I. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība

1.

Pamatojums

Likumprojekts sagatavots pēc Ekonomikas ministrijas iniciatīvas, lai novērstu praksē konstatētās problēmas patērētāju kreditēšanas jomā.

2.

Pašreizējā situācija un problēmas

Pasaules finanšu tirgus krīzes ietekmē 2008.gada beigās liela daļa banku Latvijā, kā arī citās valstīs pārskatīja savu kreditēšanas politiku, nosakot stingrākas prasības patērētāja maksātspējai, kā rezultātā patērētāju pieeja kredītu tirgum stipri tika ierobežota. Pieprasījumam pēc papildus naudas līdzekļiem saglabājoties, līdz tam plaši pieejamos banku īstermiņa kreditēšanas pakalpojumus (overdrafts, maksājumu karšu kredīts, patēriņa kredīts) nomainīja nebanku kreditēšanas pakalpojuma sniedzēju sniegtie pakalpojumi (tiešsaistes (interneta) kredīti, īsziņu kredīti), jo mērenāku vai nekādu maksātspējas izvērtēšanas prasību dēļ patērētājam joprojām bija iespēja saņemt kredītu. Šo kreditēšanas pakalpojumu pieprasījumu galvenokārt nodrošināja patērētāji ar zemiem ienākumiem, kuriem pieeja citiem kredītiem bija liegta zemās maksātspējas dēļ. Atšķirībā no banku vai cita veida nebanku kreditēšanas pakalpojumu piedāvātajiem kredītiem, tiešsaistes kredītu (interneta) un īsziņu kredītu pakalpojumu sniedzēji kopš 2008.gada strauji ir paplašinājuši un nostiprinājuši savu darbību Latvijā.

Izmantojot priekšrocību, ka patērētājiem ar zemiem ienākumiem nav citu iespēju iegūt kredītu,  tiešsaistes kredītu (interneta) un īsziņu kredītu sniedzējiem nav šķēršļu noteikt salīdzinoši augstas aizņēmuma likmes salīdzinājumā ar līdzīgiem kreditēšanas pakalpojumiem tirgū. Publiski pieejamā informācija par kredīta procentu likmēm liecina, ka tās lielākai daļai  tiešsaistes kredīta (interneta) un īsziņu kredīta pakalpojuma sniedzēju pie līdzīgām aizdevumu summām un termiņiem ir līdzīgas.

Patērētāju tiesību aizsardzības centra  rīcībā esošā informācija liecina, ka 2012.gada 12 mēnešos nebanku kreditēšanas tirgus sektorā patērētājiem izsniegti kredīti par kopējo summu 246,969 milj. latu, kā arī noslēgti 1 800 850 kreditēšanas līgumi. Savukārt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas dati liecina, ka 2012.gada 12 mēnešos banku kreditēšanas sektorā patērētājiem izsniegti kredīti par kopējo summu 184,374 milj. latu, kā arī noslēgti 82 756 kreditēšanas līgumi.

Kredītu līgumi, kas noslēgti, izmantojot distances saziņas līdzekļus (internetu, mobilo tālruņu īsziņas), 2012.gadā ir izsniegti par kopējo summu vairāk kā 114 milj. latu (precīzi - 114 583 575,00 lati). Arī citās nebanku kreditēšanas pakalpojumu jomās ir vērojams augsts patērētājiem izsniegtās kredītu kopējās summas apmērs - patēriņa kredīti 2012.gadā kopā izsniegti 47 160 113,91 latu apmērā, bet līzinga, nomas un auto komercķīlas kredīti 46 112 891,69 latu apmērā. Nedaudz mazāks apjoms ir izsniegts kredītos pret kustamas lietas ķīlu (lombarda kredītos) - 29 105 515,96 lati, kā arī hipotekārajos kredītos - 10 007 024,18 lati. Attiecīgi 2012.gadā banku izsniegto kredītu mājokļa iegādei, rekonstrukcijai un remontam kopējā summa ir 123,481 milj. latu, norēķinu karšu un norēķinu kontu kredītu kopējā summa ir 3,582 milj. latu, kredīti patēriņa preču iegādei kopējā summa ir 43,635 milj. latu, pārējo kredītu kopējā summa 13,676 milj. latu.

2012.gada nogalē, atsaucoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības centra aicinājumu iesniegt informāciju par patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju jaunās pārdošanas datiem 2012.gada trīs ceturkšņos, kredītportfeļa izmaiņām ceturkšņu griezumā, izsniegto kredītu kvalitāti, klientu dalījumu pēc vecuma grupām u.c. nebanku kreditēšanas tirgu raksturojošos rādītājus, informāciju iesniedza 78% no visiem nebanku tirgus dalībniekiem. Salīdzinot nebanku kreditēšanas sektorus pēc to maksājumu kavējuma rādītājiem, tika secināts, ka vislielākais saistību kavējuma skaita īpatsvars ir kredītiem, kas ir noslēgti izmantojot distances saziņas līdzekļus  - 33,3% no visām saistībām. Attiecīgi patēriņa kreditēšanā saistību kavējuma skaits ir 23,2% no visām saistībām, hipotekārajā kreditēšanā 18,7% no visām saistībām, savukārt līzinga un auto komercķīlas sektorā 12,2 % no visām saistībām. Papildus būtu norādāms, ka kavēto kredītu īpatsvarā netiek atspoguļoti tie kredīti, kad patērētāji faktiski kavē kredītu atmaksu, bet tie noslēdz papildus vienošanos par kredītu termiņu pagarināšanu, kam tiek piemērota papildus maksa un kas atliek kredīta atmaksu uz vēlāku termiņu. Kavējuma dati tikai daļēji (mazākā apjomā) atspoguļo esošo situāciju ar parādniekiem/patērētājiem, kuriem ir grūtības atmaksāt kredītus.

Procentu likmju un citu kredīta izmaksu apmēru šobrīd regulē pats patērētāju kreditēšanas pakalpojumu tirgus. Kredīta kopējo izmaksu apmēri lielā mērā ir atkarīgi no konkrētā kreditēšanas pakalpojuma veida, aizdevuma summas, aizdevuma termiņiem un nodrošinājuma. Augstākās aizņēmuma procentu likmes patērētāju kreditēšanas tirgū ir novērotas kredītiem, kas tiek noslēgti, izmantojot internetu vai mobilo tālruņus (sākot no 120% gadā), un kredītiem, kas tiek izsniegti pret kustamas lietu ķīlu (lombardu pakalpojumi) (sākot no 144 % gadā). 

Naudu patērētāju kreditēšanai tiešsaistes (interneta) un īsziņu kredītu devēji iegūst no bankām (atsevišķos gadījumos investoru  ieguldīto kapitālu)  vai izmanto uzkrāto kapitālu. Konkrēts procentu apmērs, par kādu bankas aizdod naudu tiešsaistes (interneta) un īsziņu kredītu devējiem, nav zināms un to aizsargā bankas un klienta konfidencialitātes ierobežojumi. Saskaņā ar Latvijas Bankas rīcībā esošajiem datiem par vidēji svērtajām procentu likmēm latu kredītiem nefinanšu sabiedrībām (jaunajiem darījumiem) ar termiņu līdz 1 gadam ar apjomu virs 1 milj. šobrīd ir 5,25% gadā (dati par 2013.gada augustu). Tā kā vidējā svērtā procentu likme neatspoguļo precīzas procentu likmes, par kurām nauda tiek aizdota nebanku kreditēšanas sabiedrībām, un ir atkarīga no vairākiem faktoriem (nodrošinājuma, termiņa),  pieņemams, ka tiešsaistes (interneta) un īsziņu kredītu devēji aizņemas kapitālu no bankām ar procentu likmi ne lielāku par 6-12% gadā. Atbilstoši Latvijas Nebanku kredītdevēju asociācijas sniegtajai informācijai vidējā kredīta summa, ko patērētājiem izsniedz asociācijas biedri ir Ls 125, savukārt vidējais kredīta līguma termiņš 28 dienas. Parasti šāda kredīta procentu likme ir 120 %, attiecīgi  gada procentu likme - 230,33%. Līdz ar to salīdzinot patērētājiem piedāvātos kredīta procentus ar kredīta devēja naudas izmaksām, starpība ir 10 līdz 20 reizes. Tā kā valsts iestāžu rīcībā nav informācijas par kredīta devēja izmaksām un peļņu, procentu apmēra samērīgums precīzi nav nosakāms.

Neraugoties uz augsto aizņēmuma likmju apmēru, minētie kredīta pakalpojumi ir sevišķi pieprasīti patērētāju vidū ar zemiem vai vidēji zemiem ienākumiem un sastāda potenciāli riskantāko iedzīvotāju daļu, kuriem ir iespēja nonākt parādu atkarībā. Šāds patērētāja rīcības motīvs skaidrojams ar to, ka kredīts ir viegli pieejams, patērētājs netiek apgrūtināts ar maksātspējas pārbaudēm. Tāpat arī jāņem vērā, ka šie kredīti nav piesaistīti konkrētam kredīta izlietojuma mērķim kā tas ir, piemēram, nomaksas pirkuma vai līzinga līguma gadījumā.  

Salīdzinājumā ar kredītu, kas tiek saņemts ar interneta vai mobilā tālruņa īsziņas starpniecību, kredīta, kas tiek izsniegti pret kustamas lietu ķīlu, augstais aizņēmuma likmes apmērs ir skaidrojams ar to, ka kredīts tiek izsniegts klātienē - kreditēšanas pakalpojuma sniegšanas vietā, kā arī ar izmaksām, kas ir saistītas ar ķīlas priekšmetu uzglabāšanu un drošības prasību nodrošināšanu, ko nosaka spēkā esošie tiesību akti. Arī raugoties no potenciālajiem riskiem patērētājam, pastāv atšķirības starp abiem kreditēšanas pakalpojumiem. Kredītiem, kas tiek nodrošināti ar kustamas lietas ķīlu, risks uzkrāt parādu ir niecīgs, jo patērētāja atbildība pret kreditoru šajos pakalpojumos ir ierobežota ar ieķīlāto kustamo lietu.

2012.gadā PTAC tika saņemtas 276 rakstveida sūdzības par patērētāju kreditēšanas pakalpojumiem, no tām 176 sūdzības par kredītiestāžu rīcību un 100 par nebanku kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju rīcību. 2013.gada pirmajā pusgadā PTAC tika saņemtas 111 rakstveida sūdzības par patērētāju kreditēšanas pakalpojumiem, no tām 68 sūdzības par kredītiestāžu rīcību un 43 par nebanku kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju rīcību. Jāņem vērā, ka šī statistika ir nepilnīga (atspoguļo mazāku sūdzību skaitu nekā tās praksē tiek saņemtas), jo e-pasta un telefona vai klātienes konsultāciju formā atbildes uz patērētāju sūdzībām, par nebanku kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju rīcību ir bijušas krietni vairāk. Patērētāju sūdzību saturs – maksātspējas pietiekama neizvērtēšana, augsts procentu apmērs, neproporcionāli augstas sankcijas, parādi.

Minētie dati, kā arī PTAC saņemtās sūdzības un tiesu prakse liecina, ka patērētāju kreditēšanas nozarē pastāv šādas problēmas:

1.Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo regulējumu (Ministru kabineta 2010.gada 28.decembra noteikumu Nr.1219 „Noteikumi par patērētāja kreditēšanu” (tālāk tekstā – Noteikumi) 48.punktu) patērētāju kreditēšanas pakalpojuma sniegšana laika posmā no 20:00 – 8:00 ir aizliegta tikai patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kas piedāvā kredītu pret kustamas lietas ķīlu (lombardi). Attiecībā uz citiem patērētāju kreditēšanas pakalpojumiem līdzīgi ierobežojumi nepastāv un kredīta līguma noslēgšana un kredīta izsniegšana ir iespējama 24 stundas diennaktī. Līdz šim ir zināms, ka kredītu izsniegšanu nakts stundās veic tiešsaistes (interneta) un īsziņu kredītu pakalpojumu sniedzēji. Pēc Latvijas Nebanku kredītu devēju asociācijas sniegtās informācijas 8 % kredītu tiek izsniegti laika posmā no 21:00 - 24:00. Pēc 24:00 kredīti netiek izsniegti. Kredītu izsniegšana tiek atsākta no plkst. 7:00.

Kredīta pakalpojumu pieejamība nakts laikā veicina nepārdomātu un bezatbildīgu aizņemšanos, jo kredīts bieži vien tiek izmantots nolūkiem, kuri nav racionāli izsvērti vai saistīti ar mājsaimniecības vajadzību nodrošināšanu. Līdz ar to, lai novērstu šādu situāciju iestāšanos, patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšana nakts laikā būtu ierobežojama. Šāds risinājums bezatbildīgas aizņemšanās ierobežošanai ir pieņemts arī Somijā, kur ātro kredītu izmantošana radījusi nozīmīgas problēmas iedzīvotāju pārlieko parādsaistību dēļ. Somijas, kur aizsākās īsziņu kreditēšanas pakalpojumu izsniegšanas prakse pasaulē un kas uzkrājusi ievērojamu pieredzi šī kreditēšanas pakalpojuma sniegšanā un uzraudzībā, kā arī darbā ar neapdomīgas aizņemšanās izraisītajām sekām sabiedrībā, pieredze liecina, ka kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji ir ļoti inovatīvi, piedāvājot ne tikai mums zināmās aizdevuma formas, bet, piemēram, iespēju apmaksāt restorāna vai bāra rēķinu ar kredīta palīdzību, tādējādi sekmējot neapdomīgu un neizvērtētu aizņemšanos ar neprognozējamās sekām un ietekmi kā uz kredīta ņēmēju, tā uz kredīta devēju.

          Ņemot vērā, ka deleģējuma trūkuma dēļ Noteikumus nav iespējams papildināt ar papildu kredīta līgumu noslēgšanas laika ierobežojumiem, regulējums būtu iestrādājams Patērētāju tiesību aizsardzības likumā.

2. Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 23.aprīļa direktīvas 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ direktīvu 87/102/EEK preambulas 26.punkts paredz, ka „(..) Jo īpaši kredītu tirgū, kas paplašinās, ir svarīgi, lai kreditori neiesaistītos bezatbildīgos aizdevumos vai neizsniegtu kredītus, iepriekš nenovērtējot aizņēmēja kredītspēju, un dalībvalstīm būtu jāveic nepieciešamā uzraudzība, lai izvairītos no šādas rīcības, un jānosaka nepieciešamie līdzekļi, lai piemērotu kreditoriem sankcijas, ja tie šādi rīkojas. (...), kreditoriem vajadzētu būt pienākumam pārbaudīt katra atsevišķā patērētāja kredītspēju. Šajā sakarā kreditoriem būtu jāļauj izmantot ne tikai to informāciju, ko sniedz patērētājs, sagatavojot attiecīgo kredītlīgumu, bet arī ilgstošu darījumu attiecību laikā gūtu informāciju. (...).” PTAC ir konstatējis, ka īpaši kredītu devēji, kuri izsniedz patērētājiem kredītus no 50 – 700 latiem, izmantojot distances saziņas līdzekļus, neievēro atbildīgas aizdošanas pamatprincipus, t.i., neizvērtē patērētāja ienākumus un izdevumus pirms kredīta izsniegšanas. Tiešsaistes (interneta) un īsziņu kredīta devēju augsto procentu dēļ zaudējumi, kas rodas no neatmaksātiem kredītiem, tiek segti no atmaksāto kredītu ienākumiem, tādēļ patērētāju maksātspējas vērtēšanai šobrīd netiek pievērsta sevišķa uzmanība, un kredīti tiek izsniegti lielam skaitam Latvijas iedzīvotāju. Šādā gadījumā pastāv iespēja regulēt aizņēmuma procentu likmes apmēru, taču šīs likmes apmēra ierobežošana nenovērš situāciju, kad līgumā tiek iekļautas papildus izmaksas, kas varētu kompensēt vai ar kurām varētu aizstāt ierobežoto procentu apmēru. Lai novērstu šādu situāciju un veicinātu kreditoru izvērtēt patērētāja maksātspēju, efektīvākais veids ir noteikt gada procentu likmes maksimālo apmēru, kura likmē ir ietvertas kredīta kopējās izmaksas. Kreditēšanas līguma kopējās izmaksas šobrīd veido procenti, komisijas nauda, nodevas un jebkādi citi maksājumi, kas patērētājam jāmaksā saistībā ar kreditēšanas līgumu un, kas ir kredīta devējam zināmi (izņemot zvērināta notāra izmaksas).  Kredīta kopējās izmaksās iekļauj arī izmaksas par papildu pakalpojumiem.

Eiropas Savienības dalībvalstīs pastāv dažādi procentu likmes ierobežojumi. Piemēram, saskaņā ar Lietuvas Patērētāju kreditēšanas likuma 21.panta pirmo un otro daļu patēriņa kredīta kopējām izmaksām ir jābūt saprātīgām, pamatotām un atbilstošām godīgai darījuma praksei. Par šādām prasībām neatbilstošām uzskatāmas patērētāju kreditēšanas līguma izmaksas, kas līguma slēgšanas brīdī pārsniedz gada procentu likmi 200% apmērā.  Lietuvā gada procentu likmes maksimālais apmērs ir mainīts jau otro reizi. Sākotnēji Lietuvā gada procentu likmes maksimālais apmērs tika noteikts 250 % apmērā. Šobrīd Lietuva gatavojas trešajām gada procentu likmes apmēra ierobežošanas reformām un ir izstrādājusi priekšlikumu noteikt to 50 % apmērā, līdzīgi kā Somijā.

Lietuvas Bankas pārstāvji, kas šobrīd uzrauga patērētāju kreditēšanas tirgu, ir norādījuši, ka ieviešot gada procentu likmes ierobežojumu, ir uzlabojusies patērētāju maksātspējas vērtēšana, tajā pašā laikā ir norādījuši, ka no tirgus ir izzuduši ļoti īsu termiņu un mazu apmēru kredīti (no 1- 14 dienai). Uz īstermiņa kredītu samazinājuma rēķina ir pieaudzis kredītu skaits uz garākiem termiņiem (līdz 1-3 mēnešiem). Ņemot vērā, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 23.aprīļa direktīvas 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ direktīvu 87/102/EEK patērētājam ir tiesības uz kredīta pirmstermiņa atmaksu, ir secināts, ka gada procentu likmes izmaiņu dēļ nav pieaugušas kredīta izmaksas patērētājiem.    

Līdzīgi šis jautājums ir regulēts Igaunijā. Igaunijas Civilkodeksa 86.panta trešā daļa nosaka, ka patērētāju kreditēšanas līgumu gadījumā tiek prezumēts, ka izmaksas, kas izriet no pušu saistībām, ir neproporcionālās un pretējas labiem tikumiem, ja gada procentu likmes apmērs patērētāju kreditēšanas līguma slēgšanas brīdī pārsniedz vidējo gada procentu likmi patēriņa kredītiem vairāk kā trīs reizes. Saskaņā ar Igaunijas Bankas datiem vidējā gada procentu likme patēriņa kredītiem 2013.gada  augustā bija 35,69%. Igaunijas Patērētāju tiesību aizsardzības padome ir norādījusi, ka šī ierobežojuma kontroli veic tiesas. Ņemot vērā, ka papildu izmaksu un zināšanu trūkuma dēļ patērētāji nevēršas tiesā, regulējuma efektivitāte ir diskutabla, tāpēc Igaunijā šobrīd tiek aktīvi diskutēts par risinājumiem patērētāju parādu sloga samazināšanai, ko rada ātrie kredīti.

Somijā gada procentu likmes maksimālā apmēra ierobežojums stājās spēkā 2013.gada jūlijā un attiecas uz kredītiem zem EUR 2000. Tas paredz, ka gada procentu likmes apmērs nevar pārsniegt 50%, kurai pieskaitīta  Procentu likmju likumā (Interest Act) noteiktā bāzes likme. Pašreizējais apmērs ir 51 %. Ņemot vērā, ka regulējums stājās spēkā tikai nesen, ietekme uz pastāvošo kreditēšanas sistēmu vēl pilnībā nav izvērtēta. Šobrīd ir zināms, ka tiešsaistes (interneta) un īsziņu kredītu devēju skaits no 80 kreditētājiem ir samazinājies līdz 69, un Somijas eksperti pieļauj, ka šis skaits varētu vēl samazināties. Taču Somijas Tieslietu ministrija, izstrādājot gada procentu likmes maksimālā apmēra ierobežojumu 50 % apmērā, skaidri apzinājās, ka kreditēšanas tirgu pametīs vairāki tās spēlētāji. Gada procentu likmes maksimālā apmēra ierobežojuma leģitīmais mērķis bija stiprināt patērētāja maksātspējas izvērtēšanu. Ierobežojums ir ticis izvērtēts arī Somijas Parlamenta Konstitucionālo tiesību komitejā (Constitutional Law Committee), kas ir atbildīga par normatīvo aktu atbilstības izvērtēšanu konstitūcijai (Somijā nav konstitucionālās tiesas). Somijas Parlamenta Konstitucionālo tiesību komiteja ir vērtējusi ierobežojumu atbilstību tiesībām uz īpašumu un ir atzinusi, ka ietekme un sociāli ekonomiskās sekas, ko rada šāda kreditēšanas prakse, nav atbilstoša sabiedrības interesēm, un patērētāja aizsardzības intereses ir stādāmas augstāk par ierobežojuma radīto ietekmi uz kredītu devējiem.     

Gada procentu likmes griesti pastāv arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, piemēram, Itālijā, Polijā, Beļģijā, Francijā, Vācijā un citās dalībvalstīs.

Vērtējot situāciju Eiropas Savienībā kopumā, katrā dalībvalstī pastāv kādi ierobežojumi kredītu izmaksām, taču katra valsts ir izvēlējusies savu modeli, kā nodrošināt pietiekamu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, variējot ar sekojošiem pamata ierobežojumiem:

1)    augļošanas ierobežojumi (ģenerālklauzulas, procentos izteikti maksimālie apmēri);

2)    procentu likmes apmēra ierobežojumi (fiksēti un mainīgi);

3)    gada procentu likmes ierobežojumi (fiksēti un mainīgi);

4)    nokavējuma procentu un līgumsodu ierobežojumi.

3. Kredītu līgumi, kas tiek noslēgti, izmantojot distances saziņas līdzekļus (internetu, mobilo tālruni), parasti tiek atmaksāti vienā maksājumā kopā ar kredīta pamatsummu un procentiem. Savukārt atsevišķi šo kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji piedāvā kredītus virs 30 dienām (līdz pat 3 gadiem). Patērētājiem bieži rodas grūtības atmaksāt kredītus vienā maksājumā, ja to termiņš ir garāks par 30 dienām, jo šādā gadījumā kredīta saistību veiksmīga izpilde ir atkarīga no patērētāja spējas uzkrāt nepieciešamos finanšu līdzekļus no ikmēneša ienākumiem kredīta pamatsummas un procentu atmaksai. Nespējot atdot kredītu termiņā, patērētāji ir spiesti ciest nesamērīgas no saistību neizpildes izrietošās sekas. Līdz ar to, lai ierobežotu šādu gadījumu iestāšanos, no kredīta līguma izrietošajiem maksājumiem būtu jābūt proporcionāli izlīdzinātiem atbilstoši kredīta līguma termiņam. Tādējādi tiktu samazināta iespēja, ka patērētājs nespēj atmaksāt kredītu līgumā noteiktajā termiņā.  

4. 2013.gada 20.jūnijā Saeima apstiprināja likumprojektu „Grozījumi Civillikumā”, kas ar 2014.gada 1.janvāri paredzēs jaunu tiesisko regulējumu līgumsodam. Jaunais regulējums paredzēs, ka saistības izpildes kavējuma gadījumā līgumsods nevarēs pārsniegt 10 procentus no pamatparāda vai galvenās saistības summas. Tādējādi likumdevējs ir atrisinājis praksē pastāvošās problēmas saistībā ar pārmērīgu līgumsodu piemērošanu. Tajā pašā laikā saistībā ar gaidāmajām izmaiņām līgumsoda tiesiskajā regulējumā jau šobrīd ir paredzams, ka komersanti, t.sk. patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, saistību izpildes veicināšanai kā alternatīvu līdzekli līgumsodam izmantos nokavējuma procentus. Veicot speciālās atļaujas licences ikgadējo pārreģistrāciju Patērētāju tiesību aizsardzības centrs jau šobrīd ir konstatējis, ka līgumsoda klauzulas tiek aizstātas ar nokavējuma procentu klauzulām (0,75% - 1% dienā). Nokavējuma procentu piemērošanā par naudas lietojumu, kad iestājies maksājuma pienākums, pašā par sevi nav saskatāms nekas nosodošs vai neatbilstošs tiesību būtībai vai citu valstu praksei, taču praksē ir konstatēti vairāki gadījumi, kad nokavējuma procenti tiek piemēroti pretēji to mērķim un būtībai, kas ir nodrošināt taisnīgu atlīdzību par kapitāla lietošanu. 

Civillikums 1763.pants nosaka, ka procentu pieaugums apstājas, kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis kapitāla lielumu. Tādejādi likumdevējs ir noteicis maksimālo procentu apmēru, kādu var piemērot pret parādnieku. Tajā pašā laikā pašreiz spēkā esošais tiesiskais regulējums nenosaka, kāds procentu apmērs būtu atzīstams par atbilstošu un samērīgu maksu par kapitāla izmantošanu. Tādēļ praksē ir konstatēti gadījumi, kad kreditori savos līgumos paredz nesamērīgi lielus nokavējuma procentus. Kā vienu no piemēriem var minēt 2012.gada 17.decembra Augstākās tiesas Senāta spriedumā lietā Nr. C12153910 SKC-262/2012 konstatēto. 2010.gada 2.martā banka cēla prasību pret patērētāju par parada piedziņu Ls 72248,71 apmērā. Saskaņā ar 2007.gada 11.aprīlī noslēgto kredīta līgumu banka bija izsniegusi patērētājam aizdevumu EUR 50000 apmērā ar procentu likmi EUR 6 mēnešu LIBOR likmi + 3% gadā no kredīta apjoma par tā izmantošanas laiku un atmaksas termiņu 2017.gada 10.aprīli. Parādu veidoja: 1) neatmaksātā kredīta summa Ls 34211,02; 2) neatmaksātie procenti par kredīta izmantošanu par laika posmu no 2008.gada 28.novembra līdz 2009.gada 31.jūlijam Ls 1569,40; 3) līgumsods 0,25% apmērā no savlaicīgi nenomaksātās summas par katru kavējuma dienu par laiku no 2008.gada 28.decembra līdz 2009.gada 31.jūlijam Ls 687,87; 4) nokavējuma procenti 0,75% apmērā par katru nokavējuma dienu no summas, ko veido līdz galīgai norēķina dienai neatmaksātā kredīta summa, neatmaksātie procenti par kredīta izmantošanu un neatlīdzinātie izdevumi, tai skaitā, samaksātā apdrošināšanas prēmija un ar apdrošināšanas veikšanu saistītie izdevumi. Attiecībā uz nokavējumu procentu apmēru Augstākā tiesas Senāts atzina, ka līguma darbības laikā noteikto procentu apmērs atbilstoši tiesas aprēķinam bija 0,0174 % dienā, bet pēc līguma izbeigšanās nokavējuma procentu apmērs kļuva 43 reizes lielāks. Tiesa secināja, ka šāds līguma noteikumu liecina nevis par aizdevēja vēlmi saņemt taisnīgu atlīdzību par kapitāla lietošanu, bet gan par aizņēmēja sodīšanu, kas savukārt neatbilst nokavējuma procentu mērķim civiltiesībās. Atbilstoši tiesību doktrīnā izteiktajai atziņai procentu kā atlīdzības par sveša kapitāla lietošanas atvēlējumu vai atdošanas kavējumu galvenā funkcija ir nodrošināt tirgus ekonomikai raksturīgo ekvivalenci, kas ietver pieņēmumu, ka kapitāls parasti nes augļus. Procentiem nedrīkst piedēvēt soda raksturu un jaukt to ar procentos izteiktu līgumsodu. Nokavējuma gadījumā procentu maksāšanas pienākums iedarbojas kā pamudinājums parāda ātrākai nokārtošanai. Civiltiesiskos strīdos pārmērīgi augsti procenti var kalpot par pamatu līguma noteikumu atzīšanai par neatbilstošiem labiem tikumiem. (skat. Torgāns K. Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. TNA, Rīga, 2006, 145.lpp.).  Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī vērtējot praksē piemērotās nokavējuma procentu klauzulas ir secināms, ka pašreizējā nokavējuma procentu piemērošanas prakse nav vienveidīga, taisnīga un samērīga, kas savukārt ļauj secināt, ka tā neatbilst patērētāju interesēm.

Civillikums (1.pants, 1415.pants) un Patērētāju tiesību aizsardzības likums (5.panta otrās daļas 5.punkts, 6.pants) paredz iespēju tiesai vai Patērētāju tiesību aizsardzības centram novērst netaisnīgu  līguma noteikumu piemērošanu pret patērētāju, kas teorētiski būtu viens no iespējamiem risinājumiem pārmērīgu augstu nokavējuma procentu ierobežošanai. Taču līdzšinējā prakse rāda, ka pašreiz spēkā esošā regulējuma ietvaros nevar tikt panākts ātrs un efektīvs risinājums minēto problēmu risināšanai sekojošu apsvērumu dēļ:

1)    zināšanu, laika un naudas trūkuma dēļ patērētāji nevēršas tiesā savu tiesību aizsardzībai;

2)    nokavējuma procentu apmēra samērīguma noteikšana katrā atsevišķā gadījumā ir nesamērīgi resursus patērējoša;

3)    atšķirīgā tiesu interpretācija veido nevienveidīgu tiesu praksi; 

4)    lietu izspriešanas ātrums tiesās ir pārāk garš (3-5 gadi). Stabila judikatūra varētu izveidoties ne ātrāk kā 3-5 gadu laikā;

5)    Patērētāju tiesību aizsardzības centra lēmumu ir iespējams pārsūdzēt.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir secināms, ka lai efektīvi risinātu iepriekš minētās problēmas, ir nepieciešams noteikt konkrētu nokavējuma procentu maksimālo apmēru patērētāju noslēgtiem līgumiem. Konkrēta nokavējuma procentu apmēra ierobežojuma noteikšanai būtu sekojoši ieguvumi:

1)    no patērētāja netiktu pieprasīti nepamatoti augsti nokavējuma procenti;

2)    nokavējuma procentu apmērs atbilstu Civillikuma būtībai un mērķim;

3)    tas radītu tiesiskā regulējuma noteiktību, jo novērstu atšķirīgas interpretācijas iespējas komersantiem un tiesām;

4)    tas radītu vienveidīgu tiesu praksi;

5)    netiktu nesamērīgi patērēti Patērētāju tiesību aizsardzības centra un tiesu resursi, izvērtējot katru tiesisko situāciju atsevišķi. 

Arī lielākā daļa Eiropas Savienības dalībvalstu ir noteikušas ierobežojumus nokavējuma procentu apmēram. Nokavējuma procentu apmēru pieaugumu šobrīd neregulē tikai Latvija, Zviedrija, Īrija un Rumānija. Austrijā nokavējuma procentus pieauguma maksimālo apmēru veido līgumā pielīgtā procentu likme, kurai pieskaitīti 5 procentpunkti,  Francijā -  līgumā pielīgtā procentu likme, Grieķijā - pielīgtā procentu likme, kurai pieskaitīti 2,5 procentpunkti, Lietuvā – 0,05 procenti dienā no aizņemtā kapitāla. Katra Eiropas Savienības dalībvalsts ir izvēlējusies savu modeli, kā novērst, lai pret patērētāju netiktu piemēroti strauji pieaugoši nokavējuma procenti^[1].

5. Arvien biežāk tiek saņemtas sūdzības no patērētājiem saistībā ar patērētājiem izsniegto aizdevumu un tā sakarā izrakstīto vienkāršo vekseli. Saskaņā ar Vekseļu likuma 75.pantu vekselis ir vērtspapīrs, kas dod tā turētājam tiesības prasīt no vekseļa devēja vai akceptētāja samaksāt noteiktu naudas summu noteiktā termiņā un vietā. Vekselis kā abstrakts akts apliecina tikai pienākumu maksāt, t.i., vekseļa devējam ir jāmaksā tikai tādēļ, ka viņš to izdevis, neatkarīgi no citām materiālajām saistībām, kuras rodas no pienākuma samaksāt noteiktu naudas summu, piemēram, par nopirkto preci. Tādējādi vekselis nav atkarīgs no pamatdarījuma, kura dēļ tas tiek izdots. Apsolījumam maksāt vekseļa summu nedrīkst piemetināt kādu nosacījumu vai norādījumu, kura dēļ tiek maksāta vekseļa summa, kā arī citādi padarīt atkarīgu no kāda juridiska fakta (Bičevskis M., Kvēps M., Repšs A. Vekseļtiesības. Rīga, „Zvaigzne ABC”, 1996, 18.lpp).

Spēkā esošie normatīvie akti, tai skaitā Patērētāju tiesību aizsardzības likums, neaizliedz patērētāju kreditēšanas līgumā noteikt vērtspapīrus (vekseli) par norēķināšanās līdzekli. Praksē bieži vien ir novērojams, ka izrakstot vienkāršo vekseli situācijā, kad patērētājs vēlas saņemt kredītu no konkrēta kredīta devēja, patērētājam netiek izsniegts atsevišķs aizdevuma līgums un/vai izrakstītajā vienkāršajā vekselī ir norādīta tikai Vekseļu likuma 75.panta trešajā daļā minētā informācija. Savukārt Noteikumu 35.punktā ir uzskaitīta patērētāja kreditēšanas līgumā obligāti ietveramā informācija, kas patērētājam sniedz plašāku priekšstatu par konkrēto saistību. Tā, piemēram, ja attiecībā uz kredīta devēja izsniegto naudas summu saskaņā ar Vekseļu likuma 75.panta trešās daļas 5. un 6.punktu vienkāršajā vekselī jānorāda maksāšanas termiņš un maksāšanas vieta, tad atbilstoši Noteikumu 35.punktam ar patērētāju slēdzamajā kreditēšanas līgumā norādāmā informācija par izsniegto kredītu ir salīdzinoši plašāka.

Kā viens no argumentiem, kādēļ atsevišķi kredīta devēji, noformējot vienkāršo vekseli sakarā ar patērētājam izsniegto kredītu, nevēlas izsniegt atsevišķu kredīta līgumu un/vai papildus Vekseļu likuma 75.panta trešajā daļā noteiktajai informācijai ietvert arī attiecīgu Noteikumu 35.punktā paredzēto informāciju, ir atsaukšanās uz Vekseļu likuma 75.pantu un to, ka minētā tiesību norma to neparedz. Tomēr šādās situācijās, kad patērētājam tiek izsniegts kredīts, noformējot vienkāršo vekseli, patērētāja tiesības un intereses netiek pienācīgi aizsargātas. Tāpat arī Vekseļu likuma regulējums pieļauj situāciju, ka aizdevuma atmaksas kavējuma gadījumā, protestējot vienkāršo vekseli, no patērētāja var tikt pieprasīta aizdevuma summa dubultā apmērā, neņemot vērā patērētāja faktiskā parāda apmēru, kas var būt mazāks par protestējamo vekseļa summu.

Kādā no prakses gadījumiem patērētājam tika izsniegts aizdevums LVL 650.00 apmērā, par ko tika noformēts arī vienkāršais vekselis. Aizdevums patērētājam tika izsniegts uz 18 mēnešiem, kas viņam bija jāatmaksā pa daļām, katru mēnesi maksājot LVL 49.11, savukārt aizdevuma maksājuma kavējuma gadījumā tika noprotestēts vekselis par dubultu summu – LVL 1300.00 apmērā. Papildus atzīmējams, ka šajā lietā patērētāja nesamaksātās aizdevuma saistības apmērs bija vairs tikai LVL 196.44 (skatīt, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 25.01.2012. spriedumu lietā Nr. SKC-29/2012). Tādējādi aprakstītajā gadījumā no patērētāja piedzenamā summa vairāk kā sešas reizes varēja pārsniegt atlikušo aizdevuma maksājumu kopsummu LVL 196.44 apmērā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir nepieciešams noteikt regulējumu, kas liedz apiet patērētāju tiesību aizsardzību regulējošos normatīvos aktus, nosakot, ka kreditējot patērētāju, aizliegts noteikt vekseļus par norēķināšanās līdzekli.

3.

Saistītie politikas ietekmes novērtējumi un pētījumi

Nav attiecināms.

4.

Tiesiskā regulējuma mērķis un būtība

  Likumprojekts izstrādāts, lai nodrošinātu  patērētāju kreditēšanas pakalpojuma izmaksu (procentu un citu maksājumu) samērīgumu, veicinātu patērētāja maksātspējas izvērtēšanu,  nodrošinātu samērīgu nokavējuma procentu piemērošanu un nodrošinātu taisnīgāku no līguma izrietošo maksājumu dzēšanas kārtību.   Līdz ar to izstrādātā likumprojekta normās paredzēto ierobežojumu leģitīmais mērķis ir patērētāju kā vājākā līgumu slēdzēju puses tiesību aizsardzība no pārmērīga parādu sloga. Kā ir norādījusi Satversmes tiesa patērētāju tiesību aizsardzības nodrošināšana ir cilvēku tiesību aizsardzība, un īstenojot patērētāju tiesību aizsardzību tiek sasniegts leģitīms mērķis (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 8.aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010-49-03 17. punktu).

1. Likumprojektā iekļautā 8.panta papildināšana ar 2.¹daļu paredz noteikt aizliegumu noslēgt patērētāja kreditēšanas līgumu laikposmā no pulksten 23.00 līdz 7.00. Šī regulējuma leģitīmais mērķis ir aizsargāt patērētāja kā vājākās līguma slēdzēju puses ekonomiskās intereses un novērst bezatbildīgas aizņemšanās rezultātā radītās sekas, ņemot vērā, ka kredītsaistības ir ilgtermiņa saistības, kurās būtu jāiesaistās pārdomāti un izsverot savas iespējas atmaksāt aizdevumu.

Patērētāju atturēšanai no bezatbildīgas aizņemšanas pastāv divi galvenie risinājumi – informēt par bezatbildīgas aizņemšanās sekām un ierobežot kredītu pieejamību nakts laikā. Patērētāju informēšanas kampaņas vai līdzīgu pasākumu īstenošanai būtu nepieciešams papildus valsts finansējumus, tāpat jānorāda, ka tas nebūtu ilgtermiņa risinājums bezatbildības aizņemšanās problēmai, jo nav sagaidāms, ka informatīvas kampaņas varētu sasniegt attiecīgo patērētāju auditoriju, kurai aizņemšanās nakts laikā būtu aktuāla. Efektīvāks risinājums, neradot papildus fiskālu slodzi un ar tūlītēju ietekmi, būtu noteikt ierobežojumu kreditēšanas līgumus noslēgt nakts laikā. Lai arī šobrīd kredīta līguma noslēgšana naktī nav sevišķi populāra, nākotnē situācija tirgū var mainīties, par ko liecina Somijas piemērs, kur aizdevuma izsniegšana patērētājam nakts stundās ir aizliegta. Lai arī kreditēšana nakts stundās Latvijā nav izplatīta, laicīgi sperot nepieciešamos soļos, tiktu novērsta situācija, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centram ir jācīnās ar bezatbildīgas aizņemšanās negatīvajām sekām, kas rezultātā ietekmē arī valsts sociālo situāciju un budžetu. 

Paredzams, ka šāda ierobežojuma negatīvā ietekme uz kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju komercdarbību būs neliela, jo:

1)    kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, izņemot tiešsaistes (interneta) kredītu un īsziņu kredītu sniedzējus, neslēdz kreditēšanas līgumus pēc 23:00 vai ātrāk par 7:00;

2)    ierobežojums neskartu tādus kreditēšanas pakalpojumus kā maksājumu karšu/kredītkaršu kredītus un overdraftus, par kuru apmēru un nosacījumiem vienošanās ir panākta slēdzot līgumu, bet patērētājs to var saņemt sev izdevīgā laikā;

3)    tiešsaistes (interneta) kredītu un īsziņu kredītu sniedzēji sniedz kreditēšanas pakalpojumus laika posmā līdz 24:00 un pēc Latvijas Nebanku kredītu devēju asociācijas sniegtās informācijas tikai 8 % kredītu tiek izsniegti laika posmā no 21:00 - 24:00. Ierobežojot kredīta līgumu noslēgšanu laika posmā no 23:00-7:00, tiešsaistes (interneta) kredītu un īsziņu kredītu izsniedzēju darbība tiks ietekmēta par 1 stundu.

Ieguvums, ko iegūtu sabiedrība, būtu lielāks nekā tiešsaistes kredītu un īsziņu kredītu sniedzēju negūtie ienākumi, jo patērētājs, kas nonāk parādos, izraisa virkni sociāli ekonomisku problēmu, kurām ir ietekme gan uz paša patērētāja labklājību, gan ekonomiku kopumā. Viens no iemesliem, kā dēļ Latvijas iedzīvotāji darba spējīgā vecumā atstāj Latviju, ir nespēja nokārtot savas parādu saistības.

Tāpat arī ir jāņem vērā, ka komercdarbības veikšana, izmantojot patērētāju ietekmējamību un neaizsargātību, ir pretrunā godīgai darījumu praksei, kā arī labiem tikumiem.

Ierobežojumu attiecināšana tikai uz tiešsaistes (interneta) kredītu un īsziņu kredītu pakalpojumu sniedzējiem būtu diskriminējoša, tādēļ, lai radītu vienlīdzīgus tiesiskos apstākļus kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, ir nepieciešams regulējumu attiecināt uz visiem kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, izņemot tos kuriem normatīvajos aktos jau ir noteikti ierobežojumi kredīta līguma noslēgšanai (kreditēšanas pakalpojumiem pret kustamas lietas ķīlu).

2. Likumprojekta ietvertā 8.panta papildināšana 2.²daļu paredz noteikt, ka patērētāju kreditēšanas līguma izmaksām ir jābūt samērīgām un kreditēšanas līgumam piemērotā gada procentu likme jebkurā gadījumā nevar pārsniegt 100%. Minētā regulējuma leģitīmais mērķis ir aizsargāt patērētāja kā vājākās līguma slēdzēju puses ekonomiskās intereses, t.sk. patērētāja intereses nenonākt pārlieku lielās parādu saistībās, nodrošināt kredīta kopējo izmaksu samērīgumu, veicināt patērētāja maksātspējas izvērtēšanu.

Saskaņā ar Noteikumiem gada procentu likmes mērķis ir informēt patērētājus par dažādu kredītu cenām, lai atvieglotu patērētāja izvēli pieņemot lēmumu par konkrētā pakalpojuma saņemšanu. Taču, ņemot vērā, ka aprēķinot gada procentu likmes apmēru, tās aprēķinā tiek ietvertas kredīta kopējās izmaksas (maksa par kapitāla izmantošanu (procenti), komisijas maksas, administratīvie izdevumi un citi patērētāja maksājumi), gada procentu likmi ir iespējams izmantot kā efektīvu kredīta kopējo izmaksu regulējošu mehānismu. Likumprojekts gada procentu likmes funkcionālo nozīmi - informēt patērētājus - nemaina, bet gan paplašina gada procentu likmes pielietojumu.  Likumprojekts paredz arī, ka gada procentu likmes maksimālā apmēra ierobežojums attieksies uz tiem kreditēšanas līgumiem, kuriem šobrīd informatīvos nolūkos nav jānorāda gada procentu likme (piemēram hipotekārajiem kredītiem).  Kredīta kopējo izmaksu apmēra regulēšanai nepastāv alternatīvu risinājumu, jo:

1)    tikai gada procentu likmes aprēķinā ir ietvertas kredīta kopējās izmaksas, kas tādējādi ļauj efektīvi kontrolēt procentu, komisiju un citu papildus izmaksu pieaugumu vienlaicīgi;

2)    atsevišķi regulējot procentu likmju un citu ar kredīta saņemšanu saistīto izmaksu apmērus, veidotos sadrumstalots normatīvais regulējums.

Paredzot gada procentu likmes maksimālo ierobežojumu 100 % apmērā, būs sekojoši ieguvumi sabiedrībai:

1)    ierobežoto peļņas iespēju rezultātā kreditori pastiprināti būs spiesti vērtēt patērētāju maksātspēju, kā rezultātā netiks izsniegti kredīti tiem patērētājiem, kas nespēs kredītus atdot (samazināsies parādnieku skaits);

2)    kredīta kopējo izmaksu samazinājuma dēļ pieaugs patērētāju skaits, kas līdz šim atturējās izmantot pakalpojumu augsto izmaksu dēļ;

3)    samazinoties kredīta kopējām izmaksām, samazināsies kredīta kopējo izmaksu slogs, kā rezultātā patērētājiem būs vieglāk nokārtot savas saistības pret kreditoru, un pieaugs atdoto kredītu skaits.

Gada procentu likmes maksimālā apmēra ierobežojumam varētu būt šāda negatīva ietekme:

1)    samazināsies augsto izmaksu kredītu devēju ienākumi. Vienlaikus jānorāda, ka valstīs, kurās ir ieviesti ierobežojumi gada procentu likmes maksimālajam apmērām, kā, piemēram, Somijā, Igaunijā vai Lietuvā, ātrās kreditēšanas tirgus turpina darboties;

2)    īsa termiņa (1 – 21 dienu) kredītu izsniegšana varētu kļūt nerentabla, tomēr, pastāvot  14 dienu atteikuma tiesībām no patērētāja kreditēšanas līguma un kredīta pirmstermiņa atmaksas tiesībām, ir diskutabli, vai šāda termiņa pakalpojumu turpmāka nepieejamība radīs nozīmīgas problēmas patērētājiem.

Vērtējot nosakāmo gada procentu likmes  apmēru, tika modelēta situācija, izmantojot konkrētu piemēru (100 LVL un 50 LVL kredīts uz dažādu termiņu) un tika secināts, ka nosakot 200 % gada procentu likmi (kas ir Lietuvas pieredze) nepietiekami tiek risināta pieteiktā problēma, jo attiecīgā gada procentu likme ir tuvu esošajai tirgus situācijai un tādējādi pietiekami nemotivēs kredīta devējus vērtēt patērētāja maksātspēju un tādējādi mazināt potenciālo parādnieku daudzumu, bet gada procentu likme 50 % apmērā (Somijas pieredze) būtu uzskatāma par nesamērīgi lielu ierobežojumu, kas potenciāli nesedz kredītu devēja izmaksas (t.sk. attiecībā uz maksātspējas vērtēšanu).

         Ieguvums, ko iegūtu sabiedrība, būtu lielāks nekā tiešsaistes kredītu un īsziņu kredītu sniedzēju negūtā peļņa, jo patērētājs, kas nonāk parādos, izraisa virkni sociāli ekonomisku problēmu, kurām ir ietekme gan uz paša patērētāja labklājību, gan ekonomiku kopumā.  Viens no iemesliem, kā dēļ Latvijas iedzīvotāji darba spējīga vecumā atstāj Latviju, ir nespēja nokārtot savas parādu saistības. Lai nodrošinātu Latvijas kā valsts attīstību ilgtermiņā, valstij jābūt ieinteresētai tādu finanšu pakalpojumu attīstībā, kas veicina iedzīvotāju finanšu līdzekļu uzkrāšanu un attiecīgi tautas finanšu stabilitāti, nevis tādu pakalpojumu attīstībā, kas veicina patēriņu uz pieaugošā mājsaimniecību parāda rēķina. Kā parādījusi nesenā finanšu krīze, kuras sekas mājsaimniecības lielā parādu sloga dēļ izjūt vēl šobrīd, tai skaitā Latvijas iedzīvotājiem dodoties peļņā uz citām valstīm, patēriņam uz parāda rēķina ir negatīvas sekas ilgtermiņā.  Kredītu devējiem pozitīvs regulējuma aspekts – samazinātā gada procentu likmes rezultātā, kredīta devēji mazina risku, ka patērētāji nebūs spējīgi kredītu atmaksāt, jo kredīti tiek izsniegti ar rūpīgāku maksātspējas izvērtēšanu.

Uzskatām, ka leģitīmo mērķi nav iespējams panākt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, jo nepastāv līdzvērtīgi alternatīvi risinājumu vai alternatīvie risinājumi ir neefektīvi. Problēmu risinājums ir nepieciešams steidzami, jo (spriežot pēc nebanku kreditoru noslēgto  kreditēšanas līgumu skaita) pieprasījums pēc naudas līdzekļiem saglabājas augsts tirgū nepastāvot alternatīviem, lētākiem pakalpojumiem, līdz ar to pašreizējā kreditēšanas prakse rada būtiskas negatīvas sociāli ekonomiskās sekas valstī kopumā, nepārtraukti pieaugot mājsaimniecību parādu apmēram.

Likumprojekta 8.panta 2.²daļā ietvertais regulējums paredz arī izņēmumus attiecībā uz patērētāju kreditēšanas līgumu veidiem, uz kuriem to specifikas dēļ nebūs attiecināmas prasības par gada procenta likmes ierobežojumu 100% apmērā. Vērtējot gada procentu likmes ierobežojuma 100% apmērā ietekmi, tika secināts, ka Latvijas patērētāju kreditēšanas tirgū varētu kļūt nerentabla kredīta līgumu piedāvāšana ar termiņu no 1-14 dienām un maza apmēra (no Ls 1 - Ls 70) kredīti. Lai nodrošinātu iespēju saņemt maza apmēra kredītus, izstrādātais regulējums paredz, ka gada procents likmes ierobežojums attieksies uz kredītiem, kuru summa pārsniedz 100 euro.

Tā kā kredītiem, kas tiek nodrošināti ar kustamas lietas ķīlu, risks nonākt parādu atkarībā ir niecīgs, jo patērētāja atbildība pret kreditoru šajos pakalpojumos ir ierobežota ar ieķīlāto kustamo lietu, gada procentu likmes maksimālais ierobežojums neattieksies uz kredītiem, kas tiek nodrošināti ar kustamas lietas ķīlu.

3. Likumprojekta iekļautā 8.panta 2.³daļa  paredz, ka patērētāju kreditēšanas līguma, kas tiek noslēgts izmantojot distances saziņas līdzekļus, kredīta atmaksa ir veicama pa daļām proporcionāli līguma termiņam un procentu un pamatsummas apmēram ne retāk kā vienu reizi mēnesī. Šajā daļā ietvertā regulējuma leģitīmais mērķis ir aizsargāt patērētāja ekonomiskās intereses, palielinot patērētāja iespēju kredītu atmaksāt līguma noteiktajā termiņā. Regulējumu paredzēts attiecināt uz kreditēšanas līgumiem, kas noslēgti, izmantojot distances saziņas līdzekļus, jo neatbilstoša prakse ir novērota tieši šo kredīta veidu izmantošanā.

4. Likumprojekta 8.panta 2.⁴daļā ietvertā regulējuma leģitīmais mērķis, nosakot nokavējuma procentu apmēra ierobežojumu, ir aizsargāt patērētāja mantiskās intereses un nodrošināt taisnīgu atlīdzību par kapitāla izmantošanu, kad iestājies nokavējums.

Sagatavotais regulējums nosaka kredīta devēja un patērētāja līgumā pielīgto nokavējuma procentu maksimālo apmēru (līgumiskie nokavējuma procenti). Regulējums pēc būtības nemaina nokavējuma procentu izpratni, kāda tā ir noteikta Civillikumā. Nokavējuma procentu apmērs varēs pieaugts līdz  pamata summas apmēram, taču ilgāka laika posmā kā tas ir šobrīd. Regulējums arī attieksies ne tikai uz distances kredīta līgumiem, bet arī uz jebkuru patērētāju kreditēšanas līgumu (t.sk. uz ilgtermiņa kredīta līgumiem). Regulējuma diferencēšana nebūtu attaisnojam ņemot vērā, ka, neatkarīgi no līguma veida,  patērētājs kavējuma gadījumā atrodas vienlīdzīgā tiesiskā situācijā. 

18 % procentpunktu gadā apmērs papildus līgumā noteiktai aizņēmuma procentu likmei noteikts pieņemot, ka tas nevarētu pārsniegt 0,05 % dienā, kas būtu uzskatāms par samērīgu maksu par kapitāla izmantošanu pēc samaksas termiņa iestāšanās. Nokavējuma procentu apmērs 0,05 % apmērā par dienu ir noteikts arī Lietuvā.  Lielākā daļā Eiropas Savienības dalībvalstu ir noteikti stingrāki līgumisko nokavējuma procentu apmēra ierobežojumi, tādēļ piedāvātais risinājums  patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem Latvijā ir saudzīgāks. Stājoties spēkā jaunajam tiesiskajam regulējumam, patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem būs jāpielāgo līgumā ietvertās nokavējuma procentu klauzulas.

Ieguvums, ko iegūtu sabiedrība (samazināts parādnieku skaits, veikta rūpīga maksātspējas vērtēšana pirms kredīta piešķiršanas, mazinās patērētāju radītās negatīvās sociāli ekonomiskās sekas (izmaksātie valsts pabalsti, nesamaksātie nodokļi, slogs veselības aprūpei, aizbraucēji), būtu lielāks nekā kredītu devēju negūtā peļņa, jo patērētājs, kas nonāk parādos, izraisa virkni sociāli ekonomisku problēmu, kurām ir ietekme gan uz paša patērētāja labklājību, gan ekonomiku kopumā. Kredītu devējiem pozitīvs regulējuma aspekts – kredīta devēji mazina risku, ka patērētāji nebūs spējīgi kredītu atmaksāt, jo kredīti tiek izsniegti ar rūpīgāku maksātspējas izvērtēšanu.

Leģitīmo mērķi nav iespējams panākt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, jo nepastāv līdzvērtīgi alternatīvi risinājumu vai alternatīvie risinājumi ir neefektīvi.

5. Likumprojekta 8.panta 2.⁵daļā ietvertā regulējuma leģitīmais mērķis ir novērst situācijas, kad izmantojot vekseli tiek apietas patērētāju kreditēšanas normatīvo aktu prasības.

Likumprojekts pilnībā atrisinās sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācija) I.sadaļas 2.punktā minētās problēmas.      

5.

Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas

Ar 2013.gada 5.februāra ekonomikas ministra rīkojumu Nr.29 „Par darba grupas izveidi patērētāju kreditēšanas jomas regulējuma pilnveidei” tika izveidota darba grupa, kuras sastāvā tika iekļauti pārstāvji no Ekonomikas ministrija, Finanšu ministrijas, Valsts ieņēmumu dienesta, Patērētāju tiesību aizsardzības centra, Latvijas Bankas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, Latvijas Nebanku Kredītdevēju asociācijas, Latvijas Komercbanku asociācijas, Latvijas Hipotekāro nebanku aizdevēju asociācijas, Latvijas Līzinga devēju asociācijas, Latvijas Lombardu asociācijas, Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācijas, Latvijas Kredītņēmēju asociācijas, Latvijas Darba devēju konfederācijas. Darba grupas ietvaros Ekonomikas ministrija sagatavoja likumprojektu. Likumprojekts tika skaņots ar  darba grupu, kuras locekļi pārstāv gan nozari, gan patērētājus. Darba grupas locekļu izteiktie viedokļi tika izvērtēti likumprojekta izstrādes gaitā.

6.

Iemesli, kādēļ netika nodrošināta sabiedrības līdzdalība

Likumprojekts tika apspriests ar  2013.gada 5.februāra ekonomikas ministra rīkojumu Nr.29 „Par darba grupas izveidi patērētāju kreditēšanas jomas regulējuma pilnveidei” izveidoto darba grupu, kuras locekļi pārstāv gan nozari, gan patērētājus. Likumprojekts pašreizējā redakcijā nav saskaņots ar darba grupu, jo par to nebija iespējams panākt vienošanos.

7.

Cita informācija

Nav

II. Tiesību akta projekta ietekme uz sabiedrību

1.

Sabiedrības mērķgrupa

      Patērētāji, kas izmanto vai plāno izmantot patērētāju kreditēšanas pakalpojumus (~ 200 000 Latvijas iedzīvotāju).  

2.

Citas sabiedrības grupas (bez mērķgrupas), kuras tiesiskais regulējums arī ietekmē vai varētu ietekmēt

      Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji (bankas un nebanku patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji).

3.

Tiesiskā regulējuma finansiālā ietekme

Nosakot ierobežojumu noslēgt kreditēšanas līgumu laika posmā no 23:00 līdz 7:00, pašreizējā kreditēšanas prakse tiktu ietekmēta par 1 stundu, jo pēc Latvijas Nebanku kredītdevēju asociācijas sniegtās informācijas, kredīta līgumi šobrīd tiek slēgti līdz plkst. 24:00. Ierobežojums skartu apmēram 2,5 % no pašreiz noslēgto līgumu skaita. Tāpat arī jāņem vērā, ka kredītu piešķiršana, apzinoties patērētāja ietekmējamību, ir pretrunā godīgai darījuma praksei un labiem tikumiem.

Gada procentu likmes maksimālā apmēra ierobežojuma finansiālā ietekme uz spēkā esošajiem darījumiem nav precīzi nosakām, jo valsts iestāžu rīcībā nav informācijas par kredīta devēju izdevumu un peļņas attiecību. Tajā pašā laikā ir paredzams, ka kredīti, kas pārsniegs 100 euro tiks piedāvāti uz ilgāku termiņu (1-3 mēn), kā tas ir šobrīd (1-30 dienas). Pieņēmumam, ka garāka termiņa dēļ patērētājiem samazināsies kopējie izdevumi par kredītu, nav pamata, jo saskaņā ar spēkā esošo regulējumu patērētājam  ir tiesības uz kredīta pirmstermiņa apmaksu. 

Nav paredzams, ka gada procentu likmes maksimālā apmēra ierobežojuma dēļ kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji būtu spiesti atstāt tirgu.  Ierobežojums faktiski skars tikai 17 tiešsaistes un īsziņu kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju, kuriem būs jāmaina esošā kreditēšanas prakse, piedāvājot kredītus uz ilgāku termiņu.  

Nelegālā tirgus būtisks pieaugums nav gaidāms, jo, lai arī patērētāju maksātspēja tiks rūpīgāk izvērtēta, patērētājiem saglabāsies pieejami tiešsaistes un īsziņu kreditēšanas, kā arī citi pakalpojumu veidi (citu valstu pieredze liecina, ka pie vēl būtiskākiem ierobežojumiem tirgus ir spējis pielāgoties un piedāvāt t.sk tiešsaistes un īsziņu kreditēšanas pakalpojumus). Gada procentu likmes ierobežojuma dēļ pats kreditēšanas pakalpojums paliks lētāks un līdz ar to pieejamāks patērētājam.

Ierobežojums atprasīt kredīta summu un procentus vienā maksājumā, ja tas pārsniegs 1 mēnesi, mazinās neatmaksāto kredītu skaitu un līdz ar to patērētāju nonākšanu parādos. 

Nokavējumu procentu apmēra ierobežojums nodrošinās to atbilstību Civillikumā ietvertajam mērķim un būtībai, kā arī tiesu praksei.

Likumprojekta pieņemšana veicinās patērētāju tiesību aizsardzību, patērētājiem noslēdzot  līgumus ar patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem.

Vienlaikus, citu valstu pieredze rāda, ka arī pastāvot šādiem ierobežojumiem, tirgus spēj turpināt darboties.

Likumprojekts pozitīvi ietekmēs patērētāja mantiskās intereses, jo ierobežos iespēju patērētājam nonākt pārmērīgās parādsaistībās.

Likumprojektā ietvertās normas būs attiecināmas uz līgumiem, kas tiks noslēgti pēc 2014.gada 1.jūlija.

4.

Tiesiskā regulējuma nefinansiālā ietekme

Likumprojekta pieņemšana veicinās patērētāju tiesību aizsardzību, patērētājiem noslēdzot  līgumus ar patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem.

5.

Administratīvās procedūras raksturojums

 Nav attiecināms.

6.

Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums

Nav attiecināms.

7.

Cita informācija

Nav

III. Tiesību akta projekta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem

Likumprojekts uz šo jomu neattiecas

IV. Tiesību akta projekta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu

Likumprojekts uz šo jomu neattiecas

V. Tiesību akta projekta atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām

Likumprojekts uz šo jomu neattiecas

VI. Sabiedrības līdzdalība un šīs līdzdalības rezultāti

1.

Sabiedrības informēšana par projekta izstrādes uzsākšanu

Pamatojoties uz ekonomikas ministra 2013.gada 5.februāra rīkojumu Nr.29 tika izveidota darba grupa patērētāju kreditēšanas jomas regulējuma pilnveidei, kuras sastāvā tika iekļauti pārstāvji no Ekonomikas ministrija, Finanšu ministrijas, Valsts ieņēmumu dienesta, Patērētāju tiesību aizsardzības centra, Latvijas Bankas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, Latvijas Nebanku Kredītdevēju asociācijas, Latvijas komercbanku asociācijas, Latvijas Hipotekāro nebanku aizdevēju asociācijas, Latvijas Līzinga devēju asociācijas, Latvijas Lombardu asociācijas, Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācijas, Latvijas Kredītņēmēju asociācijas, Latvijas Darba devēju konfederācijas. Darba grupas ietvaros Ekonomikas ministrija sagatavoja likumprojektu.

2.

Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē

Likumprojekts tika nosūtīts un apspriests anotācijas VI.sadaļas 1.punktā minētajā darba grupā, kuras locekļi pārstāv gan nozari, gan patērētājus.

3.

Sabiedrības līdzdalības rezultāti

Darba grupas locekļu sniegtie iebildumi un viedokļi vairāk kārt tika izvērtēti un izdiskutēti darba grupas sēdēs. Likumprojektu galvenokārt atbalstīja patērētājus pārstāvošās organizācijas, turpretim neatbalstīja lielākā daļa patērētāju kreditēšanas nozari pārstāvošo organizācijas. Patērētāju kreditēšanas nozari pārstāvošās organizācijas tika uzaicinātas izteikt iebildumus un sniegt viedokli arī 2013.gada 21.oktobra Ministru kabineta komitejas sēdē.

4.

Saeimas un ekspertu līdzdalība

Nav attiecināms.

5.

Cita informācija

Nav

VII. Tiesību akta projekta izpildes nodrošināšana un tās ietekme uz institūcijām

1.

Projekta izpildē iesaistītās institūcijas

Projekta izpildi nodrošina Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un Latvijas Republikas tiesas, kas izskata civiltiesiskus strīdus.

2.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes funkcijām

Nav attiecināms.

3.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes institucionālo struktūru.

Jaunu institūciju izveide

Projekts neparedz veidot jaunas valsts institūcijas.

4.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes institucionālo struktūru.

Esošu institūciju likvidācija

Nav attiecināms.

5.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes institucionālo struktūru.

Esošu institūciju reorganizācija

Nav attiecināms.

6.

Cita informācija

Nav