I. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība

 1.

 Pamatojums

Nepieciešamība precizēt Latvijas Republikas valsts robežas likuma (turpmāk – Likums) normas, kā arī to saskaņotību ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, (turpmāk – Direktīva 2004/38/EK) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 562/2006 (2006.gada 15.marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), (turpmāk – Regula 562/2006) prasībām.

 2.

 Pašreizējā situācija un problēmas

Spēkā esošā Likuma 1.panta 9.punkta b) apakšpunktā dotais teritoriālās jūras definējums, kas nosaka, ka Latvijas Republikas teritoriālā jūra ir "Baltijas jūras Rīgas jūras līča ūdeņi no bāzes līnijas līdz valsts robežai, kas noteikta saskaņā ar Latvijas Republikas un Igaunijas Republikas 1996.gada 12.jūlija līgumu par jūras robežas noteikšanu Rīgas jūras līcī, Irbes šaurumā un Baltijas jūrā", nesaskan ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1982.gada Jūras tiesību konvencijas (turpmāk – UNCLOS) 3.panu, kas nosaka, ka katrai valstij ir tiesības noteikt savas teritoriālās jūras platumu līdz robežai, kas nepārsniedz divpadsmit jūras jūdzes, to mērot no bāzes līnijām. Saskaņā ar likumu "Par Latvijas Republikas un Igaunijas Republikas līgumu par jūras robežas noteikšanu Rīgas jūras līcī, Irbes šaurumā un Baltijas jūrā" līguma puses ir vienojušās par jūras robežu attiecībā uz teritoriālajām jūrām, ekskluzīvajām ekonomiskajām zonām, kontinentālo šelfu vai citām jūras zonām, ko Puses varētu nodibināt. Līdz ar to nosakot nevis teritoriālās jūras robežu starp pusēm saskaņā ar UNCLOS 15.pantu, bet gan nodibinot vienotu jūras robežu.

Līdz ar to Likuma 1.panta 9.punkta b) apakšpunkts ir precizējams. 

Likuma 6.pantā ir dots Robežapsardzības sistēmas raksturojums un tās izveidošanas mērķis. Robežapsardzības sistēma ir vairāku pasākumu komplekss. Lai nodrošinātu minēto pasākumu atbilstošu pārvaldību (plānošanu, realizāciju, novērtēšanu) Valsts robežsardze Eiropas Reģionālās attīstības fonda projekta ietvaros (projekta Nr.3DP/3.2.2.1.1./09/IPIA/IUMEPLS/024) realizē robežapsardzības informācijas sistēmas RAIS 2009 (turpmāk – informācijas sistēma) projektēšanu. Projekts paredz, ka informācijas sistēmā:

1) tiks apkopota informācija par situāciju robežšķērsošanas vietās un robežapsardzības nodaļās kā darba plānošanas (cilvēku un tehnisko resursu pārvaldība), tā arī incidentu (konstatēto pārkāpumu) pārvaldības uzlabošanai;

2) tiks izveidotas informācijas analīzes iespējas, dažāda veida atskaišu sagatavošana;

3) tiks uzkrāti dati incidentu fiksēšanai, izmeklēšanas procesa atspoguļošanai un rezultātu fiksēšanai, palielinot nelegālās imigrācijas risku analīzes iespējas;

4) tiks veikta robežkontroles plāna ģeogrāfiskās un tekstuālās daļas uzturēšana, aktualizācija un mērķu sasniegšanas kontrole, t.sk. elektroniskā formātā, pamatojoties uz digitālo karti.

5) informācijas sistēma nodrošinās elektronisko pakalpojumu – speciālo caurlaižu atrašanai pierobežas joslā izsniegšana, kā arī tādu transportlīdzekļu reģistrēšanai, kas tiek izmantoti robežūdeņos, un attiecīgās apliecības izsniegšanai.

Cita starpā informācijas sistēmā ir paredzēts apstrādāt fizisko personu datus, kuru apstrāde saistīta ar Valsts robežas režīmu. Informācijas sistēmā netiks uzkrāti dati, kas tiek uzkrāti citās valsts informācijas sistēmās, bet tiks veidota tiešsaiste nepieciešamo datu pārbaudei.   Savukārt, informācijas sistēmā tiks iekļauti tie personu dati, kas netiek reģistrēti citās informācijas sistēmās (gadījumos, kad netiek piemērots administratīvais vai kriminālsods), proti, par  notikumiem, kas saistīti ar valsts robežas nelikumīgu šķērsošanu, valsts robežas joslas, pierobežas joslas, pierobežas režīma vai robežšķērsošanas vietās noteikto prasību neievērošanu, mantu un preču nelikumīgu pārvietošanu pāri valsts robežai, kā arī tajos iesaistītajām personām, Valsts robežsardzē reģistrētajiem kuģošanas līdzekļiem un transportlīdzekļiem, kas tiek izmantoti iekšējos ūdeņos, pa kuriem noteikta ārējā robeža, personām, kurām izsniegtas, anulētas vai atteiktas speciālās caurlaides.

Ņemot vērā minēto, ir nepieciešams dot deleģējumu Ministru kabinetam noteikt informācijas sistēmā iekļaujamās informācijas apjomu, kas attiecas uz  fizisko personu datu apstrādi saistībā ar valsts robežas režīma nodrošināšanu, kā arī tās izmantošanas kārtību un glabāšanas termiņus.

Likuma 19. panta pirmā daļa cita starpā noteic, ka Ministru kabinets gar ārējo sauszemes robežu nosaka pierobežu, ne šaurāku par 30 kilometriem (papildus paredzētajai pierobežas joslai, kas ir ne šaurāka par 2 kilometriem), bet gar iekšējo sauszemes robežu – pierobežu, ne šaurāku par 15 km, sākot no valsts robežas. Pierobežā gar ārējo un iekšējo sauszemes robežu tiek noteikti citādāki pienākumi nekā valsts iekšienē, t.i.:

1) ārzemniekiem (persona, kura nav Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis – Imigrācijas likuma 1. panta 1. punkts) ir noteikts pienākums pēc Valsts robežsardzes amatpersonas pieprasījuma apliecināt savu identitāti un uzrādīt derīgu ceļošanas dokumentu, kā arī dokumentu (dokumentus), kas apliecina statusu, kādā viņš uzturas Latvijas Republikā (Likuma 20. panta pirmā daļa);

2) transportlīdzekļa vadītājam apturēt transportlīdzekli un pēc robežsarga pieprasījuma uzrādīt pārbaudei vadītāja apliecību un citus dokumentus, kas izriet no prasībām ceļu satiksmē, kā arī ievērot citus ierobežojumus, kas saistīti ar ceļu satiksmi (Ceļu satiksmes likuma 25. panta pirmā daļa un Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumu Nr. 571 "Ceļu satiksmes noteikumi" 33.4. apakšpunkts, 35. punkts, 39.6. apakšpunkts, 68. punkts, kā arī 209. punkts);

3) informēt Valsts robežsardzi par pierobežā gar ārējo sauszemes robežu plānotajiem Nacionālo bruņoto spēku un tiesībaizsardzības iestāžu manevriem vai mācībām, kurās tiek izmantoti ieroči vai attiecīgā tehnika (Likuma 20. panta otrā daļa).

Regula 562/2006 paredz robežkontroles atcelšanu pie iekšējām robežām. Regulas 562/2006 21. panta (a) apakšpunkts noteic, ka robežkontroles atcelšana pie iekšējām robežām neietekmē policijas pilnvaras, ko īsteno kompetentas dalībvalstu iestādes saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, ja vien pilnvaru īstenošana iedarbības ziņā nav līdzvērtīga robežpārbaudēm; tas attiecas arī uz pierobežas teritorijām. Policijas pilnvaru īstenošana pirmā teikuma nozīmē jo īpaši nedrīkst uzskatīt par līdzvērtīgu robežpārbaudēm, ja policijas veiktie pasākumi:

1)  par mērķi neizvirza robežkontroli;

2) balstās uz vispārēju policijas informāciju un pieredzi attiecībā uz iespējamiem sabiedriskās drošības apdraudējumiem un konkrēti ir paredzēti pārrobežu noziedzības apkarošanai;

3) ir izstrādāti un veikti tā, ka tie noteikti atšķiras no sistemātiskajām personu pārbaudēm pie ārējām robežām;

4) tiek veikti izlases kārtībā.

Atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem personām valsts iekšzemē netiek paredzēti tādi pienākumi, kādi ir noteikti pierobežā, izpildot Valsts robežsardzes amatpersonu prasības.

Līdz ar to, lai pareizi tiktu interpretēts pierobežas režīms un robežsargu pilnvaras iedarbības ziņā netiktu uzskatītas par līdzvērtīgām robežpārbaudēm, Likuma normas ir precizējamas.

Atbilstoši šobrīd spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, personām Latvijas Republikas teritorijā netiek paredzēts vispārējs pienākums nēsāt līdzi personu apliecinošus dokumentus un uzrādīt tos pēc tiesībaizsardzības iestāžu pieprasījuma.

Savukārt Likuma 20. panta pirmajā daļā paredzētais pienākums pierobežā (joslā gar ārējo un iekšējo sauszemes robežu) ārzemniekiem pēc Valsts robežsardzes amatpersonas pieprasījuma uzrādīt derīgu ceļošanas dokumentu, kā arī citus dokumentus, kas apliecina personas uzturēšanās Latvijā statusu un likumību, var raisīt šaubas par vienlīdzīgas attieksmes paušanu pret visiem Eiropas Savienības pilsoņiem un personām, kuras bauda brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības Eiropas Savienībā.

Eiropas Savienības Tiesa (pirms Līguma par Eiropas Savienības darbību spēkā stāšanās – Eiropas Kopienu Tiesa) (turpmāk - EST) prejudiciālos nolēmumos saistībā ar personu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijā ir norādījusi, ka personai esošais dokuments pats par sevi nepiešķir tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstīs, bet gan tikai apliecina attiecīgo tiesību esamību (skat., piemēram, EST nolēmumu lietā C-215/03 Oulane).

EST līdzšinējā praksē ir atzinusi Eiropas Savienības dalībvalstu tiesības ieviest vispārēju pienākumu valsts iedzīvotājiem nēsāt līdzi un uzrādīt personu apliecinošu dokumentu pēc tiesībaizsardzības iestāžu pieprasījuma kā administratīvo formalitāti, kas ļauj kompetentajām iestādēm konstatēt tiesības, kas izriet no personas statusa. Tajā pašā laikā EST prasību Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonim uzrādīt personu apliecinošu dokumentu citā dalībvalstī ir atzinusi par neatbilstošu Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, ja šāda prasība nav paredzēta attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem kā vispārējās identifikācijas pienākums (skat., piemēram, EST nolēmumu lietā C-215/03 Oulane).

Liegums paredzēt pienākumu ārzemniekam (personai uz kuru attiecas Direktīva 2004/38/EK) nēsāt līdzi savu reģistrācijas apliecību vai uzturēšanās atļauju (dokumentus, kuri apliecina attiecīgās personas tiesības uzturēties Latvijas Republikā), ja attiecīgais pienākums nav paredzēts arī attiecīgās dalībvalsts piederīgajiem attiecībā uz to personas apliecību, ir noteikts Direktīvas 2004/38/EK 26. pantā.

Kā izriet no EST nolēmuma lietā C-378/97 Wijsenbeek, dalībvalstis var pakļaut personas pienākumam uzrādīt attiecīgos dokumentus, lai noskaidrotu, vai persona ir attiecīgās valsts valstspiederīgais; bauda brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības (saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK); ir trešās valsts valstspiederīgais. Tomēr, kā izriet no Direktīvas 2004/38/EK 26.panta un EST nolēmuma lietā C-215/03 Oulane attiecīgo dokumentu uzrādīšanas pienākums ārzemniekam (personai uz kuru attiecas Direktīva 2004/38/EK) var tikt noteikts līdztekus identiskam attiecīgās valsts valstspiederīgo identifikācijas pienākumam. Būtībā minēto trīs kategoriju personas apliecina uzturēšanās tiesības Latvijā ar pasi, personas apliecību, Ministru kabineta 2006.gada 18.jūlija noteikumos Nr.586 "Kārtība, kādā Latvijas Republikā ieceļo un uzturas Eiropas Savienības dalībvalstu, Eiropas Ekonomikas zonas valstu un Šveices Konfederācijas pilsoņi un viņu ģimenes locekļi" minēto reģistrācijas apliecību, uzturēšanās apliecību, pastāvīgās uzturēšanas apliecību, vīzu u.tml.

Līdz ar to Likuma 20. panta pirmajā daļā paredzētais pienākums ārzemniekiem (uz kuriem attiecas Direktīva 2004/38/EK), uzturoties pierobežā, uzrādīt derīgu ceļošanas dokumentu, kā arī citus personas statusu apliecinošus dokumentus var tikt vērtēts kā neatbilstošs Direktīvas 2004/38/EK prasībām, kā arī EST judikatūrai.

Valsts robežsardzei ir pienākums ne tikai nodrošināt valsts robežas neaizskaramību un veikt robežkontroli, bet arī īstenot nelegālās imigrācijas apkarošanu, kas ir veicama visā valsts teritorijā. Tādējādi personām pierobežā noteiktie pienākumi, kas atšķiras no Latvijas Republikas iekšzemē noteiktajiem pienākumiem tai skaitā tikai attiecībā uz ārzemniekiem, nevar tikt uzskatīti par pietiekamiem, lai varētu nodrošināt nelegālās imigrācijas apkarošanu valstī kopumā.

Ņemot vērā iepriekš norādīto, ievērojot minēto, pierobeža un tās režīms gar iekšējo sauszemes robežu, kur ir atcelta robežkontrole, ir izslēdzams no Latvijas Republikas valsts robežas likuma. Savukārt, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi Eiropas Savienības pilsoņu (ieskaitot Latvijas Republikas pilsoņus) starpā, kā arī to personu starpā, kuras bauda tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties Eiropas Savienības dalībvalstīs, pienākums, uzturoties pierobežā  (joslā gar ārējo sauszemes robežu), uzrādīt dokumentus, kas apliecina personas identitāti un tiesisko statusu, kādā  persona uzturas Latvijas Republikā, nosakāms visām personām.

2010. gada 27.jūlijā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.704 "Noteikumi par robežšķērsošanas vietām un tajās veicamajām pārbaudēm". Saskaņā ar minēto noteikumu anotācijas IV sadaļā sniegto informāciju (VSS-585) ir nepieciešams izdarīt grozījumus Latvijas Republikas valsts robežas likuma 12.panta pirmajā daļā, lai atbilstoši noteiktu regulējumu planieru, helikopteru, dirižabļu, ultravieglo un maza rādiusa gaisa kuģu nosēdināšanai Latvijas Republikas teritorijā ārpus noteiktajām robežšķērsošanas vietām, kā arī precizētu deleģējumu Ministru kabinetam noteikt iepriekšminēto gaisa kuģu pasažieru robežpārbaužu veikšanas nosacījumus.

Ministru kabineta 2010.gada 21.septembra noteikumi Nr.877 "Kārtība, kādā starptautisko publisko tiesību subjektiem piešķir atļauju izmantot Latvijas Republikas gaisa telpu publisko funkciju veikšanai paredzēto ārvalstu gaisa kuģu lidojumiem 1944.gada 7.decembra Konvencijas par starptautisko civilo aviāciju 3.panta izpratnē" 21. punkts paredz iespēju gaisa kuģiem sniegt atļauju nosēsties ārpus robežšķērsošanas vietām, informējot par to Valsts robežsardzi un attiecīgo Valsts ieņēmumu dienesta muitas iestādi, lai nodrošinātu nepieciešamo robežšķērsošanas un muitas kontroli gaisa kuģu nolaišanās vietā, kā arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Likuma 12. panta pirmā daļa būtībā neparedz iespēju gaisa kuģiem, kas piedalās katastrofu novēršanas, pārvarēšanas vai to radīto seku likvidācijas darbos, iespēju nosēsties vietās, kur nav paredzēta robežšķērsošanas vieta.

Līdz ar to Likuma 12. pants ir precizējams.  

Likuma 16.panta pirmā daļa paredz pienākumu īpašam subjektam (Latvijas pilsonim un Latvijas nepilsonim, kas nav deklarējis dzīvesvietu attiecīgajā novadā), uzturoties pierobežas joslā, papildus citiem dokumentiem, uzrādīt arī speciālo caurlaidi, izņemot gadījumus, kad speciālā caurlaide nav nepieciešama, t.i., Likuma 18.panta pirmās daļas nosacījumu gadījumā.

Savukārt Likuma 18.panta pirmā daļa uzliek par pienākumu visām personām no 15 gadu vecuma, uzturoties pierobežas joslā, iegūt speciālo caurlaidi, ja vien persona neatbilst paredzētajiem izņēmumiem (deklarējusi dzīvesvietu attiecīgajā novadā, pārvietojas pa attiecīgo valsts autoceļu, vai pilda attiecīgos pienākumus).

Tādējādi minētās normas rada pamatu to atšķirīgai interpretācijai. Līdz ar to attiecīgās normas ir precizējamas.

Atbilstoši Likuma 16.panta piektās daļas prasībām komercdarbību pierobežas joslā veic saskaņā ar  komercdarbību regulējošiem normatīvajiem aktiem. Ņemot vērā minēto, tika izstrādāts likumprojekts "Grozījumi Komerclikumā", kas tika izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē 2010.gada 11.martā (prot. Nr.10, 16.§) (VSS-334).

Ekonomikas ministrija un Tieslietu ministrija neatbalstīja likumprojekta tālāko virzību, jo likumprojektā ietvertās normas esot uzskatāmas par speciālo regulējumu, kas komersantam jāievēro tikai atsevišķos gadījumos, tajā skaitā, ja komersants veic komercdarbību pierobežas joslā. Savukārt Komerclikums regulē vienīgi komerctiesību pamatjautājumus, piemēram, komersantu dibināšanu un likvidāciju, komersantu darbības pamatjautājumus, komersanta pārvaldes institūciju savstarpējās attiecības, tiesības un pienākumus. Tādēļ likumprojektā minētais regulējums nav iekļaujams Komerclikumā, bet gan attiecīgajā nozares likumā, proti, Likumā.

Līdz ar to tika izstrādāti attiecīgi grozījumi Likumā, kuru mērķis ir nepieļaut, ka komercsabiedrības dibinātāji vai dalībnieki (fiziskas personas) vai individuālais komersants, kas ar spēkā stājušos nolēmumu ir atzīti par vainīgu attiecīgu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, veic komercdarbību pierobežas joslā.

Tieslietu ministrija un Ārlietu ministrija neatbalstīja likumprojekta tālāko virzību.

Izvērtējot alternatīvās iespējas nodrošināt personu nelikumīgas valsts robežas šķērsošanas, kā arī mantu un preču nelikumīgas pārvietošanas pāri valsts robežai novēršanas iespējas, secināms, ka attiecīgā prasība izslēdzama no Likuma.

Speciālo caurlaižu institūts būtībā ir vērsts uz tāda paša mērķa (personu nelikumīgas valsts robežas šķērsošanas, kā arī mantu un preču nelikumīgas pārvietošanas pāri valsts robežai novēršana) sasniegšanu. Cita starpā speciālo caurlaižu institūts paredz iespēju atteikt terminētās caurlaides izsniegšanu, kas ir nepieciešama lai uzturētos pierobežas joslā, ja attiecīgā persona ar spēkā stājušos nolēmumu ir atzīta par vainīgu tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas saistīts ar ieročiem, kā arī radioaktīvajām vielām (Likuma 18.panta piektās daļas 3.punkts).

Šobrīd nevar tikt piemēroti ierobežojumi, ja noziedzīga nodarījuma izdarīšana ir saistīta ar sprāgstvielām vai spridzināšanas ietaisēm.

Līdz ar to attiecīgā norma ir precizējama.

Likuma 18. panta pirmās daļas 1. punktā ietvertais izņēmums speciālās caurlaides saņemšanai būtībā ir balstīts uz to, kurā novadā persona ir deklarējusi savu dzīvesvietu. Ievērojot novadu teritoriālo izvietojumu, veidojas ievērojama attāluma atšķirība starp personas deklarēto dzīvesvietu novadā un valsts robežu. Piemēram, personai (turpmāk – persona A), kura dzīvo Alūksnes novadā tuvāk Apes un Gulbenes novada robežai nav nepieciešama speciālā caurlaide, uzturoties pierobežas joslā Viļakas novadā netālu no Baltinavas novada. Savukārt personai (turpmāk – persona B), kura dzīvo Balvu novadā tuvāk Viļakas un Baltinavas novada robežai ir nepieciešama speciālā caurlaide, uzturoties pierobežas joslā Viļakas novadā netālu no Baltinavas novada.

Līdz ar to personai A, kura dzīvo tālāk no ārējās robežas nav nepieciešama speciālā caurlaide, uzturoties attiecīgā novada pierobežas joslā, bet personai B, kura dzīvo tuvāk ārējai robežai, identiskā situācijā ir nepieciešama speciālā caurlaide.

Līdzīga situācija veidojas arī attiecībā uz Likuma 18. panta trešajā daļā noteikto pastāvīgo caurlaižu izsniegšanu.

Ievērojot, ka viens no speciālo caurlaižu sistēmas mērķiem ir zināt to personu loku, kuras vēlas uzturēties pierobežas joslā, lai varētu izvērtēt riskus, kas saistās ar pārrobežu noziedzību, nepieciešamībai pēc speciālo caurlaižu esamības jābūt pakārtotai tieši pierobežas joslas teritoriālajam principam.

Tādējādi, lai nodrošinātu vienlīdzīguma principu caurlaižu izsniegšanā, balstoties uz pierobežas joslas teritoriālo izvietojumu, attiecīgās normas ir precizējamas.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr.1931/2006 (2006.gada 20.decembris), ar ko nosaka vietējās pierobežas satiksmes noteikumus pie dalībvalstu ārējām sauszemes robežām un ar ko groza Šengenas Konvencijas noteikumus, (turpmāk – Regula 1931/2006) paredz iespēju dalībvalstīm noslēgt vienošanās ar kaimiņvalstīm (trešajām valstīm) par iespēju pierobežā (Regulas 1931/2006 izpratnē) dzīvojošām personām šķērsot ārējo robežu atvieglotā kārtībā.

Lai attiecīgās personas varētu šķērsot ārējo robežu atvieglotā kārtībā, tām ir jāsaņem vietējās pierobežas satiksmes atļauja. Pirms vietējās pierobežas satiksmes atļaujas izsniegšanas persona ir pārbaudāma, lai konstatētu Regulas 1931/2006 9. pantā paredzēto nosacījumu izpildi.

Būtībā, izsniedzot vietējās pierobežas satiksmes atļauju, tiek sasniegts līdzvērtīgs mērķis kā izsniedzot speciālo caurlaidi. Līdz ar to nav lietderīgi attiecīgajām personām noteikt pienākumu saņemt gan vietējās pierobežas satiksmes atļauju, gan speciālo caurlaidi, lai varētu uzturēties pierobežas joslā.

Tādējādi Likuma 18. panta pirmā daļa ir papildināma ar jaunu izņēmumu, ka speciālā caurlaide nav nepieciešama personai, kura var uzrādīt Latvijā izsniegtu vietējās pierobežas satiksmes atļauju.

Likuma 22. panta sestās daļas pirmais teikums paredz, ka savu funkciju un uzdevumu nodrošināšanai kompetentās iestādes slēdz vienošanos par pārbaužu veikšanas vietu un kārtību robežšķērsošanas vietā. Savukārt Likuma 22. panta sestās daļas otrais teikums paredz tās institūcijas, ar kurām attiecīgā vienošanās ir saskaņojama (tai skaitā – dzelzceļa administrāciju).

Ar terminu "dzelzceļa administrācija" tiesību aktos saprot Valsts dzelzceļa administrāciju, kuras kompetencē nav Likumā noteiktās funkcijas (Dzelzceļa likuma 31.pants). Saskaņā ar Dzelzceļa likuma 1.panta 12.punktu dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājs ir komercsabiedrība vai institūcija, kas pārvalda dzelzceļa infrastruktūru (dzelzceļa infrastruktūras uzturēšana, attīstība), plāno, organizē un uzrauga vilcienu un cita ritošā sastāva kustību pa tā pārvaldījumā esošās dzelzceļa infrastruktūras sliežu ceļiem, kā arī atbild par infrastruktūras kontroles un drošības sistēmu vadību.

Ministru kabineta 2010.gada 27.jūlija noteikumos Nr.697 "Robežšķērsošanas vietas režīma noteikumi" 2.9.apakšpunktā precīzi norādītas atbildīgās iestādes (2.9. robežšķērsošanas vietas atvērtās teritorijas režīms – kārtība, kas personām nenosaka atsevišķus ierobežojumus, izņemot tos ierobežojumus, kurus noteikusi attiecīgi lidostas administrācija, lidlauka īpašnieks vai ekspluatants, ostas pārvalde, ostas iekārtas īpašnieks vai pārvaldnieks vai dzelzceļa infra­struktūras pārvaldītājs).

Līdz ar to, lai saskaņotu attiecīgajos normatīvajos aktos attiecīgajām institūcijām piešķirto kompetenci, Likuma 22. panta sestās daļas otrais teikums ir precizējams.   

Likuma 22. panta devītā daļa paredz, ka robežšķērsošanas vietā, kurā muitas kontrole netiek veikta pastāvīgi, atbilstoši Padomes 1983.gada 28.marta Regulai Nr. 918/83, ar kuru izveido Kopienas sistēmu atbrīvojumiem no muitas nodokļiem, personu personīgo mantu un preču muitas kontroli veic Valsts robežsardze.

Minētā regula ir zaudējusi spēku līdz ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1186/2009 (2009. gada 16. novembris), ar kuru izveido Kopienas sistēmu atbrīvojumiem no muitas nodokļiem, (turpmāk – Regula Nr. 1186/2009) pieņemšanu.

Regula Nr. 1186/2009 būtībā nenosaka muitas kontroles saturu, bet gan paredz to mantu klāstu un gadījumus, kad attiecīgās mantas nav apliekamas ar muitas nodokļiem un citiem līdzvērtīgiem maksājumiem.

Likums paredz iespēju šķērsot valsts robežu arī vietās, kurās nav paredzēts izvietot muitas iestādes, lai veiktu muitas kontroli.

Atbilstoši Robežsardzes likuma 13. panta 8. punkta nosacījumiem Valsts robežsardzes uzdevumos ietilpst nepieļaut preču un citu priekšmetu pārvietošanu pāri valsts robežai, apejot muitas kontroli. Valsts robežsardzes uzdevumos neietilpst aizstāt muitas iestādes to funkciju veikšanā.

Tomēr, lai nodrošinātu personām iespēju šķērsot Latvijas Republikas valsts robežu vietās, kur nav paredzēts izvietot muitas iestādes, kā arī izvairītos no iespējas, pārvietot mantas un preces apejot pilnvērtīgu muitas kontroli, attiecīgajās valsts robežas šķērsošanas vietās personām būtu nosakāma iespēja šķērsot valsts robežu ar personīgajā bagāžā esošajām mantām un precēm, transportlīdzekļos un īpašos konteineros esošo degvielu un smērvielām, kurām saskaņā ar Padomes 2009.gada 16.novembra regulas Nr. 1186/2009 X un XXVIII nodaļas nosacījumiem ir piemērojams atbrīvojums no muitas nodokļa samaksas, šīs prasības izpildes kontroli uzdodot Valsts robežsardzei.

Līdz ar to Likuma 22. panta devītā daļa ir precizējama.  

 3.

 Saistītie politikas ietekmes novērtējumi un pētījumi

Projekts šo jomu neskar

 4.

 Tiesiskā regulējuma mērķis un būtība

Likumprojekts precizē likumā noteikto terminu "Latvijas Republikas teritoriālā jūra".

Likumprojekts paredz noteikt regulējumu  projekta stadijā esošajai informācijas sistēmai RAIS 2009.

 Likumprojekts paredz izslēgt prasību pēc pierobežas un pierobežas režīma noteikšanas gar iekšējām sauszemes robežām, kur ir atcelta robežkontrole.

Vienlaikus Likumprojekts paredz precizēt Latvijas Republikas valsts robežas likuma normas, kā arī to precīzāku saskaņotību ar prasībām, kas izriet no Direktīvas 2004/38/EK un Regulas 562/2006 normām, kā arī ar EST judikatūru attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi Eiropas Savienības pilsoņu starpā, kā arī to personu starpā, kas bauda brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības Eiropas Savienībā.

Likumprojekts paredz precizēt prasības robežkontroles veikšanai gadījumos, kas ir saistīti ar gaisa kuģu nosēšanos un nosēdināšanu.

Likumprojekts paredz precizēt speciālo caurlaižu izsniegšanas un anulēšanas nosacījumus.

Likumprojekts precizē tās institūcijas, ar kurām ir saskaņojama vienošanās par kompetento iestāžu pārbaužu veikšanas vietu un kārtību robežšķērsošanas vietā.

Likumprojekts precizē valsts robežas šķērsošanas tiesības vietās, kur nav paredzēts izvietot muitas iestādes, muitas kontroles veikšanai..

Vienlaikus Likumprojekts paredz aizstāt Likuma 18. panta piektajā daļas 2. punktā, kā arī 20. panta trešās daļas 2. punktā lietoto terminu "ārkārtas" ar terminu "ārkārtējas" atbilstoši lietotajai terminoloģijai Civilās aizsardzības likumā (3.panta trešā daļa un 15. panta pirmā daļa) un Nacionālās drošības likumā (6. panta 10. punkts, 10. panta pirmās daļas 4. punkts u.c.) lietotajai terminoloģijai.

 5.

 Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas

 Iekšlietu ministrija, Valsts robežsardze, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Valsts policija.

 6.

 Iemesli, kādēļ netika nodrošināta sabiedrības līdzdalība

 Likumprojekts neskar sabiedrības būtiskas intereses.

 7.

 Cita informācija

 Izslēdzot pierobežu un pierobežas režīmu gar iekšējām sauszemes robežām, personām turpmāk nebūs no pierobežas režīma prasībām izrietošu pienākumu pierobežā gar iekšējām sauszemes robežām, tai skaitā pienākuma apturēt transportlīdzekli pēc robežsarga pieprasījuma.

Tiesības apturēt transportlīdzekli ir viens no nelegālās imigrācijas apkarošanas nepieciešamiem līdzekļiem, kas nodrošina iespēju veikt nepieciešamās pārbaudes, lai novērstu un apkarotu nelegālo imigrantu ieceļošanu, uzturēšanos un tranzītu valstī.

Nelegālās imigrācijas apkarošanas pienākums un nepieciešamība attiecas uz visu valsti kopumā, bet nevis tikai uz pierobežu. Patlaban, lai nodrošinātu iespēju apturēt transportlīdzekli nelegālās imigrācijas novēršanas un apkarošanas vajadzībām valsts iekšienē, Valsts robežsardzei būtībā ir jālūdz policijas palīdzība.

Līdz ar to pienākums personām apturēt transportlīdzekli pēc Valsts robežsardzes amatpersonas norādījuma īstenojot nelegālās imigrācijas novēršanas un apkarošanas pasākumus valstī kopumā, nosakāms visas valsts teritorijā.

 II. Tiesību akta projekta ietekme uz sabiedrību

 1.

 Sabiedrības mērķgrupa

Likumprojekta tiesiskais regulējums ir attiecināms uz personām (tai skaitā uz Latvijas un citu Eiropas Savienības dalībvalstu piederīgajiem), kuras uzturas pierobežā un kuras vēlas ieceļot pierobežā. Likumprojekta tiesiskais regulējums ir attiecināms arī uz transportlīdzekļu vadītājiem un pasažieriem, kuri uzturas pierobežā, neatkarīgi no to valstiskās piederības.

Noteikt mērķgrupas aptuveno skaitlisko lielumu nav iespējams, jo netiek veikta statistika par personām, kas ierodas Latvijā vai izceļo no Latvijas šķērsojot Latvijas – Igaunijas un Latvijas – Lietuvas valsts sauszemes robežu vai arī apmeklē pierobežā esošos objektus.            

 2.

 Citas sabiedrības grupas (bez mērķgrupas), kuras tiesiskais regulējums arī ietekmē vai varētu ietekmēt

 Projekts šo jomu neskar

 3.

 Tiesiskā regulējuma finansiālā ietekme

 Projekts šo jomu neskar

 4.

 Tiesiskā regulējuma nefinansiālā ietekme

 Likumprojekts nodrošinās vienlīdzīgu attieksmi Eiropas Savienības pilsoņu starpā, kā arī to personu starpā, kas bauda brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības Eiropas Savienībā.

 5.

 Administratīvās procedūras raksturojums

 Projekts šo jomu neskar

 6.

 Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums

 Projekts šo jomu neskar

 7.

 Cita informācija

 Nav

III. Tiesību akta projekta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem

Projekts šo jomu neskar

 IV. Tiesību akta projekta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu

 1.

 Nepieciešamie saistītie tiesību aktu projekti

Likumprojektā iekļauts deleģējums Ministru kabinetam izdot noteikumus, kas noteiks informācijas sistēmā iekļaujamās informācijas apjomu, kas saistīta ar fizisko personu datiem, kā arī tās izmantošanas kārtību un glabāšanas termiņus.

Izslēdzot prasību pēc pierobežas un pierobežas režīma noteikšanas gar iekšējām sauszemes robežām, kur ir atcelta robežkontrole, no Latvijas Republikas valsts robežas likuma, nepieciešams izdot jaunus noteikumus Ministru kabineta 2010.gada 27.jūlija noteikumu Nr. 674 "Noteikumi par Latvijas Republikas valsts robežas joslu, pierobežas joslu un pierobežu, kā arī pierobežas, pierobežas joslas un valsts robežas joslas norādījuma zīmju un informatīvo norāžu paraugiem un to uzstādīšanas kārtību", vietā.

Saistībā ar grozījumiem Likuma 12. pantā ir nepieciešams izdarīt grozījumus Ministru kabineta 2010.gada 27.jūlija noteikumos Nr.704 "Noteikumi par robežšķērsošanas vietām un tajās veicamajām pārbaudēm".

Nepieciešamos Ministru kabineta noteikumus sagatavos Iekšlietu ministrija.

Vienlaikus ar Likumprojektu ir virzāms likumprojekts "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā", paredzot grozījumus Ceļu satiksmes likuma 25.panta pirmajā daļā, t.i., pienākumu transportlīdzekļu vadītājiem uzrādīt attiecīgos dokumentus pēc robežsargu pieprasījuma visas valsts teritorijā (ne tikai uz valsts robežas vai pierobežā) – nelikumīgas imigrācijas novēršanas pasākumu laikā.

Pēc Likumprojekta un likumprojekta "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā" pieņemšanas ir virzāmi grozījumi Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumos Nr.571 "Ceļu satiksmes noteikumi", aizstājot pienākumu transportlīdzekļa vadītājam pēc Valsts robežsardzes pieprasījuma veikt attiecīgo rīcību pierobežā ar pienākumu veikt attiecīgo rīcību valsts teritorijā.

 2.

 Cita informācija

 Nav

 V. Tiesību akta projekta atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām

 1.

 Saistības pret Eiropas Savienību

- Direktīva 2004/38/EK.

Direktīvas 2004/38/EK normas Latvijas Republikā ir pārņemtas, ievērojot direktīvā noteikto termiņu (2006.gads)  Imigrācijas likumā, Ministru kabineta 2006.gada 18.jūlija noteikumos nr. 586 "Kārtība, kādā Latvijas Republikā ieceļo un uzturas Eiropas Savienības dalībvalstu, Eiropas Ekonomikas zonas valstu un Šveices Konfederācijas pilsoņi un viņu ģimenes locekļi".

- EST nolēmums lietā C-215/03 Oulane, kurā, interpretējot prasību ārzemniekiem uzrādīt (nēsāt līdzi) personu apliecinošu dokumentu, EST norādīja, ka "EKL 49. pants aizliedz dalībvalsts pilsoņiem citā dalībvalstī uzlikt par pienākumu uzrādīt derīgu personu apliecinošu dokumentu vai pasi, lai pierādītu savu pilsonību, kaut gan minētā dalībvalsts saviem pilsoņiem neparedz vispārēju identifikācijas pienākumu, ļaujot tiem pierādīt savu identitāti, izmantojot jebkurus valsts tiesībās atļautus līdzekļus" (skat. minētā sprieduma rezolutīvās daļas 2.punktu).

- Regula 562/2006.

 2.

 Citas starptautiskās saistības

 Projekts šo jomu neskar

 3.

 Cita informācija

 Nav

 1.tabula

Tiesību akta projekta atbilstība ES tiesību aktiem

 Attiecīgā ES tiesību akta datums, numurs un nosaukums

 - Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK.

- Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 562/2006 (2006.gada 15.marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss).

 A

 B

 C

 D

 Attiecīgā ES tiesību akta panta numurs (uzskaitot katru tiesību akta
vienību – pantu, daļu, punktu, apakšpunktu)

 Projekta vienība, kas pārņem vai ievieš katru šīs tabulas A ailē minēto ES tiesību akta vienību

 Informācija par to, vai šīs tabulas A ailē minētās ES tiesību akta vienības tiek pārņemtas vai ieviestas pilnībā vai daļēji.

Ja attiecīgā ES tiesību akta vienība tiek pārņemta vai ieviesta daļēji, – sniedz attiecīgu skaidrojumu, kā arī precīzi norāda, kad un kādā veidā ES tiesību akta vienība tiks pārņemta vai ieviesta pilnībā.

Norāda institūciju, kas ir atbildīga par šo saistību izpildi pilnībā

 Informācija par to, vai šīs tabulas B ailē minētās projekta vienības paredz stingrākas prasības nekā šīs tabulas A ailē minētās ES tiesību akta vienības.

Ja projekts satur stingrākas prasības nekā attiecīgais ES tiesību akts, – norāda pamatojumu un samērīgumu.

Norāda iespējamās alternatīvas (t.sk. alternatīvas, kas neparedz tiesiskā regulējuma izstrādi) – kādos gadījumos būtu iespējams izvairīties no stingrāku prasību noteikšanas, nekā paredzēts attiecīgajos ES tiesību aktos

Direktīvas 2004/38/EK

26. pants

 Likumprojekta 8. pants

 Direktīvas 2004/38/EK

26. pants tiek pārņemts pilnībā.

 Projekts šo jomu neskar

Regulas 562/2006 21. pants   

Likumprojekta 2. un 7. pants

Pretrunas starp Likuma normām, kuras paredz pierobežu gar iekšējām robežām, un Regulas 562/2006 21. panta prasībām, kas paredz robežkontroles atcelšanu pie iekšējām robežām, tiek novērstas pilnībā     

Projekts šo jomu neskar

 Kā ir izmantota ES tiesību aktā paredzētā rīcības brīvība dalībvalstij pārņemt vai ieviest noteiktas ES tiesību akta normas.

Kādēļ?

 Būtībā Direktīvas 2004/38/EK 26. pants pieļauj sekojošas iespējas:

1)      noteikt visām personām pienākumu nēsāt līdzi personu apliecinošu dokumentu un uzrādīt to pēc tiesībaizsardzības iestāžu pieprasījuma;

2)      neparedzēt nevienai personai pienākumu nēsāt līdzi personu apliecinošu dokumentu un uzradīt to pēc tiesībaizsardzības iestāžu pieprasījuma.

 Ievērojot, ka pierobeža ir noteikta kā Latvijas Republikas teritorija, kurā personām ir paredzēti citādāki pienākumi tai skaitā attiecībā uz dokumentu nēsāšanu līdzi un uzrādīšanu pēc Valsts robežsardzes pieprasījuma, attiecīgi, arī Latvijas Republikas pilsoņiem tiek paredzēts identisks pienākums.

Būtībā pienākuma paredzēšana tikai ārzemniekiem nēsāt līdzi un uzrādīt attiecīgos dokumentus nevar pilnvērtīgi sasniegt mērķi – personas identifikācijas atvieglošana, jo bez padziļinātas pārbaudes nav iespējams noteikt pie kādas tieši personu grupas pieder pārbaudāmā persona.

 Saistības sniegt paziņojumu ES institūcijām un ES dalībvalstīm atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas regulē informācijas sniegšanu par tehnisko noteikumu, valsts atbalsta piešķiršanas un finanšu noteikumu (attiecībā uz monetāro politiku) projektiem

 Projekts šo jomu neskar

 Cita informācija

 Nav

 2.tabula

Ar tiesību akta projektu uzņemtās saistības, kas izriet no starptautiskajiem tiesību aktiem vai starptautiskas institūcijas vai organizācijas dokumentiem

Pasākumi šo saistību izpildei

 Attiecīgā starptautiskā tiesību akta vai starptautiskas institūcijas vai organizācijas dokumenta (turpmāk – starptautiskais dokuments) datums, numurs un nosaukums

 Projekts šo jomu neskar

 A

 B

 C

 Starptautiskās saistības (pēc būtības), kas izriet no norādītā starptautiskā dokumenta.

Konkrēti veicamie pasākumi vai uzdevumi, kas nepieciešami šo starptautisko saistību izpildei

 Ja pasākumi vai uzdevumi, ar ko tiks izpildītas starptautiskās saistības, tiek noteikti projektā, norāda attiecīgo projekta vienību.

Vai arī norāda dokumentu, kurā sniegts izvērsts skaidrojums, kādā veidā tiks nodrošināta starptautisko saistību izpilde

 Informācija par to, vai starptautiskās saistības, kas minētas šīs tabulas A ailē, tiek izpildītas pilnībā vai daļēji.

Ja attiecīgās starptautiskās saistības tiek izpildītas daļēji, sniedz attiecīgu skaidrojumu, kā arī precīzi norāda, kad un kādā veidā starptautiskās saistības tiks izpildītas pilnībā.

Norāda institūciju, kas ir atbildīga par šo saistību izpildi pilnībā

 Projekts šo jomu neskar

 Projekts šo jomu neskar

 Projekts šo jomu neskar

 Vai starptautiskajā dokumentā paredzētās saistības nav pretrunā ar jau esošajām Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām

Projekts šo jomu neskar

 Cita informācija

 Nav

 VI. Sabiedrības līdzdalība un šīs līdzdalības rezultāti

Projekts šo jomu neskar

 VII. Tiesību akta projekta izpildes nodrošināšana un tās ietekme uz institūcijām

 1.

 Projekta izpildē iesaistītās institūcijas

Likumprojekts paredz no Likuma izslēgt prasību pēc pierobežas un pierobežas režīma noteikšanas gar iekšējām sauszemes robežām, kur ir atcelta robežkontrole, no Likuma, kā arī precizē atsevišķas Likuma normas.

Iestāžu funkcijas ar Likumprojektu netiek paplašinātas vai sašaurinātas.

 2.

 Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes funkcijām

 Pie ārējām sauszemes robežām, kur ir veicama robežkontrole, pierobeža tiek saglabāta.

Savukārt nelegālās imigrācijas apkarošanas nodrošināšanai visā valstī, tai skaitā arī teritorijā, kas šobrīd ir noteikta kā pierobeža gar iekšējām robežām, Valsts robežsardzei Ceļu satiksmes likumā un tam pakārtotajos normatīvajos aktos tiks paredzētas pilnvaras apturēt transportlīdzekļus un veikt attiecīgās pārbaudes.

 3.

 Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes institucionālo struktūru.

Jaunu institūciju izveide

 Projekts šo jomu neskar

 4.

 Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes institucionālo struktūru.

Esošu institūciju likvidācija

 Projekts šo jomu neskar

 5.

 Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes institucionālo struktūru.

Esošu institūciju reorganizācija

 Projekts šo jomu neskar

 6.

 Cita informācija

 Nav