___.06.2018.

 

 

Saeimas Prezidijam

 

 

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija lūdz grozīt Saeimas 2018. gada 21.jūnija sēdes darba kārtību un iekļaut tajā saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 85.panta otrās daļas 1.punktu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas izstrādātā alternatīvā likumprojekta „Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā” izskatīšanu pirmajā lasījumā. Komisija minēto likumprojektu atbalsta.

Komisijas izstrādātājā alternatīvajā likumprojektā ir iekļauti šādi likumprojekti:

1. „Grozījums Patērētāju tiesību aizsardzības likumā” (Reģ. nr. 1290/Lp12) (Dok. Nr. 5069).

2. „Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā” (Reģ. nr. 1294/Lp12) (Dok. Nr. 5095).

 

Pielikumā: 1) komisijas izstrādātais alternatīvais likumprojekts „Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā” uz …. lpp;

2) anotācija alternatīvajam likumprojektam „Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā”uz …. lpp.

 

 

 

Ar cieņu

 

 

 

 

Romāns Naudiņš

komisijas priekšsēdētājs

Likumprojekts

 

 

Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā

 

Izdarīt Patērētāju tiesību aizsardzības likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1999, 9.nr.; 2002, 1.nr.; 2003, 11.nr.; 2004, 11.nr.; 2005, 24.nr.; 2007, 9., 12.nr.; 2008, 15.nr.; 2009, 13.nr.; Latvijas Vēstnesis, 2009, 194.nr.; 2010, 183., 206.nr.; 2011, 96.nr.; 2013, 193.nr.; 2014, 92., 189.nr.; 2015, 42., 118., 127.nr.; 2016, 123.nr.) šādu grozījumus:

 

1.Izteikt likuma 8. panta 2.³ daļu šādā redakcijā:

“(2³) Par šā panta 2.² daļā minētajām prasībām neatbilstošām uzskata tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kuras pārsniedz 0,07% procentus dienā no kredīta summas. Kredīta kopējo izmaksu ierobežojumu patērētājam nepiemēro tādiem patērētāju kreditēšanas līgumiem, kurus noslēdzot kredīta devēja glabāšanā kā nodrošinājums nododama kāda lieta un saskaņā ar kuriem patērētāja atbildība ir ierobežota tikai ar ieķīlāto lietu.”

2. Papildināt 8. panta 4.³daļā skaitļus un vārdu “4.¹, 4.² un 4.⁴daļā” ar skaitļiem un vārdiem “4.¹, 4.², 4.⁴ un 4.⁷daļā”.

3. Papildināt 8. panta 4.⁴.daļu pēc 2.teikuma ar jaunu teikumu šādā redakcijā:

1.                   

“Kredīta devējs var balstīties uz informāciju, kas saņemta tikai no patērētāja, ja tā ir pietiekama un dokumentāri pamatota.”

 

4. Papildināt 8. pantu ar 4.⁷ daļu šādā redakcijā:

 “(4⁷) Lai atbilstoši šī likuma prasībām kredīta devēji varētu nodrošināt patērētāju spējas atmaksāt kredītu izvērtēšanu un galvinieka spēju izpildīt no galvojuma līguma izrietošās saistības, kredīta devējiem ir pienākums savstarpēji apmainīties ar ziņām par patērētāju vai galvinieka saistībām un to izpildes gaitu.”

 

 

 

 

 

 

Likumprojekta „Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā”

ANOTĀCIJA

 

1.  Kādēļ likums ir vajadzīgs?

 

Likumprojekts izstrādāts, lai nodrošinātu kredītspējas vērtēšanai nepieciešamās informācijas pieejamību patērētāju kredīta devēju starpā un uzlabotu kredītspējas vērtēšanai nepieciešamās informācijas kvalitāti. Ierobežotas iespējas apmainīties ar ziņām par parādniekiem un viņu saistību izpildes gaitu apgrūtina vai liedz iespēju kvalitatīvi izvērtēt patērētāja spēju apmaksāt kredītu, kā rezultātā kredīts var tikt izsniegts patērētājiem, kas to nevar atļauties.

Vienlaikus likumprojektā ir nostiprināts pienākums patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, veicot patērētāja spēju atmaksāt kredītu, balstīties uz informāciju, kas saņemta no patērētāja, tikai ja tā ir pietiekama un dokumentāri  pamatota (t.sk. elektroniskā formā). Lai nodrošinātu nacionālā regulējuma atbilstību Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai (EST 2014. gada 18. decembra spriedums Lietā C‑449/13 CA Consumer Finance SA pret Ingrid Bakkaus u.c.) minētais princips ir iestrādāts likumprojektā.

Patērētāju tiesību aizsardzības centra (tālāk tekstā – PTAC) dati par  2017.gadu liecina, ka atsevišķās kreditēšanas jomās (distance kredīti, hipotekāro kredītu) kavēto kredītu apjoms joprojām ir augsts (virs 20% no kredīta portfeļa), kā arī ar katru gadu pieaug pagarināto distances kredītu skaits (2016.gadā – 61%; 2017.gadā – 64%).

Tāpat arī 2017. un 2018.gadā PTAC tika īstenots finanšu pakalpojumu uzraudzības projekts (turpmāk – Projekts) ar mērķi pārbaudīt licencēto patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām un faktiski īstenoto praksi atbilstoši izstrādātajām maksātspējas izvērtēšanas iekšējām kārtībām, izvērtējot patērētāju spēju atmaksāt kredītu.

Projekta ietvaros PTAC veica  klātienes pārbaudes pie 16 kredītdevējiem, pārbaudot 152 kredītlietas, kurās lēmumi par kredīta izsniegšanu tika pieņemti 2017.gada martā. Pārbaudēm tika izraudzīti uzņēmumi, kuru kredītportfelī bija liels īpatsvars sliktas kvalitātes kredītu. No pārbaudei izvēlētajām kredītlietām 67 bija distances kredīti, 57 patēriņa kredīti, 23 līzingi un 5 hipotekārie kredīti. PTAC projekta gaitā konstatēja lielākus vai mazākus pārkāpumus visiem 16 kredītdevējiem. 55 gadījumos no 152 kredītlietām, izsniegti kredīti ar tādiem maksājumiem, kādus patērētājs visticamāk, nevarētu atmaksāt, ņemot vērā savus ienākumus. Tādējādi konstatēts, ka kreditētāji neievēro pašu iekšējās procedūras un tajās noteiktās pieļaujamo ikmēneša kredītsaistību attiecības pret ienākumiem. Tāpat arī 23 gadījumos no 94 kredītlietām, kurās aizdevuma summa bija virs 427 EUR, tika konstatēts, ka kredītdevēji nepārliecinās par patērētāja ienākumu patiesumu (nepieprasa ienākumus apliecinošus dokumentus un nepārbauda patērētāja ienākumu apjomu, piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta vai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datu bāzē). 17 gadījumos, pieņemot lēmumu par aizdevuma piešķiršanu, kredītdevēji bija ņēmuši vērā patērētāja norādītos papildu jeb neoficiālos ienākumus, kuri nav dokumentāri apliecināti. Savukārt vienā gadījumā konstatēts, ka patērētājam izsniegts aizdevums, balstoties tikai un vienīgi uz galvinieka ienākumiem, kuri turklāt nebija dokumentāri pierādīti.

Tāpat likumprojektā paredzēts nodrošināt patērētāju kreditēšanas pakalpojuma izmaksu samērīgumu un taisnīgākus no līguma izrietošos nosacījumus patērētājiem.

Normatīvajā regulējumā pastāv nosacījumi, kas regulē tiesiska darījuma pamatprincipus. Civillikuma 1. pantā noteikts, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības, savukārt 1415. pantā noteikts, ka neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta 2.² daļā ietverts princips, ka patērētāja kreditēšanas līguma izmaksas ir samērīgas un atbilstošas godīgai darījumu praksei.

Vienlaikus atzīmējams, ka Krimināllikumā ir paredzēta atbildība par dažāda veida aizdevumiem, kuri izdarīti, apzināti izmantojot aizdevuma ņēmēja smago materiālo stāvokli, un kuru nosacījumi ir viņam pārmērīgi apgrūtinoši (augļošana).

2016. gada 1. janvārī stājās spēkā grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā ar mērķi ierobežot nesamērīgu naudas summu atmaksas kreditoriem. Tāpat, cita starpā, Civillikums paredz, ka līgumsods par saistības nokavējumu nevar pārsniegt 10% no parāda summas. Savukārt, piemēram, nokavējuma procentu rēķins apstājas, kad tie sasniedz 100% no pamatparāda summas. Vienlaikus joprojām līdzšinējā prakse rāda, ka pašreiz spēkā esošā regulējuma ietvaros efektīvs risinājums tā saukto "ātro kredītu" ierobežošanai joprojām nepastāv; tieši otrādi - 2017. gadā nebanku kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju lokā ir vērojama lielāka aktivitāte, kā arī izsniegto kredītu apjoms.[1]

Kā ir norādījusi Satversmes tiesa, patērētāju tiesību aizsardzības nodrošināšana ir cilvēku tiesību aizsardzība, un, īstenojot patērētāju tiesību aizsardzību tiek sasniegts leģitīms mērķis (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 8.aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010-49-03 17. punktu).

Ar piedāvātajiem grozījumiem izdarītas izmaiņas Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta 2.³ daļā, kas regulē kopējās kredīta izmaksas, kas izteiktas dienas procentos (Gada procentu likme ir kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kas izteiktas gada procentos no patērētājam piešķirtās kredīta kopējās summas), nosakot par samērīgām un godīgai darījumu praksei atbilstošām kredīta izmaksām dienas procentu likmi – 0.07%, jeb aptuveni 25% gadā gan attiecībā uz līgumiem, kas kuros kredīta izmantošanas termiņš nepārsniedz, gan arī pārsniedz 30 dienas.

Sagatavojot priekšlikumu par godīgai darījumu praksei atbilstošām kredīta izmaksām dienas procentu likmēm vērtēta pētījumā par procentu ierobežojumiem Eiropas Savienībā[2] ietvertā informācija.

 

 

 

2.  Kāda var būt likuma ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

 

Plašākas informācijas pieejamība ļaus kvalitatīvāk veikt kredītspējas vērtēšanu un novērst risku, ka kredīts tiek piešķirts patērētajam, kas nevar to atļauties. Savukārt pienākums pārliecināties par patērētāja sniegtās informācijas patiesumu ļaus izvairīties no gadījumiem, kad patērētāji ir norādījuši nepatiesu informāciju par saviem ienākumiem un kredīta saistībām, kā arī neoficiāliem ienākumiem.

Situācija, kad ar mērķtiecīgām reklāmām, neizvērtējot patērētāja maksātspēju, tirgus nišu ir aizņēmuši nebanku kreditori, kuri ir gatavi aizdevumus izsniegt iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem un maksātspēju, kā rezultātā nereti nekritiskā vēlme aizņemties un tai sekojošās nepatīkamās sekas - nespēja saistības pildīt, kā arī kreditoru vēlme uz tā rēķina nesamērīgi nopelnīt – nav pieļaujama un rezultējas ar to, ka ir nepieciešamas izmaiņas normatīvajā regulējumā, lai arvien vairāk visvairāk ekonomiski neaizsargāto personu neieslīgtu parādos. Situācija ir kritiska sabiedrībai un pretēja taisnīgam, tiesiska darījuma mērķim. Grozījumi ir lietderīgi sabiedrībai, jo uzsver patērētāja kā darījuma vājākās puses intereses nenonākt pārlieku lielās parādu saistībās, nodrošināt kredīta kopējo izmaksu samērīgumu, veicināt patērētāja maksātspējas izvērtēšanu. Katrs iedzīvotājs, kurš vairs nespējot atmaksāt nesamērīgās saistības, tiek automātiski kā patērētājs izslēgts no ekonomiskās aprites, kas savukārt, tālāk rezultējas ar ēnu ekonomikas veicināšanu parādu piedziņas procesos, kā arī iedzīvotāju došanos prom no savas valsts.

 

3.  Kāda var būt likuma ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

 

Kredīta izmaksu samērīgums, pārmērīgu izmaksu ierobežošana, veicina valsts budžeta ienākumus no nodokļu maksātājiem.

 

4.  Kāda var būt likuma ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

 

Lai nodrošinātu tiesību normu saskaņotību vienlaikus nepieciešami arī grozījumi Kredītiestāžu likumā, paredzot iespēju kredītiestādēm, kredītiestāžu meitas sabiedrībām, kuras sniedz ar kredītrisku saistītus finanšu pakalpojumus, kā arī krājaizdevu sabiedrībām un apdrošinātājiem apmainīties ar kredītspējas vērtēšanai nepieciešamo informāciju ar patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem.

 

 

5.  Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst likumprojekts?

 

Likumprojekts atbilst Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā (EST 2014. gada 18. decembra spriedums Lietā C‑449/13 CA Consumer Finance SA pret Ingrid Bakkaus u.c.) paustajām atziņām.

 

6.  Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot likumprojektu?

 

Konsultācijas notikušās ar Ekonomikas ministriju, Patērētāju tiesību aizsardzības centru, Latvijas Komercbanku asociāciju, Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociāciju, Latvijas Kredītņēmēju apvienību.

 

7.  Kā tiks nodrošināta likuma izpilde?

 

Normatīvā akta izpilde tiks nodrošināta ar jau esošo institūciju palīdzību, to kompetences ietvaros.