2021. gada 9. novembrī

Nr. 111.9/6-93-13/21

 

 

 

SAEIMAS PREZIDIJAM

 

 

            Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija lūdz Saeimas Prezidiju sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi š.g. 11. novembrī un iekļaut tās darba kārtībā iekļaut izskatīšanai komisijas sagatavoto likumprojektu “Par pagaidu papildus prasībām Saeimas deputātu darbam Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs”.

Komisija lūdz minēto likumprojektu nodot tikai Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 86. panta trešo daļu, komisija lūdz virzīt likumprojektu izskatīšanai Saeimas sēdē pirmajā lasījumā bez atkārtotas izskatīšanas atbildīgajā komisijā un lūdz atzīt to par steidzamu.

 

 

Pielikumā:

1.      Likumprojekts uz 1 lpp.

2.      Likumprojekta anotācija uz 9 lpp.

 

Ar cieņu

 

 

komisijas priekšsēdētājs                              (paraksts*)                               J. Rancāns

 

 

 

* Šis dokuments ir elektroniski parakstīts ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu

 

 

 

 

Par pagaidu papildus prasībām Saeimas deputātu darbam Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs

 

1. pants. Šā likuma mērķis ir, rīkojoties sabiedrības veselības un drošības interesēs un atzīstot, ka vakcinēšanās ir viena no efektīvām Covid-19 infekcijas izplatības novēršanas metodēm, noteikt pagaidu prasības epidemioloģiski drošu apstākļu nodrošināšanai Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs.

           

2. pants. No 2021. gada 15. novembra Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs piedalīties ir tiesīgs tikai tāds Saeimas deputāts, kurš šajā likumā noteiktajā kārtībā ir uzrādījis sadarbspējīgu Covid-19 sertifikātu, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu, kā arī deputāts, kurš saņēmis klīniskās universitātes slimnīcas speciālista vai konsilija atzinumu par vakcinācijas atlikšanu uz noteiktu laiku un uzrādījis sadarbspējīgu sertifikātu par negatīvu veiktā testa rezultātu (turpmāk – sertifikāts).

 

3. pants. Saeimas deputātam ir pienākums uzrādīt sertifikātu Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai līdz 2021. gada 15. novembrim. Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija tuvākajā Saeimas sēdē ziņo par deputātiem, kuri nav uzrādījuši sertifikātu un līdz ar to nav tiesīgi piedalīties Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs.

 

4. pants. Ja deputāts sertifikātu ir ieguvis un uzrādījis pēc 2021. gada 15. novembra, Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija par to ziņo tuvākajā Saeimas klātienes sēdē.

 

5. pants. Deputātam, kurš saskaņā ar šā likuma 2. pantu nav tiesīgs piedalīties Saeimas klātienes sēdēs, tiek pārtraukta kompensācijas izmaksa un ieturēti 20 procenti no mēnešalgas par katru Saeimas klātienes sēdi, kurā viņš nav piedalījies. Mēnešalgas ieturējumu kopsumma vienā kalendāra mēnesī nedrīkst sasniegt summu, kuras ieturēšanas rezultātā deputāts saņemtu mazāk par valstī noteikto minimālo mēnešalgu.

 

6. pants. Saeimas Prezidijs ne retāk kā reizi divos mēnešos kopš šā likuma spēkā stāšanās dienas izvērtē šajā likumā noteikto ierobežojumu saglabāšanas nepieciešamību.

 

Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas un ir spēkā līdz 2022. gada 1. jūlijam.

 

 

 

 

komisijas priekšsēdētājs                              (paraksts*)                               J. Rancāns

 

 

 

* Šis dokuments ir elektroniski parakstīts ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu

Likumprojekta

“Par pagaidu papildus prasībām Saeimas deputātu darbam Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs”

anotācija

1. Kādēļ likums ir vajadzīgs

Likums nepieciešams, lai nodrošinātu epidemioloģiski drošus apstākļus Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs Covid-19 infekcijas izplatības laikā.

Latvijā 2021. gada 30. oktobrī ar Covid-19 infekciju saslimušo skaits aizvien strauji turpina kāpt, saslimstības divu nedēļu kumulatīvais rādītājs dienas laikā palielinājies līdz 1801,2 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju, kas ir līdz šim augstākais Latvijā reģistrētais rādītājs. Saslimstības pieauguma tendenci nosaka daudz infekciozākā SARS-CoV-2 Delta celma izplatība, kas kopš augusta vidus sasniedz gandrīz 100% no visiem jaunajiem Covid-19 inficēšanās gadījumiem. Kā liecina Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra veiktais Covid-19 jauno celmu izplatības riska novērtējums, kas publicēts šā gada 23. jūnijā, Eiropas valstīs šobrīd izplatās SARS-CoV-2 Delta (B.1.617.2) celms, kas ir par 40-60 % infekciozāks nekā iepriekš izplatītais Alfa (B.1.1.7.) vīrusa celms, kas šobrīd ir Latvijā visizplatītākais vīrusa paveids sk.: European Centre for Disease Prevention and Control. Implications for the EU/EEA on the spread of the SARS-CoV-2 Delta (B.1.617.2) variant on concern. 23 June 2021. Pieejams: https://www.ecdc.europa.eu/en/publications-data/threat-assessment-emergence-and-impact-sars-cov-2-delta-variant.

Covid-19 infekcijas straujā izplatība valstī ir novedusi pie veselības aprūpes pārslodzes, kas liek pieņemt lēmumus par veselības aprūpes pakalpojumu ierobežošanu, lai būtu iespējams nodrošināt ar šo infekciju saslimušo neatliekamu aprūpi. Lai apturētu straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi un mazinātu novēršamo mirstību, vienlaikus nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību, Ministru kabinets ar 2021. gada 9. oktobra rīkojumu Nr. 720 izsludināja ārkārtējo situāciju valstī visā valsts teritorijā no 2021. gada 11. oktobra līdz 2022. gada 11. janvārim (sk.: Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojums Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”. Latvijas Vēstnesis, 195A, 09.10.2021.).

Smagāka slimības norise ir vērojama tieši starp vecākiem cilvēkiem, piemēram, atbilstoši datiem uz 2021. gada 5. novembri no visiem mirušajiem (3444), kuriem apstiprināta Covid-19 infekcija, 3410 bija vecāki par 40 gadiem, bet 3319 – vecāki par 50 gadiem (sk.: “Mirušo skaits ar apstiprinātu Covid-19 infekciju, dzimuma un vecuma sadalījums”. Pieejams: https://www.spkc.gov.lv/lv/covid-19-statistika). Turklāt absolūtais vairākums no tiem cilvēkiem, kuri stacionēti slimnīcās, kuriem ir vidēji smaga vai smaga slimības gaita, ir cilvēki, kuri nav vakcinējušies pret Covid-19 (sk.: “Stacionēto Covid-19 pacientu struktūra pēc smaguma un vakcinācijas statusa”. Pieejams: https://www.spkc.gov.lv/lv/covid-19-statistika). Ārvalstu pētījumā ir pat secināts, ka personām, kuras nav vakcinējušās pret Covid-19, pastāv 29 reizes lielāka iespēja tikt hospitalizētiem, salīdzinot ar vakcinētām personām (sk. “CDC study shows unvaccinated people are 29 times more likely to be hospitalized with Covid”. Pieejams: https://www.cnbc.com/2021/08/24/cdc-study-shows-unvaccinated-people-are-29-times-more-likely-to-be-hospitalized-with-covid.html).

Atbilstoši Satversmes 21. pantam un parlamenta autonomijas principam Saeima pati nosaka tiesiskas sekas gadījumā, kad kādam no Saeimas deputātiem nav vakcinēšanās vai pārslimošanas sertifikāts. Tas saskan arī ar tiesību zinātņu ekspertu viedoklī norādīto (sk. Jāņa Plepa 2021. gada 22. oktobra un Latvijas pārstāves starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīnes Līces 2021. gada 25. oktobra atbildes uz Saeimas Prezidija uzdotajiem jautājumiem. Pieejamas Saeimā).

Lai nodrošinātu epidemioloģiski drošus apstākļus Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs Covid-19 infekcijas izplatības laikā, likumprojektā paredzēts viens specifisks Saeimas deputāta tiesību ierobežojums – ierobežojums piedalīties Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs, ja Saeimas deputāts nav uzrādījis Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai sadarbspējīgu Covid-19 sertifikātu, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu. Šis ierobežojums attiecas gan uz tādiem gadījumiem, kad Saeimas deputātam nav sadarbspējīga Covid-19 sertifikāta, gan uz tādiem gadījumiem, kad Saeimas deputātam ir šāds sertifikāts, bet viņš to nav uzrādījis Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai. Vienlaikus likumprojekts paredz arī vienu objektīvu izņēmumu, kad Saeimas deputāts var piedalīties Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs, ja viņam nav sadarbspējīga Covid-19 sertifikāta, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu – kad Saeimas deputāts saņēmis klīniskās universitātes slimnīcas speciālista vai konsilija atzinumu par vakcinācijas atlikšanu uz noteiktu laiku. Šādos gadījumos Saeimas deputātam būs pienākums uzrādīt Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai attiecīgo atzinumu un sadarbspējīgu sertifikātu par negatīvu veiktā testa rezultātu.

Likumprojektā paredzētais Saeimas deputāta tiesību ierobežojums piedalīties Saeimas komisiju klātienes sēdēs, ievērojot Saeimas kārtības ruļļa 183. panta otrajā daļā minēto, ka “apakškomisiju darbībā piemērojami komisiju darbības noteikumi”, ir attiecināms arī uz Saeimas apakškomisiju klātienes sēdēm. Proti, Saeimas deputāts, kurš nav uzrādījis Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai sadarbspējīgu Covid-19 sertifikātu, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu, nav tiesīgs piedalīties arī Saeimas apakškomisiju klātienes sēdēs, izņemot tos gadījumus, kad izpildās iepriekš minētais izņēmums un Saeimas deputāts ir uzrādījis Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai sadarbspējīgu sertifikātu par negatīvu veiktā testa rezultātu.

Likumprojekts neparedz ierobežot Saeimas deputāta tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs, kuras notiek attālināti, jo tas nav nepieciešams likuma mērķa sasniegšanai – epidemioloģiski drošu apstākļu nodrošināšanai Saeimas un tās komisiju darbā. Šāds tiesību ierobežojums būtu nesamērīgs. Tāpat likumprojekts neparedz ierobežot Saeimas deputāta tiesības, piemēram, iesniegt priekšlikumus vai kopā ar citiem Saeimas deputātiem iesniegt likumprojektus pat tad, ja Saeimas deputātam nav sadarbspējīga Covid-19 sertifikāta, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu. Likumprojekts paredz ierobežot Saeimas deputāta tiesības vismazākajā iespējamajā apjomā, kādā var nodrošināt epidemioloģiski drošus apstākļus Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs.

Likumprojektā paredzētais ierobežojums vispirms būtu vērtējams trīs Satversmē garantēto pamattiesību kontekstā.

Satversmes 101. panta pirmais teikums nosaka: “Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu”.

Satversmes tiesa ir atzinusi: “Satversmes 101. pants paredz personai tiesības ne tikai piedalīties Saeimas vēlēšanās, bet arī tiesības ievēlēšanas gadījumā pildīt deputāta amatu bez tādas iejaukšanās šā amata funkciju izpildē, kas būtu pretēja vispārējiem tiesību principiem un Satversmē noteiktajām tiesībām. Ja persona ir ievēlēta Saeimā, tad Satversmes 101. pants piešķir tai tiesības piedalīties Saeimas darbā deputāta statusā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-08-01 10. punktu). Tiesības piedalīties Saeimas darbā – Saeimas un Saeimas komisiju sēdēs, tajās izsakoties un balsojot –, kā arī darboties Saeimas vārdā institūcijās, kurās Saeima deputātu ir ievēlējusi vai apstiprinājusi, un, visbeidzot, saņemt atalgojumu par savu pienākumu izpildi, ir daļa no deputāta amata tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-08-01 11. punktu).

Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka: “Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai”.

Satversmes tiesa ir atzinusi: “Satversmes 106. panta pirmais teikums negarantē tiesības uz darbu, bet gan tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver arī tādu būtisku elementu kā tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, kas savukārt ietver tiesības turpināt šo nodarbošanos arī nākotnē. Ar [..] jēdzienu “nodarbošanās” saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Jēdziens “nodarbošanās” Satversmes 106. panta pirmā teikuma izpratnē ir attiecināms uz nodarbinātību gan privātajā, gan publiskajā sektorā, turklāt arī uz tādām profesijām, kuras nodarbinātības tiesiskais pamats nav Darba likumā regulētais darba līgums [..]. Līdz ar to Satversmes 106. panta pirmais teikums aizsargā personas tiesības brīvi izvēlēties un saglabāt nodarbošanos un aptver arī nodarbinātību valsts dienestā” (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-66-03 13. punktu).

Satversmes 96. pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību”.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz privāto dzīvi “ietver dažādus aspektus. Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, iespējamo minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Tās aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti” (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-18-01 10. punktu). “Personas privātā dzīve ir tā cilvēka eksistences sfēra, kurā indivīds kā saprātīga būtne un demokrātiskas tiesiskas valsts augstākā vērtība realizē savu brīvību. Šī brīvības realizācija ir personas autonomijas un pašnoteikšanās izpausme, kas veido attiecīgās personas privāto dzīvi” (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.1. punktu).

Likumprojektā paredzētais ierobežojums varētu tikt vērtēts arī Satversmes 99. panta kontekstā. Satversmes 99. panta pirmais teikums noteic: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību”. No vienas puses, Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā līdzšinējā praksē nav atzinusi, ka tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību varētu kalpot par pamatu atteikumam vakcinēties pret kādu infekciju, jo īpaši tik sabiedrības veselību apdraudošu infekciju kā Covid-19. No otras puses, Eiropas Cilvēktiesību ir atzinusi, ka tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību ne vienmēr aizsargā tiesības uzvesties sabiedriskā vietā atbilstoši savai reliģiskai pārliecībai, un ar vakcināciju saistīts ierobežojums, kurš attiecas uz ikvienu neatkarīgi no savas reliģiskās pārliecības vai uzskatiem, nemaz neaizskar tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību (sk.: European Court of Human Rights. Guide on Article 9 of the European Convention on Human Rights. Freedom of thought, conscience and religion. Updated on 31 August 2021, paragraph 34. Pieejams: https://www.echr.coe.int/Documents/Guide_Art_9_ENG.pdf)

Katrs Saeimas deputāts ir Saeimas – konstitucionāla valsts varas orgāna – daļa. Saeimas deputāta amats ir publiski tiesisks amats; šā amata atsevišķās tiesības un pilnvaras ir publiski tiesiskas kompetences. Īstenojot Saeimas deputāta amatam piederīgās tiesības un izmantojot amata pilnvaras, Saeimas deputāts pilda publiski tiesiskas funkcijas un nerīkojas privātpersonas statusā. Tomēr vienlaikus Saeimas deputāti bauda arī pamattiesības, kuras atsevišķos gadījumos var pārklāties ar amata pilnvarām. (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-08-01 11.-12. punktu).

Saeimas deputāta pamattiesības var ierobežot, bet tam ir jāatbilst Satversmei un vispārējiem tiesību principiem. Ikvienam pamattiesību ierobežojumam ir jābūt samērīgam. Samērīguma princips prasa, lai ikvienam tiesību ierobežojumam būtu leģitīms mērķis un lai ierobežojums būtu vajadzīgs, piemērots un atbilstošs. Izvērtējot tiesību ierobežojuma samērīgumu, pārbaudāms 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai ierobežojums ir atbilstošs, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Ja tiek atzīts, ka pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tas neatbilst samērīguma principam un ir prettiesisks (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-08-01 15. punktu).

Iespēja piedalīties Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs ar sadarbspējīgu Covid-19 sertifikātu, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu, ir izvēlēta apzināti. Pētījumi medicīnas zinātnē apliecina to, ka personām, kurām šāda Covid-19 sertifikāta, risks saslimt ar Covid-19 infekciju, vai saslimt ar to smagā formā, vai to pārnēsāt ir ievērojami zemāks, nekā personām, kurām šāda sertifikāta nav. Piemēram, atbilstoši Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra norādēm (Rapid risk assessment: Assessing SARS-CoV-2 circulation, variants of concern, non-pharmaceutical interventions and vaccine rollout in the EU/EEA, 15th update), citu starptautisko veselības institūciju datiem, kā arī, balstoties uz vakcīnu klīnisko pētījumu rezultātiem un citiem pētījumiem, pilnībā vakcinētām personām ir būtiski zemāka inficēšanās iespēja. Ja tomēr inficēšanās ir notikusi, smagas Covid-19 slimības attīstības risks ir zemāks, kā arī ir samazināta iespēja inficētajām vakcinētām personām inficēt citas personas. Jaunākie pētījumi liecina, ka cilvēkiem, kuri ir vakcinēti pret Covid-19, ir mazāka iespēja izplatīt vīrusu pat tad, ja viņi inficējas ar to, un šī vīrusa pārneses iespēja ir reāla īsu laiku (sk.: “Vaccinated people are less likely to spread Covid, new research finds”. Pieejams: https://www.nbcnews.com/health/health-news/vaccinated-people-are-less-likely-spread-covid-new-research-finds-n1280583; “RSU profesore: Vakcinētajiem saslimšanas gadījumā ir mazāka iespēja Covid-19 infekciju nodot tālāk”. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/veseliba/rsu-profesore-vakcinetajiem-saslimsanas-gadijuma-ir-mazaka-iespeja-covid-19-infekciju-nodot-talak.a427733/).

Saeimas deputāts, kuram ir sadarbspējīgs Covid-19 sertifikāts, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu, rada būtiski mazākus riskus infekcijas pārnesei citām personām, piedaloties Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs – gan personām, kurām ir sadarbspējīgs Covid-19 sertifikāts, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu, gan personām, kurām nav šāda sertifikāta, ja tās nevar vakcinēties medicīnisku iemeslu dēļ. Tādējādi ar likumprojektā paredzēto Saeimas deputāta tiesību ierobežojumu tiek sargāti gan Saeimas deputāti, gan arī Saeimas darbinieki un citas personas, kuras piedalās Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs. Proti, ar likumprojektā paredzēto ierobežojumu, kas ir vērsts uz epidemioloģiski drošu apstākļu nodrošināšanu Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs, tiek sargāta gan paša Saeimas deputāta veselība, gan citu personu veselība.

Satversmes ievada piektajā rindkopā minēts, ka “ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu”. Savukārt Satversmes 111. pants nosaka: “Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu”. Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 111. panta tvērumu, ir atzinusi, ka “no minētā panta izriet valsts pienākums ievērot, aizsargāt un nodrošināt personas tiesības uz veselību. Pirmkārt, pienākums ievērot tiesības uz veselību nozīmē, ka valstij ir jāatturas no iejaukšanās personas tiesībās un brīvībās. Tātad jāatturas arī no tādām darbībām, kas ierobežo katras personas iespējas pašai rūpēties par savas veselības aizsardzību. Otrkārt, pienākums aizsargāt tiesības uz veselību nozīmē, ka valstij ir jāaizsargā persona no citu privātpersonu iejaukšanās tās pamattiesību īstenošanā. Treškārt, pienākums nodrošināt tiesības uz veselību nozīmē, ka valstij ir jāveic konkrēti pasākumi pamattiesību īstenošanai” (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 16. punktu).

Tādējādi likumprojektā paredzētais ierobežojums ir vērsts uz paša Saeimas deputāta veselības un citu cilvēku tiesību aizsardzību – to cilvēku veselības aizsardzību, kuri piedalās Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs. Turklāt, ņemot vērā, ka indivīda veselība ir vērtība, kurai ir loma sabiedrības labklājības nodrošināšanā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 17. punktu), ierobežojums ir vērsts arī uz sabiedrības labklājības nodrošināšanu.

Papildus jāņem vērā arī tas apstāklis, ka testētā persona var atrasties tā saucamajā inkubācijas periodā (kad testa rezultāts vēl ir negatīvs; arī šādi gadījumi ir nereti), kas rada viltus drošības sajūtu attiecīgajai personai. Rezultātā brīdī, kad testētais cilvēks kļūst infekciozs, viņš jau var būt paspējis inficēt ievērojamu skaitu citu cilvēku. Tādēļ testēšana var būt tikai kā papildu drošības apstāklis, bet testēšana negarantē epidemioloģiski drošus darba apstākļus Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs. Tādējādi arī šī iemesla dēļ likumprojektā nav paredzēta vispārēja iespēja piedalīties Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs, uzrādot sadarbspējīgu sertifikātu par negatīvu veiktā testa rezultātu. Šāda iespēja ir paredzēta tikai tiem Saeimas deputātiem, kuriem pastāv objektīvs iemesls, kāpēc viņi nav vakcinējušies pret Covid-19 infekciju, proti, deputāts ir saņēmis klīniskās universitātes slimnīcas speciālista vai konsilija atzinumu par vakcinācijas atlikšanu uz noteiktu laiku.

Likumprojekts neparedz Saeimas deputātiem veikt piespiedu vakcināciju. Proti, neviens Saeimas deputāts nedrīkst tikt pakļauts piespiedu vakcinācijai, ja Saeimas deputāts nevēlas vakcinēties. Tas būtu nesamērīgs tiesību ierobežojums. Tātad Saeimas deputāts drīkst arī nevakcinēties, bet tad viņam jārēķinās ar tiesiskajām sekām – liegumu piedalīties Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs, kā arī ar kompensācijas izmaksu pārtraukšanu un ieturējumiem no mēnešalgas (likumprojekta 5. pants).

Izstrādājot likumprojektu, vērtēts arī jautājums par Latvijā pieejamo vakcīnu drošumu. Vakcīnas pret Covid-19 tiek izstrādātas, ievērojot tādas pašas stingras prasības kvalitātei, drošumam un efektivitātei kā jebkurām citām zālēm.  Pirms apstiprināšanas visas vakcīnas Eiropas Savienībā tiek pārbaudītas pēc vienādi augstiem standartiem tāpat kā jebkuras citas zāles. Atšķirīgais vakcīnu pret Covid-19 gadījumā ir tas, ka to izstrādes un potenciālās apstiprināšanas ātrums ir daudz lielāks, ņemot vērā steidzamo nepieciešamību pēc vakcīnas sabiedrības veselības aizsardzībai ārkārtas apstākļos. Eiropas Zāļu aģentūra ir mobilizējusi atbilstošu ekspertu grupu (piesaistot augsti kvalificētus zinātniekus un ekspertus) un veic paātrinātu vakcīnu pret Covid-19 vērtēšanu, lai nodrošinātu kvalitatīvu pārbaudi apstiprināšanas pieteikumiem no vakcīnu izstrādātājiem un profesionālu vakcīnu izvērtēšanas procesu iespējami īsā laikā atbilstoši nemainīgi stingrām prasībām. Eiropas Zāļu aģentūra un Eiropas Komisija izmanto visus pieejamos mehānismus, lai paātrinātu jebkuras iespējamās vakcīnas apstiprināšanu, nodrošinot to pieejamību visā Eiropas Savienībā. Tomēr Eiropas Zāļu aģentūra vakcīnu pret Covid-19 apstiprina tikai gadījumā, ja tā saņem uzticamus un pārliecinošus zinātniskus pierādījumus, kas liecina, ka no vakcīnas ir vairāk ieguvuma nekā riska (sk.: “Fakti par vakcīnām pret Covid-19: Vakcīnu izstrāde turpinās”. Pieejams: https://www.zva.gov.lv/lv/pacientiem-un-sabiedribai/zales/vakcinas-pret-covid-19/fakti-par-vakcinam-pret-covid-19-vakcinu-izstrade-turpinas). Uz 2021. gada 5. novembri 50% pasaules iedzīvotāju bija saņēmuši vismaz vienu vakcīnas pret Covid-19 devu sk.: “Coronavirus (Covid-19) Vaccinations”. Pieejams: https://ourworldindata.org/covid-vaccinations. Tāpat jāņem vērā, ka saskaņā ar Zāļu valsts aģentūras apkopoto informāciju Latvijā nav apstiprināts neviens letāls gadījums, kuram būtu noteikta cēloniska saistība ar vakcīnu. Tāpat Latvijā nav konstatēts neviens trombozes un trombocitopēnijas sindromam (TTS) raksturīgs gadījums pēc vakcinācijas ar Covid-19 vakcīnām sk.: Zāļu valsts aģentūras statistika par saņemtajiem ziņojumiem par Covid-19 vakcīnu blakusparādībām (dati atjaunināti: 01.11.2021). Pieejama: https://www.zva.gov.lv/lv/pacientiem-un-sabiedribai/zales/vakcinas-pret-covid-19/zinojumi-par-blaknem. Tātad var secināt, ka vakcinācija pret Covid-19 ar Latvijā pieejamām vakcīnām ir droša.

Izstrādājot likumprojektu, ņemts vērā arī tas, ka Saeimas deputāta amats ir tautas vēlēts. Tomēr tautas vēlēts amats nepiešķir Saeimas deputātam tiesības radīt lielākus riskus to personu veselībai, kuri piedalās Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs. Proti, arī Saeimas deputātam, neskatoties uz to, ka viņš savu amatu iegūst vēlēšanu ceļā, ir iespējams saslimt ar Covid-19 un inficēt citas personas, kuras piedalās Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs. Turklāt nevakcinētam Saeimas deputātam gan risks saslimt ar Covid-19, gan risks inficēt cietas personas ir lielāks nekā tādam Saeimas deputātam, kurš ir vakcinēts. Tas, ka Saeimas deputāta amats ir tautas vēlēts, ņemts vērā, nosakot tiesību ierobežojuma apjomu. Piemēram, likumprojektā apzināti nav paredzēta iespēja, ka Saeimas deputāts varētu tikt izslēgts no Saeimas sastāva tā iemesla dēļ, ka viņš nav uzrādījis Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai sadarbspējīgu Covid-19 sertifikātu, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu. Tas būtu nesamērīgs tiesību ierobežojums, ņemot vērā, ka epidemioloģiskā situācija laika gaitā var arī mainīties.

Likumprojektā paredzētais Saeimas deputāta tiesību ierobežojums nebūs patstāvīgs – likumā ir paredzēts konkrēts termiņš, uz kādu likums ir spēkā. Turklāt likumprojektā ir paredzēts pienākums Saeimas prezidijam ne retāk kā reizi divos mēnešos kopš šā likuma spēkā stāšanās dienas izvērtēt šajā likumā noteikto ierobežojumu saglabāšanas nepieciešamību. Šāds pienākums noteikts, ņemot vērā, ka epidemioloģiskā situācija laika gaitā var arī mainīties un atbilstoši aktuālajai situācijai ir nepieciešams pārvērtēt to, vai prasība pēc sadarbspējīga Covid-19 sertifikāta, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu, vēl aizvien ir samērīga. Tiek ņemta vērā Satversmes tiesas atziņa, ka “likumdevēja pienākums gādāt par pamattiesību efektīvu aizsardzību, ievērošanu vai nodrošināšanu nevar tikt uzskatīts par pilnībā izpildītu līdz ar attiecīgā tiesiskā regulējuma pieņemšanu vai spēkā stāšanos. Likumdevējam ex officio arī pēc tiesību normu spēkā stāšanās ir iespēju robežās jāseko līdzi tam, vai tiesību piemērošanas praksē šīs normas patiešām efektīvi pilda savu uzdevumu. Satversmes tiesa ir atzinusi likumdevēja pienākumu apsvērt, vai normatīvais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas nebūtu kādā veidā pilnveidojams” (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 31.5. punktu).

Tātad likumprojektā paredzētais Saeimas deputāta tiesību ierobežojums pastāvēs tikai tik ilgi, kamēr tas būs vienīgais efektīvais un samērīgais līdzeklis, kā nodrošināt epidemioloģiski drošus apstākļus Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs.

Attiecībā uz citām personām (piem., ministriem un Saeimas darbiniekiem) ierobežojums piedalīties Saeimas un tās komisiju klātienes sēdēs, neuzrādot Covid-19 sertifikātu, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu, izriet no citurienes, un to nav nepieciešams noteikt šajā likumā. Piemēram, atbilstoši Saeimas Prezidija 2021. gada 30. augusta lēmumam “Par klātienē organizēto Saeimas un Saeimas komisiju sēžu apmeklēšanas kārtību Covid-19 epidemioloģiskā riska situācijā” (turpmāk – lēmums) Saeimas Sēžu zālē Saeimas klātienes sēdēs Covid-19 epidemioloģiskā riska situācijā var atrasties Saeimas darbinieki, valsts prezidents, ministru prezidents, ministri un parlamentārie sekretāri, apsardzes personāls un plašsaziņas līdzekļu pārstāvji, ja šīm personām ir sadarbspējīgs Covid-19 vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts (lēmuma 1. punkts). Savukārt saskaņā ar lēmuma 4. punktu Saeimas komisiju klātienes sēžu norises laikā attiecīgajā telpā var atrasties tikai tādi Saeimas darbinieki, kuriem ir sadarbspējīgs Covid-19 vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts (sk. Saeimas Prezidija 2021. gada 30. augusta lēmuma “Par klātienē organizēto Saeimas un Saeimas komisiju sēžu apmeklēšanas kārtību Covid-19 epidemioloģiskā riska situācijā” 1. un 4. punktu).

Izstrādājot likumprojektu, iespēju robežās analizēta arī citu valstu prakse. Piemēram, vakcinēšanās kā obligāta prasība attiecībā uz noteiktiem nodarbošanās veidiem ir noteikta Austrālijā, Apvienotajā Karalistē, Francijā, Grieķijā un Ungārijā. Kanādā, Kostarikā un Amerikas Savienotajās Valstīs vakcinēšanās kā obligāta ir noteikta attiecībā uz visiem valsts pārvaldē nodarbinātajiem, bet Turkmenistānā – ikvienam iedzīvotājam, kas sasniedzis 18 gadu vecumu. Savukārt Itālijā ir noteikts, ka ikvienam nodarbinātajam ir nepieciešams vakcinēšanās vai pārslimošanas sertifikāts vai arī nepieciešams uzrādīt negatīvu veiktā testa rezultātu (sk.: “Factbox: Countries making Covid-19 vaccines mandatory”. Pieejams: https://www.reuters.com/business/healthcare-pharmaceuticals/countries-making-covid-19-vaccines-mandatory-2021-08-16/).

Ierobežojums klātienē piedalīties parlamenta sēdēs, ja deputāts nav vakcinējies, ir noteikts, piemēram, attiecībā uz Kanādas apakšpalātas – Pārstāvju palātas – deputātiem. Vienlaikus, tāpat kā to paredz likumprojekts, ir paredzēts arī izņēmums attiecībā uz tiem deputātiem, kuri medicīnisku iemeslu dēļ nevar vakcinēties – šādiem deputātiem būs jāuzrāda negatīvs veiktā testa rezultāts (sk.: “Parliament imposes mandatory vaccination rule on most MPs”. Pieejams: https://globalnews.ca/news/8281853/covid-canada-parliament-vaccine-mandate/). Savukārt Albānijā, pēc publiski pieejamās informācijas, ir noteikts pat ikviena parlamenta deputāta pienākums vakcinēties pret Covid-19 (sk.: “Albanian parliament agrees on mandatory vaccines for ministers”. Pieejams: https://www.euractiv.com/section/coronavirus/news/albanian-parliament-agrees-on-mandating-vaccines-for-ministers/).

2. Kāda var būt likuma ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību

 

Likumprojekts šo jomu neskar.

 

3. Kāda var būt likuma ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem

 

Likumprojektam nav ietekmes uz pašvaldību budžetiem, un tajā piedāvātā regulējuma ieviešanai nav nepieciešami arī papildu valsts budžeta līdzekļi. Likumprojekta rezultātā var samazināties valsts budžeta izdevumi Saeimas deputātu mēnešalgām un kompensācijām (likumprojekta 5. pants).

 

4. Kāda var būt likuma ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu

 

Likumprojekts šo jomu neskar. Likumprojekta pieņemšanas rezultātā nav nepieciešami citu likuma grozījumi vai jauni likumi.

 

5. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst likumprojekts

 

Likumprojekts atbilst starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā, tostarp arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantam un Pirmā protokola 3. pantam, kā arī Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. un 25. pantam.

 

6. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot likumprojektu

 

Likumprojekta pamatā esošais jautājums, uzklausot arī ekspertus, apspriests Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2021. gada 2. novembra sēdē.

Saņemti ekspertu atzinumi, no kuriem izriet, ka Saeima pati nosaka tiesiskas sekas gadījumā, kad kādam no Saeimas deputātiem nav vakcinēšanās vai pārslimošanas sertifikāts (sk. Jāņa Plepa 2021. gada 22. oktobra un Latvijas pārstāves starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīnes Līces 2021. gada 25. oktobra atbildes uz Saeimas Prezidija uzdotajiem jautājumiem. Pieejamas Saeimā).

 

7. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde

 

Likuma izpilde tiks nodrošināta saskaņā ar likumā noteikto kārtību ar jau esošo institūciju palīdzību. Jaunas institūcijas netiek radītas.