51.panta pirmās daļas 1., 2. un 2.1 punktā noteiktos pedagoga vispārīgos pienākumus izglītības procesā:
- neatbildīgi piedalās attiecīgo izglītības programmu īstenošanā;
- neveido izglītojamā atbildīgu attieksmi pret sevi un citiem;
- neaudzina krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus – Latvijas patriotus, nestiprina piederību Latvijas Republikai;
- neievēro Ministru kabineta 2016.gada 15.jūlija noteikumu Nr.480 „Izglītojamo audzināšanas vadlīnijas un informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu izvērtēšanas kārtība” 10.6.apakšpunktā noteikto pienākumu veicināt izglītojamo un pedagogu valsts valodas lietošanu un izkopšanu.
Tādēļ nav pieļaujama šāda pedagoga atrašanās izglītības iestādē un piedalīšanās izglītības programmu īstenošanā. Turklāt pedagogs, kurš neprot un līdz ar to nav spējīgs lietot valsts valodu C līmeņa 1.pakāpē, ne vien jau šobrīd nespēj kvalitatīvi īstenot mācību saturu valsts valodā, bet arī rada būtisku risku sekmīgai pārejai uz mācībām valsts valodā.
Neraugoties uz minēto, praksē konstatētas situācijas, ka izglītības iestāžu vadītāji (pedagogu gadījumā) vai izglītības iestāžu dibinātāji (vadītāju gadījumā), aizbildinoties ar dažādiem iemesliem, piemēram, spēkā esošā normatīvā regulējuma nepilnībām, pedagogu trūkumu vai pedagogu iespējām uzlabot savas valsts valodas zināšanas, izvēlas neizbeigt darba tiesiskās attiecības ar šādiem pedagogiem. Vienlaikus konstatētas situācijas, ka no izglītības iestādes atbrīvotie pedagogi, kuri neprot un līdz ar to nav spējīgi lietot valsts valodu C līmeņa 1.pakāpē, uzsāk darba tiesiskās attiecības citās izglītības iestādēs.
Tā kā jau šobrīd Izglītības likuma 9.pantā noteiktais regulējums paredz plašākas izglītības ieguves iespējas citā valodā, bet līdz šim izņēmums attiecībā uz pedagogu valsts valodas prasmi bija attiecināms vienīgi uz augstskolu akadēmisko personālu, nepieciešams precizēt izņēmuma gadījumus, kādos persona var arī neprast un līdz ar to nelietot valsts valodu C līmeņa 1.pakāpē.
Risinājuma apraksts
Nepieciešami grozījumi Izglītības likumā, nosakot ierobežojumus ieņemt izglītības iestādes vadītāja vai pedagoga amatu personai, kura neprot un līdz ar to nav spējīga lietot valsts valodu C līmeņa 1.pakāpē.
Tā kā normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību un kontroli valsts valodas lietošanas jomā veic Valsts valodas centra amatpersonas, likumprojekts paredz, ka izglītības iestādes vadītāja un pedagoga valsts valodas lietošanas atbilstību normatīvajos aktos noteiktajā profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā jākonstatē Valsts valodas centra amatpersonām.
Valsts valodas centra amatpersonas, saņemot informāciju par iespējamo izglītības iestādes vadītāja vai pedagoga valsts valodas lietošanas neatbilstību normatīvajos aktos noteiktajam profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajam apjomam, veiks konkrētā nodarbinātā valsts valodas lietojuma pārbaudi mutvārdos.
Būtiski ņemt vērā, ka minētā kārtība būs attiecināma gan uz pedagogiem, kuriem ir spēkā esoša valsts valodas prasmes apliecība, gan arī uz tiem pedagogiem, kuri saskaņā ar normatīvo regulējumu ir atbrīvoti no valsts valodas prasmes pārbaudes un attiecīgi kuriem valsts valodas prasmes apliecība nav nepieciešama (piemēram, pedagogi, kuri ieguvuši augstāko izglītību valsts valodā).
Tāpat kā līdz šim, veicot pedagoga valsts valodas lietojuma pārbaudi, Valsts valodas centra amatpersonas pārliecināsies par konkrētā pedagoga valsts valodas lietošanas atbilstību C līmeņa 1.pakāpei, savukārt Izglītības kvalitātes valsts dienests nepieciešamības gadījumā veiks pārbaudi par izglītības ieguves valodas ievērošanu vai izglītības programmas īstenošanas atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Tādējādi atkarībā no praksē konstatētajām situācijām tiks pieņemti atšķirīgi lēmumi, proti:
ja pedagogs neprot un līdz ar to nav spējīgs lietot valsts valodu C līmeņa 1.pakāpē, konkrētais pedagogs nevarēs piedalīties izglītības programmas īstenošanā līdz brīdim, kamēr atbilstoši likumprojektā paredzētajam neuzrādīs normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pēc atbrīvošanas no amata pienākumu pildīšanas izsniegtu lēmumu par savas valsts valodas prasmes rezultātu vai netiks pieņemts gala lēmums par Valsts valodas centra amatpersonas administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu; ja pedagogs prot un ir spējīgs lietot valsts valodu C līmeņa 1.pakāpē, bet kaut kādu iemeslu dēļ to nedara, piemēram, neraugoties uz izglītības programmā noteikto mācību priekšmeta īstenošanas valodu, to īsteno svešvalodā vai vada darba sanāksmi svešvalodā, vai aizpilda izglītības iestāžu pedagoģiskā procesa organizēšanai obligāti nepieciešamo dokumentāciju svešvalodā, konkrētais pedagogs varēs turpināt pildīt amata pienākumus, ja vien novērsīs konstatēto neatbilstību.
Ievērojot, ka likumprojekts nosaka aizliegumu strādāt par izglītības iestādes vadītāju vai pedagogu personai, kura neprot un nelieto valsts valodu atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajam apjomam, savukārt Valsts valodas centra amatpersona šādu lēmumu pieņem administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros un tas ir apstrīdams, likumprojekts nosaka darba devējam pienākumu atstādināt attiecīgo nodarbināto no amata pienākumu pildīšanas līdz dienai, kad stājies spēkā Valsts valodas centra amatpersonas pieņemtais lēmums vai tiesas spriedums. Šāds nosacījums ir nepieciešams, jo: nav pieļaujams, ka Valsts valodas centra amatpersonas administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtā lēmuma tiesiskuma un pamatotības kontroles pārbaudes laikā, ko sākotnēji veic Valsts valodas centra direktors un pēc tam tiesa, konkrētais pedagogs turpina piedalīties izglītības programmas īstenošanā; nepieciešams noteikt no Darba likuma 58.panta piektajā daļā noteiktā maksimālā trīs mēnešu darbinieka atstādināšanas termiņa atšķirīgu termiņu, t.i., līdz dienai, kad stājies spēkā Valsts valodas centra pieņemtais lēmums vai tiesas spriedums.
Savukārt, lai nepieļautu situācijas, ka no vienas izglītības iestādes atbrīvotais pedagogs, kurš neprot un līdz ar to nav spējīgs lietot valsts valodu C līmeņa 1.pakāpē, uzsāk darba tiesiskās attiecības citā izglītības iestādē, likumprojekts nosaka pienākumu šādam pedagogam darba devējam uzrādīt normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pēc atbrīvošanas no amata izsniegtu lēmumu par savas valsts valodas prasmes pārbaudes rezultātu. Šāda pieeja nodrošinās saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un personas tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos, jo tiklīdz pedagogs apliecinās savas valsts valodas prasmes C līmeņa 1.pakāpē, varēs atsākt nodarbošanos reglamentētā pedagoga profesijā.
Kā jau norādīts likumprojekta anotācijā, lai nepieļautu izglītības iestādes vadītāja vai pedagoga, kurš neprot un nelieto valsts valodu atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajam apjomam, piedalīšanos izglītības programmas īstenošanā, tika noteikts no Darba likuma 58.panta piektajā daļā noteiktā maksimālā trīs mēnešu darbinieka atstādināšanas termiņa atšķirīgs termiņš, t.i., līdz dienai, kad stājies spēkā Valsts valodas centra amatpersonas pieņemtais lēmums vai tiesas spriedums. Jāņem vērā, ka šāds termiņš noteikts, lai praksē neveidotos situācijas, ka izglītības iestādes vadītāja vai pedagoga darba devējs, neraugoties uz trīs mēnešu darbinieka atstādināšanas termiņa notecējumu, ir spiests atjaunot izglītības iestādes vadītāju vai pedagogu amatā, lai gan vēl notiek Valsts valodas centra amatpersonas lēmuma tiesiskuma un pamatotības pārbaude tiesā. Vienlaikus jāņem vērā, ka konkrētajā gadījumā atstādināšanas termiņš būtībā ir saistāms ar Administratīvās atbildības likumā noteiktajiem administratīvās pārkāpuma lietas izskatīšanas un lēmuma pieņemšanas termiņiem gan attiecībā uz sākotnējā lēmuma pieņemšanu, gan attiecībā uz tā pārsūdzēšanu iestādē un vēlāk tiesā.
Papildus vēršama uzmanība, ka līdzīgs tiesiskais regulējums attiecībā uz nodarbinātā atstādināšanas termiņu šobrīd pastāv, piemēram, bērnu tiesību aizsardzības jomā. Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.panta septītajā daļā noteiktajam, piemēram, darba devējam jānodrošina nodarbinātā atstādināšana no darba pienākumu pildīšanas līdz dienai, kad stājies spēkā un kļuvis nepārsūdzams kompetentas institūcijas pieņemts lēmums vai tiesas spriedums, ja pret šo nodarbināto uzsākts administratīvā pārkāpuma process par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem. Izglītības iestādes vadītāja vai pedagoga atstādināšanas gadījumā piemērojama līdzšinējā Darba likuma 58.panta pirmajā daļā noteiktā darba samaksas kārtība, proti, par atstādināšanas laiku netiek izmaksāta darba samaksa. Tā kā konkrētajā gadījumā atstādināšanas pienākums nav darba devēja izvēles tiesība, bet Izglītības likumā noteikta obligāta prasība, gadījumā, ja izglītības iestādes vadītāja vai pedagoga atstādināšana no darba tiks atzīta par nepamatotu, šiem nodarbinātajiem būs tiesības prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumu un nemantisko kaitējumu, kas tai nodarīts administratīvā pārkāpuma lietvedībā iestādes vai tiesas prettiesiskas vai nepamatotas rīcības dēļ Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā (papildus sk. arī https://arodbiedribas.lv/wp-content/uploads/2020/02/new_dl_ar_kom.pdf). Lai darba devējs varētu nodrošināt attiecīgā izglītības iestādes vadītāja vai pedagoga atstādināšanu no amata pienākumu pildīšanas līdz dienai, kad stājies spēkā Valsts valodas centra amatpersonas pieņemtais lēmums vai tiesas spriedums, Valsts valodas centra amatpersonai neatkarīgi no apstākļa, vai lēmums tiek pārsūdzēts, ir pienākums nekavējoties informēt izglītības iestādes vadītāju par pieņemto lēmumu.
Administratīvās atbildības likuma 2. panta otrā daļa nosaka, ka administratīvās atbildības vispārīgos noteikumus, administratīvā pārkāpuma jēdzienu, administratīvo sodu veidus un to piemērošanas noteikumus, kompetentās iestādes un amatpersonas, administratīvā pārkāpuma procesa norisi iestādē un tiesā, administratīvo sodu izpildi, kā arī starptautisko sadarbību administratīvo pārkāpumu procesā nosaka šis likums. Lēmumu par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu paziņo pie atbildības saucamajai personai un personai, kurai nodarīts kaitējums.
Valsts valodas centra amatpersonai papildus Administratīvās atbildības likuma 122.panta pirmajā daļā noteiktajam būs noteikts papildus pienākums, proti, tiesības un reizē pienākums informēt izglītības iestādes vadītāju vai pedagoga darba devēju par pieņemto lēmumu administratīvā pārkāpuma procesā.
Vienlaikus, ievērojot katra izglītojamā tiesības uz kvalitatīvu un tiesisku izglītību, ikvienai izglītības iestādei ir pamatpienākums izglītības programmas īstenošanā ievērot normatīvajos aktos, tostarp Izglītības likumā, Valsts valodas likumā un valsts izglītības standartos, noteiktās prasības. Ja izglītības iestādes vadītāja vai pedagoga valsts valodas lietojuma neatbilstību ir apšaubījusi kompetentā institūcija - Valsts valodas centra amatpersona, pieņemot lēmumu par administratīvā pārkāpuma procesā, ka izglītības iestādes vadītājs vai pedagogs neprot un nelieto valsts valodu normatīvajos aktos noteiktajā profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā, tad šādā gadījumā izglītojamo tiesības un intereses ir prioritāras un nav pieļaujams, ka šāds izglītības iestādes vadītājs vai pedagogs turpina veikt pedagoģisko darbību un nodara tiešu kaitējumu izglītojamo interesēm, pēc būtības nenodrošinot valsts izglītības standartos noteiktās izglītības ieguvi. Līdz ar to šāds ierobežojums ir samērīgs. Jāņem vērā, ka atbilstoši likumprojektā noteiktajam, tiklīdz stājies spēkā Valsts valodas centra amatpersonas administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtais lēmums vai tiesas spriedums, ar izglītības iestādes vadītāju vai pedagogu, kurš neprot un līdz ar to nav spējīgs lietot valsts valodu C līmeņa 1.pakāpē, ir izbeidzamas darba tiesiskās attiecības un tās ir pieļaujams dibināt no jauna tikai gadījumā, ja no darba atbrīvotais izglītības iestādes vadītājs vai pedagogs darba devējam uzrāda normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pēc atbrīvošanas no amata izsniegtu lēmumu par savas valsts valodas prasmes pārbaudes rezultātu.
Vienlaikus vēršama uzmanība, ka līdzīgs tiesiskais regulējums tiesību izmantošanas aizliegumam uzsāktā administratīvā pārkāpuma procesa gadījumā un arī administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros piemērotā naudas soda gadījumā šobrīd pastāv, piemēram, bērnu tiesību aizsardzības jomā. Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.panta piektās daļas 4.punktā un septītajā daļā noteiktajam, piemēram, izglītības iestādē trīs gadus nevar strādāt persona, kurai piemērots naudas sods par fizisku vai emocionālu pārkāpumu pret bērnu, vai, piemēram, darba devējam jānodrošina nodarbinātā atstādināšana no darba pienākumu pildīšanas līdz dienai, kad stājies spēkā un kļuvis nepārsūdzams kompetentas institūcijas pieņemts lēmums vai tiesas spriedums, ja pret šo nodarbināto uzsākts administratīvā pārkāpuma process par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem.
Turklāt jāņem vērā, ka izglītības iestādes vadītājam vai pedagogam, kuru valsts valodas lietojums ir apšaubīts, jebkurā brīdī ir tiesības kompetentajā iestādē veikt savas valsts valodas prasmes pārbaudi, saņemt atbilstīgu lēmumu un turpināt veikt savus amata pienākumus.
Ievērojot ikviena izglītojamā tiesības iegūt kvalitatīvu izglītību valsts valodā, nav pieļaujama izglītības iestādes vadītāja vai pedagoga, kurš neprot un līdz ar to arī nelieto valsts valodu C līmeņa 1.pakāpē, pielaišana pie amata pienākumu pildīšanas, jo minētais izglītības iestādes vadītājs vai pedagogs pēc būtības nevar nodrošināt izglītības programmā ietvertā mācību satura īstenošanu valsts valodā, turklāt ne vien pats nespēj sazināties valsts valodā, bet arī neveicina valsts valodas apguvi izglītojamiem.
Ievērojot bērna tiesību un interešu prioritāti, Latvijas Republikas Satversmes 112.pantā un Izglītības likuma 55.panta 1.punktā noteiktās izglītojamo tiesību uz izglītības ieguvi, izglītības iestāžu vadītāju un pedagogu, kuri neprot un līdz ar to arī nelieto valsts valodu C līmeņa 1.pakāpē, atstādināšana ir atzīstama par samērīgu un nepieciešamu, lai sasniegtu leģitīmo mērķi – kvalitatīvu izglītības ieguvi valsts valodā. Turklāt minētā mērķa sasniegšanā nav iespējams piemērot citus, mazāk izglītības iestāžu vadītāju un pedagogus ietekmējošus līdzekļus, jo nav pieļaujama nekvalitatīva un valsts izglītības standartiem neatbilstošas izglītības ieguves nodrošināšana, kas atstāj būtisku ietekmi uz izglītojamā tālākām izglītības un darba ieguves iespējām.
Problēmas apraksts
4.Profesionālās izglītības programmu īstenošana svešvalodā
Saskaņā ar Izglītības likuma 9.pantā ietvertajām tiesību normām profesionālās izglītības ieguve notiek valsts valodā un nav paredzētas iespējas profesionālās izglītības apguvē izmantot svešvalodas profesionālo mācību priekšmetu apguvē, kā arī no publiskiem līdzekļiem finansēta pieaugušo pārkvalifikācija un kvalifikācijas paaugstināšana notiek valsts valodā. Nepieciešamība precizēt regulējumu par mācību valodas lietojumu profesionālajā vidējā izglītībā un no publiskiem līdzekļiem finansētā pieaugušo izglītībā ir saistīta ar to, ka, attīstoties profesionālās izglītības iestāžu kapacitātei, arī tām parādās iespējas veidot kopīgas profesionālās izglītības programmas ar citu ES dalībvalstu iestādēm, ka arī darba nosacījumi Latvijas profesionālās izglītības iestādēs ir pievilcīgi, lai uz atsevišķu moduļu īstenošanu varētu arī piesaistīt atbilstošas kvalifikācijas speciālistus no citām ES valstīm, bet prasība visu programmu īstenot tikai valsts valodā liedz šādas iespējas izmantot. Arī Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2021.-2027.gadam “Nākotnes prasmes nākotnes sabiedrībai” kā viens no profesionālās izglītības iestāžu attīstības uzdevumiem ir paredzēta izcilības un internacionalizācijas attīstība (2.1.2.uzdevums), lai īstenotu kvalitatīvas un darba tirgus vajadzībām atbilstošas izglītības programmas gan jauniešiem gan pieaugušajiem, sekmētu inovāciju ieviešanu un zināšanu pārnesi, kā arī iekļaušanos starptautiskos profesionālās izglītības inovāciju tīklos. Līdz ar to ir nepieciešams izveidot tādu normatīvo ietvaru, kas ļautu arī vidējās profesionālās izglītības līmenī veidot kopīgas izglītības programmas ar citu ES dalībvalstu izglītības iestādēm, kā arī dotu iespēju noteiktu profesionālās izglītības satura apjomu īstenot svešvalodās, tādējādi sekmējot profesionālās izglītības internacionalizācijas procesus un ļaujot Latvijas profesionālās izglītības iestādēm attīstīt starptautiski konkurētspējīgu izglītības programmu piedāvājumu nozarēs, kurās kopīgas mācību programmas nodrošinātu arī Baltijas reģionam nozīmīgiem attīstības projektiem nepieciešamo speciālistu sagatavošanu, piemēram, kontekstā ar Rail Baltica dzelzceļa tīkla attīstību.
Risinājuma apraksts
Nepieciešami grozījumi Izglītības likuma 9.pantā, kas attiecas uz profesionālās izglītības ieguvi svešvalodās.
Likumprojektā ir piedāvāts profesionālās izglītības programmām noteikt tādu pašu regulējumu kā pašlaik tas ir Izglītības likuma 9.panta (31) daļā attiecībā uz studiju programmām, savukārt Profesionālās izglītības likumā tiks noteikts jau izvērsts regulējums par to, kādos gadījumos un kādās programmās ir pieļaujama svešvalodu lietošana līdzīgi kā pašlaik tas ir noteikts Augstskolu likuma 56.pantā, kas sašaurina pieļaujamo svešvalodu loku līdz citām ES oficiālajām valodām un nosaka vispārējo svešvalodu īpatsvaru valsts valodā īstenotās studiju programmās un īpašos gadījumus, kuros šo īpatsvaru var palielināt. Tāpat likumprojektā ir papildināta Izglītības likuma 9.panta sestā daļa, nosakot, ka arī pieaugušo izglītībā no publiskiem līdzekļiem finansētas pārkvalifikācijas un kvalifikācijas paaugstināšanas programmas var tikt īstenotas svešvalodās Profesionālās izglītības likumā noteiktajos gadījumos, lai radītu juridisko ietvaru to profesionālās vidējās izglītības programmu, kuras tiks izveidotas kā kopīgās programmas īstenošanai arī tālākizglītības programmu veidā pieaugušajiem.
Problēmas apraksts
5. Valsts pārbaudījumu informācijas sistēmā ierakstāmās ziņas
Diagnosticējošajiem (monitoringa) darbiem saistībā ar grozījumiem pamata un vidējās izglītības standartos vairs nav noteikts valsts pārbaudījuma statuss. Līdz ar to šie darbi sākot ar 2022./2023. mācību gadu vairs neatbilst spēkā esošajai likuma 35.1 panta redakcijai. VISC nepieciešams iegūt informāciju par izglītojamo sniegumu, lai monitorētu attīstības tendences un plānotu satura pilnveidi.
VISC nodrošina novada olimpiādes vai valsts olimpiādes uzdevumu satura un vērtēšanas kritēriju pieejamību tiešsaistē un olimpiādes rezultātu noteikšanu, izmantojot elektronisko testēšanas sistēmu, ja novada vai valsts olimpiāde tiek organizēta tiešsaistē. Ņemot vērā, ka dati par olimpiāžu saturu un izglītojamo rezultātiem netiek centralizēti uzkrāti, datu analīze un tendenču izvērtēšana ir apgrūtināta. Tajā pašā laikā ir pieejami tehniskie resursi, kas nodrošina minētās informācijas uzkrāšanu, bet attiecībā uz diagnosticējošajiem darbiem un mācību priekšmetu olimpiādēm netiek izmantoti. Tāpat atsevišķas augstākās izglītības iestādes uzņemšanas kritērijos nosaka dalību olimpiādēs, kā papildus priekšrocību reflektantu uzņemšanai, datu uzkrāšana centralizēti valsts informācijas sistēmā nodrošinās iespēju izveidot datu apmaiņas risinājumus ar augstākās izglītības iestāžu uzņemšanas sistēmu.
Risinājuma apraksts
Likuma 35.1 pants papildināts, iekļaujot tajā diagnosticējošos darbus un mācību priekšmetu olimpiādes. Likums papildināts ar pārejas regulējuma normu, nosakot, ka prasība par mācību priekšmetu olimpiāžu ziņu ierakstīšanu Valsts pārbaudījumu informācijas sistēmā ievada sākot ar 2023. gada 1. septembri.
Priekšlikums paredz papildināt Valsts pārbaudījumu informācijas sistēmu ar diagnosticējošajiem (monitoringa) darbiem un mācību priekšmetu olimpiādēm. Vienota pieeja pārbaudījumu datu ievadē Valsts pārbaudījumu informācijas sistēmā nodrošinās iespēju veikt strukturētu izglītojamo snieguma monitoringu un informācijas ieguvi, uzkrāšanu, kas nepieciešama tendenču un nepieciešamo izmaiņu vērtēšanai.
Tehnoloģiskas izmaiņas Valsts pārbaudījumu informācijas sistēmā sakarā ar olimpiāžu un diagnosticējošo darbu iekļaušanu sistēmā nav nepieciešamas, tādējādi šim grozījumam nav ietekmes uz budžetu.
Vai ir izvērtēti alternatīvie risinājumi?
Jā
Apraksts
Ņemot vērā, ka līdzšinējā mācību valodas pieeja mazākumtautību izglītības programmās izglītojamiem pirmsskolas izglītības un pamatizglītības posmā nenodrošina tādu latviešu valodas prasmi, lai visiem bērniem nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas turpmākajā mācību procesā un darba dzīvē, nav citu alternatīvu risinājumu, kā sasniegt kvalitatīvas izglītības mērķi, kā tikai īstenojot mācības valsts valodā 100% apmērā. Nav konstatējami citi alternatīvie līdzekļi, kas ļautu vispārējās izglītības procesā sasniegt tādu valsts valodas apguves līmeni, kādu izglītojamais var sasniegt, valsts valodu izmantojot kā mācību valodu. Līdz ar to nav alternatīvu līdzekļu, kas ļautu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē.
Izglītības iestādē mazākumtautību valodu un kultūrvēsturi formālajā izglītībā arī turpmāk varēs apgūt:
- ievērojot attīstības plānā izvirzītās prioritātes var palielināt mācību stundu skaitu mācību priekšmetā, nepārsniedzot 10 % no kopējā stundu skaita trijos gados, mācību priekšmetā, kurā stundu skaits tiek mainīts, izņemot valsts ģimnāziju, kura atbilstoši attīstības plānā izvirzītajām prioritātēm 7.–9. klasē var palielināt mācību stundu skaitu mācību priekšmetā, nepārsniedzot 25 % no kopējā stundu skaita trijos gados, mācību priekšmetā, kurā stundu skaits tiek mainīts (atbilstoši Ministru kabineta 2018. gada noteikumos Nr. 747 „Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem” attiecīgajos pamatizglītību programmu paraugos noteiktajam);
- izmantojot mācību satura un valodas integrētas apguves (Content and Language Integrated Learning (CLIL)) metodikas lietojumu kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, ievērojot valsts izglītības standarta nosacījumus, vienlaicīgi apgūstot attiecīgo Eiropas Savienības oficiālo valodu un kādu citu izglītības programmā iekļauto mācību priekšmetu (atbilstoši Izglītības likuma 9.panta otrās daļas 21) punktam);
- īstenojot izglītības programmas saskaņā ar Latvijas Republikas divpusējiem vai daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem, pieļaujot 2.svešvalodas apguvi (atbilstoši Izglītības likuma 9.panta otrās daļas 1.punktam).
Vai ir izvērtēts prasību un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem?
Jā
Apraksts
Ņemot vērā, ka mācības valsts valodā ir augstas nozīmes izglītības politikas prioritāte, prasību un izmaksu samērīgums ir atbilstošs pret ieguvumiem.
1.4. Izvērtējumi/pētījumi, kas pamato TA nepieciešamību
Nosaukums
Latviešu valodas aģentūras pētījums “Valodas situācija Latvijā 2016–2020”
Apraksts
Latviešu valodas aģentūras pētījuma “Valodas situācija Latvijā 2016–2020” dati https://valoda.lv/wp-content/uploads/2021/10/ValodasSituacijaLatvija_2016%E2%80%932020_A4_WEB_JAUNS.PDF) liecina, ka latviešu valodas lietojums publiskajā vidē (valodas lietojums darbā, mācību iestādēs, valsts un pašvaldību iestādēs, veselības aprūpes iestādēs, uz ielas, veikalā u. tml) 2019. gadā ir palielinājies, salīdzinot ar iepriekšējo laika posmu (2014. gadu). Augstāki rezultāti ir jauniešu grupā, taču arī sabiedrībā kopumā latviešu valodas lietojums publiskajā vidē ir pietiekami augsts. Šī pieauguma pamatā, visticamāk, ir jaunākās paaudzes latviešu valodas labākas prasmes un biežāks valodas izmantojums. Saskaņā ar minētā pētījuma datiem 83 % mazākumtautību jauniešu latviešu valodu apguvuši skolā mazākumtautību izglītības programmās. Šis rādītājs piecu gadu laikā (2014−2019) ir pieaudzis par apmēram 10 % (2014. gadā tie bija 70 %). 39 % Latvijas mazākumtautību jauniešu pēc pašvērtējuma prot latviešu valodu teicami, tikpat daudz jauniešu prot latviešu valodu labi. Tomēr 20 % atzinuši, ka ir apguvuši latviešu valodu pamatprasmes līmenī vai zina to vāji.
Lai veicinātu sabiedrības integrāciju uz valsts valodas pamata, oficiālās valodas prasmei jābūt tuvu dzimtās valodas prasmei. Līdzšinējā mācību valodas pieeja mazākumtautību izglītības programmās nodrošinājusi vidēju latviešu valodas prasmi. Nepietiekamas valsts valodas zināšanas var ierobežot integrāciju sabiedrībā un traucēt veiksmīgas profesionālās karjeras veidošanu, tādējādi visiem bērniem nav nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas turpmākajā darba dzīvē.
Līdzšinējais Latvijas valsts atbalsts mazākumtautību izglītībai bijis sistemātisks un apjomīgs, kopš 1995.gada nodrošinot atbalsta pasākumu sistēmu: valsts valodas prasmes pilnveides kursus pedagogiem profesionālajām vajadzībām, LAT2 mācību līdzekļus, daudzveidīgus pedagogu profesionālās pilnveides kursus un meistarklases, kā arī piedāvājot sabiedrības iesaistīšanas pasākumus, galvenokārt vecākiem. Nopietns atbalsts mazākumtautību pedagogiem un visiem pedagogiem, kas strādā lingvistiski neviendabīgā vidē, tika nodrošināts ESF projektā Nr. 8.3.1.1/16/I/002 “Kompetenču pieeja mācību saturā”, kur Latviešu valodas aģentūra bija sadarbības partneris.
Diemžēl daļas mazākumtautības valodas lietotāju lingvistiskā pašpietiekamība un lingvistiskā attieksme nav veicinājusi valsts valodas kvalitatīvu lietojumu atsevišķās mazākumtautību izglītības iestādēs.
Nosaukums
Latviešu valodas aģentūras pētījums “Attieksme pret latviešu valodu un tās mācību procesu” (2017 – 2020)
Apraksts
Latviešu valodas aģentūra ir īstenojusi pētījumu par attieksmi pret latviešu valodu (LAT 1 un LAT 2) skolā un tās mācīšanos ar mērķi veikt latviešu valodas kā dzimtās valodas un kā LAT 2 priekšmeta apguves un mācīšanas procesa izpēti, noskaidrot cēloņus, kas veicina un/vai kavē latviešu valodas apguvi un lietojumu, un izstrādāt secinājumus un ieteikumus latviešu valodas apguves procesa skolā veicināšanai. Pētījumā noskaidroti cēloņi, kuri nosaka pozitīvas vai negatīvas lingvistiskās attieksmes veidošanos. Pētījumā veiktas divas kvantitatīvās aptaujas: 9. un 12. klases skolēnu aptauja un latviešu valodas skolotāju aptauja, kā arī divas kvalitatīvās metodes: stundu vērojumi klasē un skolēnu un skolotāju fokusgrupas. Pētījuma pamatuzdevumi: noskaidrot skolēnu un skolotāju attieksmi pret latviešu valodu un tās apguvi, pēc iespējas dziļāk izzinot cēloņus, kas ietekmē negatīvas vai vienaldzīgas attieksmes veidošanos; izpētīt attieksmes ietekmi uz skolēnu uzvedību (lingvistisko un psiholoģisko) un rīcību mācību procesa laikā; veikt situācijas analīzi un izstrādāt ieteikumus tādu mācību procesa organizēšanu, kas pozitīvi ietekmētu mācīšanās paradumus. Pētījumā iesaistītas skolas no visiem reģioniem. Pētījuma rezultāti ir apkopoti 15 bukletos atbilstoši pētījuma virzieniem, sk. https://valoda.lv/petijumi/attieksme-pret-latviesu-valodu-un-tas-macibu-procesu/
Nosaukums
Pētījums "Priekšnosacījumi sekmīgai pārejai no pirmsskolas izglītības uz sākumskolas izglītību, tostarp iekļaujošās izglītības principa īstenošanai"
Apraksts
Pētījums 2020. gadā tika īstenots ESF projekta Nr.10.1.3.0/19/TP/002 “Atbalsts pētījumiem ES fondu 2021.–2027. gada plānošanas perioda ieguldījumu priekšnosacījumu izpildes nodrošināšanai izglītībā” ietvaros (sk. https://www.izm.gov.lv/lv/media/12371/download). Sakarā ar 2019. un 2020. gadā Latvijā sākto izglītības reformu, pārejot uz kompetencēs balstītu izglītību, kā arī stiprinot valsts valodas lomu izglītības procesā, pārejas apzināšana no vienas izglītības pakāpes uz nākamo ir pastiprināti aktuāla. Pētījumā analizēta citu valstu pieredze, kas apliecina, ka kvalitatīva pirmsskolas izglītība ir īpaši nozīmīga valodas prasmju apguvē un bērnu sociāli emocionālajā attīstībā, pirmsskolas izglītības programmas var būt efektīvs attīstības pamats arī bērniem no imigrantu vides. Pētījumi arī apliecina, ka pirmsskolas izglītības programmas apguve nodrošina noturīgas kognitīvās un sociāli emocionālās prasmes, kas nepieciešamas, lai pārvarētu dzīves izaicinājumus. Pirmsskolas izglītības programmas var arī bagātināt mājas mācību vidi, novēršot lingvistiskās attīstības ierobežojumus, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt bērnu turpmāko izglītību un integrāciju sabiedrībā. Noteicošā ir lingvistiskā vide, ja ģimenē ir reāla divvalodība, bērna latviešu valodas prasme ir laba, ja ģimene lieto tikai krievu valodu, vienīgā vieta, kur apgūt arī valsts valodu, ir pirmsskolas izglītības iestāde, tādēļ tieši tur jāpastiprina latviešu valodas lietojums. 2019. gadā Valsts pētījumu programmas projekta “Latviešu valoda” ietvaros Kurzemē (4 pirmsskolas izglītības iestādes), Latgalē (2 pirmsskolas izglītības iestādes) un Rīgā (5 pirmsskolas izglītības iestādes) veikto mazākumtautību bērnu runas ierakstu analīze rāda, ka latviešu valodas grupas apmeklējošo mazākumtautību bērnu latviešu valodas prasme ir būtiski labāka nekā to mazākumtautību bērnu latviešu valodas prasme, kuri apmeklē grupas ar krievu valodu ikdienā (Markus et al, 2019). Lingvistiskās vides neatbilstība bilingvālās izglītības prasībām kavē lasītprasmes apguvi. Arī šī ir problēma, kas joprojām tiek konstatēta mazākumtautību bērnu pirmsskolas izglītības iestādēs vai grupās – mazākumtautību bērni, uzturoties krievu valodas vidē, pārsvarā ir daudz sliktāk apguvuši latviešu valodu. Veiksmīgas pārejas nodrošināšanā no pirmsskolas uz sākumskolu svarīgi ir atbilstoši Ministru kabineta 2018. gada 21. novembra noteikumos Nr. 716 “Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem” noteiktajam nodrošināt bērnam iespēju sagatavoties pamatizglītības noteikumi arī nosaka prasības, kas jāapgūst bērnam, beidzot pirmsskolas izglītības iestādi. Viena no pamatprasmēm, lai bērns varētu saprasties ar apkārtējiem un veiksmīgi apgūt arī pārējās prasmes, ir mācību valodas prasme, šajā jomā prasības var nedaudz atšķirties atkarībā no izglītības programmas veida. Apzinoties lingvistiskās vides nozīmi, kā arī stiprinot latviešu valodas lietojumu, izglītojamo individuālas attīstības dinamikas noteikšanai īpaša uzmanība ir jāvelta reālas divvalodības ieviešanai mazākumtautību bērnu pirmsskolas vecuma grupās ar krievu valodu, ikdienā radot bērniem vidi, kur lietot latviešu valodu. Lai mazākumtautību bērni pirmsskolas vecumā sekmīgi apgūtu latviešu valodu, nepietiek tikai ar dažām latviešu valodas nodarbībām nedēļā, bet ir nepieciešams pirmsskolas izglītības iestādē radīt reālu bilingvālu valodas lietojuma vidi (komunikācija, rotaļas, vizuālie līdzekļi u. tml.).
1.5. Pēcpārbaudes (ex-post) izvērtējums
Vai tiks veikts?
Jā
Skaidrojums
Pētījums "Valodas situācija Latvijā: 2021-2027" (LVA)
VISC organizēta centralizēta eksāmena latviešu valodā (9.klase) rezultātu izvērtējums, tos ikgadēji monitorējot, identificējot būtiskas atšķirības sniegumā un analizējot izglītojamo iepriekšējo izglītības pieredzi (mazākumtautību vai latviešu valodas izglītības programma).
2025./2026.mācību gada vienu reizi divos mācību gados veikta izglītojamo snieguma diagnosticējoša vērtēšana, izmantojot VISC izstrādātus tekstpratības monitoringa darbus 3. un 6.klasē, lai novērtētu izglītojamo valsts valodas prasmi un monitorētu pamatizglītības pirmā posma izglītojamo valsts valodas prasmes izaugsmes dinamiku ilgtermiņā.
Kas veiks ex-post novērtējumu?
IZM (LVA, VISC)
Ietekmes pēcpārbaudes veikšanas termiņš
29.12.2028.
Rezultāti/rādītāji, pēc kā tiek vērtēta tiesību akta (vai kādas tā daļas) mērķa sasniegšana
Rezultāts
No 2025./2026.mācību gada visas pirmsskolas izglītības programmas un pamatizglītības programmas tiek īstenotas valsts valodā.
Rādītājs
VISC organizēta centralizēta eksāmena latviešu valodā (9.klase) rezultāti.
No 2025./2026.mācību gada 3. un 6.klases izglītojamo tekstpratības monitoringa darbu rezultāti.
1.6. Cita informācija
-
2. Tiesību akta projekta ietekmējamās sabiedrības grupas, ietekme uz tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
2.1. Sabiedrības grupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmē, vai varētu ietekmēt
Fiziskās personas
skolēni
pirmsskolas vecuma bērni
vispārējās izglītības iestāžu pedagogi (tai skaitā pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogi), izglītības iestāžu vadītāji, izglītojamo likumiskie pārstāvji (vecāki); profesionālās izglītības iestāžu audzēkņi, pedagogi, vadītāji
Ietekmes apraksts
Izglītojamo skaits, kurus ietekmēs grozījumi regulējumā: 15 553 bērni, tajā skaitā 1 286 bērni, kuri apgūst speciālās pirmsskolas izglītības programmu un 45 756 skolēni, kuri apgūst pamatizglītības programmu, tajā skaitā 2 518 skolēni speciālās izglītības programmā, kā arī skolēnu vecāki. Grozījumi regulējumā attieksies uz 992 pedagogiem mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmā, 4545 pedagogiem pirmsskolas izglītības programmā mazākumtautību un latviešu valodā, 4905 pedagogiem mazākumtautību pamatizglītības programmā.
Juridiskās personas
pašvaldības, privātās izglītības iestādes, valsts dibinātas profesionālās izglītības iestādes
Ietekmes apraksts
Mērķgrupa ir 43 pašvaldību dibinātas izglītības iestādes, kas īsteno pirmsskolas izglītības programmu mazākumtautību valodā. 153 izglītības iestādes īsteno pirmsskolas izglītības programmu gan mazākumtautību, gan arī latviešu valodā. 18 privātās izglītības iestādes nodrošina pirmsskolas izglītības programmu mazākumtautību valodā.
Savukārt 29 pašvaldību dibinātas izglītības iestādes īsteno pamatizglītības programmu mazākumtautību valodā. 112 pašvaldību dibinātas izglītības iestādes īsteno izglītības programmu latviešu un mazākumtautības valodā. Piecas privātās izglītības iestādes īsteno pamatizglītības programmu mazākumtautību valodā un 12 privātās izglītības iestādes īsteno pamatizglītības programmu gan mazākumtautību valodā, gan arī latviešu valodā.
2.2. Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
2.3. Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
2.4. Atbilstības izmaksu monetārs novērtējums
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
3. Tiesību akta projekta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
| Rādītājs |
2022 |
Turpmākie trīs gadi (euro) |
|||||
| 2023 |
2024 |
2025 |
|||||
| saskaņā ar valsts budžetu kārtējam gadam |
izmaiņas kārtējā gadā, salīdzinot ar valsts budžetu kārtējam gadam |
saskaņā ar vidēja termiņa budžeta ietvaru |
izmaiņas, salīdzinot ar vidēja termiņa budžeta ietvaru |
saskaņā ar vidēja termiņa budžeta ietvaru |
izmaiņas, salīdzinot ar vidēja termiņa budžeta ietvaru |
izmaiņas, salīdzinot ar vidēja termiņa budžeta ietvaru |
|
| 1 |
2 |
3 |
4 |
5 |
6 |
7 |
8 |
| 1. Budžeta ieņēmumi |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
| 1.1. valsts pamatbudžets, tai skaitā ieņēmumi no maksas pakalpojumiem un citi pašu ieņēmumi |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
| 1.2. valsts speciālais budžets |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
| 1.3. pašvaldību budžets |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
| 2. Budžeta izdevumi |
0 |
35 856 |
0 |
538 413 |
0 |
946 826 |
7 672 465 |
| 2.1. valsts pamatbudžets |
0 |
35 856 |
0 |
512 641 |
0 |
869 510 |
4 368 969 |
| 2.2. valsts speciālais budžets |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
| 2.3. pašvaldību budžets |
0 |
0 |
0 |
25 772 |
0 |
77 316 |
3 303 496 |
| 3. Finansiālā ietekme |
0 |
-35 856 |
0 |
-538 413 |
0 |
-946 826 |
-7 672 465 |
| 3.1. valsts pamatbudžets |
0 |
-35 856 |
0 |
-512 641 |
0 |
-869 510 |
-4 368 969 |
| 3.2. speciālais budžets |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
| 3.3. pašvaldību budžets |
0 |
0 |
0 |
-25 772 |
0 |
-77 316 |
-3 303 496 |
| 4. Finanšu līdzekļi papildu izdevumu finansēšanai (kompensējošu izdevumu palielinājumu norāda ar "-" zīmi) |
0 |
35 856 |
0 |
0 |
0 |
0 |
0 |
| 5. Precizēta finansiālā ietekme |
|
0 |
|
-538 413 |
|
-946 826 |
-7 672 465 |
| 5.1. valsts pamatbudžets |
|
0 |
|
-512 641 |
|
-869 510 |
-4 368 969 |
| 5.2. speciālais budžets |
|
0 |
|
0 |
|
0 |
0 |
| 5.3. pašvaldību budžets |
|
0 |
|
-25 772 |
|
-77 316 |
-3 303 496 |
| 6. Detalizēts ieņēmumu un izdevumu aprēķins (ja nepieciešams, detalizētu ieņēmumu un izdevumu aprēķinu var pievienot anotācijas (ex-ante) pielikumā) |
Papildu finansējums nepieciešams, lai īstenošu šādus pasākumus: - mācību līdzekļu nodrošinājums mazākumtautību interešu programmu īstenošanai (terminēts pasākums - no 2023. gada līdz 2025.gadam); - mācību līdzekļu nodrošinājums latviešu valodā 1.-6.klases skolēniem mācību līdzekļu nomaiņai (terminēts pasākums - vienreizēja intervence – trīs gados tiek nomainīti visi attiecīgie mācību līdzekļi 1.-6.klašu posmā (katru gadu divām klasēm) no 2023. gada līdz 2025.gadam); - pedagogu profesionālās kompetences pilnveides pasākumi (LVA pasākumi) (terminēts pasākums - no 2022. gada septembra līdz 2026.gadam); - atbalsts mazākumtautību izglītojamiem, kuri apgūst speciālās izglītības programmu (pastāvīga, neterminēta intervence). |
||||||
| 6.1. detalizēts ieņēmumu aprēķins |
- |
||||||
| 6.2. detalizēts izdevumu aprēķins |
Mācību līdzekļu nodrošinājumam mazākumtautību interešu programmu īstenošanai papildu nepieciešamais finansējums (IZM apakšprogramma 01.14.00. "Mācību līdzekļu iegāde"): 2023.gadam – 92 415 euro; 2024.gadam – 138 171 euro; 2025.gadam – 183 927 euro. Mācību līdzekļu nodrošinājumam latviešu valodā 1.-6.klases skolēniem mācību līdzekļu nomaiņai papildu nepieciešamais finansējums (IZM apakšprogramma 01.14.00. "Mācību līdzekļu iegāde"): 2023.gadam – 161 194 euro; 2024.gadam – 161 347 euro; 2025.gadam – 172 550 euro Pedagogu profesionālās kompetences pilnveides pasākumiem papildu nepieciešamais finansējums (IZM programma 04.00.00. "Valsts valodas politika un pārvalde"): 2022.gada 4 mēnešiem – 35 856 euro; 2023.gadam – 120 940 euro; 2024.gadam – 85 420 euro; 2025.gadam – 81 420 euro; 2026.gadam – 75 420 euro. Atbalsts mazākumtautību izglītojamiem, kuri apgūst speciālās izglītības programmu. Plānots, ka finansējums pirmsskolas pedagogu darba samaksai bērniem no 1,5 gadu vecuma līdz 4 gadu vecumam nodrošināms no pašvaldību budžetiem, bet izglītojamajiem no 5 gadu vecuma līdz pamatizglītības ieguves uzsākšanai – no valsts budžeta līdzekļiem. Nepieciešamā finansējuma apmērs no valsts budžeta līdzekļiem (Valsts budžeta resora "62. Mērķdotācijas pašvaldībām" programma 05.00.00. "Mērķdotācijas pašvaldībām – pašvaldību izglītības iestāžu pedagogu darba samaksai un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām"): 2023.gadam – 138 092 euro; 2024.gadam – 484 572 euro; 2025.gadam – 704 892 euro; 2026. gadam un turpmāk ik gadu – 864 348 euro, Nepieciešamā finansējuma apmērs no pašvaldību budžeta līdzekļiem: 2023.gadam – 25 772 euro; 2024.gadam – 77 316 euro; 2025.gadam – 77 316 euro; 2026. gadam un turpmāk ik gadu – 77 316 euro. Detalizēti aprēķini tiks nosūtīti Finanšu ministrijai MS Excel formātā. |
||||||
| 7. Amata vietu skaita izmaiņas (palielinājuma gadījumā: izvērsts pamatojums, izvērtējums par esošo resursu pārskatīšanas iespējām, t.sk. vakanto štata vietu, ilgstošo vakanču izmantošanu u.c.) |
- |
||||||
Cita informācija
Interešu izglītības programmu īstenošanu mazākumtautību valodas un kultūrvēstures apguvei
Pašlaik no valsts budžeta līdzekļiem interešu izglītības programmu īstenošanai piešķirti 2022.gadā – 20,1 milj. euro,
2023.gadā – 21,2 milj. euro (ņemot vērā pedagogu algu pieaugumu no 01.09.2022. līdz 900 euro).
Aplēses par finansējumu, kas nepieciešams mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu nodrošināšanai, ja minēto programmu apgūst pilnīgi visi mazākumtautību izglītojamie (indikatīvi - 61 309), maksimāli var sasniegt 2023.gadā - 1 235 164 euro, 2024.gadā – 4 387 272 euro, 2025.gadā – 6 452 360 euro, 2026.gadā un turpmāk ik gadu - 7 855 416 euro, kas ir ~ 37 % no pieejamā valsts budžeta finansējuma.
Plānots, ka līdz 2024.gada beigām interešu izglītības programmu īstenošanu mazākumtautību valodas un kultūrvēstures apguvei pašvaldības nodrošina esošā finansējuma ietvaros (pašvaldības budžets, valsts budžeta mērķdotācija interešu izglītībai).
Pēc interešu izglītības programmu īstenošanas mazākumtautību valodas un kultūrvēstures apguvei uzsākšanas, Izglītības un zinātnes ministrija, sadarbībā ar pašvaldībām, izvērtēs faktisko pieprasījumu pēc šādām programmām un nepieciešamības (augsta pieprasījuma) gadījumā jautājumu par papildus finansējuma piešķiršanu interešu izglītības programmu nodrošināšanai no 2025.gada virzīs izskatīšanai Ministru kabinetā kārtējā gada un vidējā termiņa valsts budžeta likumprojektu sagatavošanas un izskatīšanas procesā kopā ar visu ministriju un centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem prioritāro pasākumu pieteikumiem.
Lai nodrošinātu projekta īstenošanu jau no 2022.gada septembra, plānots, ka papildu finansējums 2022. gadam 35 856 euro apmērā piešķirams no valsts budžeta programmas 02.00.00 “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”.
Jautājums par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu 2023. gadam un turpmākajiem gadiem, izskatāms Ministru kabinetā kārtējā gada un vidējā termiņa valsts budžeta likumprojektu sagatavošanas un izskatīšanas procesā kopā ar visu ministriju un centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem prioritāro pasākumu pieteikumiem.
4. Tiesību akta projekta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
4.1. Saistītie tiesību aktu projekti
4.1.1. Vispārējās izglītības likuma 30.panta piektās daļas grozījumi
Pamatojums un apraksts
Izslēgt atsauci uz mazākumtautību izglītības programmu
Atbildīgā institūcija
Izglītības un zinātnes ministrija
4.1.2. Ministru kabineta 21.11.2018. noteikumi Nr. 716 "Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem"
Pamatojums un apraksts
Pamatteksts. No 10.1. apakšpunkta, kas nosaka pratību valodu jomā, izslēdzot 10.1.2.apakšpunktu
VI Noslēguma jautājumi. Par grozījumu pakāpenisku stāšanos spēkā.
Izslēdzot. 2. pielikums Mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmas paraugs
Izslēdzot. 4. pielikums Mazākumtautību speciālās pirmsskolas izglītības programmas paraugs
Atbildīgā institūcija
Izglītības un zinātnes ministrija
4.1.3. Ministru kabineta 27.11.2018. noteikumi Nr. 747 "Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem"
Pamatojums un apraksts
Pamatteksts. VII Noslēguma jautājumi. 26. punkts par pakāpenisku grozījumu stāšanos spēkā.
2. pielikuma izslēdzot sadaļu III. Mācību saturs valodu jomā. Mazākumtautību valoda
12. pielikums Pamatizglītības mazākumtautību programmas paraugs
15. pielikums Speciālās pamatizglītības programmas skolēniem ar garīgās attīstības traucējumiem paraugs 3. punkts.
16. pielikums. Speciālās pamatizglītības programmas skolēniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem paraugs 4. punkts.
Atbildīgā institūcija
Izglītības un zinātnes ministrija
4.2. Cita informācija
Satversmes 96.pants nosaka tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu un 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punktu). Likumprojektā ietvertais regulējums par pāreju uz mācību procesa īstenošanu valsts valodā skatāms kopsakarā ar Satversmes 112.pantu kā personas tiesībām uz izglītību un 114.pantu kā personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, tiesībām saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.
Satversmes 112. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta." Tiesībām uz izglītību piemīt gan pilsonisko un politisko tiesību daba, kas prasa, lai valsts pieļautu brīvas izvēles iespējas (piemēram, ievērojot vecāku vēlmi izglītot bērnus atbilstoši savai pārliecībai), gan ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību daba, kas prasa pozitīvu valsts darbību (piemēram, bezmaksas izglītības nodrošināšanu). Tiesībām uz izglītību piemīt arī solidaritātes elements, kas attiecas uz noteiktu sabiedrības grupu (piemēram, personām ar īpašām vajadzībām) un prasa gan valsts, gan sabiedrības, tostarp pašu izglītojamo, atbalstu noteiktas sabiedrības grupas izglītības tiesību īstenošanai (sal.: Jarinovska K. 112. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 664. lpp.). Tādējādi Satversmes 112. pantā ietvertās tiesības uz izglītību pēc savas dabas sasaucas ar Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. pantu, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 2. pantu, Konvencijas pret diskrimināciju izglītībā 5. panta pirmo daļu, kā arī Bērnu tiesību konvencijas 28. panta trešo daļu. Tiesības uz izglītību pēc būtības dod indivīdam iespējas veidoties kā brīvai personībai un iekļauties pilsoniskajā sabiedrībā [sk. arī: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No. 13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10, para. 1]. Tātad Satversmes 112. panta pirmais teikums garantē tiesības pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības sistēma. Attiecīgi tas nozīmē, ka valstij ir pienākums izveidot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu. Valsts rīcībai, veidojot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu, jāatbilst tādām pamatprasībām kā izglītības iespējas, pieejamība, pieņemamība un pielāgošanās. Izglītības iespējas nozīmē izglītojamo vajadzībām atbilstoša skaita izglītības iestāžu un izglītības programmu izveidošanu tādējādi, lai tiktu garantēta izglītības mērķu īstenošana. Izglītības pieejamība ir nodrošināma, radot vienlīdzīgas iespējas un novēršot šķēršļus, kas varētu rasties, izmantojot izglītības iespējas. Izglītības pieņemamība nodrošināma ar izglītības satura un metožu pielāgošanu izglītojamo vajadzībām, citstarp nosakot izglītības standartus un radot apstākļus radošai brīvībai attiecīgo standartu sasniegšanā noteiktos izglītības posmos, kā arī paredzot vecāku līdzdalības iespējas. Izglītības pieņemamība ietver arī bērnu tiesības uz brīvu dalību kultūras dzīvē, tiesības uz atpūtu, brīvo laiku, kā arī drošus un veselīgus izglītošanās apstākļus. Savukārt izglītības pielāgošanās spēja nozīmē pastāvīgu izglītības sistēmas attīstību atbilstoši mainīgajām sabiedrības vajadzībām [sk. arī: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No. 13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10, para. 6].
Valsts apmaksāta pamatizglītība un vidējā izglītība, ko paredz Satversmes 112. panta otrais teikums, ir pamatlīdzeklis tiesību uz izglītību nodrošināšanai. Tas uzskatāms par tiesību minimumu, kuru valsts ir apņēmusies garantēt un kura samazināšana tādējādi nav pieļaujama. Savukārt Satversmes 112. panta trešajā teikumā noteiktais pamatizglītības obligātums izriet no demokrātiskas tiesiskas valsts principa. Proti, demokrātiskas tiesiskas valsts pamatā ir izglītots cilvēks, kas ir spējīgs patstāvīgi iegūt informāciju, spriest, kritiski domāt un pieņemt racionālus lēmumus. Izglītība ir viens no priekšnoteikumiem cilvēka izvēlei turpināt sevis pilnveidošanu visā dzīves laikā. Tādējādi izglītība ir viens no būtiskiem brīvas demokrātiskas sabiedrības nostiprināšanas priekšnoteikumiem. Tāpat kā Satversmes 112. panta otrais teikums, arī tā trešais teikums ietver izglītojamā pienākumu pret sabiedrību un valsti, kuras ietvarā sabiedrība attīstās, proti, pienākumu izmantot izglītības sistēmas sniegtās iespējas, iegūstot prasmes un zināšanas, kas citstarp sekmē līdzdalības tiesību izmantošanu demokrātiskā tiesiskā valstī. Valsts pienākums izglītības nodrošināšanā neaprobežojas tikai ar to, lai izglītojamais apgūtu valsts noteiktiem izglītības standartiem atbilstošas zināšanas un prasmes. Izglītības mērķi ir skatāmi plašāk. Tas izriet arī no Bērnu tiesību konvencijas 29. panta pirmās daļas "c" punkta, kas noteic, ka izglītošanas mērķis ir ieaudzināt cieņu pret vecākiem, pret savu kultūras identitāti, valodu un vērtībām, pret tās valsts konstitucionālajām vērtībām, kurā bērns dzīvo, un pret viņa izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām, kā arī pret citām kultūrām. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), interpretējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) Pirmā protokola 2. pantu un ievērojot citas starptautisko tiesību normas, tostarp Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un Bērnu tiesību konvenciju, ir uzsvērusi, ka tiesību uz izglītību www.vestnesis.lv 2019. gada 24. aprīlis, Nr. 81 (6420) OP 2019/81.2 14 būtība ir harmoniska līdzsvara atrašana starp sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību ievērošanu (sk. ECT 1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā ""Relating to Certain Aspects of the Laws on the Use of Languages in Education in Belgium" v. Belgium", pieteikumi Nr. 1474/62, 1677/62, 1691/62, 1769/63, 1994/63 un 2126/64, I B daļas 5. rindkopu). Latvijas izglītības sistēmas mērķis ir nostiprināts Izglītības likuma 2. pantā, nosakot, ka katram Latvijas iedzīvotājam nodrošināma iespēja attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Šajā Izglītības likuma pantā noteikto mērķi – nodrošināt izglītojamo tiesības saņemt tādu izglītību un audzināšanu, kas ļautu veidot un stiprināt sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai, – Satversmes tiesa atzinusi par atbilstošu ne tikai pašu izglītojamo, bet visas sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-03-01 19.3. punktu). Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija spriedumā lietā Nr. 2004-18-0106 konstatēja, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk - Konvencija) neparedz valsts pienākumu tās izveidotajā izglītības sistēmā garantēt neierobežotu izvēli attiecībā uz izglītības ieguves valodu, bet garantē tiesības izmantot visas iespējas, ko sniedz valstī jau pastāvoša izglītības sistēma (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 10. un 11. punktu). ECT vairākās lietās ir vērtējusi valsts rīcības brīvību izglītības sistēmas organizēšanā, nosakot dažādus izglītojamo un viņu vecāku izvēles aspektus valsts izveidotās izglītības sistēmas ietvaros. Attiecībā uz konkrētu mācību valodu izvēli ECT secinājusi, ka no Konvencijas Pirmā protokola 2. panta neizriet valsts pienākums garantēt vecākiem tiesības izvēlēties saviem bērniem mācību valodu, kas nav valsts valoda (sk. ECT 1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā ""Relating to certain aspects of the laws on the use of languages in education in Belgium" v. Belgium", pieteikumi Nr. 1474/62, 1677/62, 1691/62, 1769/63, 1994/63 un 2126/64, I B daļas 6. punktu). ECT atzinusi, ka valstij ir pienākums noteiktos apstākļos ievērot bērnu un vecāku reliģisko pārliecību un uzskatus (sk., piemēram, ECT 2007. gada 29. jūnija sprieduma lietā "Ingebjørg Folgerø and Others v. Norway", pieteikums Nr. 15472/02, 84. punktu), tomēr tās judikatūrā nav rodama atziņa, ka valstij ir jāievēro bērnu vai vecāku vēlme par tiem pieņemamas mācību valodas, turklāt noteiktā lietojuma proporcijā, nodrošināšanu valsts izveidotā izglītības sistēmā. Tātad valstī izveidotajai izglītības sistēmai jābūt pieejamai ikvienam izglītojamam, tostarp arī pie mazākumtautībām piederošajiem izglītojamiem. Savukārt, lai nodrošinātu pieeju valstī izveidotajai izglītības sistēmai, var būt nepieciešams veikt īpašus pasākumus, lai atbalstītu valsts valodas apgūšanu. Tāpēc Satversmes 112. pants nosaka valsts pienākumu nodrošināt ikvienam izglītojamam pieeju izglītībai valsts valodā, lai sekmētu izglītības sistēmas mērķu sasniegšanu.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 112. pants nosaka valsts pienākumu izveidot un uzturēt tādu izglītības sistēmu, no kuras var gūt labumu ikviens izglītojamais. Tomēr Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz izglītību neietver ne izglītojamo, ne viņu vecāku tiesības izvēlēties, kādā valodā valsts vai pašvaldību izglītības iestādēs izglītība tiks iegūta, ja tas ir pretrunā ar valsts izveidotās izglītības sistēmas vienotības principu, kā arī nesekmē tādu pieeju valsts izglītības sistēmai, kas ļautu sasniegt izglītības mērķus attiecībā uz ikvienu izglītojamo. Satversmes 112. pants neparedz arī valsts pienākumu garantēt, ka tās izveidotās izglītības sistēmas ietvaros pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē līdztekus valsts valodai tiek nodrošināta iespēja iegūt izglītību arī citā valodā izglītojamiem vai viņu vecākiem vēlamā konkrētā lietojuma proporcijā. Satversmes tiesa konstatē, ka vienotas izglītības sistēmas ietvaros tiesības uz izglītības iegūšanu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs valsts valodā tiek nodrošinātas, ievērojot valstij Satversmes 112. pantā noteiktos pienākumus izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās pamatprasību aspektā.
Satversmes 114. pantam, kas noteic: "Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību." Izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 114. pantam, Satversmes tiesai ir noskaidrojusi tā tvērumu, proti, noskaidrojusi, kas ir mazākumtautība šā Satversmes panta izpratnē un kādas tiesības un pienākumus šis Satversmes pants nosaka. Noskaidrojot Satversmes 114. panta tvērumu, Satversmes tiesa atklāj šā panta vietu Satversmes sistēmā. Satversmes ievads atspoguļo latviešu nācijas konsolidācijas procesu un izvēli dibināt Latvijas valsti, lai "nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību" (sk. Satversmes ievada pirmo rindkopu). Satversmes 2. pants noteic, ka suverēnās varas nesējs Latvijā ir Latvijas tauta. Latvijā līdzās latviešiem vēsturiski vienmēr ir dzīvojuši arī citu tautību pārstāvji. Latviešu nacionālā kultūra izveidojās pirms Latvijas valsts nodibināšanas un kļuva par neatkarīgās valsts kultūras pamatu. Latvijas mazākumtautību kultūras sāka savu īpašo attīstības ceļu pēc 1918. gada 18. novembra, kad etnokulturālie kopumi kļuva par minoritātēm un pie tiem piederīgie iedzīvotāji – par Latvijas pilsoņiem (sk.: Dribins L., Goldmanis J. Mazākumtautību devums Latvijas Republikas kultūrā. Grām.: Stradiņš J. (red.) Latvieši un Latvija: akadēmiskie raksti. IV sējums "Latvijas kultūra, izglītība, zinātne". Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013, 231. lpp.). Jau drīz pēc Latvijas valsts nodibināšanas, proti, 1919. gada 23. augustā, pieņemtais pavalstniecības likums piešķīra Latvijas pilsonību visām personām – neatkarīgi no tautības –, kuras oficiāli Latvijā bija dzīvojušas līdz Pirmā pasaules kara sākumam. Starpkaru periodā, piemēram, 1935. gadā 77 procenti no visiem Latvijas iedzīvotājiem bija latvieši; 8,8 procenti – krievi; 4,9 procenti – ebreji; 3,3 procenti – vācieši; 2,5 procenti – poļi. Citu tautību īpatsvars bija neliels, zem diviem procentiem (sk. B. Zepas viedokli lietas materiālu 4. sēj. 13. lp.). Tādējādi Satversmes ievadā lietotais jēdziens "Latvijas tauta" aptver visus indivīdus neatkarīgi no to tautības, kuriem ir juridiska saikne ar Latviju, proti, Latvijas pilsonība (sk.: Ījabs I., Levits E., Paparinskis M., Pleps J. 2. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 249. lpp.). Satversmes 114. pants, kas ir sistēmiski saistīts ar Satversmes ievadu un 2. pantu, izceļ mazākumtautības un nostiprina to tiesības Latvijas valstī. Šādu Satversmes 114. panta tvēruma izpratni apliecina arī deklarācija, ko Latvijas Republika iesniedza 2005. gada 26. maijā, ratificējot Minoritāšu konvenciju. Proti: "Latvijas Republika paziņo, ka termins "nacionālās minoritātes", kas nav definēts Konvencijā, Konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu" (sk. likuma "Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību" 2. pantu). Tādējādi Latvija par kritērijiem indivīda piederībai pie mazākumtautības atzinusi kultūras, reliģijas un valodas atšķirību, pilsonību un konkrētās mazākumtautības vēsturisko saikni ar Latviju. Likuma "Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību" 2. pantā ir noteikts: "Personas, kas nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi, bet pastāvīgi un legāli dzīvo Latvijas Republikā, nepieder nacionālajai minoritātei Konvencijas izpratnē atbilstoši attiecīgajā Latvijas Republikas deklarācijā sniegtajai nacionālās minoritātes definīcijai, bet kas sevi identificē ar šai definīcijai atbilstošu nacionālo minoritāti, var izmantot Konvencijā paredzētās tiesības, ja vien likums nenosaka izņēmumus." Ratificējot Minoritāšu konvenciju, Latvija ir pievienojusi deklarāciju, kurā ir uzsvērusi to vēsturisko apstākļu ietekmi, kuri radušies padomju okupācijas rezultātā (sk. Latvijas deklarācijas, ratificējot Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību, preambulu). Satversmes tiesa šo vēsturisko apstākļu ietekmi ir analizējusi jau spriedumā lietā Nr. 2004-18-0106 un analizēja arī izskatāmajā lietā, ievērojot tās konkrētos apstākļus. Latvijas vēsturisko apstākļu ietekmi uz etniskā sastāva izmaiņām uzsvērusi Saeima un lietā pieaicinātās personas Tieslietu ministrija, Kultūras ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, tiesībsargs, R. Āboltiņš, I. Druviete, D. Hanovs un B. Zepa. Padomju okupācijas laikā Latvijas teritorijā lielā skaitā ieradās migranti no toreizējās PSRS teritorijas. Kā savā viedoklī norādījusi B. Zepa, periodā no 1951. gada līdz pat 1990. gadam imigrācijas rādītāji Latvijā pārsniedza emigrācijas rādītājus, turklāt migrācijas apjoma pieaugums atsevišķos periodos bijis viens no augstākajiem pasaulē (sk. lietas materiālu 4. sēj. 3. lp.). Līdz ar to padomju okupācijas laikā latviešu tautības iedzīvotāju īpatsvars Latvijā būtiski samazinājās. Piemēram, 1959. gadā tas bija 62 procenti, bet 1989. gadā – vairs tikai 52 procenti. Tātad 1989. gadā 48 procenti no Latvijas iedzīvotāju kopskaita bija citu tautību cilvēki, proti, 34 procenti – krievi; 4,5 procenti – baltkrievi; 3,5 procenti – ukraiņi; 2,3 procenti – poļi, bet pārējo mazākumtautību īpatsvars nesasniedza divus procentus (sk. B. Zepas viedokli lietas materiālu 4. sēj. 13. lp.). Tādējādi padomju okupācijas laikā ievērojami mainījās Latvijas sabiedrības vēsturiskais etniskais sastāvs. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas Latvijā līdzās vēsturiskajām mazākumtautībām dzīvo padomju okupācijas laikā ieradušies migranti un viņu pēcnācēji. Turklāt Latvijā ir arī topošas mazākumtautības, piemēram, tie padomju laika migranti, kuri nepieder pie vēsturiskajām mazākumtautībām, bet Latvijā īstenotās mazākumtautību integrācijas politikas rezultātā pakāpeniski atgūst savu kultūru, valodu un līdz ar to arī mazākumtautībām raksturīgo patību (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 6. sēj. 98., 101. un 108. lp.). Minoritāšu konvencijai pievienotā Latvijas deklarācija un 2005. gada 26. maija likuma "Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību" 2. pants apliecina, ka Satversmes 114. panta tiesību izmantošanas iespēja ir attiecināta arī uz padomju laika migrantiem. Proti, ja Latvijā pastāvīgi dzīvojoša persona sevi identificē ar Latvijas teritorijā vēsturiski dzīvojošu mazākumtautību, tā var izmantot Satversmes 114. pantā garantētās tiesības. Satversmes 114. pants atklāj Satversmes ievadā ietvertā mazākumtautību cieņas principa saturu. Līdz ar to Latvijā līdz ar latviskajām vērtībām tiek sargāta arī mazākumtautību savdabība. Atšķirībā no citiem Satversmes 8. nodaļas pantiem 114. pants ir saturiski savdabīgs, proti, tas aptver ne tikai personas tiesības saglabāt savu valodu un kultūru, bet arī kolektīvas tiesības ar vienotu mērķi – nodrošināt mazākumtautības identitātes saglabāšanos un attīstību, jo pie mazākumtautības piederoša persona savu identitāti var saglabāt tikai kopīgi ar citām pie attiecīgās mazākumtautības piederošām personām. Satversmes 114. pantā ietverto tiesību saturs atklājams kopsakarā ar Latvijai saistošiem starptautisko tiesību dokumentiem nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības jomā. Nacionālo minoritāšu tiesības atzītas Pakta 27. pantā. Cilvēktiesību komiteja Vispārējā komentārā Nr. 23 skaidro: lai nacionālā minoritāte varētu saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, valstīm jāgarantē tai iespēja lietot šo valodu, veidot savas skolas un kultūras vai reliģijas centrus [sk.: UN Human Rights Committee (HRC), CCPR General Comment No. 23: Article 27 (Rights of Minorities), 8 April 1994, CCPR/C/21/Rev.1/Add.5]. Tas nozīmē, ka valsts nedrīkst liegt mazākumtautībām īstenot šāda veida iniciatīvas. Turklāt valstij savu iespēju robežās būtu jāatbalsta šādas iniciatīvas gan finansiāli, gan administratīvi. Minoritāšu konvencijā atzīts, ka nacionālo minoritāšu un tām piederīgo personu tiesību un brīvību aizsardzība ir neatņemama starptautiskās cilvēktiesību aizsardzības sistēmas daļa, un precizēts mazākumtautību tiesību aizsardzības tvērums. Minoritāšu konvencija satur noteiktus principus, kas dalībvalstīm jāievēro, īstenojot tās vispārējo mērķi – radīt tolerances un dialoga atmosfēru plurālā sabiedrībā –, un vienlaikus dod dalībvalstīm rīcības brīvību attiecībā uz konkrētu pasākumu īstenošanu (sk. arī Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību preambulas 13. atkāpi un 1. pantu). 23.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka mazākumtautību valodu lietojuma proporcijas samazināšana valsts un pašvaldību skolās pamatizglītības pakāpē un pāreja uz latviešu mācībvalodu vidējās izglītības pakāpē neatbilst Minoritāšu konvencijas 14. panta otrajā daļā noteiktajam standartam (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 13.–17. lp.). Šim viedoklim pēc būtības pievienojušās arī pieaicinātās personas S. Semenko, N. Rogaļeva. Atbilstoši 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk – Vīnes konvencija) 31. pantam starptautiskā līgumā ietverta tiesību norma ir interpretējama labā ticībā, noskaidrojot tās gramatisko nozīmi un ņemot vērā tās kontekstu, kā arī līguma priekšmetu un mērķi. Attiecīgi ir interpretējams arī Minoritāšu konvencijas 14. pants. Minoritāšu konvencijas 14. pants precizē nacionālo minoritāšu identitātes saglabāšanai nepieciešamo izglītības tiesību tvērumu. Šo pantu veido trīs saturiski saistītas daļas. Minoritāšu konvencijas 14. panta pirmā daļa paredz, ka jebkura persona, kas pieder pie nacionālās minoritātes, ir tiesīga apgūt savas minoritātes valodu, kas ir viens no līdzekļiem, ar kuriem šādas personas var apliecināt un saglabāt savu identitāti (sk. Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un to paskaidrojošā ziņojuma 74. punktu). Minoritāšu konvencijas 14. panta otrā daļa noteic, ka noteiktos apstākļos personai, kas pieder pie nacionālās minoritātes, ir jābūt iespējām iegūt izglītību attiecīgās nacionālās minoritātes valodā vai mācīties šo valodu. Savukārt 14. panta trešā daļa paredz, ka šā panta otrā daļa ir īstenojama tā, lai netraucētu valsts valodas apguvi. Minoritāšu konvenciju paskaidrojošajā ziņojumā attiecībā uz tās 14. panta otro daļu norādīts, ka tajā ietvertais nosacījums attiecas gan uz nacionālās minoritātes valodas apgūšanu, gan izglītības iegūšanu nacionālās minoritātes valodā. Atzīstot iespējamo finanšu, administratīvo un tehnisko slogu, kas varētu rasties, šis noteikums formulēts tā, ka atstāj konvencijas dalībvalstīm plašu rīcības brīvību (sk. Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un to paskaidrojošā ziņojuma 75. un 76. punktu). Tātad dalībvalstīm ir atstātas izvēles iespējas, ievērojot Minoritāšu konvencijas mērķus, nodrošināt viena nosacījuma vai abu nosacījumu īstenošanu, turklāt ņemot vērā pieejamos resursus un izveidoto izglītības sistēmu.
Secinājums: Atbilstoši Satversmes 112.pantam un 114.pantam valsts izglītības sistēmas ietvaros ir noteikusi tādu mācību valodas regulējumu, kas nodrošina valsts apstākļiem atbilstošu līdzsvaru mācību procesa īstenošanai valsts valodā un mazākumtautību tiesību aizsardzību, nodrošinot mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas ietvaros.
Satversmes ievada sestā rindkopa uzsver Latvijas kā vienotas Eiropas vērtību veicinātājas lomu. ES ir balstīta uz vienotas Eiropas ideju. Tā ir pārnacionāla organizācija, kura izveidojusi kopēju tiesisko telpu un kurā dalībvalstīm ir kopīgas vērtības. Latvijas mērķis stiprināt ES valodu apguvi, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties vienotas Eiropas veidošanas procesos, izriet no Satversmes ievada un starptautiskajās tiesībās pastāvošā labas ticības principa. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka ES valodu apguves stiprināšana ir Latvijas mērķis, kas izriet no Satversmes ievada un starptautiskajās tiesībās pastāvošā labas ticības principa. Tādējādi izglītojamie, kas iegūst izglītību valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, citstarp padziļināti apgūstot kādu no ES valstu valodām, nav salīdzināmi ar izglītojamiem, kas izvēlējušies apgūt valsts izglītības saturu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās īsteno mazākumtautību izglītības programmas. Satversmes tiesa tādu pašu atziņu sniegusi arī attiecībā uz privātajām izglītības iestādēm.
Satversmes 105. pants nosaka visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar “tiesībām uz īpašumu” saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.1. punktu un 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2.punktu). Tas ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst arī personas tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013- 21-03 10.1. punktu).
Saistībā ar Satversmes 105. pantu norādām, ka tas neparedz tiesisko aizsardzību personas tiesībām gūt peļņu. Tādējādi nav konstatējama Satversmes 105. panta tvērumā esoša mantiskā interese. Jāņem vērā to, ka privātās pirmsskolas izglītības iestādes un privātās izglītības iestādes, kas īstenos pamatizglītības programmu valsts atzītās izglītības sistēmas ietvaros, veic saimniecisko darbību īpaši regulētā nozarē un pilda valstiski un sociāli nozīmīgas funkcijas. Šāda saimnieciskā darbība ir pakārtota likumdevēja noteikto mērķu izpildei. Privātpersonai, kas vēlas dibināt privāto izglītības iestādi, ir jāapzinās šīs nozares īpašais regulējums.
Likumprojekts neaizskar Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības. Stabila peļņa, kas iegūta komercdarbības rezultātā, atsevišķos gadījumos gan varētu ietilpt tiesību uz īpašumu tvērumā, taču privātās pirmsskolas izglītības iestādes un privātās izglītības iestādes, kuras īsteno pamatizglītības programmu iespējas gūt ienākumus ir pārāk abstraktas. Papildus iepriekš minētajam norādām, ka, aplūkojot šīs tiesības kopsakarā ar tiesiskās paļāvības principu, jāņem vērā tas, ka jau vairāku gadu garumā valsts konsekventi virzās uz valsts valodas lietojuma stiprināšanu izglītības jomā visās izglītības pakāpēs. Tādēļ privātajām izglītības iestādēm nav varējis rasties pamats uzskatīt, ka normatīvais regulējums paliks nemainīgs.
Satversmes 113.pants nosaka valsts pienākumu atzīt zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību. Jaunrade ir cilvēka darbība. Plašākā nozīmē ar to var saprast kā darbību, kas vērsta uz jebkuru, t.i„ gan materiālo, gan garīgo vērtību radīšanu.6 Taču zinātniskās, mākslinieciskās un literārās jaunrades sfērā jaunradi parasti saprot šaurāk, galvenokārt kā garīgu vērtību - autortiesību darba, patentspējīga izgudrojuma - radīšanu. Turklāt jaunrades process vienlaikus saistīts ar materiālas dabas izmaiņām. (skat. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011., 681.lpp.)
Ar likumprojektu netiek ierobežotas zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvības. Tostarp netiek ierobežotas pedagogu tiesības izvēlēties mācību procesā izmantojamās darba metodes un paņēmienus izglītības programmas īstenošanā.
5. Tiesību akta projekta atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
5.1. Saistības pret Eiropas Savienību
Vai ir attiecināms?
Nē
5.2. Citas starptautiskās saistības
Vai ir attiecināms?
Jā
Starptautiskā dokumenta nosaukums
Eiropas Padomes 1995.gada Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību
Apraksts
Eiropas Padomes 1995.gada Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību
(turpmāk - Minoritāšu konvencija) 14. pants precizē nacionālo minoritāšu identitātes saglabāšanai nepieciešamo izglītības tiesību tvērumu. Šo pantu veido trīs saturiski saistītas daļas. Minoritāšu konvencijas 14. panta pirmā daļa paredz, ka jebkura persona, kas pieder pie nacionālās minoritātes, ir tiesīga apgūt savas minoritātes valodu, kas ir viens no līdzekļiem, ar kuriem šādas personas var apliecināt un saglabāt savu identitāti (sk. Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un to paskaidrojošā ziņojuma 74. punktu). Minoritāšu konvencijas 14. panta otrā www.vestnesis.lv 2019. gada 24. aprīlis, Nr. 81 (6420) OP 2019/81.2 23 daļa noteic, ka noteiktos apstākļos personai, kas pieder pie nacionālās minoritātes, ir jābūt iespējām iegūt izglītību attiecīgās nacionālās minoritātes valodā vai mācīties šo valodu. Savukārt 14. panta trešā daļa paredz, ka šā panta otrā daļa ir īstenojama tā, lai netraucētu valsts valodas apguvi. Minoritāšu konvenciju paskaidrojošajā ziņojumā attiecībā uz tās 14. panta otro daļu norādīts, ka tajā ietvertais nosacījums attiecas gan uz nacionālās minoritātes valodas apgūšanu, gan izglītības iegūšanu nacionālās minoritātes valodā. Atzīstot iespējamo finanšu, administratīvo un tehnisko slogu, kas varētu rasties, šis noteikums formulēts tā, ka atstāj konvencijas dalībvalstīm plašu rīcības brīvību (sk. Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un to paskaidrojošā ziņojuma 75. un 76. punktu). Tātad dalībvalstīm ir atstātas izvēles iespējas, ievērojot Minoritāšu konvencijas mērķus, nodrošināt viena nosacījuma vai abu nosacījumu īstenošanu, turklāt ņemot vērā pieejamos resursus un izveidoto izglītības sistēmu. Tādējādi no Satversmes 114. panta, interpretējot to kopsakarā ar starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem mazākumtautību aizsardzības jomā, izriet mazākumtautību tiesības attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, tostarp valsts izveidotās izglītības sistēmas ietvaros.
Starptautiskā dokumenta nosaukums
ANO Konvencija par bērna tiesībām (turpmāk - Bērnu tiesību konvencija)
Apraksts
Bērnu tiesību konvencija citstarp paredz valsts pienākumu neliegt bērnam, kas pieder pie etniskās vai lingvistiskās minoritātes, tiesības kopā ar citiem šai minoritātei piederīgajiem baudīt savas kultūras vērtības vai lietot dzimto valodu (sk. Bērnu tiesību konvencijas 30. pantu), bet paredz arī to, ka viens no izglītības mērķiem ir ieaudzināt bērnā cieņu pret tās valsts nacionālajām vērtībām, kurā viņš dzīvo (sk. Bērnu tiesību konvencijas 29. panta pirmās daļas "c" apakšpunktu)
Starptautiskā dokumenta nosaukums
Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk - ECK), ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām
Apraksts
Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECK) 1.protokola 2.pantu (tiesības uz izglītību), 8.pantu (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) un 14.pantu (diskriminācijas aizliegums), kā arī ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) 24. pantu (bērnu tiesību un interešu aizsardzība) 26. pantu (diskriminācijas aizliegums) un 27.pantu (mazākumtautību tiesības), ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13.pantu (tiesības uz izglītību) un ANO Konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu 5.panta (e) punkta (v) apakšpunktu, vienlaikus sniedzot arī izvērtējumu par Likumprojekta atbilstību šīm Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā.
Likumprojektā paredzētie grozījumi Izglītības likumā varētu radīt iejaukšanos personu augšminētajās tiesībās, taču šīs tiesības nav absolūtas, un valstīm ir tiesības tās ierobežot, ja ierobežojums noteikts ar likumu, tas ir vērsts uz leģitīma mērķa sasniegšanu un ir samērīgs (nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā). Ārlietu ministrija turpmāk piedāvā atsevišķas tēzes, ko būtu iespējams izmantot šī izvērtējuma ietvaros, taču tās būtu papildināmas ar informāciju, kas ir Izglītības un zinātnes ministrijas rīcībā, lai pilnvērtīgi atspoguļotu situāciju Latvijā un grozījumu ietekmi uz cilvēktiesībām.
Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūrai nedz ECK 8.pants, nedz 1.protokola 2.pants negarantē personai tiesības uz tādu skolu izveidošanu vai subsidēšanu, kurās izglītība būtu organizēta konkrētā valodā (lieta “Par noteiktiem tiesību aktu aspektiem, kas saistīti ar valodu lietošanu izglītībā Beļģijā” (iesniegumi Nr.1474/62, Nr.1677/62, Nr.1691/62, Nr.1769/63, Nr.1994/63 un Nr.2126/64), 1968.gada 23.jūlija spriedums, II A daļas 7.rindkopa). Attiecībā uz konkrētu mācību valodu izvēli ECT ir secinājusi, ka no ECK 1.protokola 2.panta neizriet valsts pienākums garantēt vecākiem tiesības izvēlēties saviem bērniem mācību valodu, kas nav valsts valoda. Šajā kontekstā jāuzsver, ka uz Latvijas situāciju nevar tikt attiecināti ECT secinājumi lietās, kurās vērtēta okupācijas varas īstenota strauja mācību valodas maiņa, oficiālo valsts valodu aizstājot ar citu valodu un nenodrošinot pienācīgu pārejas posmu vai iespēju turpināt dzimtās valodas apguvi (skat. lietas “Kipra pret Turciju” (iesniegums Nr.25781/94), ECT Lielās palātas 2001.gada 10.maija spriedums; “Catan un citi pret Moldovas Republiku un Krievijas Federāciju” (iesniegumi Nr.43370/04, Nr.8252/05 un Nr.18454/06), ECT Lielās palātas 2012.gada 19.oktobra spriedums). Arī no ICCPR personai neizriet subjektīvas tiesības uz vispārēju izglītību mazākumtautības valodā, jo izglītība mazākumtautības valodā ir vienīgi instruments mazākumtautības savdabības un valodas saglabāšanai. Skaidrojot ICCPR 27.panta, kas garantē mazākumtautību tiesības, saturu, ANO Cilvēktiesību komiteja lietā “Mavlonov un Sa’di pret Uzbekistānu” uzsvēra, ka izglītība mazākumtautību valodā ir nozīmīga mazākumtautību kultūras sastāvdaļa. Taču ANO Cilvēktiesību komitejas pieeja šajā lietā ir līdzīga ECT pieejai, proti: “[..] jautājums par to, vai ir pārkāpts [ICCPR] 27.pants ir par to, vai apstrīdētā ierobežojuma ietekme ir [..] [tik] būtiska, ka efektīvi liedz baudīt tiesības uz savu kultūru [..] (lieta “Mavlonov un Sa’di pret Uzbekistānu”, Nr.1334/2004, 8.7.rindkopa).
Atbilstoši ECT judikatūrai tiesības uz izglītību pieļauj zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmu valsts izveido. Analizējot ECK 1.protokola 2.pantā iekļauto tiesību saturu, “Beļģijas lingvistikas lietā” (iesniegumi Nr.1474/62, Nr.1677/62, Nr.1691/62, Nr.1769/63, Nr.1994/63 un Nr.2126/64), 1968.gada 23.jūlija spriedums, I B daļas 5.rindkopa) ECT ir atzinusi, ka tiesības uz izglītību pēc savas būtības prasa valsts regulējumu un šis regulējums var būt atšķirīgs laika un vietas ziņā atkarībā no sabiedrības vajadzībām un resursiem. Proti, valstij ir jānosaka tāds izglītības tiesiskais regulējums, kas ļauj sasniegt visus tā mērķus atbilstoši konkrētai izglītības pakāpei un veidam. Šajā kontekstā, pamatojot, ka Latvijai piemīt plaša rīcības brīvība izglītības jautājumos, Likumprojekta anotācijā būtu jānorāda uz Latvijas īpašajiem vēsturiskajiem apstākļiem, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, kā arī uz pašreizējo situāciju, kas radījusi nepieciešamību veltīt īpašu uzmanību valsts valodas lomas stiprināšanai.
ECK 1. protokola 2. pants noteic, ka nevienam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību. Lai arī šis pants ir formulēts negatīvā izteiksmē, proti, „nevienam nedrīkst liegt tiesības [...]”, nav šaubu, ka tas tomēr paredz „tiesības”. Šā panta negatīvais formulējums nebūt nav nejaušs, un tam ir savas tiesiskās sekas. Šis pants valstij neuzliek nekādu pienākumu, kas tai liktu par budžeta līdzekļiem nodrošināt vai subsidēt jebkāda veida vai līmeņa izglītības ieguvi. Šāds ECT secinājums sakņojas apstāklī, ka Eiropas Padomes dalībvalstis jau bija izveidojušas katra savu izglītības sistēmu. Tāpēc 1. protokola 2. pants garantē personai tiesības baudīt tās iespējas, ko paver valstī jau pastāvošā izglītības sistēma. Lai tiesības uz izglītību būtu efektīvas, to beneficiāram ir jānodrošina iespēja gūt labumu no iegūtās izglītības, tas ir, iegūt izglītību tādā vai citādā veidā saskaņā ar valstī spēkā esošajiem noteikumiem, kā arī paļauties uz pabeigtās izglītības oficiālu atzīšanu (sk.: Grosz S., Beatson J., Duffy P. Human Rights. The 1998 Act and the European Convention. London: Sweet&Maxwell, 48 2000, p. 359–360). Savukārt Eiropas Cilvēktiesību komisija (turpmāk – Komisija) ir secinājusi, ka 1. protokola 2. pants galvenokārt attiecas uz pamatizglītību. Valsts var regulēt citu izglītības veidu pieejamību, nepārkāpjot 1. protokola 2. pantu. Komisija uzskata, ka valstij nav pienākuma nodrošināt iespēju iegūt augstāko vai speciālo izglītību (sk., piemēram, iesniegumus Nr. 5962/72 un Nr. 7671/76). Vienlaikus jānorāda, ka ECK 1. protokola 2. pants attiecas gan uz vidējo, gan augstāko izglītību tādā apjomā, kādā attiecīgais izglītības līmenis ir pieejams saskaņā ar dalībvalsts normatīvajiem aktiem. Lai gan 1. protokola 2. pants galvenokārt attiecas uz pamatizglītību, tomēr, ja ir izveidoti citi izglītības veidi un līmeņi, tad šis pants attiecas arī uz tiem. Piemēram, Komisija secinājusi, ka valsts apmaksātas augstākās izglītības iegūšanas iespēju ir pieļaujams ierobežot tādējādi, ka pieeja augstākajām mācību iestādēm tiktu liegta tiem studentiem, kas sasnieguši tādu akadēmisko līmeni, kāds ir nepieciešams, lai gūtu vislielāko labumu no jau iegūtās izglītības (sk. iesniegumu Nr. 8844/80). Līdzīga ir ECT un Satversmes tiesas prakse, interpretējot personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Proti, ECK neuzliek pienākumu izveidot kasācijas instances tiesu, tomēr, ja tāda ir izveidota, tad šīs tiesas darbībā ir jāievēro ECK 6. panta pirmā daļa un Satversmes 92. panta pirmais teikums (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003- 04-01 secinājumu daļas 1. punktu). ECT ir secinājusi, ka skolu programmu saturs principā ir dalībvalstu kompetencē (sk. ECT sprieduma „Kjeldsen, Busk Madsen and Pedersen v. Denmark” 53. §). Lai gan ECK 1. protokola 2. pantā nedz tieši, nedz netieši nav ietverta norāde par mācībvalodu, tiesības uz izglītību var kļūt bezjēdzīgas (meaningless), ja tās nebūtu iespējams īstenot valodas barjeras dēļ (sk.: „Case „Relating to certain aspects of the laws on the use of languages in education in Belgium” v. Belgium (Merits)” I. B. 3. §). Satversmes 112. panta pirmais teikums, kurš noteic, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību, interpretējams tāpat kā ECK 1. protokola 2. pants. Turpretī Satversmes 112. panta otrais un trešais teikums personām paredz plašākas tiesības. Lai gan ECK 1. protokola 2. pants neuzliek valstij pienākumu izveidot noteikta veida izglītības sistēmu, Satversmes 112. panta otrais teikums liek nodrošināt iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Savukārt šā panta trešais teikums pat noteic, ka pamatizglītība ir obligāta.
Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, skaidrojot Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. pantu, ir atzinusi, ka termina – tiesības uz izglītību – piemērošana ir atkarīga no katrā konkrētajā dalībvalstī dominējošiem apstākļiem (sk.: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No. 13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10, para 6). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka tiesības uz izglītību pēc savas būtības prasa valsts regulējumu un šis regulējums var būt atšķirīgs laika un vietas ziņā atkarībā no sabiedrības vajadzībām un resursiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā "Relating to certain aspects of the laws on the use of languages in education in Belgium" v. Belgium", pieteikumi Nr. 1474/62, 1677/62, 1691/62, 1769/63, 1994/63 un 2126/64, I B daļas 5. punktu un 1982. gada 25. februāra sprieduma lietā "Campbell and Cosans v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 7511/76 un 7743/76, 41. punktu). Tādējādi tiesības uz izglītību pieļauj zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmu valsts izveido. Ievērojot gan valstij pieejamos resursus, gan sabiedrības vajadzības tās konkrētajā attīstības stadijā, Satversmes 112. pantā ir ietverts pienākums ievērot, aizsargāt un īstenot tiesības uz izglītību.
Likumprojekta regulējums ir atbilstošs Latvijai saistošajām starptautisko cilvēktiesību normām, panākot Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām.
Likumprojektā ietvertais regulējums ir atbilstošs Satversmes 112. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām uz izglītību tās pieejamības, pielāgošanās un pieņemamības aspektos. Tā kā Satversmes 112. pantā ietverts pienākums nodrošināt vienotu izglītības sistēmu valsts valodā, tad ir konstatējams, ka tiesības uz izglītības iegūšanu valsts valodā tiek nodrošinātas arī mazākumtautību izglītojamiem pirmsskolas izglītības iestādēs interešu izglītības programmas ietvaros. Valsts, lai nodrošinātu šīs tiesības, ir noteikusi arī atbilstošu pirmsskolas izglītības obligāto saturu un interešu izglītības programmas saturu.
Starptautiskā dokumenta nosaukums
Konvencija pret diskrimināciju izglītībā
Apraksts
Saskaņā ar Konvencijas pret diskrimināciju izglītībā 5. panta pirmo daļu valstij ir jāatzīst pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības īstenot viņu pašu izglītības pasākumus, kas aptver privātu izglītības iestāžu uzturēšanu un atkarībā no katras valsts izglītības politikas arī mazākumtautības valodas izmantošanu mācību procesā, ievērojot valsts noteiktos standartus.
5.3. Cita informācija
Apraksts
PADOMES IETEIKUMS (2019. gada 22. maijs) par kvalitatīvām agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes sistēmām (2019/C 189/02). (14) Dalība agrīnā pirmsskolas izglītībā un aprūpē var būt efektīvs līdzeklis, lai vienlīdzību izglītības jomā nodrošinātu bērniem, kuri ir nelabvēlīgā situācijā, piemēram, dažiem migrantu vai minoritāšu grupu (piemēram, romu) un bēgļu bērniem, bērniem ar īpašām vajadzībām, tostarp invaliditāti, bērniem, kas ir alternatīvā aprūpē, un ielu bērniem, apcietināto vecāku bērniem, kā arī bērniem mājsaimniecībās, kas ir īpaši pakļautas nabadzības vai sociālās atstumtības riskam, piemēram, viena vecāka mājsaimniecībās vai lielās mājsaimniecībās. Bēgļu bērniem viņu neaizsargātās situācijas dēļ ir vajadzīgs pastiprināts atbalsts. Nabadzība, fiziski un emocionāli negatīvie faktori, traumas un valodas prasmju trūkums var mazināt šo bērnu turpmākās izglītības izredzes un traucēt viņu integrācijai jaunā sabiedrībā. Dalība agrīnā pirmsskolas izglītībā un aprūpē var palīdzēt mazināt šos riska faktorus. (15) Iekļaujošas agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes nodrošināšana var sekmēt to, lai tiktu izpildīta dalībvalstu apņemšanās, kas pausta Bērnu tiesību konvencijā un Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, ko parakstījušas visas dalībvalstis.
5.5. 2. tabula. Ar tiesību akta projektu izpildītās vai uzņemtās saistības, kas izriet no starptautiskajiem tiesību aktiem vai starptautiskas institūcijas vai organizācijas dokumentiem. Pasākumi šo saistību izpildei
| Attiecīgā starptautiskā tiesību akta vai starptautiskas institūcijas vai organizācijas dokumenta (turpmāk – starptautiskais dokuments) datums, numurs un nosaukums |
Eiropas Padomes 1995.gada Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību |
|
| Starptautiskās saistības pasākums/uzdevums |
Projekta vienība, ar ko izpilda A minēto |
Tiek pārņemts pilnībā vai daļēji |
| A |
B |
C |
| Vai starptautiskajā dokumentā paredzētās saistības nav pretrunā ar jau esošajām Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām |
- |
|
| Cita informācija |
- |
|
| Attiecīgā starptautiskā tiesību akta vai starptautiskas institūcijas vai organizācijas dokumenta (turpmāk – starptautiskais dokuments) datums, numurs un nosaukums |
ANO Konvencija par bērna tiesībām (turpmāk - Bērnu tiesību konvencija) |
|
| Starptautiskās saistības pasākums/uzdevums |
Projekta vienība, ar ko izpilda A minēto |
Tiek pārņemts pilnībā vai daļēji |
| A |
B |
C |
| Vai starptautiskajā dokumentā paredzētās saistības nav pretrunā ar jau esošajām Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām |
- |
|
| Cita informācija |
- |
|
| Attiecīgā starptautiskā tiesību akta vai starptautiskas institūcijas vai organizācijas dokumenta (turpmāk – starptautiskais dokuments) datums, numurs un nosaukums |
Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk - ECK), ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām |
|
| Starptautiskās saistības pasākums/uzdevums |
Projekta vienība, ar ko izpilda A minēto |
Tiek pārņemts pilnībā vai daļēji |
| A |
B |
C |
| Vai starptautiskajā dokumentā paredzētās saistības nav pretrunā ar jau esošajām Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām |
- |
|
| Cita informācija |
- |
|
| Attiecīgā starptautiskā tiesību akta vai starptautiskas institūcijas vai organizācijas dokumenta (turpmāk – starptautiskais dokuments) datums, numurs un nosaukums |
Konvencija pret diskrimināciju izglītībā |
|
| Starptautiskās saistības pasākums/uzdevums |
Projekta vienība, ar ko izpilda A minēto |
Tiek pārņemts pilnībā vai daļēji |
| A |
B |
C |
| Vai starptautiskajā dokumentā paredzētās saistības nav pretrunā ar jau esošajām Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām |
- |
|
| Cita informācija |
- |
|
6. Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas un sabiedrības līdzdalības process
Sabiedrības līdzdalība uz šo tiesību akta projektu neattiecas
Nē
6.1. Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas
Valsts un pašvaldību institūcijas
Izglītības kvalitātes valsts dienests, Latviešu valodas aģentūra, Valsts izglītības satura centrs, Valsts valodas centrs
Nevalstiskās organizācijas
Nē
Cits
Nē
6.2. Sabiedrības līdzdalības organizēšanas veidi
Veids
Publiskā apspriešana
Saite uz sabiedrības līdzdalības rezultātiem
-
6.3. Sabiedrības līdzdalības rezultāti
2022.gada 7.aprīlī notikusi Izglītības un zin;atnes ministrijas (turpmāk - IZM) Konsultatīvās padomes mazākumtautību izglītības jautājumos sēde, kurā tika apspriesti grozījumi Izglītības likumā, lai veicinātu sekmīgu jaunā izglītības satura un mācīšanās pieejas ieviešanu latviešu valodā visās izglītības programmās.Tika pārrunāta kārtība, kā izglītības iestādes var sekmēt mazākumtautību valodas un kultūrvēstures apguvi atbilstoši Latvijas starptautiskajām saistībām. Vienlaikus tika pārrunāts turpmākais finansējums latviešu valodas prasmju pilnveidei pedagogiem, lai nodrošinātu kvalitatīvu mācību procesu. Pedagogu profesionālās kompetences pilnveides pasākumi, mācību līdzekļu nodrošinājums, metodisko materiālu izstrāde un pieejamība, kā arī sadarbība ar izglītības iestāžu – pašvaldību un juridisko personu dibinātām izglītības iestādēm, ir turpmāk veicamie uzdevumi, lai nodrošinātu mācību satura apguvi latviešu valodā, sākot no 2023.gada 1.septembra.
2022.gada 11.aprīlī notika izglītības ministres tikšanās ar Rīgas Ukraiņu vidusskolas, Š.Dubnova Ebreju vidusskolas, Rīgas Lietuviešu vidusskolas, J.Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas vadību, lai pārrunātu izglītības iestāžu iespējas veidot autorprogrammas, tādējādi nodrošinot iespējas arī turpmāk īstenot starpvaldību līgumā noteiktos nosacījumus, iekļaujot mācību plānā mazākumtautību valodu, literatūru, vēsturi, ģeogrāfiju un kultūru.
2022.gada 27.aprīlī notika IZM un Izglītības kvalitātes valsts dienesta pārstāvju tikšanās ar Polijas vēstniecības Latvijā, Krāslavas grāfu Plāteru dzimtas vārdā nosauktās Poļu pamatskolas, Rīgas Itas Kozakēvičas Poļu vidusskolas, J.Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas,Rēzeknes valsts poļu ģimnāzijas un 29. poļu Daugavpils pirmsskolas iestādes vadību.
Likumprojekta izstrādes procesā ir ievērots labas likumdošanas princips, proti, ir ievēroti vispārējie tiesību principi, kā arī Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktos procesuālos priekšnoteikumus un prasības; ir izvērtēta likumprojektā ietvertā regulējuma atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normām (tajā skaitā Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām); ir izvērtēta tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmes tiesas praksei jautājumos, kas saistīti ar izglītības reformas īstenošanu attiecībā uz mācību procesa īstenošanu valsts valodā. Anotācijas attiecīgajā sadaļā ir norādīti veiktie pētījumu, kas pamato tiesiskā regulējuma nepieciešamību, ir apsvērta regulējuma ieviešanai un izpildei nepieciešamie papildus pasākumi - kā mācību līdzekļu iegāde un pedagogu profesionālās pilnveides pasākumi, kas turpinās jau vairāk nekā 20 gadus. Ir veiktas konsultācijas un pārrunas ar ieinteresētajām pusēm, pienācīgi informēta sabiedrība. Turklāt norādāms, ka izglītības sistēmas reforma un pāreja uz mācībām valsts valodā noteikt jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, ar saudzējošu pārejas periodu.
Valsts valodas apguve un lietošana Latvijas izglītības sistēmā ir viens no tās centrālajiem principiem. Prasība pēc valsts valodas zināšanām caurstrāvo visu izglītības sistēmu, tā noteiktā līmenī un proporcijā izmantojama katrā izglītības pakāpē. Valsts valodas zināšanas ir nepieciešamas, lai indivīdam būtu iespēja nākotnē veiksmīgi iekļauties demokrātiskas sabiedrības dzīvē. Tādējādi nav citu alternatīvo līdzekļu kā sasniegt leģitīmo mērķi.
Tiesību akta projekts nodots sabiedrības līdzdalībai laikā no 2022. gada 8. aprīļa līdz 22. aprīlim. Publiskās apspriešanas laikā saņemti 4711 ieraksti gan no fiziskām personām, gan no nevalstiskām organizācijām (biedrībām): “Cilvēktiesību Līgu Starptautiskās Federācijas Latvijas Cilvēktiesību komiteja”, “Krievu valodas sabiedriskā inspekcija”, “Latvijas Krievu kopienas Daugavpils nodaļa”, “Privātskolu vecāku biedrība”, “Latvijas Nākotnes Pētījumu institūts”, “Latvijas Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija”, kustība “Vecāku balss”, gan no juridiskām personām: politiskās partijas “Latvijas Krievu savienība” un “Jaunā Saskaņa”. Iesniegtajos viedokļos atbalsts tiesību akta tālākai virzībai pausts 81 ierakstā, savukārt 4630 ierakstā izteikti iebildumi un prasība atsaukt izstrādāto tiesību aktu projektu. Viedokļu apkopojumā kopumā atspoguļoti visi saņemtie priekšlikumi un iebildumi, apkopojot vienuviet pilnībā vienādos ierakstus, iekavās norādot vienādo ierakstu skaitu, vai tādus, kas satur līdzīgus iebildumus pēc būtības. Izvērsts skaidrojums un pamatojums, kādēļ ir vai nav iespējams ņemt vērā ikvienā ierakstā formulēto priekšlikumu vai iebildumu, ir ietverts anotācijas saturiskajās sadaļās (1.1. Pamatojums, 1.2. Mērķis, 1.3. Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi un citviet).
6.4. Cita informācija
Cita informācija
Sabiedrības iebildumu un priekšlikumu kopsavilkums pievienots papildu dokumentos.
7. Tiesību akta projekta izpildes nodrošināšana un tās ietekme uz institūcijām
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
7.1. Projekta izpildē iesaistītās institūcijas
Institūcijas
Valsts valodas centrs
Izglītības kvalitātes valsts dienests
Valsts izglītības satura centrs
Latviešu valodas aģentūra
pašvaldības, vispārējās izglītības iestādes, t.sk., pirmsskolas izglītības iestādes; profesionālās izglītības iestādes
7.2. Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
7.3. Atbilstības izmaksu monetārs novērtējums
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
7.4. Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes funkcijām un institucionālo struktūru
| Ietekme |
Jā/Nē |
Skaidrojums |
| 1. Tiks veidota jauna institūcija |
Nē |
- |
| 2. Tiks likvidēta institūcija |
Nē |
- |
| 3. Tiks veikta esošās institūcijas reorganizācija |
Nē |
- |
| 4. Institūcijas funkcijas un uzdevumi tiks mainīti (paplašināti vai sašaurināti) |
Nē |
- |
| 5. Tiks veikta iekšējo institūcijas procesu efektivizācija |
Nē |
- |
| 6. Tiks veikta iekšējo institūcijas procesu digitalizācija |
Nē |
- |
| 7. Tiks veikta iekšējo institūcijas procesu optimizācija |
Nē |
- |
| 8. Cita informācija |
Nē |
- |
7.5. Cita informācija
Cita informācija
-
8. Horizontālās ietekmes
8.1. Projekta tiesiskā regulējuma ietekme
8.1.1. uz publisku pakalpojumu attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.2. uz valsts un pašvaldību informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.3. uz informācijas sabiedrības politikas īstenošanu
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.4. uz Nacionālā attīstības plāna rādītājiem
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
Apraksts
“Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2021.–2027.gadam” (apstiprināts Saeimā 2020. gada 2. jūlijā), (turpmāk – NAP2027), kas ir hierarhiski augstākais nacionālā līmeņa vidējā termiņa attīstības plānošanas dokuments, noteiktajā prioritātē “Vienota, droša un atvērta sabiedrība” paredz rīcības virzienu „Saliedētība”. NAP2027 ir definēti šādi mērķi: [394] “Iedzīvotāji vairāk lieto latviešu valodu, gūst izpratni par sabiedrību demokrātiskā Latvijas informatīvajā telpā un vērtē informācijas kvalitāti. Tādējādi palielinās gatavība sniegt atbalstu līdzcilvēkiem un vairojas sabiedriskais labums”; [398] “Viens no saliedētas sabiedrības pamatiem ir plaša latviešu valodas lietošana. Saliedēta sabiedrība aktīvi piedāvā valodas apguves un prasmju pilnveides iespējas tiem, kas to vēlas, un valodas pratēji brīvprātīgi un aktīvi atbalsta valodas apguvējus, atbalstošā veidā sarunājoties ar tiem latviski. Tāpat jāstiprina latviešu valodas dinamiska bagātināšana visās jomās”.
8.1.5. uz teritoriju attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.6. uz vidi
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.7. uz klimatneitralitāti
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.8. uz iedzīvotāju sociālo situāciju
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.9. uz personu ar invaliditāti vienlīdzīgām iespējām un tiesībām
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.10. uz dzimumu līdztiesību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.11. uz veselību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.12. uz cilvēktiesībām, demokrātiskām vērtībām un pilsoniskās sabiedrības attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
Apraksts
Atbalstot mazākumtautību savdabības saglabāšanu un attīstību vienotas valsts izglītības sistēmas ietvaros, tiek sekmēta kopējas demokrātiskas sabiedrības identitātes veidošanās, nevis sabiedrības interesēm pretstatītas mazākumtautību tiesības. Neierobežojot pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo iespējas kopt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, visiem tiek nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas veidoties par pilnvērtīgiem Latvijas sabiedrības locekļiem.
8.1.13. uz datu aizsardzību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.14. uz diasporu
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.15. uz profesiju reglamentāciju
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.16. uz bērna labākajām interesēm
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
Apraksts
Rosinātā pāreja uz mācībām valsts valodā izglītojamiem nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas izglītības satura apguvē un pieejamībā, stiprinātu izglītojamo valodas prasmes un vienlaikus veicinātu vienlīdzīgāku pieejamību arī citu mācību priekšmetu saturam.
8.2. Cita informācija
Cita informācija
-
Protokola izraksts
| 2022. gada 7. jūnijā |
Nr. 30 |
23. §
Likumprojekts "Grozījumi Izglītības likumā"
22-TA-1134
(A. Muižniece, J. Reirs)
1. Atbalstīt iesniegto likumprojektu.
2. Valsts kancelejai sagatavot likumprojektu iesniegšanai Saeimā vienlaikus ar likumprojektu "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" (2022-TA-1457).
3. Noteikt, ka atbildīgais par likumprojekta turpmāko virzību Saeimā ir izglītības un zinātnes ministrs.
4. Lūgt Saeimu izskatīt likumprojektu vienlaikus ar likumprojektu "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" (2022-TA-1457) (likumprojektu pakete).
5. Lai nodrošinātu likumprojekta īstenošanu ar 2022. gada septembri, papildu finansējumu 2022. gadam 35 856 euro apmērā piešķirt no valsts budžeta programmas 02.00.00 "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem".
6. Jautājums par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu 2023. gadam un turpmākajiem gadiem izskatāms Ministru kabinetā kārtējā gada un vidējā termiņa valsts budžeta likumprojektu sagatavošanas un izskatīšanas procesā kopā ar visu ministriju un centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem prioritāro pasākumu pieteikumiem.
7. Pieņemt zināšanai, ka līdz 2024. gada beigām interešu izglītības programmu īstenošanu mazākumtautību valodas un kultūrvēstures apguvei pašvaldības nodrošina esošā finansējuma ietvaros (pašvaldības budžets, mērķdotācija interešu izglītībai).
8. Pēc interešu izglītības programmu īstenošanas mazākumtautību valodas un kultūrvēstures apguvei uzsākšanas Izglītības un zinātnes ministrijai sadarbībā ar pašvaldībām izvērtēt faktisko pieprasījumu pēc šādām programmām un nepieciešamības (augsta pieprasījuma) gadījumā jautājumu par papildu finansējuma piešķiršanu interešu izglītības programmu nodrošināšanai no 2025. gada virzīt izskatīšanai Ministru kabinetā kārtējā gada un vidējā termiņa valsts budžeta likumprojektu sagatavošanas un izskatīšanas procesā kopā ar visu ministriju un centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem prioritāro pasākumu pieteikumiem.
| Ministru prezidenta pienākumu izpildītājs ‒ finanšu ministrs |
(paraksts*) |
J. Reirs |
| Valsts kancelejas direktors |
(paraksts*) |
J. Citskovskis |
* Dokuments ir parakstīts ar drošu elektronisko parakstu
Oriģinālais dokumenta saturs
Oriģinālais dokumenta saturs