I. Kādēļ likums ir vajadzīgs

1.

Pamatojums

Likumprojekts „Grozījumi Civilprocesa likumā” (turpmāk – likumprojekts), ar kuru paredzēts veikt grozījumus Civilprocesa likuma desmitajā sadaļā („Kasācijas tiesvedība”), nepieciešams, lai samazinātu civillietu izskatīšanas termiņus kasācijas instancē un nodrošinātu, ka Augstākās tiesas Civillietu departamenta resursi tiek primāri novirzīti principiālu un visai tiesību sistēmai un tautsaimniecībai nozīmīgu tiesību jautājumu izskatīšanai.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pasūtītajā pētījumā par tiesvedības ātrumu ietekmējošiem apstākļiem (Judicial performance and its determinants: a cross-country perspective. Palumbo G., Giupponi G. and others. OECD Economic Policy Papers No. 5, OECD publishing, 2013)  secināts, ka tiesu nolēmumu paredzamībai, t.i., iespējai jau iepriekš paredzēt, kā tiesa piemēros likumu, ir ārkārtīgi liela nozīme no ekonomikas skatupunkta. Pētījumā secināts, ka tiesu nolēmumu paredzamību ietekmē likuma vienveidīga piemērošana, t.i., līdzīgu strīdu vienāda izspriešana (sk. pētījuma 15.lpp.). Kasācijas instances tiesai, savukārt, ir vadošā loma šādas vienveidīgas tiesu prakses nodrošināšanā.

Augstākās tiesas Civillietu departamenta atslogošana no mazākas nozīmes lietām, novirzot departamenta resursus augstākajai tiesu instancei raksturīgu uzdevumu veikšanai, proti, vienotas tiesu prakses nodrošināšanai un likuma robu aizpildīšanai, sniegtu vairākus ieguvumus:

- veicinātu sabiedrības uzticēšanos gan tiesu varai, gan valsts varai kopumā;

- uzlabotu uzņēmējdarbības un ārvalstu investīciju vidi Latvijā;

- mazinātu nepieciešamību vērsties tiesā un attiecīgi atslogotu zemāko instanču tiesas.

2.

Pašreizējā situācija un problēmas

Atbilstoši Tiesu informatīvās sistēmas statistikas datiem lietu izskatīšanas vidējais ilgums Augstākās tiesas Civillietu departamentā 2015.gada noslēgumā bija 15 mēneši, kas ievērojami  pārsniedz pārējo divu Augstākās tiesas departamentu attiecīgos rādītājus (Administratīvo lietu departaments – 3,3 mēneši, Krimināllietu departaments – 1,3 mēneši), kā arī pirmās instances un otrās instances tiesu vidēji svērtos civillietu izskatīšanas termiņus (attiecīgi 2,2 un 2,4 mēneši). Neraugoties uz to, ka 2015.gadā Civillietu departamentam ir izdevies lietu izskatīšanas termiņu pieaugumu apturēt un to izskatīšanas vidējo ilgumu samazināt par 12,8%, iepriekš minētais vidējais civillietu izskatīšanas ilgums augstākajā tiesu instancē ir nesamērīgi liels un saistībā ar nepieciešamību nodrošināt kasācijas instances efektīvu darbību un ikviena indivīda tiesībām uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos vērtējams kritiski.

Augstākās tiesas Civillietu departaments 2015.gadu noslēdza ar 1644 nepabeigtām lietām, kas ir par 217 lietām mazāk, nekā departaments izskatīja norādītajā laikā (pavisam izskatīta 1861 lieta). Jāatzīmē, ka 2015.gadā Civillietu departaments izskatīja par nepilniem 37% vairāk lietu nekā 2014.gadā, samazinot departamenta nepabeigto lietu skaitu jeb uzkrājumu par 21%. Pozitīvā tendence panākta, galvenokārt pateicoties tam, ka Civillietu departamenta tiesneši strādā pastiprinātas intensitātes režīmā, tiesnešu vidēji izskatīto lietu skaitam gadā pieaugot par 13,4% salīdzinājumā ar iepriekšējā gada rādītājiem. Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesneši 2015.gadā vidēji izskatīja 110 lietas gadā, kas nozīmē, ka vienas lietas izspriešanai tiesnesim vidēji bija iespējams veltīt aptuveni 2 darba dienas. Salīdzinājumam apgabaltiesās viens tiesnesis vidēji 2015.gadā pabeidza 49 lietas (Rīgas apgabaltiesā – 106,9). Tā kā kasācijas instances tiesas galvenais uzdevums ir izspriest principiālus un visai tiesību sistēmai nozīmīgus tiesību jautājumus, kas prasa papildu padziļinātu izpēti un nereti izvērstu doktrinālu pamatojumu sagatavošanu, lietu izskatīšanai pieejamais laiks ir nepietiekams un tiesnešu noslodze vērtējama kā nesamērīga.

Ņemot vērā departamentā saņemamo lietu skaitu (2015.gadā – 1420 lietas) un tendenci būtiski pieaugt gan blakus sūdzību skaitam (2015.gadā Civillietu departamentā saņemts par 122% vairāk blakus sūdzību nekā 2014.gadā), gan pieteikumu par lietas ierosināšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem skaitam (saņemts nepilnas 4 reizes vairāk pieteikumu), nepabeigto lietu uzkrājuma un lietu izskatīšanas termiņu būtiskai samazināšanai nepieciešams plašāks leģislatīvs atbalsts. Lai arī novērsti vai mazinājušies iemesli, kas iepriekšējos gados kalpoja par pamatu saņemto lietu skaita straujam pieaugumam Augstākās tiesas Civillietu departamentā (no 967 saņemtajām lietām 2007.gadā uz  1770 lietām, kas saņemtas 2013.gadā), proti, lietu skaita pieaugums saistībā ar ekonomiskās krīzes rezultātā radītajiem civilstrīdiem un t.s. maza apmēra prasību lietu izskatīšana kasācijas instancē, iepriekš minētās negatīvās tendences un esošais lietu uzkrājums nelabvēlīgi ietekmēs Civillietu departamenta darbu ilgākā laika posmā, ja netiks veikti Civilprocesa likuma grozījumi turpmāk minēto normatīvā regulējuma nepilnību novēršanai.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrās daļas 2.punktam Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģija nav tiesīga atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, ja tai rodas šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu. Šāds formulējums ir pamatots gadījumos, kad tiesnešu kolēģijai ir šaubas par lietas iznākuma pareizību, taču neskaidrs ir jautājums, vai kasatoram ir tiesības uz sprieduma pārskatīšanu arī tajos gadījumos, kad pārsūdzētajā spriedumā nepilnīgs ir tikai ietvertais pamatojams, bet lietas iznākums ir pareizs un tai nav nozīmes judikatūras veidošanā. Minēto neskaidrību vēl vairāk pastiprina tas, ka Civilprocesa likuma 451. pantā pretstatā salīdzināmai likuma 452. panta otrajai daļai nav norādīts, ka materiālo tiesību normas nepareiza piemērošana var būt pamats sprieduma pārsūdzēšanai kasācijas kārtībā tikai tad, ja tā ir novedusi vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka „Latvijā tagad pastāvošā kasācijas institūta būtiska iezīme ir tā, ka kasācijas instancē izšķirošā nozīme ir nevis pušu interesēm, kas pietiekami aizsargātas, lietu pēc būtības caurlūkojot pirmajās divās instancēs, bet gan publiski tiesiskajām interesēm. Kasācijas instancē tiek skatīti tikai quaestiones iuris, proti, jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību. Kasācijas principam ir publiski tiesisks raksturs, jo tas ir vērsts uz tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un iztulkošanu visā valstī” (Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr.2003-04-01 secinājumu daļas 2.1.punkts; Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr.2007-22-01 18.2.punkts; Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr.2013-02-01 10.1. punkts). Līdz ar to prāvnieku interese uz pārsūdzētā sprieduma motīvu daļu nepilnību novēršanu nebūtu aizsargājama, ja nepastāv atbilstošas publiski tiesiskas intereses, respektīvi, ja šādas nepilnības novēršanai nav nozīmes ārpus konkrētās civillietas.

Civilprocesa likumā nav ietverts jau starpkara periodā kasācijas instances atslogošanai izmantotais leģislatīvais instruments – kasācijas tiesvedības neierosināšanas tiesības, ja mantiska rakstura strīdā nav sasniegta noteikta prasījuma summa vai strīdus summa („netiek pielaistas kasācijas par apgabaltiesas kā otrās instances spriedumiem lietās, kuru prasības vērtība nepārsniedz 100 latus” (C. Pr. N. 283. (186.) p.)). Līdzīgs regulējums ir sastopams virknē mūsdienu ārvalstu civilprocesuālajos regulējumos. Sk., piemēram, Igaunijas Civilprocesa kodeksa 679. panta ceturto daļu un Austrijas Civilprocesa kodeksa 502. paragrāfu).

Salīdzinoši augstais kasācijas tiesvedības ierosināšanas atteikumu skaits (2015.gadā – 1245 atteikumi) liecina, ka Civilprocesa likuma 458.panta pirmajā daļā noteiktās drošības naudas apmērs (284,57 euro) nepietiekami attur lietu dalībniekus no nepamatotu kasācijas sūdzību iesniegšanas.

Civilprocesa likuma 464. panta sestajā daļā tiesnešu kolēģijai paredzētās tiesības Augstākās tiesas rīcības sēdē izlemt jautājumu par atteikumu pieņemt iesniegto blakus sūdzību nav konkretizētas, proti, nav noteikts, kādos gadījumos tiesnešu kolēģija ir tiesīga atteikties pieņemt blakus sūdzību, kā arī nav skaidri noregulēts jautājums par tiesnešu kolēģijas tiesībām nepieņemt acīmredzami nepamatotas blakus sūdzības.

Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrās daļas 1. punktā ir noregulēta tiesnešu kolēģijas iespējamā rīcība gadījumā, ja lietā izvērtējamajos tiesību jautājumos ir izveidojusies Augstākās tiesas judikatūra un pārsūdzētais spriedums tai atbilst, taču Civilprocesa likums speciāli nenoregulē situāciju, kad zemākas instances tiesa nemotivēti atkāpjas no judikatūras.

3.

Tiesiskā regulējuma mērķis un būtība

Likumprojekta galvenais mērķis ir nodrošināt, lai kasācijas instances tiesa (Augstākās tiesas Civillietu departaments) kasācijas tiesvedības kārtībā efektīvi skata principiālus un visai tiesību sistēmai un tautsaimniecībai nozīmīgus tiesību jautājumus, veidojot attiecīgu judikatūru, tādējādi veicinot tiesu iekārtas kalpošanu tās virsmērķim – nodrošināt augstu tiesiskuma un tiesiskās drošības līmenī Latvijā.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, „lai kasācijas instances tiesa varētu pienācīgi veikt savu darbu, proti, izlemt principiālus materiālo un procesuālo normu piemērošanas jautājumus, likumdevējam iespēju robežās tā ir jāatslogo no nepamatotu sūdzību izskatīšanas (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2.1. punktu un 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 13.1. punktu). Atslogojot kasācijas instanci no nepamatotu sūdzību izskatīšanas, tiek nodrošināta tās darbības efektivitāte, t. i., iespēja novirzīt ierobežotos resursus to lietu izskatīšanai, kurās konstatējami procesuālo vai materiālo normu piemērošanas pārkāpumi un kurām ir nozīme judikatūras tālākveidošanā (Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr.2013-02-01 10.1. punkts).

Iepriekš minētā mērķa sasniegšanai likumprojekts paredz vairākus civilprocesuālā regulējuma grozījumus. Likumprojekta 5. pants paredz Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrās daļas 2. punktā pretstatā esošajam normas regulējumam skaidri noteikt, ka kasācijas tiesvedību var neierosināt, ja tiesnešu kolēģijai nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs. Neatkarīgi no lietas iznākuma pareizības kasācijas tiesvedība jāierosina, ja pārsūdzētā sprieduma motīvu daļā konstatējamo kļūdu izvērtēšanai kasācijas instances tiesas spriedumā ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā. Likumprojekts, minētajā Civilprocesa likuma normā atsakoties no formulējuma „nozīme judikatūras veidošanā” izmantošanas, ievēro mērķorientētu pieeju, paredzot, ka juridiski nozīmīgu atziņu veidošana nav kasācijas instances darbības pašmērķis, bet gan līdzeklis neviendabīgas tiesu prakses novēršanai un tiesību tālākveidošanai. Turklāt jākonstatē, ka attiecīgajai lietai ir būtiska nozīme šā mērķa sasniegšanā, jo ikviens nepareizs spriedums zināmā mērā kaitē vienotas tiesu prakses nodrošināšanai un attiecīgi tā pārskatīšana kalpo arī publiski tiesiskām interesēm. Līdz ar to kvalificējošās pazīmes – būtiska nozīme – lietošana nepieciešama regulējuma mērķa sasniegšanai, proti, kasācijas instances tiesas efektīvas darbības nodrošināšanai. Likumprojekts paredz arī atteikties no formulējuma „nav šaubu”, dodot priekšroku formulējumam „nav acīmredzama pamata uzskatīt”, kas precīzāk atspoguļo kasācijas tiesvedības ierosināšanas procesu, kura ietvaros tiesnešu kolēģija izvērtē kasācijas sūdzības pamatotību tādā pašā objektivitātes līmenī, kādā tiek vērtēta kasācijas sūdzība kasācijas tiesvedības gaitā.

Grozījumi Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrās daļas 2. punktā ir sistēmiski saistīti ar grozījumiem Civilprocesa likuma 451. pantā (likumprojekta 1. pants) un 453. pantā (likumprojekta 2. pants). Civilprocesa likuma 451. pantā ir paredzēts novērst iepriekš minēto trūkumu, ka pretstatā likuma 452. panta otrajā daļā ietvertajam salīdzināmam regulējumam par procesuālo tiesību normu pārkāpumiem attiecībā uz materiālo tiesību normu nepareizu piemērošanu likums neparedz, ka lietas dalībniekam var būt subjektīvās tiesības uz lietas izskatīšanu kasācijas kārtībā tikai tajos gadījumos, kad materiālo tiesību normu nepareiza piemērošana ir novedusi vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas, proti, tiesības uz lietas pareizu iznākumu. Savukārt grozījumi Civilprocesa likuma 453. pantā, papildinot to ar 1.¹ daļu, palīdz vērst kasatora uzmanību uz to, ka kasācijas tiesvedības ierosināšana noteiktos gadījumos var būt atkarīga vienīgi no tā, vai lietai (tās ietvaros izspriežamajiem tiesību jautājumiem) ir būtiska nozīme publiski tiesiska rakstura mērķa sasniegšanā un norādīt uz iespēju šādos gadījumos sekmēt lietas ierosināšanu. Šāds regulējums ņem vērā arī to apstākli, ka attiecībā uz tiesvedību kasācijas instancē Civilprocesa likuma 82. panta sestajā un septītajā daļā paredzēts t.s. daļējais advokātu process. Advokātiem kā augsti kvalificētiem speciālistiem un tiesu sistēmai piederīgām personām ir īpašs pienākums sekmēt kasācijas instances efektīvu darbību, tai skaitā vēršot tiesas uzmanību uz tiesu prakses neviendabīgumu un nepieciešamību veikt tiesību tālākveidošanu.

Grozījumi Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrās daļas 1. punktā ir vērsti uz attiecīgā regulējuma redakcionālu precizēšanu un kalpo normas satura vieglākai uztveramībai indivīdam.

Civilprocesa likuma 464.¹ panta papildināšana ar trešo daļu, kas paredz strīdus summas kritērija ieviešanu attiecībā uz mantiska rakstura strīdiem, kalpo augstākās instances tiesas atslogošanai no salīdzinoši maznozīmīgām lietām. Strīdus summas lielums (2100 euro) noteikts, ņemot vērā Civilprocesa likuma 250.¹⁹ panta otrajā daļā noteikto maksimālo prasījuma summas lielumu, kad var tikt ierosināta lieta par maza apmēra prasību. Minētā summa jau šobrīd kalpo par robežšķirtni iespējai lietu pārsūdzēt kasācijas kārtībā, jo atbilstoši Civilprocesa likuma 440.¹² pantam apelācijas instances tiesas spriedums lietā par maza apmēra prasību kasācijas instancē nav pārsūdzams. Indivīda tiesības uz taisnīgu tiesu šādā gadījumā tiek ierobežotas leģitīma mērķa sasniegšanai – kasācijas instances tiesas darbības efektivitātes nodrošināšanai un pārslogotības nepieļaušanai. Noteiktais strīdus summas lielums atbilst maza apmēra prasību robežsummai, mazākas summas noteikšana nenodrošinātu leģitīmā mērķa sasniegšanu. Jāņem vērā, ka strīdus summa nav prasības summa, bet gan summa, kādā spriedums ir pārsūdzēts. Indivīda tiesības uz taisnīgu tiesu atbilstoši grozījumu projektam nevar tikt ierobežotas, ja tiesa, kas taisījusi pārsūdzēto spriedumu, pārkāpusi Civilprocesa likuma 452. panta trešās daļas noteikumus, proti, pastāv absolūts kasācijas pamats. Papildus ņemams vērā, ka minētā norma paredz tiesnešu kolēģijai tiesības atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu, nevis nosaka imperatīvu pienākumu pieņemt kasatoram nelabvēlīgu lēmumu. Tāpat kasācijas tiesvedības ierosināšana nevar tikt atteikta arī tajos gadījumos, kad strīdus summas slieksnis netiek sasniegts, bet lietas izskatīšana ir pamatota ar publiski tiesisko interešu aizsardzību (nodrošināt vienotu tiesu praksi un tiesību tālākveidošanu).    

Likumprojekta 3. pants paredz divus grozījumus Civilprocesa likuma 458. pantā pēc būtības. Panta pirmās daļas grozījums, kas paredz drošības naudas palielināšanu no 284,57 uz 300 euro, ir vērsts uz nepamatotu kasācijas sūdzību skaita samazināšanu un kalpo iepriekš minētajam mērķim nodrošināt kasācijas instances efektīvu darbu. Drošības naudas palielinājums par 5,4% ir salīdzinoši neliels un nesamērīgi neietekmē indivīdu tiesības uz pieeju tiesai. Norādes par to, ka drošības nauda iemaksājama Augstākās tiesas depozīta kontā, tieša ietveršana panta pirmajā daļā atbilst esošajai normas piemērošanas praksei un pamatā ir vērsta uz to kasatoru interešu aizsardzību, kuriem nav pieredzes kasāciju sūdzību iesniegšanā. Grozījums panta ceturtajā daļā, savukārt, paredz, ka lietas dalībnieks, kas kādā tiesvedības procesa stadijā ar tiesas vai tiesneša lēmumu ir bijis atbrīvots no pienākuma maksāt valsts nodevu automātiski, nav atbrīvojams no drošības naudas samaksas, iesniedzot kasācijas sūdzību. Šāds automātisks atbrīvojums nav atzīstams par pamatotu, jo attiecīgā lietas dalībnieka mantiskais stāvoklis tiesvedības laikā var būtiski mainīties un atbrīvošanas pamats var būt zudis. Līdz ar to šāds atbrīvojums ir jāattiecina uz konkrētu procesuālo darbību atbilstošā tiesu instancē. 

Saistībā ar Augstākās tiesas Civillietu departamentā saņemto blakus sūdzību skaita būtisku pieaugumu likumprojekts paredz Civilprocesa likuma 464. pantā noteikt, ka Augstākās tiesas tiesnešu kolēģija var atteikties pieņemt blakus sūdzību, ja tiesnešu kolēģijai nav pamata uzskatīt, ka, izskatot blakus sūdzību, pārsūdzētais lēmums tiks atcelts vai grozīts. Minētais grozījums ir vērsts uz Civillietu departamenta resursu taupīšanu acīmredzami nepamatotu blakus sūdzību izskatīšanas procesā. Atbilstoši grozījumiem panta 4.¹ daļā lēmumu atteikt pieņemt nepamatotu blakus sūdzību var sastādīt rezolūcijas veidā. Šāds lēmums var tikt pieņemts tikai vienbalsīgi, kas ir papildu garantija tam, ka nepamatoti netiks atteikta tādas blakus sūdzības izskatīšana, kura būtu pilnīgi vai daļēji apmierināma.

Ņemot vērā, ka arī zemāku instanču tiesu spriedumi var saturēt juridiski nozīmīgas atziņas, kas var kalpot par pamatu vienotas tiesu prakses nodrošināšanai vai dot ieguldījumu tiesību tālākveidošanā, likumprojekta 7. pants paredz, ka Civilprocesa likuma 475. pants papildināms ar sesto daļu, kas kasācijas instances tiesai dod tiesības šādus spriedumus vienkāršotā veidā atzīt par pareiziem, tā sekmējot tajos ietverto atziņu ievērošanu citās zemāku instanču tiesās. Netieši šāds tiesiskais instruments sekmē Augstākās tiesas noslodzes mazināšanos.

Kasācijas instances tiesas nelietderīgās noslodzes mazināšanu nodrošina Civilprocesa likuma 475. panta papildināšana ar septīto daļu, kas paredz Civillietu departamentam tiesības vienkāršotā veidā atcelt tos pārsūdzētos spriedumus, kuros nemotivēti nav ņemta vērā Augstākās tiesas judikatūra, kas izveidojusies citās līdzīgās lietās.

Visbeidzot, likumprojekta 6. pants paredz noteikt, ka kasācijas instances tiesai ir tiesības uz laiku līdz 2 mēnešiem pagarināt pilna sprieduma sastādīšanas termiņu situācijās, kad tiek konstatēts, ka sprieduma kvalitatīvai sagatavošanai nepieciešams ilgāks laiks, nekā sākotnēji noteikts. Šis Administratīvā procesa likuma 346. panta pirmajā daļā ietvertajam regulējumam līdzīgs noteikums ir īpaši svarīgs kasācijas tiesvedībā, kuras ietvaros jānodrošina tiesību jautājumu padziļināta un doktrināla izpēte.

II. Kāda var būt likuma ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību

Likumprojektā ietvertais regulējums nodrošinās ātrāku kasācijas tiesvedības norisi un kasācijas instances tiesas resursu novirzīšanu tādu tiesību jautājumu izskatīšanai, kuriem ir nozīme daudzās civillietās. Likumprojekts sniegs leģislatīvu atbalstu efektīvākai vienotas tiesu prakses nodrošināšanai un tiesību tālākveidošanai, kas, savukārt, uzlabo tiesu prakses paredzamību. Iepriekš minētais ir būtiski personu tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanai, kā arī uzņēmējiem labvēlīgas tiesiskās vides radīšanai.

III. Kāda var būt likuma ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem

Likumprojekts šo jomu neskar.

IV. Kāda var būt likuma ietekme uz
spēkā esošo tiesību normu sistēmu

Likumprojekts šo jomu neskar.

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām
atbilst likumprojekts

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6.pants (Tiesības uz taisnīgu tiesu).

VI. Kādas konsultācijas notikušas,
sagatavojot likumprojektu

Likumprojekts apspriests un saskaņots ar tieslietu ministra rīkojumu izveidotās pastāvīgās darba grupas Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei locekļiem.

VII. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde

Saskaņā ar Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 4. panta pirmo daļu likums tiks publicēts oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”. Atbilstoši minētā likuma 2. panta pirmajai daļai informāciju oficiālajā izdevumā publicē elektroniski tīmekļa vietnē www.vestnesis.lv.