Rīgā, 2014. gada 29. janvārī
Nr. 8/4-2-____-11/14
Saeimas Prezidijam
Pamatojoties uz Saeimas kārtības ruļļa 79.pantu iesniedzam likumprojektu Grozījums Saeimas kārtības rullī.
Lūdzam šo likumprojektu iekļaut Saeimas 2014. gada 30. janvāra kārtējās sēdes izsludinātajā darba kārtībā sadaļā „I. Prezidija ziņojumi”.
Pielikumā:
1. Likumprojekts (uz 1 lp.)
2. Anotācija (uz 5 lp.)
11. Saeimas deputāti:
1.____________________________________
2.____________________________________
3.____________________________________
4.____________________________________
5.____________________________________
Likumprojekts
Grozījums Saeimas kārtības rullī
Izdarīt Saeimas kārtības rullī (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 17., 24.nr.; 1995, 10., 24.nr.; 1996, 13., 22.nr.; 1997, 12., 21.nr.; 1998, 22.nr.; 2000, 2.nr.; 2001, 5., 10.nr.; 2002, 12., 22.nr.; 2004, 23.nr.; 2005, 14.nr.; 2006, 8., 14., 24.nr.; 2008, 3., 13.nr.; 2009, 2., 6., 12., 15., 17.nr.; Latvijas Vēstnesis, 2009, 205.nr.; 2010, 178., 206.nr.; 2011, 92.nr.; 2012, 18.nr.) šādu grozījumu:
Papildināt likuma 149.panta pirmo daļu ar jaunu punktu šādā redakcijā:
„17) Ilgtspējīgas attīstības komisija.”
11. Saeimas deputāti:
1.____________________________________
2.____________________________________
3.____________________________________
4.____________________________________
5.____________________________________
Likumprojekta Grozījums Saeimas kārtības rullī
anotācija
1. Kādēļ likums ir vajadzīgs?
Pēdējā laikā publiskajā dienaskārtībā parādās aizvien vairāk stratēģiski un ilgtermiņā risināmu jautājumu - demogrāfija, imigrācija un reemigrācija, ienākumu nevienlīdzība un sociālā iekļaušana, nākotnes reģionālā politika, ilgtspējīga attīstība (jaunā ekonomika, bioekonomika, zaļā izaugsme, zaļā ekonomika un oglekļa mazietilpīga ekonomika).
Daļu no šiem jautājumiem ir Eiropas Savienības un starpvaldību institūciju politiskajā dienaskārtībā, un Latvijā to ir aktualizējušas atbildīgās valsts pārvaldes institūcijas, bet liela daļa ir pašas sabiedrības izvirzītas un masu informācijas līdzekļu artikulētas problēmas. Arī risinājumi tiek meklēti paralēli vairākās auditorijās, kas ne vienmēr sadarbojas savā starpā un citkārt pat pauž pretējas intereses. Rezultātā plašākai sabiedrībai apspriešanai netiek piedāvāts komplekss problēmu risinājums, bet gan dažādu institūciju un grupu virzītas iniciatīvas. Tādā veidā tiek radīts iespaids par visu līmeņu valsts pārvaldes nespēju nodrošināt vienotu valsts attīstības vektoru nospraušanu un konsekventu virzīšanos attīstības virzienā, kas savukārt rada bīstamu nedrošības sajūtu par savu nākotni valsts pilsoņos.
Šo stratēģiski svarīgo jautājumu daudzums un intensitāte, ar kādu tie ir aktualizējušies šajā „pēckrīzes” periodā, apliecina īstermiņa domāšanas sekas, kas bija raksturīga „straujās izaugsmes gadiem”, kad daļa no šiem jautājumiem vienkārši tika ignorēta, neveltot to izpētei un risinājumu meklēšanai nekādus resursus. Šā iemesla dēļ tagad augstākminēto jautājumu risināšanai pieejamais un atvēlētais laiks bieži vien ir neadekvāti mazs kvalitatīvu lēmumu izstrādei, izvērtēšanai un pieņemšanai. Tas savukārt var novest pie nepareiziem lēmumiem, ar kuru sekām mums būs jācīnās nākotnē. Citiem vārdiem – nākotnes attīstības problēmu risināšana netiek uzsākta savlaicīgi un tiek nokavētas iespējas reālus un ilgtspējīgus risinājumus, tādējādi negatīvi ietekmējot sabiedrības attīstību Latvijā.
Vienlaikus starptautiskajā sadarbībā ar ANO institūcijām, Eiropas Savienību, Organizāciju ekonomiskajai attīstībai un sadarbībai ietvaros, kā arī piedaloties dažādos augsta līmeņa starptautiskos forumos, Latvijai tiek prasīts informēt par savu pozīciju un paveikto ilgtspējīgas attīstības un zaļās izaugsmes jomā. Svarīgi, lai viedokļa formulēšanā par šiem jautājumiem būtu informēti un iesaistītos ne tikai izpildvara, bet arī likumdevēji, kā arī sabiedrība.
Ilgtspējīgas attīstības būtība ir definēta ANO Vides un attīstības komisijas ziņojumā “Mūsu kopējā nākotne” 1987. gadā un starptautiski atzīta ANO Deklarācijā „Par vidi un attīstību”, kas tika pieņemta ANO konferencē Riodežaneiro 1992. gada jūnijā.
Ilgtspējīgas attīstības principi ir atspoguļoti starptautiskajās konvencijās, kā arī dokumentā „Rīcības programma 21. gadsimtam - Agenda 21” un tie ir cieši saistīti ar ilgtspējīgas attīstības vērtībām un kultūru.
Ilgtspējīgas attīstības shēma: 1. sabiedrība 2. vide 3. tautsaimniecība
Mijiedarbība: 4. paciešama 5. vienlīdzīga 6. dzīvotspējīga
Savstarpējā integrācija: 7. ilgtspēja
Ilgtspējīga attīstība ir ekonomiskās izaugsmes modelis, kurā resursu izmantošanas mērķis ir apmierināt cilvēku vajadzības, vienlaikus saglabājot vidi, lai šīs vajadzības var apmierināt ne tikai pašreizējā paaudze, bet arī nākamās paaudzes.
Termins "ilgtspējīga attīstība" tika izmantots ANO Vides un attīstības komisijā, lai definētu nākotnes attīstības mērķi – „Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas nodrošina mūsdienu paaudzes vajadzības, neradot grūtības nākamām paaudzēm nodrošināt savas vajadzības”.
Ilgtspējīga attīstība ir mēģinājums mazināt bažas par dabas sistēmu iespējām nodrošināt augošo iedzīvotāju skaitu ar eksistencei nepieciešamo un atrisināt mūsdienu cilvēces sociālās problēmas. Jau septiņdesmitajos gados, jēdziens "ilgtspēja", tika izmantots, lai aprakstītu ekonomiku, kas ir līdzsvarota ar fundamentālām ekoloģiskām atbalsta sistēmām.
Ilgtspējīgas attīstības jēdziens bieži tiek iedalīts trijās sastāvdaļās: ekonomiskā ilgtspēja, sociālā ilgtspēja un vides ilgtspēja.
Ekonomiskā ilgtspēja: „ANO Rīcības programma 21. gadsimtam - Agenda 21” skaidri identificē informāciju, integrāciju un līdzdalību kā pamatelementus, lai palīdzētu valstīm panākt tādu attīstību, kas atbilst ilgtspējīgas attīstības koncepcijai. Tā uzsver, ka ilgtspējīga attīstības gadījumā visi ir gan informācijas lietotāji, gan arī informācijas sniedzēji. Tā norāda uz nepieciešamību pāriet no vecā nozaru virzības veida uz jaunu pieeju komercdarbībā, kas balstās uz starpnozaru koordināciju, kā arī uz vides un sociālo jautājumu risināšanu vienotā attīstības procesā. Turklāt „Agenda 21” uzsver, ka plaša sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā ir būtisks priekšnoteikums, lai sasniegtu ilgtspējīgu attīstību.
Vides ilgtspējas nodrošināšana ir mijiedarbības process ar vidi, lai to saglabātu pēc iespējas neskartāku, pamatojoties uz ideālāku uzvedību. Tādējādi, vides ilgtspēja pieprasa, lai sabiedrības darbības cilvēku vajadzību apmierināšanai vienlaikus nemazinātu planētas dzīvības atbalsta sistēmu spējas. Tas nozīmē, ilgtspējīgi izmantot ūdeni, orientēties uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu un ilgtspējīgi lietot dabas resursus (piemēram, iegūt koksni no mežiem tā, lai uzturētu biomasas izmantošanas līdzsvaru un bioloģisko daudzveidību).
"Neilgtspējīga situācija" var veidoties, ja dabas kapitāls (dabas resursu kopums) tiek izmantoti ātrāk, nekā to var papildināt. Ilgtspēja nosaka, ka cilvēks savā darbībā var izmantot dabas un vides resursus tikai tādā apmērā, kādā tie var atjaunoties dabiskā veidā.
Raksturīgi, ka ilgtspējīgas attīstības koncepcija ir cieši saistīta ar jēdzienu par dabas atbalstošo kapacitāti. Teorētiski, ilgtermiņa vides degradācijas rezultātā var iestāties dabas nespēja, lai uzturētu cilvēka dzīvību. Šāda degradāciju pasaules mērogā nozīmētu cilvēces izmiršanu.
Sociālo ilgtspēju varētu definēt šādi: "Sociālā ilgtspēja tiek sasniegta, kad formālie un neformālie procesi, sistēmas, struktūras un attiecības aktīvi atbalsta un nodrošina pašreizējās un nākotnes paaudzes vajadzības, kā arī izveidojas veselīgas un dzīvotspējīgas kopienas. Sociāli ilgtspējīgas kopienas ir taisnīgas, daudzveidīgas, apvienotas, demokrātiskas un nodrošina labu dzīves kvalitāti”. Sociālai ilgtspējai ir šādas dimensijas:
- taisnīgums - sabiedrība nodrošina vienlīdzīgas iespējas un labumus visiem tās locekļiem, jo īpaši visnabadzīgākajiem un visneaizsargātākajiem,
- daudzveidība - kopiena veicina un atbalsta daudzveidību,
- savstarpēji vienotība un saliedētība - kopiena nodrošina procesus, sistēmas un struktūras, kas veicina sakarīgu saistību iekšienē un ārpus tās, kopienas formālā, neformālā un institucionālā līmenī,
- dzīves kvalitāte - sabiedrība nodrošina pamatvajadzības un veicina labu dzīves kvalitāti visiem indivīdiem, grupām un sabiedrībai kopumā (veselības aprūpe, mājoklis, izglītība, nodarbinātība, drošība),
- demokrātija un pārvaldība – sabiedrībai tiek nodrošināta demokrātiska procesu norise, bet pārvaldes struktūras ir atvērtas un atbildīgas,
- briedums - indivīds uzņemas atbildību par konsekventu izaugsmi un uzlabojumiem caur plašākiem sociāliem atribūtiem (komunikācijas stils, uzvedības veids, netiešu izglītība, filozofiski meklējumi).
Var runāt arī par ilgtspējīgu tautas attīstību, ko var uzlūkot kā attīstību, kas nodrošina mūsdienu sabiedrības vajadzības, nekaitējot nākamo paaudžu iespējām. Tautas attīstības modelis paredz, ka vides un dabas resursiem vajadzētu būt līdzeklim, lai sasniegtu augstāku dzīves standartu un labklājības līmeni, palielinot sociālos izdevumus.
Lai risinātu šīs problēmas, Saeima ir veikusi grozījumus Attīstības plānošanas sistēmas likuma 12. pantā:
12.pants. Attīstības plānošanas sistēmas organizēšana, koordinācija un vadība
(1) Ministru prezidents nodrošina Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas un Nacionālā attīstības plāna izstrādi, īstenošanas uzraudzību un koordināciju, kā arī citu nacionālā līmeņa plānošanas dokumentu īstenošanas uzraudzību un koordināciju. Valsts ilgtermiņa attīstības plānošanai un novērtēšanai izveido Nacionālo attīstības padomi, kuru vada Ministru prezidents.
(2) Nacionālā attīstības padome ir koleģiāla institūcija, kuras sastāvā ir izglītības un zinātnes ministrs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, ekonomikas ministrs, finanšu ministrs, Valsts prezidenta pārstāvis, Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvis, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvis, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis un Saeimas par attīstības plānošanas sistēmu atbildīgās komisijas pārstāvis. Nacionālās attīstības padomes nolikumu apstiprina Ministru kabinets.
(3) Šā panta pirmajā daļā minēto uzdevumu izpildi īsteno un koordinē Pārresoru koordinācijas centrs…
Šīs problēmas risināšanai nepieciešams nostiprināt valdības kapacitāti, jo īpaši Pārresoru koordinācijas centru, taču vienlaikus Latvijā kā parlamentārai republikai ir jābūt atbilstošai Saeimas kapacitātei.
Arī dažādas Saeimas komisijas un apakškomisijas ir iesaistītas stratēģiski svarīgu jautājumu risināšanā, bieži vien vēloties ātrāku un enerģiskāku izpildvaras atbildīgo institūciju rīcību. Atsevišķos gadījumos Saeimas pieņemtie lēmumi vai dotie uzdevumi nav vispusīgi izvērtēti un ir vairāk vērsti uz īstermiņa risinājumiem, kas ilgākā laikā var izrādīties neveiksmīgi, neparedzētus blakus efektus radoši, finansiāli ietilpīgi un neefektīvi. Šā iemesla dēļ „Delna” savās rekomendācijās Saeimas darba atklātības veicināšanai specifiski uzsvēra, ka:
„Saeimai jāstiprina politikas analīzes kapacitāte, izveidojot īpašu pētniecības struktūrvienību ar augsti kvalificētu personālu. (...) Tieši likumdevēja kapacitāte un politiskās analīzes atbalsts ir viens no būtiskiem trūkumiem Saeimā, par ko liecina ne vien secinājumi dažādos pētījumos, bet arī intervijas ar 11.Saeimas deputātiem šo ieteikumu izstrādes gaitā.”
Šobrīd pie Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas ir izveidota Nacionālā attīstības plāna izstrādes un ieviešanas apakškomisija, taču 1) tās mandāts ir ierobežots ar Nacionālo attīstības plānu, bet jautājumu loks ir plašāks; 2) apakškomisijas līmenis ir nepietiekams šādu jautājumu risināšanai, arī, lai atbilstošā līmenī pārstāvētu Saeimu Nacionālās attīstības padomē, tāpēc ir nepieciešama pastāvīgā Saeimas komisija.
Komisijas funkcijas ietvers:
1) Pārraudzīt Nacionālā attīstības plāna (NAP) ieviešanu;
2) Pārraudzīt Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju 2030 (LIAS 2030);
3) Uzraudzīt NAP un LIAS 2030 pārskatīšanu;
4) Līdzdarboties citu stratēģisku un starpnozaru plānošanas dokumentu izstrādē, lai integrētu ilgtspējīgas attīstības aspektus;
5) Sniegt atzinumus un priekšlikumus par politikas plānošanas dokumentiem un citiem stratēģiskiem dokumentiem, kas ietver konceptuālus starpnozaru jautājumu risinājumus;
6) Organizēt diskusiju sabiedrībā par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem.
2. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?
Tiks veicināts Saeimas koordinējošais darbs ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā, uzlabota sadarbība ar Ministru kabinetu ilgtspējīgas attīstības jautājumos. Likumprojektam būs netieša pozitīva ietekme uz tautsaimniecības attīstību un tas veicinās lielāku sabiedrības uzticību likumdevējam, kā arī uzlabos sabiedrības iesaisti ar valsts stratēģisko attīstību saistītos jautājumos.
3. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?
Likumprojektā paredzētā Ilgtspējīgas attīstības komisija tiks finansēta Saeimas Saeimas budžeta ietvaros, veicot attiecīgu pārdali.
4. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?
Likumprojektam nav tiešas ietekmes uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu. Šajā likumā arī tiktu nostiprināta koordinācija starp Saeimu, Ministru kabinetu un Valsts Prezidenta institūciju ilgtspējīgas attīstības jautājumos.
5. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst likumprojekts?
Likumprojekts šo jomu tieši neskar. Tomēr likumprojekts atbilst ANO Vides un attīstības deklarācijai, ANO Tūkstošgades mērķu deklarācijai, Eiropas Savienības Ilgtspējīgas attīstības stratēģijai.
6. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot likumprojektu?
Konsultācijas notikušas ar ZA ekspertiem Māri Kļaviņu (LZA akadēmiķis, Dr. habil. ķīm., prof., Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Vides zinātnes nodaļas vadītājs) un Jāni Zaļoksni (docents, Ķīmijas Dr., Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Vides zinātnes nodaļa).
7. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde?
Likuma izpilde tiks nodrošināta saskaņā ar likumā un normatīvajos aktos noteikto kārtību un ar jau esošo valsts institūciju palīdzību. Normatīvā akta izpildi nodrošinās Saeima.
Oriģinālais dokumenta saturs
Oriģinālais dokumenta saturs