2015. gada 9. septembrī

Nr._________________________________

SAEIMAS PREZIDIJAM

 

Atbilstoši Saeimas kārtības ruļļa 51. panta pirmajai daļai Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcija lūdz izdarīt izmaiņas šā gada 10. septembra Saeimas kārtējās sēdes darba kārtībā un iekļaut tajā likumprojektu Grozījums Patvēruma likumā.

 

Frakcijas priekšsēdētājs                                                                       Raivis Dzintars           

 

Likumprojekts

Grozījums Patvēruma likumā

 

Izdarīt Patvēruma likumā šādu grozījumu:

Papildināt likumu ar 5.¹ pantu šādā redakcijā:

“5.¹ pants. Saeimas kompetence patvēruma jautājumos

(1) Latvijas Republikas Saeima pieņem lēmumus visos jautājumos, kas attiecas uz bēgļu un patvēruma meklētāju pārvietošanu uz Latviju no citām dalībvalstīm vai no trešajām valstīm, kā arī jautājumos, kas ar tiem tieši vai netieši saistīti.

(2) Ministru kabinets ir tiesīgs pieņemt lēmumus attiecībā uz šā panta pirmajā daļā minētajiem jautājumiem tikai tajā apjomā, kādā tam to ir deleģējusi Saeima.”

 

12. Saeimas deputāti:

1.______________________________________________________

2.______________________________________________________

3.______________________________________________________

4.______________________________________________________

5.______________________________________________________

 

 

 

 

Likumprojekta Grozījums Patvēruma likumā anotācija

 

1. Kādēļ likums ir vajadzīgs?

 Ministru kabineta 2015. gada 6. jūlija ārkārtas sēdē tika pieņemts lēmums: “Apstiprināt Latvijas Republikas pozīciju Nr.2 par Eiropas Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas programma migrācijas jomā””, kas sevī ietver Latvijas Republikas apņemšanos atbalstīt Eiropas Komisijas “Eiropas programmu migrācijas jomā”, kas satur dalībvalstīm saistošu pasākumu kompleksu, sākotnēji ārkārtas, bet vēlāk pastāvīga mehānisma izveidei patvēruma meklētāju pārvietošanai Eiropas Savienības iekšienē, kā arī visas dalībvalstis aptveroša mehānisma izveidi patvēruma meklētāju pārvietošanai no trešajām valstīm.

Tajā pašā sēdē Latvijas Republikas Ministru kabinets deva pilnvarojumu Latvijas pārstāvjiem sarunās ar Eiropas Komisiju piekrist 250 bēgļu uzņemšanai Latvijā divu gadu laikā.

Kopš 2010. gada 30. janvāra Latvijā ir spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr.74 “Kārtība, kādā Latvijas Republikā notiek bēgļa, alternatīvo statusu vai pagaidu aizsardzību ieguvušās personas ģimenes atkalapvienošana”, kurā ietvertās normas izriet no Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīvas 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos. Tas nozīmē, ka faktiskais kopējais Latvijā uzņemamo bēgļu/patvēruma meklētāju skaits būs ievērojami lielāks, jo būs jāuzņem arī šo bēgļu ģimenes locekļi.

Šis būtu pirmais gadījums, kad Latvija piekristu masveidīgi uzņemt bēgļus, kas nav tiešā veidā vērsušies pēc palīdzības pie Latvijas valsts.

Šis valstiski svarīgais lēmums, uzņemoties ilgstošas starptautiskās saistības, kas pēc būtības pilnībā izmainīs valsts tālāko attīstību, ietekmējot gan tās nacionālo sastāvu, tās budžetu, ekonomiku, u.c. valstiski svarīgas jomas, tika pieņemts bez šī jautājuma apspriešanas parlamentā un nesaņemot Saeimas deputātu, Latvijas tautas ievēlēto pārstāvju, akceptu.

Šis lēmums, ņemot vērā jau tā sarežģīto Latvijas situāciju saistībā ar padomju laikā iepludināto imigrantu integrāciju latviskajā vidē, problemātisko valsts finansiālo situāciju, kas jau ir izraisījis būtisku un, vairumā gadījumu, neatgriezenisku pamatnācijas migrāciju prom no Latvijas, būtiski negatīvi ietekmēs Latvijas nākotni un tālāko attīstību, veicinot spriedzi un pamatotu neapmierinātību sabiedrībā, kas var novest pie pamatnācijas izceļošanas katastrofālos apmēros. Tas savukārt nozīmēs Latvijas identitātes, kas ir definēta Latvijas Republikas Satversmes preambulā, zaudēšanu.

Šāda līmeņa valstiski nozīmīga lēmuma pieņemšana nedrīkst būt balstīta tikai uz Ministru kabineta lēmuma pamata. Šim jautājumam bija jābūt apspriestam Saeimā un tas jāpieņem ar Saeimas balsojumu.

MK lēmums apstiprināt Latvijas Republikas pozīciju Nr.2 par Eiropas Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas programma migrācijas jomā” ir valsts starptautisku saistību uzņemšanās.

Latvijas Republikas normatīvajā regulējumā pašlaik nepastāv regulējums attiecībā uz bēgļu un patvēruma meklētāju plānveida uzņemšanu. Šī ir force majeure situācija, kad valstī ir iestājusies tāda tiesiskā situācija, kas nav reglamentēta tās normatīvajos aktos, bet pastāv neatliekama nepieciešamība to risināt, turklāt – paātrinātā kārtībā.

 

Šādā situācijā Ministru kabinetam, pieņemot lēmumu, bija jāņem vērā:

1)      Latvijas Republikas Satversme, kur:

a)      LR Satversmes preambula nosaka, ka “Latvijas valsts ir izveidota,...lai garantētu latviešu nācijas.....attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas....brīvību un sekmētu labklājību. Ikviens rūpējas par ...sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm..”

b)      Satversmes 1. pants nosaka, ka “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”.

 

Ministru kabinets, pieņemot iepriekšminēto lēmumu, nav izvērtējis riskus, ko šis lēmums un no tā izrietošie Latvijas starptautiskie pienākumi un to realizācijai veicamās darbības var radīt attiecībā uz Latvijas tautas labklājības sekmēšanu.

Tāpat, Ministru kabinets nav ņēmis vērā Latvijas īpašo situāciju ar milzīgo padomju laika imigrantu skaitu un kritisko situāciju attiecībā uz vairākuma Latvijas tautas materiālo situāciju, kas ir radījis plašu pamatnācijas piespiedu migrācijas vilni. Šī rīcība, pieņemot iepriekšminēto lēmumu, nav vērtējama kā rūpes par sabiedrības kopējo labumu, kā arī nav vērtējama kā atbildīga rīcība pret tautu un nākamajām Latvijas paaudzēm.

Ministru kabinets, izlemjot jautājumu par bēgļu un patvēruma meklētāju plānveida uzņemšanu Latvijā un nesaņemot Saeimas piekrišanu šādu valstiski būtisku starptautisku saistību uzņemšanai, nav ņēmis vērā Satversmes 1. pantu, kas nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.

Ministru kabinets, neņemot vērā jautājuma ‘būtisko raksturu”, nenosūtot to Saeimas izlemšanai, nav ievērojis Satversmes 1. pantā ietverto parlamenta virsvadības principu, tādējādi – arī pašu Satversmes 1. pantu.

Satversmes tiesa 2009. gada 21. decembra spriedumā lietā Nr.2009-43-01 ir konstatējusi, ka Latvijas valstij būtiski jautājumi ir jāizlemj Saeimai un ir attīstījusi “būtiskuma teoriju”, kas ir attiecināma uz “jebkuru svarīgu jautājumu, arī, ja runa ir par individuāli –konkrētu gadījumu”^. Satversmes tiesa ir atzīmējusi, ka līdzīgas “būtiskuma teorijas” pastāv arī citās parlamentārajās demokrātijās (Vācijā, Lielbritānijā).

Būtiskuma teorija konkrēti nosaka, ka “parlamentārā demokrātijā, kāda ir Latvija, parlaments principā var regulēt jebkuru valsts politikas jautājumu. Pie tam, par Saeimā izlemjamu valsts politikas jautājumu var kļūt jebkurš jautājums.”

““Būtiskuma teorija” ir Satversmes 1. pantā ietvertā parlamenta virsvadības principa izpausme, kas paredz, ka svarīgākie valsts un sabiedrības dzīves jautājumi, ievērojot Satversmē noteikto kārtību, jāizlemj pašam likumdevējam. Tā izriet no varas dalīšanas principa un apstākļa, ka parlamentārajā demokrātijā parlamentam ir augstāka demokrātiskās leģimitātes pakāpe kā valdībai. No tā izriet parlamenta prasība, ekskluzīvi lemt par visiem svarīgiem un nozīmīgiem valsts un sabiedrības dzīves jautājumiem”

Jautājums par bēgļu un patvēruma meklētāju plānveida uzņemšanu Latvijā ir būtisks jautājums, kas attiecas uz valsts starptautisku un, iespējams, turpmāk ilgstošu, pastāvīgi īstenojamu saistību uzņemšanos, un visi saistībā ar to pieņemtie lēmumi būtiski un neatgriezeniski ietekmēs Latvijas tālāko attīstību, valsts un tās iedzīvotāju nākotni. Tādēļ šis jautājums ir “Saeimā izlemjams valsts politikas jautājums.”

Latvijas iespējas kopējo Eiropas solidaritāti izrādīt ar bēgļu uzņemšanu ir objektīvi atšķiras no citām Eiropas Savienības valstīm.  Latvija, uzņemot vairāk nekā 700 000 ieceļotājus no bijušās PSRS, proporcionāli iedzīvotāju skaitam ir piedzīvojusi nesalīdzināmi lielāku imigrāciju nekā jebkura cita Eiropas Savienības valsts. Tas ir prasījis un joprojām prasa Latvijai nesalīdzināmi lielākas pūles nekā citām Eiropas Savienības valstīm, kur bēgļu skaits, kuri tur tagad ir ienākuši un kuri vēlas tur palikt, salīdzinot ar iedzīvotāju kopskaitu, ir desmitiem un pat simtiem reižu mazāks. 

Patlaban vairāk nekā 280 000 personas jeb 13% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita ir nepilsoņi, kas nav izrādījuši vēlmi dziļāk integrēties Latvijas sabiedrībā. Tas rāda, ka īsta, patiesa integrācija ir ļoti ilgstošs process, un tas, ņemot vērā imigrantu skaitu, varētu ilgt arī vairākas paaudzes.

Šajā gadījumā runa nav tikai 250 bēgļu uzņemšanu, bet gan par jaunas imigrācijas plūsmas atvēršanu situācijā, kad Latvija vēl nav tikusi galā un joprojām cīnās iepriekšējās, līdz šim nepieredzēta apmēra imigrācijas sekām.

Ministru kabinets, lemjot par bēgļu un patvēruma meklētāju plānveida uzņemšanu, kā arī sarunās ar Eiropas Komisiju nav izmantojis iespēju izmantot vēsturiski uzņemto imigrantu skaitu kā argumentu īpaša stāvokļa atzīšanai, kā to ir izdarījušas Bulgārija un Ungārija. Ministru Kabineta apstiprinātā Latvijas pozīcija neparedz izmantot šo iespēju un pieprasīt izņēmuma statusu arī Latvijai. Neprasot šo izņēmuma statusu precedenta radīšanas brīdī, tiek būtiski samazinātas Latvijas izredzes panākt šo statusu nākamajās reizēs, kad pēc līdzīga parauga varētu notikt vienošanās par “solidāru bēgļu izvietošanu” dažādās Eiropas Savienības valstīs.

Arī šis aspekts norāda uz Ministru kabineta pieņemtā lēmuma neatbilstību tādām Satversmē noteiktajām vērtībām kā rūpes par sabiedrības kopējo labumu, kā arī nav vērtējama kā atbildīga rīcība pret tautu un nākamajām Latvijas paaudzēm.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem argumentiem, uzskatām, ka, bez atrunām piekrītot bēgļu uzņemšanai, Latvija izdara ļoti nozīmīgu izšķiršanos, kas faktiski attiecas ne tikai uz pieminētajiem 250 bēgļiem, bet nākotnē uz daudz lielāku iespējamo imigrācijas plūsmu. Šādu izvēli Ministru kabinets nav tiesīgs pieņemt bez pilnvērtīgām diskusijām parlamenta līmenī un bez parlamenta lēmuma.

Tādējādi, Ministru Kabineta lēmums “Apstiprināt Latvijas Republikas pozīciju Nr.2 par Eiropas Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas programma migrācijas jomā” un pilnvarojot nosaukt Eiropas Komisijai konkrētu uzņemamo bēgļu un patvēruma meklētāju skaitu, uzņemoties valsts attīstībai nozīmīgas ilgstošas starptautiskās saistības, neatbilst Satversmes Preambulai un tās 1. pantam.

Lai novērstu šādu situāciju, likumprojekts piedāvā papildināt likumu ar 5.¹ pantu: “Saeimas kompetence patvēruma jautājumos”, kura pirmajā daļā sacīts, ka “Latvijas Republikas Saeima pieņem lēmumus visos jautājumos, kas attiecas uz bēgļu un patvēruma meklētāju pārvietošanu uz Latviju no citām dalībvalstīm vai no trešajām valstīm, kā arī jautājumos, kas ar tiem tieši vai netieši saistīti”.  

 

2. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

Tiks veicināta Satversmes pamatprincipu ievērošana, parlamentārisma un demokrātijas nostiprināšana, lemjot par sabiedrībai būtiskām lietām. Likumprojektam nav tiešas ietekmes uz tautsaimniecības attīstību.

 

3. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

Likumprojektam var būt pozitīva ietekme uz valsts un pašvaldību budžetu izdevumu daļām.

4. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Likumprojekts neprasa veikt citas izmaiņas spēkā esošajā tiesību normu sistēmā.

 

5. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst likumprojekts?

Likumprojekts šo jomu neskar.

 

6. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot likumprojektu?

 

Konsultācijas nav notikušas.

 

7. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde?

Likuma izpilde tiks nodrošināta saskaņā ar likumā un normatīvajos aktos noteikto kārtību un ar jau esošo valsts institūciju palīdzību. Jaunas institūcijas netiek radītas.