2018. gada ____.maijā

 

Nr. ___________________

 

 

SAEIMAS PREZIDIJAM

 

 

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija lūdz izdarīt izmaiņas Saeimas 2018. gada 31. maija sēdes darba kārtībā un iekļaut tajā Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas izstrādāto likumprojektu “Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā”.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija lūdz nodot minēto likumprojektu tikai Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

Saskaņā ar Kārtības ruļļa 86.pantu Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija lūdz virzīt likumprojektu izskatīšanai Saeimas sēdē pirmajā lasījumā bez atkārtotas izskatīšanas atbildīgajā komisijā.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija lūdz atzīt minēto likumprojektu par steidzamu.

 

Pielikumā:

1) Likumprojekts “Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā” un tā anotācija uz 19 lpp.

2) Finanšu ministres atsauksme uz 3 lpp.

 

 

 

Ar cieņu

priekšsēdētāja                                                           Inese Laizāne

 

 

Likumprojekts

 

Likumprojekts “Grozījumi Elektronisko plašsaziņas

līdzekļu likumā”

 

Izdarīt Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā (Latvijas Vēstnesis, 2010, 118. nr.; 2011, 103., 144. nr.; 2012, 166. nr.; 2013, 40., 46., 61., 87., 234. nr.; 2014, 92., 225. nr.; 2015, 251. nr.; 2016, 2., 111., 241. nr.; 2017, 242. nr.) šādus grozījumus:

 

1. 1. pantā:

papildināt pantu ar 18.¹ punktu šādā redakcijā:

“18¹) programmas pamata audiovaloda — valoda, kas noteikta Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes izsniegtās apraides atļaujas darbības pamatnosacījumos un kas nodrošināma neatkarīgi no televīzijas programmas izplatīšanas veida;”;

izteikt 32.¹ punktu šādā redakcijā:

“32¹) televīzijas programmu izplatīšanas pakalpojums — pakalpojums, kas nodrošina iespēju uztvert televīzijas programmu lietotāja galaiekārtā, tai skaitā izplatot vai retranslējot programmu. Šī definīcija neattiecas uz šā likuma 13. pantā minētajiem gadījumiem;”;

papildināt pantu ar 34.¹ punktu šādā redakcijā:

“34¹) valodas celiņš — skaņas celiņš, kas atšķiras no programmas pamata audio valodas;”.

 

2. 13. pantā:

izteikt pirmās daļas 3. punktu šādā redakcijā:

“3) sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa televīzijas programmu, komerciālo nacionālo un reģionālo plašsaziņas līdzekļu bezmaksas televīzijas programmu nepastarpinātu izplatīšanu visā valsts teritorijā ar zemes raidītājiem, vienojoties ar attiecīgajiem sabiedriskajiem, nacionālajiem un reģionālajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem par tehniskajiem nosacījumiem programmu izplatīšanai;”;

izteikt sesto daļu šādā redakcijā:

“(6) Par maksas televīzijas programmu zemes apraidi ciparformātā ar zemes raidītājiem attiecīgais elektronisko sakaru komersants no elektroniskā plašsaziņas līdzekļa iekasē maksu, kuras tarifu aprēķināšanas metodiku nosaka Ministru kabinets.”;

papildināt pantu ar septīto daļu šādā redakcijā:

“(7) Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, slēdzot līgumu ar valsts akciju sabiedrību “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs”, nodrošina maksājumus no valsts budžetā paredzētajiem līdzekļiem par galalietotājiem bez maksas izplatāmo programmu sarakstā iekļauto televīzijas programmu izplatīšanu ar zemes raidītājiem. Maksājumus aprēķina, ievērojot tarifu aprēķināšanas metodiku, kuru nosaka Ministru kabinets.”

 

3. 18. pantā:

izteikt ceturto daļu šādā redakcijā:

“(4) Lai saņemtu apraides atļauju, privātpersona (tostarp konkursa uzvarētājs) neatkarīgi no tās reģistrācijas valsts vai dzīvesvietas iesniedz Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei iesniegumu, kurā uzrādīta informācija par tās patieso labuma guvēju. Iesniegumam pievienojams attiecīgās programmas vai pakalpojuma izplatīšanu nodrošinošā elektronisko sakaru komersanta apliecinājums par šīs programmas vai pakalpojuma izplatīšanu. Ja programmas veidošanai un izplatīšanai nav nepieciešams radiofrekvenču resurss, iesniegumam pievienojami darbības pamatnosacījumi, kuros norāda paredzamo programmas nosaukumu, darbības mērķi, programmas formātu, valodu, informāciju par īpašniekiem, kā arī citas ziņas, kuras iesniedzējs uzskata par svarīgām; elektroniskā plašsaziņas līdzekļa darbības attīstības plāns un dokumenti, kas apliecina iespējamos finansiālā nodrošinājuma avotus vismaz pirmajam darbības gadam. Par patieso labuma guvēju šā likuma izpratnē uzskatāma fiziskā persona Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā lietotās definīcijas izpratnē.”;

papildināt pantu ar 4.¹ daļu šādā redakcijā:

“(4¹) Lai izvērtētu privātpersonas iesniegumā par apraides atļaujas saņemšanu sniegto informāciju par patieso labuma guvēju, Padomei ir tiesības pieprasīt atzinumu no kompetentajām valsts drošības iestādēm, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma uzraudzības un kontroles institūcijas un Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā noteiktajām kompetentajām institūcijām, kā arī no citu valstu kompetentajām institūcijām.”

 

4. 19. pantā:

papildināt pirmo daļu pēc vārda “retranslācijai” ar vārdiem “un izplatīšanai”;

izteikt otrās daļas pirmo teikumu šādā redakcijā:

“Retranslācijas atļaujas saņemšanai privātpersona neatkarīgi no tās reģistrācijas valsts vai dzīvesvietas iesniedz Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei iesniegumu, kurā uzrādīta informācija par tās patieso labuma guvēju, iekļauts retranslējamo programmu saraksts un, ja nepieciešams, — dokuments, kas apliecina reģistrāciju Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā, kā arī samaksā valsts nodevu.”;

papildināt pantu ar 2.¹ daļu šādā redakcijā:

“(2¹) Lai izvērtētu privātpersonas iesniegumā par retranslācijas atļaujas saņemšanu sniegto informāciju par patieso labuma guvēju, Padomei ir tiesības pieprasīt atzinumu no kompetentajām valsts drošības iestādēm, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma uzraudzības un kontroles institūcijas un Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā noteiktajām kompetentajām institūcijām, kā arī no citu valstu kompetentajām institūcijām.”;

izteikt sesto daļu šādā redakcijā:

“(6) Televīzijas programmu izplatīšanas pakalpojuma sniedzējs nodrošina Latvijā izplatīto sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu televīzijas programmu pievadīšanu visiem abonentiem nemainītā veidā. Šo programmu izplatīšanai attiecīgajos publisko elektronisko sakaru tīklos retranslācijas atļauja nav vajadzīga. Par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu televīzijas programmu izplatīšanas nodrošināšanu attiecīgais elektroniskais plašsaziņas līdzeklis neiekasē maksu no sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa, kura programmas tas izplata, savukārt sabiedriskais elektroniskais plašsaziņas līdzeklis, kura programmas tiek izplatītas, neiekasē maksu no elektroniskā plašsaziņas līdzekļa, kurš tā programmas izplata.”;

izteikt 6.¹ daļu šādā redakcijā:

“(6¹) Televīzijas programmu izplatīšanas pakalpojuma sniedzējs nodrošina to Latvijā izplatīto komerciālo nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu televīzijas programmu pievadīšanu visiem abonentiem nemainītā veidā, kuras, izmantojot zemes apraides tehniskos līdzekļus, galalietotājam ir pieejamas bez maksas, ja vien šis plašsaziņas līdzeklis par savu programmu izplatīšanu nepieprasa maksu. Ja komerciālais nacionālais elektroniskais plašsaziņas līdzeklis nepieprasa maksu par savas programmas izplatīšanu, šādai programmu izplatīšanai publisko elektronisko sakaru tīklos retranslācijas atļauja nav vajadzīga. Par šādu komerciālo nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu televīzijas programmu izplatīšanu televīzijas programmu izplatīšanas pakalpojuma sniedzējs neiekasē maksu no tā komerciālā nacionālā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa, kura programmas tas izplata. Ja nepieciešams segt satelīta signāla nodrošināšanas izmaksas, bet komerciālais nacionālais elektroniskais plašsaziņas līdzeklis tās nesedz, televīzijas programmu izplatīšanas pakalpojuma sniedzējam nav pienākuma nodrošināt attiecīgās programmas izplatīšanu, izmantojot satelītu.”

 

5. Papildināt 21.¹ pantu ar piekto daļu šādā redakcijā:

“(5) Papildus šajā pantā minētajam, ja kādā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī jau ir aizliegta kādas audiovizuālās programmas izplatīšana par šā likuma 26. pantā minētajiem pārkāpumiem un šis aizliegums ir spēkā, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, izvērtējusi attiecīgās ārvalsts kompetentās institūcijas lēmuma samērīgumu un uzklausījusi attiecīgo elektronisko plašsaziņas līdzekli, var pieņemt lēmumu (vispārīgo administratīvo aktu) par konkrētas programmas izplatīšanas aizliegumu Latvijā. Attiecīgās ārvalsts kompetentās institūcijas lēmums par aizlieguma atcelšanu vai grozīšanu ir pamats Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes lēmuma atcelšanai vai grozīšanai.”

 

6. 21.⁸ pantā:

papildināt pantu ar otro un trešo daļu šādā redakcijā:

“(2) Ja Padomei nav iespēju īstenot šā panta pirmajā daļā noteiktās darbības, tai ir tiesības pieņemt lēmumu (vispārīgo administratīvo aktu), ar kuru tiek ierobežota piekļuve tām Latvijā pieejamām mājaslapām internetā, kuras retranslē audiovizuālās programmas bez retranslācijas atļaujas.

(3) Šo prasību izpildei Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome regulārā monitoringa ietvaros uztur un aktualizē savā mājaslapā internetā publiski pieejamu sarakstu.”;

uzskatīt līdzšinējo panta tekstu par pirmo daļu.

 

7. Izteikt 24. panta trešo un ceturto daļu šādā redakcijā:

“(3) Elektroniskie plašsaziņas līdzekļi ievēro tos darbības pamatnosacījumus, kurus tie iesnieguši Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, lai saņemtu apraides atļauju. Ja apraides tiesības iegūtas konkursa kārtībā, darbības pamatnosacījumus var mainīt ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes piekrišanu. Elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu pamata audiovaloda un programmu formāts nav maināmas darbības pamatnosacījumu sastāvdaļas izsniegtās apraides atļaujas darbības termiņā. Valodas celiņš apraides atļaujas darbības laikā ir maināms.

(4) Elektroniskie plašsaziņas līdzekļi nodrošina, lai fakti un notikumi raidījumos tiktu atspoguļoti godīgi, objektīvi, ar pienācīgu precizitāti un neitralitāti, veicinot viedokļu apmaiņu, un atbilstu vispārpieņemtajiem žurnālistikas un ētikas principiem. Komentārus un viedokļus atdala no ziņām un nosauc viedokļa vai komentāra autoru. Informatīvi dokumentālajos un ziņu raidījumos fakti tiek atspoguļoti tā, lai apzināti nemaldinātu auditoriju.”

 

8. Papildināt 32. pantu ar piekto daļu šādā redakcijā:

“(5) Ja elektroniskais plašsaziņas līdzeklis veido pārrobežu programmu, kura uztverama arī Latvijas teritorijā, tas nodrošina programmu ar valodas celiņu valsts valodā. Elektroniskā plašsaziņas līdzekļa programmu, kas nav pieejama Latvijas teritorijā, nav nepieciešams nodrošināt valsts valodā.”

 

9. Papildināt likumu ar 39.¹ pantu šādā redakcijā:

“39.¹ pants. Audio un audiovizuālu komerciālu paziņojumu ierobežojumi attiecībā uz  sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem

Sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos aizliegts izvietot audio un audiovizuālus komerciālos paziņojumus, izņemot:

1)    sponsorēšanu (ar iespēju norādīt sponsorētā raidījuma sākumā, kā arī vidū vai beigās sponsora nosaukumu, logotipu, preču zīmi vai atsauci uz sponsora preci vai pakalpojumu) attiecībā uz Eiropas Raidorganizāciju apvienības starptautisko pasākumu translācijām un Ministru kabineta apstiprinātajiem Latvijas sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem;

2)    sponsorēšanu (ar iespēju norādīt sponsorētā raidījuma sākumā, kā arī vidū vai beigās sponsora nosaukumu, logotipu, preču zīmi vai atsauci uz sponsora preci vai pakalpojumu) ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes atļauju attiecībā uz publisku vai privātu personu līdzfinansētiem kultūras, sporta un sociālajiem pasākumiem;

3)    reklāmas klipu izvietošanu tajos gadījumos, kad prasība pārraidīt reklāmas klipu ir licences līguma neatņemama sastāvdaļa, lai varētu iegūt šā panta 1. punktā minēto pasākumu pārraidīšanas tiesības;

4)    valsts nodrošināto bezmaksas raidlaiku priekšvēlēšanu aģitācijai un paziņojumus (sludinājumus) par tikšanos ar vēlētājiem Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma izpratnē;

5)    sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu pašreklāmu;

6)    sociāli nozīmīgu paziņojumu, sabiedriskas nozīmes sludinājumu un aicinājumu uz labdarību bezmaksas izplatīšanu.”

 

10. 42. pantā:

izslēgt pirmās daļas otro teikumu;

papildināt pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Reklāmas ierobežojumus sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās papildus nosaka šā likuma 39.¹ pants.”

 

11. 47. pantā:

izslēgt pirmās daļas otro teikumu;

papildināt pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Reklāmas ierobežojumus sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās papildus nosaka šā likuma 39.¹ pants.”

 

12. Papildināt 60. panta pirmo daļu ar 14.² punktu šādā redakcijā:

“14²) organizē galalietotājiem bez maksas zemes apraidē ciparformātā izplatāmo televīzijas programmu sarakstā iekļauto programmu izplatīšanu ar zemes raidītājiem;”.

 

13. 61. pantā:

papildināt pantu ar otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Ja tīklā, kurā notiek bezmaksas televīzijas programmu izplatīšana ar zemes raidītājiem, ir brīvas televīzijas programmu vietas, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, nodrošinot informācijas pieejamību sabiedrībai, ir tiesīga brīvās televīziju programmu vietas aizpildīt ar konkursa kārtībā izraudzītām komerciālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmām, slēdzot licences līgumus ar elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem par šo programmu izplatīšanu. Organizējot konkursu, priekšroka dodama tādām elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmām, kuras nodrošina, ka vismaz 20 procentus no nedēļas raidlaika aizņem Eiropas audiovizuālie darbi, kas sākotnēji veidoti latviešu valodā. Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome konkursa nolikumā var paredzēt arī citus kritērijus, kuri nodrošina sabiedrības demokrātiskās, sociālās un kultūras vajadzības. Par šo programmu izplatīšanu tiek slēgts licences līgums uz laiku, kas nepārsniedz piecus saimnieciskos gadus. Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome katru gadu, apspriežoties ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes konsultatīvo padomi, izvērtē, vai bezmaksas zemes apraidē izplatītā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa programma atbilst šā panta un konkursa nolikuma nosacījumiem. Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes lēmuma par konkursa rezultātu apstiprināšanu pārsūdzēšana neaptur tā darbību.”;

uzskatīt līdzšinējo panta tekstu par pirmo daļu.

 

14. Papildināt 66. pantu ar sesto un septīto daļu šādā redakcijā:

“(6) Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi sabiedriskā pasūtījuma ietvaros ir tiesīgi sniegt jaunus papildu pakalpojumus neatkarīgi no to piegādes vai finansējuma veida, tostarp interneta vidē. Ja sabiedriskais elektroniskais plašsaziņas līdzeklis vēlas sniegt pilnvērtīgu būtiski jaunu pakalpojumu, tam pirms šā pakalpojuma sniegšanas uzsākšanas ir nepieciešama Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes atļauja šāda pakalpojuma sniegšanai. Par šīs atļaujas izsniegšanu Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome pieņem lēmumu, kas balstīts uz atklātu sabiedrisko apspriešanu, kurā izvērtēts, vai jaunais pakalpojums apmierina sabiedrības demokrātiskās, sociālās un kultūras vajadzības un vai ir pienācīgi ņemta vērā iespējamā tā ietekme uz masu informācijas līdzekļu tirgu.

(7) Šā likuma 39.¹ pantā noteiktie ierobežojumi piemērojami attiecībā uz visu veidu komerciālajiem paziņojumiem, tostarp interneta vidē.”

 

15. Izslēgt 71. panta piekto daļu.

 

16. Papildināt pārejas noteikumus ar 34. un 35. punktu šādā redakcijā:

“34. Šā likuma 39.¹ pants, grozījumi 42. panta pirmajā daļā, kas paredz izslēgt otro teikumu, 42. panta trešā daļa, grozījumi 47. panta pirmajā daļā, kas paredz izslēgt otro teikumu, 47. panta trešā daļa un 66. panta septītā daļa stājas spēkā 2021. gada 1. janvārī.

35. Šā likuma grozījumi par 13. panta pirmās daļas 3. punkta un sestās daļas izteikšanu jaunā redakcijā, 13. panta papildināšanu ar septīto daļu, 21.⁸ panta papildināšanu ar otro un trešo daļu, 60. panta pirmās daļas papildināšanu ar 14.² punktu, 61. panta papildināšanu ar otro daļu un grozījums par 71. panta piektās daļas izslēgšanu stājas spēkā 2019. gada 1. janvārī.”

 

Anotācija likumprojektam “Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā”

 

1. Kādēļ likums ir vajadzīgs?

Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā (turpmāk — EPLL) nepieciešami, lai stiprinātu Latvijas informatīvo, kultūras un valodas vidi, veicinātu kvalitatīva un uzticama satura plašāku pieejamību, īpaši sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās, kā arī lai precizētu elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu valodas jautājumus, ieviestu centralizētu bezmaksas zemes apraides pakalpojuma finansējuma modeli un noteiktu sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu finansēšanas modeļa izmaiņas, paredzot iziešanu no reklāmas tirgus.

 

Grozījumi, kas attiecas uz programmu valodu, izstrādāti, ņemot vērā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālo stratēģiju 2018.–2022. gadam^[1]. Tā kā līdz šim nav šķirta programmas valoda no valodas celiņa kā alternatīva izvēle, likumprojektā tiek precizēti jautājumi, kas skar programmu valodu. Tiesiskā regulējuma mērķis ir noteikt skaidru atšķirību starp elektronisko plašsaziņas līdzekļu pārrobežu programmām, kas vērstas uz Latvijas auditoriju, nosakot, ka to pamata valoda ir latviešu valoda, un pārrobežu programmām, kas nav adresētas Latvijas auditorijai.

 

Lai apmierinātu sabiedrības demokrātiskās, sociālās un kultūras vajadzības, nepieciešams noteikt, ka Padome organizē galalietotājiem bez maksas zemes apraidē ciparformātā izplatāmo televīzijas programmu sarakstā iekļauto programmu izplatīšanu ar zemes raidītājiem.

 

Likumprojektā paredzēts, ka Padome par galalietotājiem bez maksas izplatāmo programmu sarakstā iekļauto televīzijas programmu izplatīšanu ar zemes raidītājiem slēdz līgumu ar valsts akciju sabiedrību “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” (turpmāk – LVRTC). Izstrādājot šādu regulējumu ņemts vērā, ka LVRTC atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumam ir publiskas personas dibināta valsts akciju sabiedrība ar mērķi pildīt publiskas personas deleģētas funkcijas, nevis veikt komercdarbību. Vienīgi LVRTC var piedāvāt infrastruktūru, ar kuras palīdzību ir iespējams nodrošināt televīzijas programmu izplatīšanu ar zemes raidītājiem 99,6 procentiem no Latvijas teritorijas un sasniegt 99,9 procentus no Latvijas iedzīvotājiem, kuru mājsaimniecībām šāda risinājuma rezultātā netiek radīts papildu slogs. LVRTC piedāvātais pakalpojums ir stratēģiski svarīgs valsts informatīvajai drošībai. Padomei līguma ar LVRTC slēgšanai paredzams 1 800 000 euro papildu finansējums, kas nesamazinās līdzšinējā sabiedriskā pasūtījuma apjomu komerciālajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem.

 

Lai panāktu elektronisko plašsaziņas līdzekļu patieso labuma guvēju pārredzamību, likumā paredzēts noteikt elektronisko plašsaziņas līdzekļu īpašniekiem pienākumu atklāt savus patiesos labuma guvējus. Šā pienākuma izpilde veicama apraides un retranslācijas atļaujas saņemšanas ietvaros.

 

Papildinot likuma 24. pantu ar pienācīgas neitralitātes un precizitātes principu, kā arī nosakot pienākumu informatīvi dokumentālajos raidījumos un ziņās atspoguļot faktus tā, lai apzināti netiek maldināta auditorija, tiktu samazināta faktiem neatbilstošas un maldinošas informācijas izplatīšana elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās un katalogos. “Precizitāte” nozīmē to, ka jo īpaši strīdīgos jautājumos ir jāņem vērā svarīgākie atšķirīgie viedokļi un fakti. Savukārt “pienācīga” nozīmē atbilstību un piemērotību konkrētā raidījuma priekšmetam un būtībai. “Neitralitāte” pati par sevi nozīmē, ka vienai pusei netiek sniegta lielāka labvēlība salīdzinājumā ar otru pusi. Rezultātā tiktu īstenotas sabiedrības tiesības saņemt ne tikai patiesu, bet arī pietiekami precīzu un apzināti nesagrozītu informāciju.

 

Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.¹ pantā spēkā esošajā redakcijā ir pārņemta Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas (turpmāk arī — AVMPD) 3. pantā nostiprinārā procedūra, kas paredz iespēju ierobežot tādas televīzijas programmas uztveršanu, kura satur naida kurināšanu (AVMPD 6. pants) vai aizskar nepilngadīgo intereses (AVMPD 27. pants).

 

21.¹ panta papildināšana ar piekto daļu vienkāršo minēto programmu uztveršanas ierobežošanas kārtību, paredzot alternatīvu regulējumu līdzšinējam panta pirmajā, otrajā, trešajā un ceturtajā daļā minētajam regulējumam. Grozījums paredz, ka pēc tam, kad kāda no Eiropas Savienības dalībvalstīm vai Eiropas Ekonomikas zonas valstīm jau ir īstenojusi televīzijas programmas uztveršanas ierobežošanas procedūru AVMPD 3. panta izpratnē un ierobežojusi konkrētās televīzijas programmas uztveršanu attiecīgajā dalībvalstī, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, konstatējusi, ka minētie pārkāpumi ir izdarīti arī Latvijā, ir tiesīga (izvērtējusi ārvalsts lēmuma samērīgumu, lietas apstākļus un pierādījumus un uzklausījusi elektroniskā plašsaziņas līdzekļa viedokli) noteikt ierobežojumu arī Latvijā attiecībā uz šādas programmas izplatīšanu.

 

Attiecībā uz 21.¹ panta piektās daļas piemērošanu nepieciešams norādīt, ka saskaņā ar AVMPD regulējumu mediju pakalpojumu sniedzējs ir fiziskā vai juridiskā persona, kurai ir redakcionāla atbildība par audiovizuālo mediju pakalpojuma satura izvēli un tā organizēšanu. Savukārt redakcionālā atbildība ietver efektīvu kontroli pār raidījumu izvēli un sakārtošanu programmā. Redakcionālās atbildības jēdziens ir būtisks, lai noteiktu mediju pakalpojumu sniedzēja nozīmi un tādējādi definētu audiovizuālo mediju pakalpojumus (AVMPD 25. apsvērums). Tieši redakcionālā atbildība un tās ietvaros veiktās darbības (pieņemtie lēmumi) ir tās, kas veido katras televīzijas programmas saturu. Tas nozīmē, ka televīzijas programmas, kuras tiek juridiski un saturiski pārvaldītas atsevišķi, arī saturiski ir atšķirīgas un vice versa — ja divās pirmšķietami atšķirīgās televīzijas programmās tiek konstatēts identisks saturs, tās būtu uzskatāmas par vienu un to pašu programmu. Tādējādi, ja kādas televīzijas programmas izplatīšana Latvijas teritorijā tiktu ierobežota, bet tās vietā tiktu piedāvāta cita programmas versija, kas saturiski ir identiska ierobežotajai programmai, formālā atruna par atšķirīgu jurisdikciju vai juridisko personu, vai programmas nosaukumu nebūtu ņemama vērā, jo ierobežojuma mērķis ir nepieļaut, ka tiek izplatīts konkrētais saturs, kas pārkāpj AVMPD regulējumu.

 

Lai stiprinātu elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības vidi kopumā, likumprojektā tiek paredzēta sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu iziešana no reklāmas tirgus (visās platformās) no 2021. gada. Viens no sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu redakcionālās neatkarības nodrošināšanas pamatiem ir garantēts un neatkarīgs finansējums, un iziešana no reklāmas tirgus iespējama tikai tad, ja tiek paredzēts atbilstošs papildu finansējums sabiedriskajam pasūtījumam.

Tāpat likumprojekts paredz atsevišķus izņēmuma gadījumus, kad reklāmas būtu pieļaujamas, piemēram, attiecībā uz kultūras un sporta pasākumiem. Priekšlikumā jēdziens “audio un audiovizuāls komerciāls paziņojums” lietots atbilstoši šā likuma 1. panta 4. punkta definīcijai, tādējādi tas aptver dažādus paziņojumu veidus. Papildus tiek precizēts, ka līdzvērtīgi ierobežojumi attiecas arī uz visu sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbību digitālajā vidē sabiedriskā pasūtījuma ietvaros. Jāņem vērā, ka digitālajā vidē iespējams izvietot gan audio un audiovizuālus komerciālus paziņojumus, gan arī citos formātos veidotus komerciālos paziņojumus. Priekšlikuma mērķis ir aptvert visu formātu komerciālos paziņojumus.

 

Lai risinātu problēmu ar Latvijā nelicencētu televīzijas pakalpojumu izplatīšanu, ir nepieciešams paplašināt Padomes kompetences ietvaru un dot tai tiesības pieņemt lēmumu par to, ka Latvijā ierobežojama piekļuve tīmekļvietnēm, kuras retranslē audiovizuālās programmas bez retranslācijas atļaujas saņemšanas.

Likumprojektā papildus paredzēts, ka Padome regulārā monitoringa ietvaros uztur minēto tīmekļvietņu sarakstu jeb datubāzi, kas ir publiski pieejama Padomes tīmekļvietnē un kas tiktu regulāri papildināta ar jaunām tīmekļvietņu adresēm un dzēstām neaktuālajām IP adresēm.

 

 

2. Kāda var būt likuma ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

Likuma grozījumi mazinās dezinformācijas riskus sabiedrībā un iespēju Latvijas valstij nelabvēlīgiem spēkiem maldināt sabiedrību, noskaņojot to pret pastāvošo valsts iekārtu un Latvijas stratēģiskajiem sabiedrotajiem. Nosakot papildu ierobežojumus televīzijas programmu izplatītājiem, tiek stiprināta Latvijas informatīvā telpa un veicināta kvalitatīva un sabiedrības interesēm atbilstoša mediju satura piedāvāšana Latvijas iedzīvotājiem.

 

3. Kāda var būt likuma ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

Likumprojektā paredzēts, ka grozījumi par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu iziešanu no reklāmas tirgus stāsies spēkā 2021. gadā un ik gadu tai paredzēs attiecīgu finansējumu valsts budžetā 14 000 000 euro apmērā.

 

Lai organizētu galalietotājiem bez maksas zemes apraidē ciparformātā izplatāmo televīzijas programmu sarakstā iekļauto programmu izplatīšanu ar zemes raidītājiem, no valsts budžeta nepieciešami ir 1 800 000 euro gadā. Minētais finansējums vajadzīgs, sākot ar 2019. gadu.

 

Lai no 2019. gada 1. janvāra Padome sāktu īstenot papildu pilnvaras un pienākumus attiecībā uz lēmuma pieņemšanu par to, ka Latvijā ierobežojama piekļuve tīmekļvietnēm, kuras retranslē audiovizuālās programmas bez retranslācijas atļaujas saņemšanas, nepieciešams šāds valsts budžeta finansējums:

 

4. Kāda var būt likuma ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Nepieciešams veikt atbilstošus precizējumus likumpamatotajos normatīvajos aktos.

 

5. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst likumprojekts?

Likumprojekts atbilst:

1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta direktīvai 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva);

2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta direktīvai 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (Universālā pakalpojuma direktīva).

 

6. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot likumprojektu?

Konsultācijas notikušas ar Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, Kultūras ministriju, Finanšu ministriju, Satiksmes ministriju, Latvijas Raidorganizāciju asociāciju, biedrību “Par legālu saturu”, AS “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs”, SIA “Lattelecom” un “All Media Baltics”.

 

7. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde?

Tiek paplašināta esošo institūciju kompetence. Jaunu institūciju izveide nav nepieciešama.